Līga Sudare 16.11.2015

Ar sauli no sākuma līdz galam

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Tev palika Rainis... – pārspīlēti līdzjūtīgā balsī paziņoja kursabiedrene, kad biju nokavējusi izšķirošo referātu sadales procesu semestra sākumā. Citiem, daudz nepopulārākiem autoriem, bija tikušas pat divas referentes, tikai Raiņa vārds no saraksta lapas man klusu čukstēja: “Jā, viens es esmu palicis, / Jums jau to neesmu sūdzējis; / Labāk būt vienam uz laiku laikiem, / Ne līdzi ar jums pa dubļiem un tvaikiem.” [i] ("Tīrelī atstātais") Toreiz vēl nebija Raiņa jubilejas gads, uz tramvajiem nebraukāja Raiņa bilde peldkostīmā, teātri necentās atdzīvināt Jāni Pliekšānu un Elzu Rozenbergu un, pavisam godīgi, Raiņa daiļrade biedēja visvairāk tieši tos, kuri bija centušies tajā ielasīties un saprast. Jaunam literatūras entuziastam Raiņa darbi, īpaši dzeja, var radīt diskomforta sajūtu, jo teritorija – dzeja –, kurā sāc it kā orientēties, pēkšņi atklājas pilnīgi sveša un smaga. Tas prasa piepūli un pat ļoti pragmātisku, dzejas baudīšanai neraksturīgu pieeju, lai tiešām, tiešām saprastu un izstaigātu tos plašumus, ko Rainis lasītājam cenšas atklāt.

Protams, ir cilvēki, kuriem Raiņa pastaigas solis nav par plašu un ceļš nav par kalnainu – dzeja pieņem viņus, un viņi pieņem dzeju. Un ir arī tādi, kuri tālāk par pirmajiem soļiem nemaz necenšas tikt – paķer kādu dzejoli, izrauj to no kopainas un tad rāda to citiem vietā un nevietā. Īsti nevilināja neviens no šiem variantiem, bet referāts lika doties ekspedīcijā... Šādā piespiedu kārtā sākās mani pirmie soļi ar Raiņa dzejas krājumu "Gals un sākums". Nu negāja man viegli. Vēl joprojām neiet viegli – es it kā spēju novērtēt to dižumu, kas te atrodams, dažbrīd pat spēju to sajust, tomēr, vai nu kājas man par īsu vai prāts, bet klūpu es tajos vārdu džungļos, apmaldos uz katra soļa vai vienkārši miegu ciet ikreiz, kad paņemu grāmatu! Ko darīt?

SĀKUMS

Pirmais solis: iemācīties no galvas vienu dzejoli no "Gala un sākuma". Tas palīdz uzķert Raiņa pastaigas stilu – gan ritmiski, gan fonētiski, piemēram: Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst, / Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji.” ("No tāles dzirdu") vai: “Smadzenes sāpot / Savelkas sevī” ("Gals un sākums"). Pirmais solis neko nelīdzēs, ja netiks sperti arī nākamie, tomēr ir arī tūlītējs ieguvums – nekas nav labāks par Raiņa dzejas deklamāciju, lai apklusinātu tukšas runas!

Otrais solis: izlasīt Roalda Dobrovenska grāmatu "Rainis un viņa brāļi". Jā, izlasot šo biezo biogrāfisko romānu, plāno dzejoļu krājumiņu neapšaubāmi saprast kļūst daudz vieglāk, jo Raiņa dzeja un dzīve ir saistīti diezgan tieši. Pats nosaukums jau signalizē, ka Dobrovenskis ir pievērsies tieši tām Raiņa dzīves šķautnēm, kas palīdz saskatīt un izprast šo mijiedarbi starp tekstu un autoru. "Rainis un viņa brāļi" ļauj sajusties dzejniekam tuvāk un tad arī dzejas džungļi vairs neizskatās tik necaurbrienami.

Trešais solis: atrast atslēgvārdus, kuriem kļūt par ceļazīmēm visā krājumā. Ir būtiski paturēt prātā, ka šis krājums ir vienots veselums. Raiņa vārdiem sakot: "Tik viena stīga, skaņa." [ii] Dobrovenskis to papildina: ""Galā un sākumā" Rainis apkopoja sešu, septiņu gadu dzejoļus un nekad vēl nebija tik daudz strādājis pie tā, lai daudzie dzejoļi, nolikti cits citam blakus, veidotu "dzīvu organismu". To viņš panāca, no pirmās līdz pēdējai rindai izvedot cauri nepārtrauktas kustības, attīstības ritmu, bet attīstība viņam ir ķīla visam." [iii]

Var, protams, ņemt un izskaitīt visus vārdus krājumā, un atrast tos vienojošos elementus tīri kvantitatīvi. Izklausās muļķīgi, vai ne? Jā, nieka 12 240 vārdi, sakārtoti alfabētiski, pēc tam sagrupēti un saskaitīti, ņemot vērā priedēkļus un vārda sakņu izmaiņas locījumos, lai tikai ar tehnisku darbošanos atvieglotu iedziļināšanās procesu. Man nekad nav patikusi dzejas ķidāšana vai preparēšana, ko sauc par analīzi, un kur nu vēl teksta dekonstrukcija vai kontentanalīze, bet te nu es esmu – lai vairāk nevienam nekas tik dīvains nebūtu jādara, es izskaitīju Raiņa krājumu "Gals un sākums". Tagad es zinu arī vārdus, kas te parādās, piemēram, tikai piecas reizes (lūpas, maigums, sakne), taču manu uzmanību saistīja trīs galvenie vārdi, kas izkristalizējas, kad atmesti saikļi (un – 357 reizes) un vietniekvārdi (es – 228 reizes). Jāteic godīgi, nekāda šokējoša atklājuma jau te nav un pat bez skaitīšanas bija nojaušams, ka sirds, vienpatība un saule ir "Gala un sākuma" ķīlas, bet nu par visu pēc kārtas...

Raiņa rokraksts. "Gals un sākums". RTMM 22748

SIRDS – 104 reizes 58 dzejoļos

(ieskaitot: dimantsirds, sirdscerība, sirdsēsti, sirds kapi, sirdsklusēšanas, sirdsmājās, sirdsstīgas, sirdstelpas, sirdsvāsara, sirsniņa)

Jau "Gala un sākuma" pirmais dzejolis "No tāles dzirdu" noslēdzas ar vēlējumu: “Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop”. Tas, šķiet, arī ir bijis šī krājuma uzdevums, jo vēlāka izdevuma (1925) priekšvārdā Rainis min, ka laikā, kad tapa šis krājums, viņam “lielais darbs bija atlaidies un sirds varēja sevi sastapt" [iv]

Šī sirds līnija ir vēl viens pierādījums tam, ka "Gals un sākums" ir vienots veselums – sevis sastapšanas process, kas pakāpeniski iziet cauri šķīstītavai, izdzīvojot sāpes un atmiņas, priekus un pārdzīvojumus, lai noslēgtos ar jaunu sākumu. No psiholoģijas viedokļa to noteikti varētu dēvēt par dzeju kā terapiju savu jūtu atzīšanai un iekšējās pasaules sakārtošanai, tomēr, ja viscaur pievēršas konkrēti sirds lietojumam dzejā, tad atklājas nedaudz komplicētāka pašizziņas aina. Proti, sirds Raiņa dzejā ir savdabīgs abstrahēšanās instruments no savām jūtām un emocijām. Tā ir atdalīta no liriskā varoņa, dažreiz pat pretstatīta viņam. Sirds ir tā, kas cieš, kam sāp, kas glabā atmiņas – tā ir patstāvīga vienība, ko "es" nekontrolē, bet drīzāk ir spiests ar viņu sadzīvot.

Piemēram:

“Kā dedzis karsti pirksti tura vēstuli - / To dara sirds”("Gaidītā vēstule");

“Vai sirds un visi prāti tā / No sevis mainās?” ("Fiammetta");

“Negaudies, mīļā sirds” ("Agrīns nācējs");

“Sapņu pilna, negriboša / Sirds vēl izvairās no sāpēm” ("Zāļu stiebrājā").

Sirds personifikāciju, protams, varētu uzskatīt par māksliniecisku paņēmienu, jo tā taču ir dzeja, kas prasa neteikt "es jūtu", bet gan "sirds jūt" u. tml. Varētu, ja vien šī personifikācija neatkārtotos no dzejoļa dzejolī, no panta pantā! Mākslinieciskā izteiksme zūd, ja tiek lietota nepārtraukti – tās vietā atklājas mehānisms, kā autors kārto savu jūtu pasauli. Vēl jo vairāk – atlasītajos piemēros jau pamanāms, ka sirds izmantota tieši, lai paustu jūtu dziļumu, ilgas, sāpes, ciešanas, atmiņas un pat noslēgtību. Rainim, kuru valdzināja pārcilvēka ideja un kurš audzināja pats sevi, lai stāvētu augstāk par cilvēciskajām vājībām, nemaz nepiedien dzejā žēloties, viņš neatzīstas, ka tas ir viņš, kuram sāp, ka pāridarījumi nav aizmirsti u.tml., tāpēc sirds ir abstrakcija, kas palīdz visas šīs jūtas it kā nodalīt no sevis.

Tomēr šo atsacīšanos nevajadzētu pieņemt kā gļēvulību, jo Raiņa iekšējā sāpju jūra ir milzīga, tāpēc, ja nebūtu sirds, kur to visu noglabāt atsevišķi no sevis, tas varētu izrādīties par daudz.

VIENS – 91 reizi 47 dzejoļos (+ vientulība/vienbūtne – 20 reizes)

Lai arī atsevišķi netiku izdalījusi, vai viens lietots, lai apzīmētu cilvēka vientulību, vai arī tas ir vienkārši skaitļa vārds kādas reālijas uzskaitīšanai, šī vārda biežums jau norāda uz tendenci uzsvērt vienbūšanu. Un nav tā, ka Rainim būtu īpaši paticis skaitīt lietas un cilvēkus sev apkārt, jo, piemēram, skaitlis divi šajā krājumā parādās 6 reizes, skaitlis trīs – 13 reizes, bet pārējie skaitļi sastopami vēl retāk.

Kad sirdij ir atdotas vājības, sāpes un jūtas, Rainis paliek viens. Viens, viens pats, viena galotne, viens atoms, viens pats sev draugs. Vienlaicīgi dzejā ieskanas šīs abas vienbūšanas šķautnes – viņš cieš un nedaudz žēlojas, ka ir viens, bet no otras puses – viņš pats sevi māca un programmē būt vienam. Tas tiek uzsvērts un apstiprināts atkārtoti:

“Un viens tik ir un bij, un būs, un paliek” ("Aiz melnām rakstu rindiņām");

“Draugs sevim esi viens pats.” ("Vienīgais draugs");

“Labāk būt vienam uz laiku laikiem” ("Tīrelī atstātais");

“Tad visas pasauls vietā viens tik stāv - / Viens pats” ("Auksta nakts").

Vai vientulība rodas no tā, ka viņš to ir izvēlējies, vai arī viņš cenšas sevi tajā pieradināt ar pašsuģestiju, jo pasaule ir novērsusies no viņa? Šķiet, atbildi sniedz krājuma radāmās domas (tā Rainis dēvēja ieceru un konspektīvu domu skicējumus, materiālus, kuros smeļas iedvesmu u.tml.). Ja 1907. gadā Rainis vēl ir entuziasma pilns un raksta: "Neesmu viens, tādēļ, ka aizvien domāju uz citiem, uz tautu, uz cilvēci un nākotni un dabu." [v], tad noskaņa laika gaitā mainās, un pēc pieciem gadiem jau vientulības sajūta pieņemas spēkā: "Dzejnieks top arvien vientulīgāks. Viņš cīnās līdzi, agrā entuziasma nemana visu maziskumu cīņas biedros. [..] Kādēļ mēs topam vientuļi? Mēs nevaram atrast, kas mūs maigi mīl, mēs nevaram tos radīt. Var, varu!" (Raiņa pasvītrojums) [vi].

Un dažus mēnešus vēlāk vientulība jau ir vērtība: "Vientulībā tikai lielās domas gatavo." [vii]

Tā pakāpeniski nostiprinās vientulības nozīme gan Raiņa dzīvē, gan dzejā. Viens kļūst par pilnību, tās ir beigas un sākums – “Kur dažums top viens” ("Gals un sākums"). No visa pārējā Raiņa filozofiskā pārliecība prasa atbrīvoties, pat, ja cilvēciski viņš jūtas vientuļš šī vārda skumjākajā un vientuļākajā nozīmē: “Tu esi viens no mūžības, / Un viens tu paliksi līdz galam, / [..] Tu atkal viens kā sākumā, / Tu izsūkts vecais sēklas zirnis.” ("Viens atoms")

Raiņa rokraksts. "Gals un sākums". Dzejolis "Mani draugi". RTMM 22928.

SAULE – 76 reizes 45 dzejoļos

(ieskaitot: aizsaule – 3 reizes, pussaules – 1 vienu reizi; saulgozis – 1 reizi)

"Toreizējās kopā ar aukli sajustās saules pietika vairāk nekā sešdesmit gadiem. Tā vienmēr nojaušama dziļumā, pat vārdā nesaukta. Taču arī pieminēta tiek nemitīgi. Kuru kaitina vārds "saule", kas tik bieži parādās Raiņa vārsmās, tas lai zina: tā nav “saule vispār”, tā ir 1867. vai 1868. gada saule, kas spīdēja Tadenavā, kas sildīja trīsgadīgu puisīti un viņa aukli." [viii]

Lai arī skaitliski ierindojas tikai trešajā vietā, saule "Galā un sākumā" tomēr šķiet visspožākais tēls. Tā ir ārpasaule, gaisma, mīlestība, siltums un mūžība – gan simboliska, gan, kā norāda Dobrovenskis, arī ļoti reāla. Turklāt tā nav viena absolūtā saule, to ir daudz – piemēram, dzejolī "Pasaules vientulība" birst baltas saules, sprāgst melnas saules, parādās jaunas saules, svešas saules u.tml. Imants Ziedonis savā esejā "Gals un sākums" iezīmē, ka te parādās arī aizsaule: "Tas pats, kas viņsaule? Nē, aizsaule. Tas neizzinātais un neapzinātais aiz cilvēka pašreizējo spēju robežām." [ix]

Bezgala ietilpīgas un atsevišķu pētījumu vērtas ir Raiņa saules, tomēr tajās ir arī kaut kas ļoti vienojošs – tās, pirmkārt, ir izteikts dzejas krājumu caurvijošs elements, un, otrkārt, tieši saules notur pašu Raini šajā saulē, jo saule viņam ir mīlestība-māsa-attiecību siltums:

“Pie saules karājos ar tūkstots saitēm / Bet, ak, cik sīciņas tās saites ir!” ("Nejaušs brītiņš");

“Sirds kūst un līgojas no saules gaisa” ("Klusās dienas brīnums");

“Un māsu sauli nākam gaida” ("Tā laime");

“Tur zelta burtiem saule prieku raksta” ("Saujiņa ziedu");

“Man divas saulītes mirdz - / Tā viena debess tālē, / Tā otra - tava sirds” ("Pļāvēja diendusa").

Tieši saules tēls neļauj šim krājumam noslīgt pilnīgā bezcerībā, kad vientulība un neklausīgā sirds ir gatavas padoties. Šķiet, arī pats Rainis, pārlasot savu krājumu pēc trīspadsmit gadiem, redz, cik depresīvs tas ir, jo 1925. gadā izdoto kopoto rakstu priekšvārdā vaļsirdīgi atzīstas: "Pārlasot tagad "G. u. s." es brīnos par sevi: grāmatā ir tik konzekvents pesimisms, aizvests līdz pašam galam, kur tas lūzt, – un es varēju to aizmirst! Tas nāk no tā, ka nelasu savas grāmatas. Prātīgam rakstniekam tas gan nekad negadās." [x]

Kad Raiņa dzejoļos ieskanas šīs saulainās notis, tad vieglāka arī kļūst šī dzejas pastaiga – cilvēkmīlestība staro te kaut kur dziļi, pat, ja uzreiz tā acīs neiespīd.

GALS (kas ir arī jauns sākums)

Protams, trīs vārdos nav ietverama "Gala un sākuma" pasaule, jo pirmajā desmitniekā vēl ir tādi būtiski vārdi kā dzīve, diena, nakts, sāpes, darbs u.c. Tomēr, jo vairāk tam pievērsies, jo skaidrāk kļūst, ka patiesībā pat divpadsmit tūkstoši vārdu nebūs gana, ja neizdosies vienkārši saskatīt un sajust, kur ved Raiņa dzejas taciņas. Man ir aizdomas, ka tās aizvijas vēl tālāk par literatūru un kur nu vēl vārdu skaitīšanu! Arī Rainis mudina neapstāties: "Nepaliekat pie šīs grāmatas, ejat tālāk. Tik paturat viņu vienmēr piemiņā." [xi]

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 3. kursa studente


[i] Te un turpmāk tekstā dzejas citāti no Raiņa krājuma "Gals un sākums" elektroniskās versijas. Pieejama šeit: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Galunsak/galsunsak.htm
[ii] Rainis, J. "Gals un sākums". Radāmās domas.  // Kopotie raksti, 1. variantu sējums, Rīga: Zinātne, 1979, 413. lpp.
[iii] Dobrovenskis, R. Rainis un viņa brāļi. Rīga: Jumava, 2005, 453. lpp.
[iv] Rainis, J. Dzīve un darbi. Biogrāfija un kopoti raksti II. Rīga: A. Gulbja apgādība, 1925, 296. lpp.
[v] Rainis, J. "Gals un sākums". Radāmās domas. // Kopotie raksti, 1. variantu sējums. Rīga: Zinātne, 1979, 412. lpp.
[vi] Turpat, 416. lpp.
[vii] Turpat, 423. lpp.
[viii] Dobrovenskis, R. Rainis un viņa brāļi. Rīga: Jumava, 2005, 29. lpp.
[ix] Ziedonis, I. Gals un sākums. // Rakstnieki par rakstniekiem. Sast. Ē. Zimule. Rīga: Zvaigzne, 1991, 85. lpp.
[x] Rainis, J. Dzīve un darbi. Biogrāfija un kopoti raksti II. Rīga: A. Gulbja apgādība, 1925, 296. lpp.
[xi] Rainis, J. "Gals un sākums". Radāmās domas. // Kopotie raksti, 1. variantu sējums. Rīga: Zinātne, 1979, 422. lpp.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt