Kroders Pēta

Dec
29
2015

Kolektīvās intonācijas problemātika

Autors: Zane Gāle // 0Drukāt
Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
 

Aspazijas dzejoļu krājums „Sarkanās puķes” (1897) precīzi atklāj ne tikai dzejnieces personības brīvību, pārliecību un vērienu, bet arī laikmeta un mākslinieka neviennozīmīgās attiecības. Laika konteksts ir viens no būtiskākajiem, ja ne pats būtiskākais, domājot par dzejoļu krājuma „Sarkanās puķes” drosmīgo intonāciju, kas skan sievietes balsī. Dzejniece runā par savām kaislībām, un dzejas valodas intonācija, protams, lieliski der sociālpolitiskās pārliecības paušanai, bet tajā pašā laikā tieši un meistarīgi atklāj sievietes iekšējo pasauli. To, ka tajā ārpus ziedu mežģīnēm un ceriņu smaržas kā emociju metaformām, ir dziļa un nereti par saprātu spēcīgāka savas juteklības un pirmatnējā sievišķīgā spēka apziņa. Aspazijas dzejoļos sievietes tēls caur personības izaugsmi, atklātību, mērķtiecību un nebeidzamu pašmotivāciju atklājas no laikmeta priekšstatiem atšķirīgā, ne romantizētā gaismā, tajā pašā laikā nezaudējot neko no savas vērtības: “Es nedrebu, es stāvu cieti, / Lai pretī nakts un šausmas trauc! / Man dziļi sirdī gaismas rieti, / Mans ģēnijs mani atkal sauc” [1]. Caur Aspazijas dzejas sievietes tēlu atklājas tas, ko Edvarts Virza pasaka desmit gadus vēlāk dzejoļu krājumā „Biķeris” (1907) – mīlestībai ir miesa un tās skaistums ir daudz ietilpīgāks par romantisku dievināšanu un kautrīgu atturīgumu: “Tu mīti manā karstā elpā, / Ikkatrā dvašas vilcienā- / No Tevis viss ap mani telpā/ Skan simtkārtīgā atbalsā.-” [2]. Aspazijas dzejas tēlu radītā enerģija un spēks, kas izskan atklātās un tiešās intonācijās, pāraug no individuāliem, personīgiem pārdzīvojumiem līdz laikmeta ideju raksturojumam un robežsituācijā atrodas gan pirmie, gan otrie: “Lai laika strāvu justu / Ap sevi dūcošu – / Un visu bezgalību / Sen krūtīs pukstošu.” [3]

Aspazijas dzejas krājuma „Sarkanās puķes” pirmizdevuma titullapa un dzejolis „Jel dodat milzeņa domu man”, 1897. gads. RMM 92440

Režisors Reinis Suhanovs noteikti jutis Aspazijas dzejas un pasaules izjūtas aktualitāti mūsdienu sociālpolitiskajā situācijā, un tas, kā lasāms intervijās pirms “Sarkano puķu” pirmizrādes Valmieras teātrī, bijis viens no impulsiem un vēlāk jēdzieniskajiem stūrakmeņiem izrādes tapšanai. Šim uzdevumam režisors, kurš arī izrādes scenogrāfs, izvēlējies dažādu paaudžu aktrises Ingu Apini, Māru Menniku, Daci Eversu. Aktrišu atšķirīgais vecums, dzīves pieredze un, kā šķiet, arī sievišķīgā būtība varētu iemiesot pilnīgu sievietes ceļu – no aizrautīgas jaunības, cauri siltam briedumam līdz gaišam viedumam. Iestudējumā gan tas vairāk atklājas kā kolektīvs labo raganu sabats, kurā katras aktrises individuālajai intonācijai ir otršķirīga nozīme. Kāpēc tā? Aktrises visu izrādes laiku runā vienlaicīgi, līdz ar to dzejas teksts zaudē intonatīvo smalkumu, kas raisa asociācijas par masas un indivīda attiecībām gan dzejoļu krājuma “Sarkanās puķes”, gan Reiņa Suhanova izrādes tapšanas laikā. Domājot par mūsdienu pasaules vērtību krīzi vai vismaz saspīlējumu un pārorientāciju, aktuāla šķiet sekošana daudz un dažādām masu psihozēm, iekļaušanās meinstrīmā, kas, no vienas puses, ļauj justies piederīgam un iemantot šķietamu drošību, bet, no otras puses, vienādo un salāgo visu atšķirīgo. Starp sabiedrisko un personīgo telpu bieži vien var likt vienādības zīmi.

Pirms ieejas Valmieras teātra LMT zālē jau ir dzirdama vētras skaņa – gaudojošs vējš, kas pareģo robežsituāciju un rada apdraudētības sajūtu, jo nav skaidrs, kas sagaida, bet var nojaust, ka gaidāmais nebūs romantizēti priekšstati par un ap Aspazijas laika sievietes mīlestības rašanos, attīstību un galu. Iestudējuma telpa ir tukša skatuve, kuru iekļauj gaismas prožektori un ventilatori, iezīmējot spēles laukumu taisnstūra formā. Izrādes sākumā, skatītājiem ienākot, aktrises guļ uz skatuves, ievīstītas čaukstošās papīra loksnēs, skatam atsedzot tikai viņu matus un sejas fragmentus. Iestudējuma laikā telpas mainīgumu nosaka atšķirīgās mizanscēnas – te aktrises atrodas vienkopus skatuves priekšplānā, te katra savā skatuves stūrī. Aktrišu kustībai spēles laukumā nereti trūkst iekšējās motivācijas, kas ļautu skatītājam to uztvert ne tikai formas paņēmienu, bet atrast arī dziļāku saturu. Izrādes sākumā aktrises atrodas guļus stāvoklī, raisot asociācijas ar kūniņām, kuras, no vienas puses, ir patvērums, no otras – tikai pagaidu mītne. Telpa, kurā risinās izrādes darbība, var būt jebkur un jebkad, cilvēki tajā, šķiet, parādījušies pirmo reizi, un tāpēc sākumā telpa un cilvēks it kā izslēdz viens otru. Situācijas sakāpināto atmosfēru paaugstina ap aktrisēm esošie ventilatori un prožektori, no kuriem tiek pūsta strauja gaisa un gaismas plūsma. Cilvēka/sievietes ķermenis atrodas nekurienes vidū, kurā iekļauties iespējams, savstarpēji pielāgojoties vai pārtopot gan fiziskā, gan garīgā līmenī. Reiņa Suhanova telpas koncepcija ļauj domāt par pirmatnējā cilvēka atrašanos pasaules radīšanas situācijā, bet diemžēl neatklājas ne Aspazijai aktuālie dzejas tēli, ne skaidrs režisora piedāvājums to interpretācijai.

No izrādes "Sarkanās puķes" // Foto - Gatis Priednieks-Melnacis

Aktrises ģērbušās sievišķīgās kleitās (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone), kuras sedz apmetņi, viņu grims ir bāls un atsvešināts un tāda izskan arī runātās dzejas intonācija. 21. gadsimta raganas tēls šķiet ļoti ietilpīgs, lai caur to atklātu ne tikai apokalipses situāciju sabiedrībā un pasaulē, bet arī katra individuālajā cīņa, sastopoties ar iepriekš nezināmām un neizprotamām situācijām un spēkiem. Aspazija runā par cilvēku pārmaiņu priekšā, un šajā tēmā aktualitāti atrod arī Reinis Suhanovs. Tomēr dzejas un iestudējuma nesaderība atklājas intonācijas atšķirībās, jo Aspazija dzejoļu krājumā “Sarkanās puķes” piedāvā mainīgu individuālu intonāciju, bet režisoram aktuālā kora runa piedāvā kolektīvu skanējumu, tā atsakoties no daudzām dzejas tēlu niansēm. Dzejas interpretācijai izvēlētā forma nostrādā precīzāk kā aktrišu izteiktais vārds, līdz ar to teksta struktūra un nozīme kļūst otršķirīga.

Pasaules gala situācijā, kādu to rāda Valmieras izrāde, kad fiziskais sabrukums, šķiet, jau ir noticis, kolektīvais sievietes tēls, ar to domājot aktrišu runāšanu korī, nesniedz jēdzienisku piepildījumu. Ja pieņem, ka mūsdienu cilvēka ikdiena pat primitīvākajā līmenī ir cīņa ar dažādām masu manipulācijām un psihozēm, tad kolektīvā intonācija nešķiet precīzākais mākslinieciskais paņēmiens, lai uzrādītu un analizētu vērtību krīzes cēloņsakarības. Izrādes laikā aktrises pārņem vadību pār prožektoriem un ventilatoriem, ar to palīdzību nopūš no skatuves liekos rekvizītus un pašas ļaujas gaisa un gaismas straumēm, bet tajā pašā laikā iestudējuma finālā noņem kosmētiku un pieliktos matus. Potenciāli ļoti spēcīgās mizanscēnas varētu atklāt kontrastu starp masu un indivīdu un to, ka, noņemot masku, beidzot cilvēks ir spējīgs runāt vien sen raksturīgā balsī, bet tas nenotiek, jo vienlaicīgā runa tiek saglabāta. Telpa savā ziņā ir pretrunā ar aktrišu emocionālo un fizisko darbību. Ja ārēji spilgtā un jēdzieniski ļoti ietilpīgā darbības vide jau izrādes sākumā piedāvā ļoti intensīvu sākuma punktu, tad mizanscēnu precizitātes pakāpe un līdz ar to arī spēja sekot dzejas intonācijai un tēliem ir nevienmērīga. Teksts-aktieris-telpa kā kopums nerada vienotu veselumu ne fiziskā, ne emocionālā ziņā, un skatītājiem nereti ir grūti noturēt uzmanību.

No izrādes "Sarkanās puķes" // Foto - Gatis Priednieks-Melnacis

Kolektīvā intonācija kļūst par Valmieras izrādes centrālo tēlu un līdz ar to arī problēmu, jo nešķiet precīzākā forma dzejas kā tādas un konkrēti Aspazijas dzejoļu eksistencei uz skatuves. Aktrišu atšķirīgums varētu kļūt par daudz precīzāku tēlu, atklājot divus Aspazijas dzejoļu krājuma centrālos vadmotīvus – mīlestības un revolūcijas pieredzi, kas vienā un otrā gadījumā tikai caur individuālu skatījumu iegūst kolektīvu spēku. Ja ideju masveida iedarbībā kora spēks nav noliedzams, tad vērtību padziļinātā izjūtā un uztverē, lai gūtu atšķirīgu pieredzi un spēju pārorientēties, individuāli redzētajam, runātajam un domātajam ir lielāka vērtība.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

 


[1] Aspazija. Sarkanās puķes. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1959, 28. lpp.

[2] Turpat, 38. lpp.

[3] Turpat, 50. lpp.

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta