Kārlis Vērdiņš 30.12.2015

Tu pats uz sevi tagad stipri stāvi

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
 
 
 
2010. gadā, publicējot rakstu sēriju „Gads ar latviešu dzeju” laikrakstā „Kultūras Forums”, izvēlējos apskatīt Raiņa dzejoļu krājumu „Gals un sākums”. Kā jau tas redzams no raksta, šī sastapšanās izvērtās visai nepatīkama. Pēc raksta publicēšanas biju rēķinājies ar visai negatīvu Raiņa speciālistu un cienītāju reakciju, jo, kā zināms, apšaubīt Raiņa dzejnieka dotības latviešu literatūrkritiķu vidū nebija pieņemts ne padomju laikā, ne arī vēl šobaltdien. Tomēr tikai pāris cilvēki atrada par vajadzīgu izteikt komentārus par manu netaktisko izlēcienu – visiem pārējiem jautājums par Raiņa dzejnieka dāvanām, kā izrādījās, bija visai vienaldzīgs.
 

* * *

Raiņa rokraksts "Gals un sākums". RTMM 22748Atšķirot Raiņa (1865 – 1929) grāmatu Gals un sākums (1912), nevar neņemt vērā, ka šis dzejnieks jau simts gadus ir biezi ievīstīts dažādu interpretāciju un komentāru kokonā tik biezi, ka ir gandrīz vai bezjēdzīgi pieminēt viņa vārdu – beigās tāpat izrādīsies, ka kāds jau ir pateicis visu iespējamo par katru viņa personības un daiļrades aspektu, un katrs jauns viņam veltīts rakstu gals kļūs par kārtējo reveransu šim uz pjedestāla paceltajam latvju dzejas alfa tēviņam.

Kopš skolas gadiem dzīvojot pārliecībā, ka Rainis ir ģēnijs un Gals un sākums pieder viņa „pašiem filozofiskākajiem darbiem” [1], jauna sastapšanās ar šo krājumu pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma nes gandrīz vai šoku – vai tā ir latviešu poēzijas spožākā virsotne, vai šīs vārsmas ir zelta burtiem rakstīta klasika?!

Grāmata sākas ar veltījumu „Tev, pamatšķira”, kuram, kā jau 1913. gadā atzīmējis Fricis Bārda, ar pārējo grāmatu nav nekāda sakara [2], bet kas apliecina dzejnieka mīlestību pret strādniekiem un zemniekiem. Kā Bārda toreiz rakstīja, pamatšķiras sociālais patoss patiesībā balstās uz savu materiālo vērtību apmierināšanu, un ir jābūt vairāk nekā naivam, lai iedomātos, ka filozofiska dzeja pacels šīs šķiras domāšanu nebijušos augstumos un tā „izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs” visu, ko ideālistiskais dzejnieks iedomājies.

Grāmatā apkopoti pārsvarā mazi, strupi dzejolīši, kuros raudulīga sentimentalitāte un sevis žēlošana apvienojas ar ambīcijām uz filozofa un garīgā līdera lomu. Rainis „vairāk par cilvēkiem mīl cilvēci” un daudzos dzejoļos atkārto vienu un to pašu shēmu – iziet cauri dažādu „lielo” cilvēka dzīves tēmu un emociju sarakstam (dzejoļos Apaļš cilvēks, Jautātāja meitene, Balss un atbalss, Darbs un prieks, Kad, Daba un dvēsle), lai ik reizes nonāktu pie pārliecības, ka tagad nu gan viss ir izjusts, izprasts un izdzīvots, ka acu priekšā pavērusies tā lielākā gudrība. Šie dzejoļi veido krājuma kodolu, un var jau būt, ka savā laikā tie kādam patiešām pavēra jaunus domas apvāršņus, taču mūsdienās tie uzrunās pirmkārt tos, kas lasa ezotērisko literatūru un Paulu Koelju grāmatas – arī tur viss tikpat dziļš un skaists.

Šo krājumu parasti vērtē kā prātnieciskas, abstraktas dzejas paraugu, tomēr arī emocijas nekur nav pagaisušas – daudzos dzejoļos liriskais varonis sēž pie ezera, skatās tā viļņos un atkarībā no diennakts laika, dabas apstākļiem un garastāvokļa saskata tajā savu dvēseles stāvokļu atspulgu – kāds viņu ir pazemojis, apvainojis, dažbrīd pāridarījumi tiek piemirsti, dažbrīd atgriežas atmiņā ar jaunu sparu. Dvēsele sajūt gan draudus, gan cerību uz garīgu atjaunotni, brīžiem noslēdzas vientulībā, brīžiem sajūt vienotību ar pasauli.

Raiņa rokraksts "Gals un sākums". Dzejolis "Mani draugi". RTMM 22928Viss iepriekšminētais ir visai izplatītas tēmas un motīvi teju jebkura tālaika (un ne tikai tālaika) dzejnieka darbos, taču Raiņa dzejā tās iemiesotas visai aukstās, neplastiskās strofās, kuras it kā ir ilgi slīpētas un apdomātas, tomēr šķiet mākslīgi konstruētas un mehāniski piepildītas ar saturu: „Vienmēr viens un pats – / Šaujas pasaulsloka uguns rats, / Dimdot asis dreb un rumbas rūc, / Pašā dzelmē pamats dun un dūc, / Negals vērpotu iekš sevis sūc – / Vienmēr viens un pats.” (Pasauls vientulība) [3]

Lasot krājumu, beigās jau šķiet pilnīgi vienalga, kādu retu antīkās dzejas formu Rainis ir izmantojis un kādu – pārveidojis, un ir vienalga, vai nesaprotamie vārdi (turme, miniņš, dūst, miena, virdzēt, māģetiņš), kuri aizdomīgi bieži uzrodas tad, kad savajadzējies kādu lieku atskaņu, ir jaunvārdi, arhaismi vai apvidvārdi – rodas tikai pārliecība, ka krājums nav izturējis laika pārbaudi un ka Rainis paliek stipri iepakaļ citiem saviem laikabiedriem, kuri kopš padomju laikiem tradicionāli uzskatīti par mazāk svarīgiem.

Nav brīnums, ka Plūdons savulaik rakstīja, ka Raiņa „formas ir pārāk kokainas, tām trūkst elastības. Viņa mūza nedejo, bet iet smagi, galvu nokārusi, it kā tai būtu apliktas ap kājām važas.” [4] Savukārt Edvarts Virza poēmā „Dzejas māksla” saka: „Šis dzejnieks sauss un grūts, kam mūza ir bez smaida, / Viņš pantus kailus iet pa latvju zemi laida.” [5]

Un visubeidzot atļaujiet bilst pāris vārdus par krājuma centrālo dzejoli, kura panti kalpo par nodaļu epigrāfiem, „Es ritu – –”. Atceros, cik daudz jautrības jau skolas laikā sagādāja tā lasīšana un pūlēšanās iztēloties, kas ir „priekaduņas mežs”, „dziņudusmas” un „ķirmjatikšis”, cik grūti nāca literatūras skolotājas iedvesmotie jūsmīgie domraksti par mūžīgās ritēšanas tēmu un kā nostiprinājās cerība, ka šo dziļdziļo filozofiju es sapratīšu tikai, izaudzis liels. Tagad, izlasot Raiņa komentētāju piezīmi, ka „1912. gada 22. augustā [..] Rainis ir izlēmis vienā krājuma dzejolī atspoguļot dzīves ritumu un šī dzejoļa atsevišķus pantus likt katras nodaļas ieskaņā. Tajā pašā dienā viņš tādu dzejoli arī sacer,” [6] skaidrāk par skaidru saprotams, ka šī ir ātri un mehāniski uzklabināta kolāža, un Rainim nav pieticis paškritikas, lai savai grandiozajai būvei izvēlētos jēdzīgākus pamatus.

Pats Rainis vēlāk apzinājās, ka Gals un sākums ir mākslinieciski neizstrādāta grāmata un 1913. gadā rakstīja dienasgrāmatā: „Visstiprākās vidus nodaļas, sāpes. Tālākās, kā nāve un vientulība, nau stiprākas, pat reizēm jūtas vājākas. Jāizņem būs vājākās laukā. Un viss jāpārstrādā pareizāk. Gala dzeja gluži vāja un teatrāliska.” [7]

Jāpiekrīt – vajadzēja gan pārstrādāt pareizāk. Bet, ja nu tas nav noticis, atliek tikai paraustīt plecus par šo tik ļoti pārvērtēto krājumu un nolikt atpakaļ plauktā.

Raksts pirmo reizi publicēts laikrakstā “Kultūras Forums”, nr. 34, 10.-17.09., 2010

* * *

Padomju laikā kultivētais priekšstats par Raini kā pašu, pašu galveno latviešu rakstnieku nesa līdzi izkropļotu priekšstatu par viņa darbiem: vadoties pēc šīs izcilības mitoloģijas, katrs viņa rakstītais pants ir tik dziļu domu apdvests un tik nozīmīgs, ka citu autoru darbi tam nestāv ne tuvu, savukārt lasītājam pienāktos iedziļināties katrā rindiņā, lai kaut attāli aptvertu to plašo, gudro domu, ko Rainis tur neapšaubāmi ielicis. Noklusējot un noniecinot citu laikabiedru paveikto, Rainis tika izbīdīts Padomju Latvijas Tautas dzejnieka statusā, tādēļ laika gaitā neglābjami kļuva par stīvi sastingušu marmora tēlu, kuru pēdējā gadsimta ceturksnī latviešu kultūras darbinieki ar dažādiem panākumiem cenšas „padarīt dzīvu” – ne velti pēdējos gados visbiežāk reproducētā Raiņa bilde ir viņa portrets peldkostīmā, līdz ceļiem jūrā. Taču mūsdienās, kad katram interesentam pieejami ne tikai Raiņa latviešu laikabiedru darbi, bet arī ārzemju 20. gadsimta pirmās puses dzejnieku teksti oriģinālos vai atdzejojumos, uzturēt mītu par viņa dzejoļu krājumu neparasto izcilību ir vienkārši neiespējami – dzeja runā pati par sevi.

 


[1] Hausmanis, Viktors. Rainis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 471. lpp.

[2] Bārda, Fricis. J. Rainis. „Gals un sākums”. Fricis Bārda. Raksti. 1. sējums. Rīga: Liesma, 1990, 454.-464. lpp.

[3] Rainis. Gals un sākums. Kopoti raksti. 2. sējums. Rīga: Zinātne, 1977, 389. lpp.

[4] Citēts pēc: Kursīte, Janīna. Raiņa dzejas poētika. Rīga: Zinātne, 1996, 190.-191. lpp.

[5] Turpat.

[6] Ābola, Mirdza. Komentāri. Rainis. Kopoti raksti. 2. sējums. Rīga: Zinātne, 1977, 446. lpp.

[7] Turpat, 448. lpp.

 

Atsauksmes

  • Aija Andersone 12.01.2016

    Piekrītu Jūsu vērtējumam. Esmu literatūras skolotāja jau 42.gadu, bet tikai pāris gadu esmu vidusskolā mācījusi "Galu un sākumu". Vairāk labas dzejas ir "Tālās noskaņās zilā vakarā".

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt