Ludmila Roziņa 16.10.2015

Kāpēc lasīt grāmatas, nevis mīlēt vīriešus

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Dārgais lasītāj!

Ja lasi šo eseju, tad, iespējams, esi izlasījis arī Aspazijas lugu „Zaudētas tiesības”. Esmu šo lugu lasījusi vairākas reizes, gan mācoties skolā, gan studējot dramaturģiju un baltu filoloģiju. Bet kāpēc šo lugu izlasīji Tu? Lai kāds arī būtu iemesls, galvenais, ka esi to izdarījis un zini, kas lugā notiek un par ko ir stāsts. Īsa sižeta atstāsta nebūs. Skolēnus, kas nejauši uzguglēja šo eseju, bet ar lugas tekstu vēl nav iepazinušies, varu brīdināt un atklāt spoileri – gluži kā „Troņu spēlēs” arī Aspazijas lugā plānotās kāzas nebeidzas tik līksmi, kā gribētos – beigās nomirst visi. Joks, protams. Mirst tikai tie, kam lodes trāpa krūtīs.

Par ko tad ir stāsts un kas ir tās tiesības, kas tiek zaudētas? Nē, lugas galvenā varone Laima nav pazaudējusi savu vadītāja apliecību par braukšanu dzērumā, stāsts ir par kaut ko citu. Luga sākas ar precīzu remarku, kas pasaka svarīgāko: „Nabadzīga, bet tīra istabiņa. [..] skapītis ar grāmatām; uz loga puķu podi.” [1] Kļūst skaidrs, ka šajās mājās dzīvo krietna un kārtīga sieviete, kurai, neskatoties uz naudas trūkumu, ir skaistuma izjūta un tieksme pēc zināšanām. Raksturojums „nabadzīga, bet...” latviešu literatūrā parādās bieži, jo nauda ir ļaunums, kas gandē cilvēku dzīves, protams, un tieši nabadzīgi cilvēki ir godīgākie un krietnākie. Vismaz literatūrā. Tikums un nabadzība iet roku rokā, tāpēc Latvija ir viena no tikumiskākajām valstīm pasaulē, kas varētu aizliegt arī šīs lugas lasīšanu skolā. Bet, tā kā Tu jau esi to izlasījis, varam parunāt, ko lugā var atrast, ja pameklē.

Galvenā lugas varone ir Laima – strādīga, čakla, gādīga un galvenais – izglītota. Viņai tiek pretnostatīta bagāto vecāku meita Johanna, kas parādās un pazūd lugas 3. cēlienā. Johanna nemāk ne uz klavierēm kaut ko nospēlēt, ne ar kungiem par literatūru parunāt. „Nauda izlutina, tāpēc esiet bagāti garā!”, it kā netieši mums pasaka Aspazija. Bet, mēģinot analizēt Laimas raksturu pēc četriem parametriem, kas aprakstīti Laura Gundara grāmatā „Dramatika jeb Racionālā poētika”, lugas tekstā atradīsim informāciju par viņas izcelsmi, iztikas avotu, sapni un vecumu (aptuveno). Laima ir vienīgais raksturs lugā, pārējie darbojas autores ieceres vadīti, un, lai arī tas dažreiz apgrūtina izprast viņu rīcības motivāciju, tas nekas. Mēs apzināmies lugas noteikumus un, piefantazējot iztrūkstošos loģikas pavedienus, pieņemam, ka tā vienkārši ir.

Laimas vecāki. Tēvs Sniedziņš – izbijis skolotājs, vēlāk naktssargs, tagad – bezdarbnieks; māte Marija – trīs bērnu māte, no kuriem Laima ir vecākā. Māte nestrādā, jo slimo ar podagru (lugā – ģikti) un tāpēc dzīvo uz meitas rēķina. Laimas tēvs ir dzērājs. Viņš nodzer visu, kas ir mājās, t.sk., arī īres naudu, un ar savu rīcību iedzen ģimeni postā, bet, iespējams, tāpēc, ka viņš ir bijis skolotājs, mājās ir daudz grāmatu, kuras tik ļoti mīl Laima. Viņa nav pabeigusi skolu un agri sākusi strādāt par šuvēju, lai rūpētos par ģimeni. Viņa ir jauna, nevainīga, godīga meitene, kuras vecums varētu būt no 16 līdz 22 gadiem. Ja viņa būtu vecāka, tad būtu jau saderinājusies; ja jaunāka – tad sakars ar veco (nezinām, cik ļoti veco) Langartu būtu jau krimināls.

Jūlija Skaidrīte – Laima Rīgas Latviešu teātrī 1894. gadāLaimas sapnis – lasīt grāmatas un izglītoties. Viņa pat neiet uz dejām un visu brīvo laiku pavada, nododoties lasīšanai. Lūzuma brīdī, kad mājās nav, ko ēst, un brālītis ir jau gatavs iziet ielās, lai zagtu maizi, Laima pieņem grūtu lēmumu pārdot dārgāko, kas viņai ir – grāmatas. Ar smagu sirdi Laima izņem no skapīša savus un, iespējams, arī Aspazijas mīļāko autoru darbus (Lesingu, Gēti, Baironu, Šekspīru), lai iemainītu tos pret ēdienu. Un pat tad, kad Laima jau ir kļuvusi par bagātnieka mīļāko, kur viņa pavada brīvos brīžus? Langarta bibliotēkā, protams. Aspazija uzsver galvenās varones mīlestību pret grāmatām vairākkārt, jo tā ir viena no svarīgākajām lugas idejām – sievietei ir jātiecas pēc zināšanām.

Kurā mirklī rodas sarežģījums Laimas ģimenē? Tad, kad tēvs, t.i., Sniedziņš, nodzer naudu, kas bijusi paredzēta parāda maksāšanai, ģimene kļūst par vecā Langarta parādniekiem. Sākumā Laima pretojas, tomēr vēlāk nekas cits neatliek, kā maksāt Langartam parādu ar mīlas priekiem, lai viņš neizmestu no mājām Laimas slimo māti un māsiņu ar brālīti. Cēli. Bet kas pie tā vainīgs? Alkohols, protams. Alkohols grauj ģimenes, ģimene grauj bērnu nākotni u.tml. Kaut arī Marijas komentārs par Sniedziņu pirms kāzām bijis: „…tie citi esot muļķi un dzērājs arvien vēl esot labāks par muļķi: dzērājs tak izguļoties, bet muļķis nekad.” [2] Ja uz šīs atziņas pamata ģimeni veidojuši Laimas vecāki, varbūt tieši tāpēc viņa pati dod priekšroku grāmatām.

Laimai ir īpašas attiecības ne tikai ar mirušo rakstnieku, t.i., literatūras klasiķu darbiem, bet arī ar dzīvajiem vīriešiem. Būtībā šī luga parāda, ka visi vīrieši ir cūkas, vai vismaz tie, kas ir Laimas dzīvē: iepriekš minētais tēvs, kuram rūp tikai pudele un kuru meita tomēr aizstāv; turīgais Langarts, iespējams, atraitnis, kuram pašam ir meita Laimas vecumā, bet viņš iekāro Laimu un piespiež kļūt par savu mīļāko. Kāpēc tieši viņu? Grūti sacīt, bet arī Langarta sekretārs Bormanis vēlas iegūt Laimu (acīmredzot, viņas pievilcība slēpjas prātā, ko Laima trenē ar grāmatu lasīšanu) un, nepanākot sev vēlamo tuvību, atriebjas par atraidījumu – izdara tā, lai viņu publiski pazemo un kaunina, apsaukā par netikli. Bormanis negūst no Laimas savu vēlmju apmierinājumu, tādēļ nopūlas, lai viņai ieriebtu. Acīmredzot Langarts savam sekretāram nedod pietiekami daudz darba, ja viņš atrod laiku sīkām intrigām, no kurām vēlāk izriet liela traģēdija. Neticami, bet arī zinību doktors Jānis Strautiņš, kas gatavs Laimu augstsirdīgi aizstāvēt sabiedrības priekšā un apprecēt, lai kliedētu baumas par viņas un Langarta sakaru, sākumā spriež: „Un, kad es tevi arī redzētu no pekles izkāpjam, es tomēr ticētu, ka tu kā nevainības eņģelis neaizskarta gājusi caur viņu” [3] un „to viņas [Laimas] cēlo augstumu vēl nespēju sasniegt” [4]. Taču vēlāk, kad Laima atzīstas savā pagātnē, neganti kliedz: „Mirsti! [..] Nāvīgā čūska! Es tevi samīšu, lai tu neapgāni pasauli” [5], „Tu esi par riebīgu – negribu ar tevi aptraipīt savas rokas[6] u.tml. Vai tā ir mīlestība? Kāpēc Strautiņš Laimai nevar piedot? Tāpēc, ka luga ir par to, ka visas problēmas ir vīriešu dēļ un laime ir grāmatās.

Laimas galvenais iekšējais konflikts rodas tādēļ, ka viņa upurē sevi un savus morālos principus, lai izglābtu ģimeni no trūcības un, iespējams, pat nāves. Kad jāizvēlas – ziedot nevainību un glābt ģimeni vai palikt uzticīgai sev un ļaut tuvajiem ciest nelaimi, izvēle ir acīmredzama. Taču par šādu rīcību Laimu nosoda ne vien sabiedrība, bet arī viņa pati sevi. No vienas puses, ja „Zaudētās tiesības” mēģinātu iestudēt mūsdienās, iespējams, teksts un situācija uz skatītāju neiedarbotos. Bagātu papucīšu un jaunu, skaistu sieviešu attiecību modelis mūsdienās vairs neizraisa izbrīnu. Sievietes pašas izlemj, ar ko vēlas būt kopā, un spēj par sevi pastāvēt. Dažām tas ir pat sapnis – atrast vīrieti, kas uzturēs un maksās par skaistu dzīvi. „Zelta racējas” īpaši neuztraucas, ko par viņām padomās „tikumības policija”, un pat lepni gozējas uz „Privātās Dzīves” un citu žurnālu vākiem ar saviem izredzētajiem. Langarts ir bagāts, it kā vecs, bet nekur nekas nav teikts, ka tāpēc viņš būtu slikts cilvēks. Rodas jautājums, vai Laimas nepatika pret Langartu ir tāpēc, ka viņš piedāvā sakaru, nevis laulību, vai arī meiteni tomēr biedē un atgrūž kādas citas viņa rakstura vai ārējās īpašības. Langarts ir tiešs un atklāts: „Vai man gan vajadzēja, lai jūs apmā­nītu, dziedāt pie jūsu loga serenādes? Es jūs taču turēju par attīstītu sievieti, kura zinās, ka mīlestības dziesmai, lai nu viņa sākas kā sākdamās, iznāk beigas arvien vie­nādas.” [7] Kunga mēģinājumi meiteni iegūt ar varu neraisa simpātijas, bet, lai varētu Laimai just līdzi, tomēr noderētu kāda detaļa par Langarta vecumu un izskatu, lai saprastu, kas viņam par vainu, kāpēc Langarts viņai nepatīk. Kuru aktieri iztēloties Langarta lomā – Artūru Skrastiņu, Mārtiņu Vilsonu vai Uldi Dumpi? Protams, Laima nav labuma meklētāja, Aspazija rakstīja par sievietes ideālu, kura nesteidzas precēties, bet gan gūt zināšanas. Bet, ja mūsdienās no teātra skatuves skanēs aktrises replika: „Lai arī mums cik grūti klātos un nekādas citas mantas nebūtu pasaulē, tad taču mums ir mūsu neaptraipīts gods un tikums, ka mums ne priekš viena cilvēka nav jālaiž acis[8], režisoram jāatrod īstā atslēga, lai skatītājs to uztvertu bez ironijas un cinisma devas.

Savukārt lugas beigas ir ļoti mūsdienīgas – sieviete nav nekāda cietēja, bet gan atriebēja. Viņa nevis piedod un aizmirst savu pāridarītāju, bet gan nogalina viņu. Viņa pasludina sevi par tiesnesi, soda Langartu un atņem tiesības dzīvot pati sev: „Ņem, dzīve, savu dāvanu, ko tu ar varu uzspied katrai radībai. Ar lāstiem, ar šaušalām un riebumu es viņu nosviedīšu tavā priekšā — šās tiesības man vēl ir palikušas!” [9] Laima nav nekāda aukstasinīga slepkava, bet ar savu rīcību jau atkal nes upuri – viņa nevēlas, lai Strautiņš mirst duelī ar Langartu, uz kuru viņš viņu izaicināja Laimas dēļ. Tāpēc Laima nošauj Langartu, pirms Langarts nošauj Strautiņu (to pašu, kas vēl nesen Laimu lādēja un žņaudza). Mūsdienās gan dueļi ir zaudējuši savu aktualitāti, bet, ja kādai sievietei atgadītos tāda situācija kā Laimai, tiesā viņu varbūt par Langarta slepkavību pat attaisnotu. Tāpēc, mīļās meitenes un sievietes, vīriešu dēļ neiedomājieties šauties. Aspazijas varone parāda ārkārtēju spēku un drosmi, viņa rīkojas impulsīvi un emocionāli, taču saglabā pašlepnumu un ar savu rīcību pavēsta, ka ļaunums nepaliks nesodīts.

Aspazijas lugas „Zaudētās tiesības” fragments. 5. cēliens no agrākā varianta. Rokraksts. [1890. gadu sākums.] RTMM 73707Lai arī lugas žanrs ir drāma ar traģiskām beigām un aplūkotās situācijas ir pietuvinātas reālajai īstenībai, sižetu caurvij arī daži komisma elementi uz laikmeta konteksta fona, piemēram, 19. gadsimtam raksturīgajos latviešu centienos atdarināt un izlikties par vāciešiem. Brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki” ir Švauksts, Aspazijas lugā „Zaudētas tiesības” ir Trīne, kas vēlas, lai viņu sauc par Eberhardīni, (pat viņas vīrs nevar izrunāt šo vārdu un saukā sieviņu par Gardīni). Savu uzvārdu Trīne Stūrmane vēstulēs un ielūgumos raksta kā „Steuennan”, lūdzot to izrunāt kā Strautmann. Aspazija Trīnei-Eberhardīnei velta lugas 3. cēlienu, izsmejot viņas neizglītotību, skopumu un vēlmi būt tai, kas viņa nav. Jo Laima nav tikai cēla, krietna un godīga, bet arī latviska – ne velti viņas vārds ir atsauce uz latviešu mitoloģijas likteņdievieti. Aspazijas joki ir smalki, jo Eberhardīne tērē naudu, pērkot meitai notis klavierspēlei: Bēthovena „Donavas viļņus” (īstais autors – Jovans Ivanovičs, nevis Bēthovens), Jurjānu Andreja „Korneviļas zvanus” (autors Robērs Plankets), Punšeļa valcerus, Baha polkas u.tml. Un liek meitai lasīt literatūru, ko grūti pat noraksturot, jo izskatās, ka Eberhardīne pati nesaprot, ko runā: „Vai mums nav mājā grāmatu pilns plaukts dārgos zelta sējumos? Lasi tik, tur tu atradīsi visu, kas apgaismo un pacilā prātu. Tur ir „Venēcijas asinsnakts”, „Bālā grēfene”, „Mīlestības vēstulnieks” un arī klasiski raksti: Ģētes „Dūre”, Šillera „Staburaga mei­tiņa”, Šekspīra „Vēršu kupcis” un „Vasaras nakts» — „paģiras”.[10] Kad Bormanis par Eberhardīni pajoko, sakot, ka viņai būtu vajadzējis dzīvot Franču revolūcijas laikā, jo tad viņas mēle būtu vairāk pastrādājusi nekā ģiljotīna, Eberhardīne to uztver kā komplimentu, domājot, ka viņu salīdzina ar francūzietēm. Aspazijas nostāja ir skaidri nolasāma – tas, ka cilvēks ir bagāts, nepadara viņu labāku par citiem, jo prātu par naudu nenopirksi.

Apkopojot secinājumus par lugu, varu tikai piebilst, ka viss ir lasītāja interpretācijas ziņā. Var pētīt Aspazijas valodu, var analizēt lugas uzbūvi, var diskutēt par idejām, ko autore pauž savā darbā. Lai ko es iepriekš rakstītu, „Zaudētās tiesības” ir viena no labākajām Aspazijas lugām, un, piedomājot pie atsevišķām niansēm, šo lugu būtu interesanti redzēt iestudētu un izspēlētu uz skatuves. Interesanti arī, kā lugas teksta kamolu atšķetinātu un uzvestu režisore-sieviete un režisors-vīrietis, jo, lai kā Aspazija tēlotu lugā vīriešu kārtas pārstāvjus, Langarts uzdod Laimai prātīgu jautājumu: Ko tad jūs, sievietes, vien ar savu tikumu iesāktu pasaulē, kad mūsu nebūtu? [11] Lasītu grāmatas, protams.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 3. kursa studente


[1] Aspazija. Zaudētas tiesības. Kopoti raksti. 3. sēj. Rīga: Liesma, 1986, 193. lpp.
[2] Turpat, 193. lpp.
[3] Turpat, 232. lpp.
[4] Turpat, 236. lpp.
[5] Turpat, 238. lpp.
[6] Turpat.
[7] Turpat, 202. lpp.
[8] Turpat, 198. lpp.
[9] Turpat, 243. lpp.
[10] Turpat, 219. lpp.
[11] Turpat, 202. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt