Undīne Arāja 16.11.2015

Celt mākslas darbu

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Romantiski, saldsērīgi, sāpīgi, taču iedvesmojoši – tā tiek uzcelts baznīcas tornis. Ar tādiem vārdiem var raksturot arī jebkuru cēlu upuri, kas ziedots mērķa sasniegšanai. Līdzīgi arī es, lai uzrakstītu šo eseju, (varbūt ne gluži cēli, bet tomēr) ziedošu daudzos iespējamos skatupunktos, caur kuriem varētu pētīt Aspazijas lugu „Torņa cēlējs” (1927), lai pievērstos tikai vienam aspektam – radošā procesa personifikācijai, kuru saskatu baznīcas celšanas aktā, tēlos un lugā kopumā.

Lugas sižeta pamatā ir tautas teikās sastopamais motīvs, ka baznīcu var uzcelt tikai tad, ja tās pagrabā iemūrē dzīvu jaunavu. Kamēr tas nav izdarīts, velni baznīcu arvien noposta. [1] Aspazijas lugā šī izredzētā/nolemtā jaunava ir klusā un maigā Made – upuris, mūza, kura iedvesmo būvmeistaru Iļģi, kurš šaubās par saviem spēkiem. Pirmajā reizē baznīcu ceļ velni, uzdodot Iļģim veikt šausmīgo uzdevumu – sagūstīt jaunavu ar varu, ko viņš arī izdara, taču meiteni izglābj zvaniķis, un baznīca tiek nopostīta. Nāk ļaužu sods, bet Made lūdz apžēlot meistaru, lai baznīca tomēr tiktu uzcelta, vien šoreiz – pareizajā veidā. Lugas beigās Made un Iļģis kļūst par varoņiem – Made kāpj bedrē brīvprātīgi, bet Iļģis nes tornī baznīcas krustu, lai pēc tam nolēktu un pievienotos Madei aizsaulē. Šīs lugas galvenā tēma neapšaubāmi ir upurēšanās, un mākslai ar to ir ļoti liela saistība.

Vispirms būtu jāsāk ar lugas virsrakstu – kas ir baznīcas tornis un kas – tā cēlējs? Es izvēlos pārvērst visu simbolos un teikt, ka lugas baznīca ir mākslas darbs, kuru var pabeigt, tikai iemūrējot visšķīstāko jaunavu – tīru, spožu ideju, sevis labāko daļu, lai baznīca nepārvērstos par bezvērtīgu gruvešu kaudzi. Un cēlējs – tas, protams, ir mākslinieks (kaut ticu, ka jebkura dzīve un personība var kļūt par mākslas darbu – pie šīs domas palaikam atgriezīšos)! Neviens cits nesasniegs mērķi viņa vietā – sava meistardarba radīšanā vai jaukšanā svešiem ir maza daļa.

Baznīca ir vieta (daiļdarbs), „kur dvēseles mielot” [2] – jebkurš mākslas darbs ietekmē tos, kuri nonāk ar to saskarē, tāpēc ir tik svarīgi, lai tas būtu pēc iespējas labāks. Aspazijas lugā baznīca reprezentē augsto mākslu, kas attīsta, māca un pilnveido tos, kuri galvenokārt tikai uztver, bet paši nerada – lasītāju, skatītāju, klausītāju – uztvērēju. Bet, „kad nav baznīcas, labi, ka vēl atlicis krogs” [3] – bez mākslas paliek vien izklaides, kas novērš domas no ikdienas, taču nesniedz nekādu izaugsmi. Baznīca – tikuma, garīguma kopšana – prasa darbu, tāpēc lugas tēli grimst kārdinājumā aizmirsties krogā (kā vairums personāžu) vai vēderpriekos un liekulīgā svētumā (kā Kapelāns). Ļaudis vēlas redzēt baznīcu uzceltu – viņi saprot, ka tas ir nepieciešams, tomēr viņi nav radītāji – vien garīguma (mākslas) patērētāji, „kas radītāja darbu uztur” [4], tāpēc jānāk cēlējam – māksliniekam. Ja baznīcu (mākslas darbu) uztver kā katra personību, tad stāvēt malā un gaidīt brīnumu gan nevarēs – torņa cēlējs būs jāatrod sevī pašā.

Zīmīgs lugas motīvs ir daudzie neveiksmīgie baznīcas celšanas mēģinājumi – ne visi ir spējīgi pabeigt iesākto darbu, ne visi var ziedot dārgāko vai pat ziedot sevi visu. Iespējams, ka ar to arī atšķiras „vidējais” cilvēks, kuram ir mērens radošums, no galējā mākslinieka, kurš var aiziet bojā savas mākslas dēļ vai tās vārdā un nespēj neradīt. Personības kontekstā ir tāpat – cik daudz laika, spēka un patības tiek ziedots mērķa vārdā? Velns kāro baznīcu nojaukt, „baltā dvēselīte” iedvesmo celt. Kurš spēks uzvarēs?

Aspazija "Torņa cēlējs". Pirmizdevums. 1927. gads. RTMM 95573

Melnais kungs saka izcilus vārdus: „Cēlējs vai gāzējs – tas ir tas pats.” [5] Velns un viņa palīgi – destruktīvais spēks ir tikai instruments, kuru var izmantot vai arī neizmantot, – tas ir lepnums un mazdūšība, kārdinošais slinkums, kas palēnina attīstību. Iļģis (mākslinieks) jau arī šaubījās par saviem spēkiem un sevi pašu – varbūt palikt tikai sapņos un nemaz neķerties pie darba („neko es neesmu radījis, nekas es pats neesmu un neko arī nespēju” [6], „Vai nepietiek ar sapņiem vien?” [7]), varbūt darbs būs par grūtu, varbūt tas nav tā vērts?

Grūti saprast, kurš gan īsti ir šīs lugas galvenais tēls – Made, kuras skatupunkts dominē un ar kuru sākas un beidzas luga, vai Iļģis, kurš uzrodas vēlāk un parādās retāk, lai gan ir izredzētais torņa cēlējs? Šķiet, ka teksts tomēr liek vairāk līdzpārdzīvot Mades skaudrajam liktenim, lai gan bez Iļģa šī mūza nerastu savu piepildījumu. Iļģis tiek raksturots kā burvis, sapņotājs un melis, kuru ļaudis gan apbrīno, gan bīstas. Viņš ir mākslinieks, jo vai tad visi mākslinieki nav burvji, kuri rada ko neparastu un aizrauj citus, sapņotāji, kuri it kā nedara neko lietderīgu un šķietami iznieko laiku, un noteikti meļi, jo tikai nerrs dursta kailu īstenību, kamēr mākslinieks to sapušķo tik tālu, ka tā jau ir jauna realitāte, jo „kas tā prot melot, tā meli ir patiesība un vairāk nekā patiesība, jo patiesība mainās virs zemes, bet mūžīga paliek iedvesma uz radītāja lūpām” [8]? Iļģis ir nošķirts no ļaudīm – ne velti viņš ierodas no svešatnes un ir ar nezināmu izcelsmi – mākslinieks var būt jebkas un kļūt par jebko – atvērts visām iespējām, viņš nedzīvo ļaužu praktiskajā nopietnībā, bet gan pāri tai – brīvs un pārdrošs. Kā mākslinieks viņš tiek gan apbrīnots, gan bargi tiesāts – baznīcai strauji ceļoties, ļaužu acis ieplešas brīnumā, bet, kad baznīca sagrūst, Iļģis tiek vests uz karātavu kalnu. Viņš ir atbildīgs šo cilvēku priekšā, kuri ļauj celt svētumu – Iļģa radītais pieder ļaudīm, ne viņam pašam, tāpēc arī viņš samierinās ar sodu par uzdevuma neizpildīšanu, lai gan sākumā pretojas.

Un Made viņu izglābj. Madlena – „šķīstākā un labākā jaunava starp visām” [9] – mākslinieka iedvesma, radošais spēks, kas mudina Iļģi realizēt sapņus. Viņa ir trausla, maza, šķietami nesvarīga „lauku puķe”, kuru pamana tikai vērīga acs, „balts balodītis” ar naivu ticību cilvēkiem. Tāpat kā Iļģis, viņa ir ar nezināmu izcelsmi – atradene, nejaušība, mākslinieka veiksme. Made pati nav radītāja, tomēr viņas nozīme ir neapšaubāma. Viņa runā ar Iļģi gluži kā sirdsapziņa, kā vēstnese, kurā mākslinieks klausās kā dievišķas patiesības stāstītājā: „Tev jātic sev pašam, kad vēl neviens tev netic un arī kad vairs neviens tev netic.” [10] (Ak, iedvesmas vārdi!) Made, šķiet, nemaz nav no cilvēku pasaules – ikviens, kas ar viņu sastopas, attiecas pret viņu maigi un bez pieskaršanās. Viņas suģestijas spēks skar arī zvaniķi Mārtiņu, kurš viņu izvelk no bedres: „Tu, dievs, pats esi viņu radījis tik tīru, tik daiļu un labu, ak, par daudz labu – neatstāj tu viņu! [..] Izrāvu gan tiem vilkiem no rīkles! Taču tu, vecais Mārtiņ, neesi par velti dzīvojis!” [11] Tikpat iedvesmots ir Krodznieks, kurš audžumeitu lolo un sargā. Viņa it kā nēsā gaismas oreolu, kuru gan tikai mākslinieks spēj pilnvērtīgi realizēt. Tāpēc Made un Iļģis baznīcas dēļ ziedo sevi pilnībā – Made kā iedvesma un upuris, Iļģis – kā radītājs, kurš strādā ar visu patību un pats nes tornī baznīcas krustu – mākslinieka smagā darba simbolu. Cik gan daudzi nemaz nepiedzīvo savus panākumus, jo darbs prasījis mūžu un visus dzīvības spēkus? Iļģis nolec no torņa – baznīca ir pabeigta, un tā vairs nepieder viņam.

Aspazijas lugas "Torņa cēlējs" 1. cēliena fragments. Rokraksts. RTMM 73715

Made uztverama gan kā mākslinieka iedvesma, gan upuris, bez kura māksla nerodas. Kāpēc citi spēja uzcelt tikai daļu baznīcas, kāpēc tā sabruka pusceļā? Iļģis nojauta, ka upuris būs vajadzīgs, taču ziedošana ir dažāda – „viena pati nāve, tikai daudzējāda miršana”. [12] Mākslinieks sajuta iedvesmu, taču nebija gatavs smagajam darbam, tāpēc izvēlējās Helijantes, grāfa meitas, velna sabiedrotās, palīdzību – negodīgumu, mānīšanos, steigu un paviršību, kas kārdina ar vienkāršību un laiskumu, bet nesniedz gandarījuma un nedod saldā miera – baznīcu viņa vietā cēla velni. Madi – spēka pirmavotu un ideju Iļģis jau bija aizmirsis, līdz Helijante lika meiteni iemūrēt baznīcā. Vai viņš bija gatavs kam tādam? Vai šāds upuris, kas iegūts ar varu un viltu, ir mākslas vārda cienīgs? Vai daiļdarbs nebūs nepilnīgs, samocīts? Šāds upuris aptraipa mērķi un nav tā vērts. Vai tik tā nav iešana pāri līķiem, māksliniek?

Zvaniķis Mārtiņš izglābj Madi – izglābj cēlo ideju un ļauj tai atgūt spēkus, kamēr velnu celtā baznīca sabrūk un Iļģi tiesā – viņš pats sevi tiesā, saprotot nodarījumu, jo viņa „iekšējā baznīca sabrukusi”. [13] Tomēr mūza viņu atkal iedvesmo un atbrīvo no pagrimuma un velnu dzītām domām. Šoreiz viņš zina, kas jādara un kā veicams plānotais darbs – ar visiem spēkiem (ļaudis viņam palīdz), ar savu patību (Helijanti viņš vairs neuzklausa), lēni, pacietīgi un ar pareizo ziedojumu – brīvprātīgu pašupurēšanos. Madlena kāpj bedrē mierīgi ar pārliecību un bez šaubām, tāpat Iļģis kāpj tornī ar krustu, un velni vairs nespēj viņu skart. Pēc darba pabeigšanas nav vairs ne Mades, ne Iļģa – paliek vien to mantojums, un skan vārdi: „Mums vajag, kas sevi upurim nes, / Lai lielākas kļūtu paaudzes.” [14]

Lai gan ne visi ir mākslinieki plašā izpratnē (rada mākslu citu lietošanai), jebkurš gribot vai negribot ir savas personības cēlējs – katram vismaz nedaudz ir jābūt Iļģim un jāuzceļ sava baznīca ar visu torni – kaut tikai sev pašam sevī pašā –, jāiemūrē sava Madlena un jāizdzen velns.

 

Autore ir Liepājas Universitātes maģistra studiju programmas "Rakstniecības studijas" 2. kursa studente


[1] Aspazija. No drāmu vēstures. // Kopoti raksti. 4. sēj. Rīga: Liesma, 1987, 678. lpp.
[2] Aspazija. Torņa cēlējs. // Kopoti raksti. 4. sēj. Rīga: Liesma, 1987, 195. lpp.
[3] Turpat, 195. lpp.
[4] Turpat, 203. lpp.
[5] Turpat, 204. lpp.
[6] Turpat, 203. lpp.
[7] Turpat.
[8] Turpat.
[9] Turpat, 252. lpp.
[10] Turpat, 203. lpp.
[11] Turpat, 240. lpp.
[12] Turpat, 248. lpp.
[13] Turpat, 253. lpp.
[14] Turpat, 261. lpp.

 

Atsauksmes

  • No Vēstniecības 16.11.2015

    Priecājos šo analītisko darbu lasīt un arī par to, ka Tev dota iespēja rādīt, ko vari. Sveiciens tikko aizvadītajā vārda dienā!

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt