Agnese Rutkēviča 18.01.2016

LAIME NAU AUGSTĀKAIS

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

19. gadsimta beigu sociālpolitiskā situācija pasaulē nelutināja nevienu. Arī Raini ne. Līdz pat 20. gadsimta sākumam Latvijai (kuras kā valsts vēl nemaz nebija) un latviešiem nebija nacionālās pašapziņas un bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne. To ietekmēja gan dzimtbūšana, gan dažādi aizliegumi. Tauta bija mācāma, un Rainis to apzinājās. 1901. gada 15. jūlija vēstulē no ieslodzījuma Slobodskā Aspazijai Rainis raksta: “Esmu uzrakstījis pirmo oriģināldarbu, pat pabeidzis... Tagad tikai jāpārvar vēl lielais nogurums pēc sasprindzināta darba veselu pusgadu kopš iepriekšējā oktobra.” [1] Toties jau krietni vēlāk, rakstīdams priekšvārdu “Pusideālistam” kopotajos rakstos, Rainis piebilst: “Sākums idejai sniedzas atpakaļ līdz 1897. gadam, manam cietuma laikam Rīgā, kad es Jaunavas ielā izbaudīju ieslodzīšanu – visneģēlīgāko no visām man piešķirtām. Gandrīz neiespējamo varēja panest un pārvarēt laikam tikai ar humoru, un labsirdīgi smiedamies par saviem mīļiem tautiešiem – cita nekā jautra tiešām nebija cietumā – smiedamies aizmirsu savu apkārtni.” [2]

Savā pirmajā lugā Rainis nudien nav skopojies ar jokiem un plēsis tos uz nebēdu. Vienmēr, kad pārlasu “Pusideālistu”, mani sāk mākt pamatotas aizdomas, ka Rainim piemita pavisam dabīga un dzīvīga humorizjūta. Iespējams, “Pusideālists” arī ir pirmā un pēdējā Raiņa traģikomēdija (pats Rainis gan to apzīmējis par vēsturisku joku lugu trijos cēlienos no pagājušā gadu simteņa beigām), kurā darbojas dzīvi cilvēki, nevis ideju reprezentējoši tēli. Pats amizantākais tajā ir cīņa par tikumību. Liela nozīme lugas tapšanā ir Rīgas atturības biedrībai “Auseklis”, kas 1900. gada sākumā izsludināja lugu konkursu, kurā Rainis arī piedalījās. Iesūtāmajām lugām bija jāatbilst vairākiem biedrības noteikumiem, un viens no tiem bija: “Uz godalgu iesūtāmai lugai jāir iz tagadnes dzīves un jāsaskan ar atturības ideju resp. jāveicina atturības principa atzīšana.” [3] Galu galā godalga netika piešķirta nevienai no iesūtītajām lugām, jo, izrādās, naudas vairs nebija. Nav ne jausmas, vai Rainis būtu radījis “Pusideālistu”, ja ne šo divu apstākļu sakritības – ieslodzījums un izsludinātais konkurss. Tomēr es vairāk ticu trešajam apstāklim – Raiņa spējai glābt un dziedināt pašam sevi no izmisuma un skumjām caur rakstīšanu, caur savas, ciešamākas pasaules radīšanu. Traģikomēdija – tie ir smiekli caur asarām. Un tā vietā, lai raudātu, Rainis izsmīdināja pats sevi. Cietums tiešām nav jautra vieta. Īpaši cilvēkam ar pārjūtīgu, melanholisku raksturu, kāds tas bija Rainim. Atceros pati savu pieredzi ar pirmo lugu “Ūdenspistole”. Tikai tagad, pēc krietnas laika distances, man ir tikai viena atbilde, kāpēc. Tās bija dīvainas, smeldzīgas skumjas, no kurām nezināju, kur likties. Nāvīgas skumjas. Līdz brīdim, kad apsēdos pie galda un sāku rakstīt. Traģikomēdiju uzrakstīt ir gandrīz neiespējami. Īsta traģikomēdija ir komēdija, kur, lugas varonim smejoties, tu zini – viņš patiesībā raud. Savā ziņā Raiņa pirmās lugas tapšanas procesa vēsture ir pat daudz interesantāka, nekā pati luga. Lai arī tās sarakstīšanas gaitā Rainis nemitīgi mocījās ar pārgurumu un pat nepatiku, pabeigto lugu nosūtot Aspazijai uz Rīgu, viņš piebilst: “Man ir pavisam dīvaina sajūta, it kā līdz ar Skroderi būtu aizbraukuši man labi pazīstami un mīļi draugi. Šāda fantastiska izjūta mani gandrīz baida”. [4]

Tāpat kā Raini baidīja šī fantastiskā, mīļā izjūta pret paša radītajiem lugas tēliem, tā mani “Pusideālistā” baida nenovērtētā Raiņa humorizjūta un viņa ārkārtīgi dzīvelīgie cilvēki. Lugas tekstu Rainis sarakstījis dzejā, daudzviet tekstā atskaņas šķiet neveiklas, un patiesībā izvēle lugu rakstīt dzejā ir tās trūkums, nevis ieguvums. Tomēr īpatnējais komisms lugā lielā mērā tieši izriet no šī fenomena starp vienkāršā lauku cilvēka neatbilstību valodai, kādā Rainis vēlējis viņiem izteikties. Lai arī darbības vieta lugā ir turīga saimnieka Andēla lauku mājas, rodas iespaids, ka tā drīzāk jau ir diezgan nolaista lauku saimniecība kādā ciemā, kuru pēc sievas Annas nāves nolaidis pats tās saimnieks Andēls. Par lugas galveno varoni Rainis izvēlējies ar depresiju sirgstošu cilvēku, kurš, pārdzīvodams sievas nāvi, aizrāvies ar kādu absurdu ideju par tikumību un atgriešanos pie sentēvu dzīvesveida. Cīņa par tikumību un latvisko dzīvesziņu ir vēl viena tēma lugā, kura pārsteidz ar tās aktualitāti arī mūsdienās. Tomēr pie galvenā varoņa Rainis nav nonācis uzreiz. Tikpat spilgts, ja ne spilgtāks par Andēlu, lugā ir Skroders, kurš vingrinās dzejas mākslā un ir kuplejists vietējā amatierteātrī. Lugas “Pusideālists” pirmais nosaukums bijis “Dons Kihots”, pēc tam – “Skroders”, kas tikai liecina par Raiņa pieķeršanos Skroderim. Tomēr lugas galējais nosaukums, kā liecina paša Raiņa ieraksti dienasgrāmatā, radies aiz pārpratuma, proti - maketētājs nosaukuma “Pusideālisti” vietā uzrakstījis “Pusideālists”. Lugu Rainis būvējis uz dažādiem pārpratumiem, līdzīgi kā radies tās galējais nosaukums. Trīs cēlienu garajā darbā dažas ainas ir tik spilgtas un virtuozas, ka pelnījušas, ka pie tām pakavējas ilgāk. Jāpiebilst, ka Rainis lugu rakstīja konkursa diktēto termiņu steigā, neievērodams un nepierakstīdams remarkas, skati rindojušies juku jukām, varbūt tieši tāpēc dažas ainas ir tik ticamas un shematiski nesadomātas. Zināms, ka savu roku lugai pielika Aspazija, pierakstīdama remarkas un sakārtodama lugas struktūru. Iespējams, tur, kur Rainis gājis pāri mēram, Aspazija viņu ierobežojusi ar savu nopietnības pirkstu.

Rainis "Pusideālists" pirmizdevums, 1904. gads. A. Gulbja apgāds Pēterburgā.. RMM 75946Lai arī lugai ir trīs cēlieni, šķiet, ka tā savu kulmināciju piedzīvo jau 1. cēliena beigās, kad Andēls, pēc pastnieka ierašanās, uzzina, ka viņa mājā tajā pašā dienā grasās ierasties garmantu krājējs. Laikā, kad Rainis lugu rakstīja, aktīva vēl bija tā laika jaunlatviešu kustība un tautasdziesmu vākšana. Ar to sākumā nodarbojās J. G. Herders, pēc tam Fricis Brīvzemnieks, līdz viss nonāca Krišjāņa Barona rokās un skapī. Tieši 1894. gadā iznāca Latvju Dainu 1. burtnīca. No mūsdienu skatupunkta ir grūti iztēloties, ka uz mājām nāk bārzdains vīrietis un lūdz tautasdziesmas. Mūslaikos toties nav grūti iztēloties Jehovas liecinieku viesošanos dzīvokļos vai onkuļus, kuri uz ielas piedāvā ezotērisko literatūru. 1. cēliena notikumi līdz pastnieka ierašanās brīdim un sencisku uzvārdu dalīšanai pie kāda dižozola (kas, manuprāt, ir centrālais notikums visā lugā un brīnišķīgākā aina, kādu Rainis savā dramaturģijā vispār radījis) ir informatīvi un stāstā ievadoši. Cēliens sākas ar kalpu (Andrejs, Jēcis) ņerkstēšanu un vaimanāšanu par to, ka saimnieks palicis skops un nedod kārtīgi paēst. Notiek gatavošanās priekškāzām – Andēls savas absurdās idejas vārdā pat ir gatavs izprecināt savu vienīgo meitu Mariņu ciema kaimiņu tēviņam Brunovicam. Pirmā cēliena sākumā lugā parādās arī man personīgi mīļākais varonis – Andēla tēvs, kuram Rainis nav devis pat vārdu, bet to vienkārši nodēvējis par Vectēvu. Visu lugas laiku Vectēvs ir piedzēries un acīmredzami sirgst ar vecuma plānprātību jeb demenci. Brīžiem Vectēvs (Rainis tekstu viņam piešķīris ļoti maz, toties šis tēls, lai arī klusējošs, ir ļoti aktīvs visu lugas laiku) rada biedējošu sajūtu, kas liek domāt par absurda elementiem Raiņa dramaturģijā. Ja ņem vērā, ka Andēla tēvs, gandrīz vai sencis, ir gadu ziņā vecākais varonis lugā, pie tam visu laiku piedzēries (tātad – netikumīgs), ir skaidrs, ka Rainis lugas galvenajam varonim nav vēlējis ņemt piemēru no tēva, bet gluži otrādi – būt tikumīgākam par paša tēvu. Nav noslēpums, ka Andēla prototips lugā ir Raiņa tēvs. Kādā no saviem ierakstiem dienasgrāmatā Rainis piemin, ka ar tēvu devušies ciemos pie kāda saimnieka, bet pēc viesošanās palikusi nepatīkama sajūta. Andēla vienīgā meita Mariņa, lai arī negribīgi, tomēr ir piekritusi tēva vēlmei viņu izprecināt kaimiņu saimniekam Brunovicam. Noris gatavošanās priekškāzām, līdz plānus izjauc vēl viena varoņa ierašanās. No inženieru studijām ciemā atgriežas Žanis. Kontrastā visiem pārējiem varoņiem, Žani Rainis parādījis kā modernu, izglītotu jaunu cilvēku. Bailēs iziet par sievu pie nemīlama veča, Mariņa ar Žani sarunā, ka viņš pārģērbsies par garmantu krājēju un, ieradies pie Andēla ātrāk, centīsies iegūt tā sirds labvēlību.

19. gadsimta pēdējā desmitgadē notika strauja sabiedrības noslāņošanās. Iedzīvotāji sāka dalīties grupējumos gan pēc nodarbošanās, gan materiālā stāvokļa. Šķiru cīņas tolaik nebija nekas neparasts, un notiekošo sabiedrībā Rainis kā spogulī atspoguļo arī savā lugā.

Uzmanības vērtas un virtuozas ir 1. cēliena beigas jeb skati (sākot ar 14. skatu), kuros Andēls pie dižozola savus kalpus un radiniekus steigā pārsauc senciskos vārdos. Interesants ir fakts, ka Rainis pārsaucamos vārdus izvēlējies no lietuviešu, nevis latviešu mītiem un folkloras. Nesmieties līdz asarām, lasot šo ainu, nav iespējams. Andēls, pats sevi nodēvējis par Barvedi, Tautvaldi, Tautslavi, Tautmīli, Vijtauti un Gaštauti [5], izņem kalendāru un pārsauc visus pārējos. Jēcis pārtop par Vargribi, Kariatu, Mažuli vai Aļgirdu [6]; kāds Krišs kļūst par Lizdeiku un Radagaisu; Grieta tiek nodēvēta par Nijonu, Balmonu vai Birtu [7]; Kalpones tiek pie gluži vai suņu vārdiem – Prasuna, Prazunata; Skroderu nosauc par Vardeķi; arī Vectēvs tiek pārsunīts par Vidvutu, Ūziņu, Pērkoni vai Prāmšanu [8]. Savu meitu Andēls nosauc par Daņutu, Dailiņu, Laimiņu vai Mīlģedu. Pat kādu ganu zēnu pret paša gribu Andēls pārsauc par Butgaidi vai Ausveiti [9]. 1. cēliena beigas ievērojamas ar vēl kādu detaļu, kas pievērš uzmanību – būtībā par nepaklausību tiek piekauts mazs zēns, kuru Rainis parādījis kā mežoni. Šai ainai lugā piemīt liela vērtība ne tikai valodas, bet arī seno, pagānisko rituālu kontekstā. Dažāda veida netikumību Rainis pretēji konkursa noteikumiem, šķiet, parādījis visā tās krāšņumā. Lugā vērojama valodas eklektika – daudzi vārdi pat ir izzuduši no mūsdienu valodas ainavas. Un tā ir vēl viena lugas vērtība. Vesela gadsimta laikā latviešu valoda ir krietni mainījusies, un valodā, kādā uzrakstīta luga, mēs vairs nerunājam. Daudzi vārdi ir pavisam izzuduši vai mainījušies, un lasot lugu, es bieži ieskatījos sinonīmu vārdnīcā, lai vispār saprastu, par ko tagad ir runa. Daudzi vārdi atvasināti no vācu valodas, kas tajā laikā nebija nekas neparasts. Piemēram, šādos apvidvārdos mūsdienās diez vai kāds vēl runā – ģiltens (skelets, izkāmējis cilvēks); varvērze (mežonīgs cilvēks); dāks (jokdaris); pladītes (plāceņi); deivels (straujas dabas cilvēks); snātene [10] (linu vai vilnas lakats) u.c. Iespējams, ka šie apvidvārdi vēl nav pavisam izzuduši. Varbūt tos vēl kāds lieto, piemēram, dziļos laukos, tālāk no lielpilsētām, kur mūsu valoda ir visneaizsargātā no dažādiem ietekmju vējiem.

Otrais cēliens sākas ar garmantu krājēja ierašanos, par kuru pārģērbies jaunais inženieris Žanis. Andēls būtībā visu otro cēlienu tiek atrunāts no apmātības atdot savu māju (kuru viņš jau norakstījis Brunovicam, bet līgumu vēl nav parakstījis) un meitu svešam saimniekam. Lugas remarkā minēts, ka Žanis apsedzies ar Grietas seģeni, kas liek brīnīties, vai tiešām to neviens neatpazīst. Dažas ainas atgādina kaut ko līdzīgu amatierteātros redzētajam. Visu klātbūtnē tiek ataicināts arī Brunovics, kuru pārbauda – vai bez mājas viņš būs gatavs ņemt par sievu Mariņu. Brunovics, protams, nav gatavs ņemt tikai skuķi, bet sagribējis arī pašu saimniecību. Otrā cēliena laikā noskaidrojas, ka pats garmantu krājējs (jeb Žanis) ir gatavs precēt Andēla meitu, par ko Andēls, protams, ir sajūsmā. Cēliena gaitā visi ik pa laikam dzer un beigās jau ir manāmi iereibuši. Brīdī, kad viss jau šķiet nokārtojies – Brunovics ir padzīts par izlikšanos mīlam Mariņu un savtīgo vēlmi tikai pēc mantas, arī Skroders, izrādās, ir bijis manipulators un stāvējis Brunovica pusē, ir jau izvilkts kontrakts un Andēls to gatavs atdot garmantu krājējam, kad ierodas Grieta un, ieraudzīdama savu seģeni garmantu krājējam mugurā, to norauj un atmasko Žani. Otrā cēliena finālā kalpi pārtop par tādu kā kori un Žanis aizlaižas projām. Andēls ir apmuļķots un kontraktu atdevis rīdziniekam. Māja būtībā kādu brīdi paliek bez konkrēta saimnieka. Andēls to vēlas atdot tautai.

Trešais cēliens sākas ar Andēla vilšanos nespējā neko mainīt savu cilvēku prātos. Viņa vilšanās ir tik liela, ka viņš grasās pamest savas mājas un, līdzīgi garmantu krājējam, doties no mājas uz māju, lai tad tur sludinātu savu latviskās dzīvesziņas ideju. Viņa uzticīgā Grieta gatava doties Andēlam līdzi. Lugas beigās Andēls nonāk līdz atziņai: “Man šķita, ka mana tauta jau gatava / Priekš jaunotas dzīves, -bij maldība. / Tā ir vēl mācāma, mācāma.” [11] Neiztikdams bez romantikas, Rainis trešajā cēlienā pievienojis vēl vienu līniju, kurā kalps Andrejs bez vārdiem atzīstas jūtās Mariņai. Skats, kurā Mariņa, pielikusi plaukstu Andreja saules pinumam, iekliedzas, ir ne vien komiska, bet arī traģiska. Izrisinājuši savas attiecības, galu galā mājinieki Andēlu pierunā nepamest mājas. Mariņa, zinādama Grietas jūtas pret tēvu, izsaka priekšlikumu, ka patiesībā jāapprecas vecajiem – Andēlam un Grietai. Lai arī luga beidzas ar ļaužu uzsaukumu: “Lai dzīvo saimnieks ar saimnieci!”, fināls tomēr paliek atvērts. Nav ne jausmas, vai Rainis lugas radīšanas sākuma stadijā bija iecerējis apprecināt Andēlu ar Grietu. Tomēr atziņa, ka pārņemti paši ar sevi, īsti neredzam tos, kuri mūs patiesībā mīl, ir viens no šīs lugas vadmotīviem.

Prototips mūsdienās Andēlam nav grūti atrodams. Pārsteidzoša ir “Pusideālista” aktualitāte tieši šobrīd, kad Latvijas sabiedrību jau krietnu laiku pārņēmusi tikumiskās audzināšanas epopeja Jūlijas Stepaņenko personā. Lai arī Rainis lugā parādījis teju visas netikumīga rakstura iezīmes savos tautiešos – liekulību, izlikšanos, alkoholismu, egoismu, melus – tas tomēr nenomāc prieku par dzīvajiem cilvēkiem Raiņa lugā. Kas tad ir dzīvs cilvēks dramaturģijā? Tas ir cilvēks ar savām vājībām, tām vājībām, kuras, iespējams, viņš pats sevī neredz, bet projicē citos. Raiņa cilvēki “Pusideālistā” tomēr ir vienkārši lauku ļaudis ar savām ilūzijām par to, kā būtu jādzīvo. Vai latvieši prot dzīvot? Atskatoties uz Raiņa atspoguļoto 19. gadsimta beigās lugā, rodas iespaids, ka nekas jau daudz nav mainījies.

 

“Andrejs: Es nespēju te ilgāk ciest!
Mariņa: Bet - laime?
Andrejs: Laime nau augstākais!
Mariņa: Nau - augstākais?
Andrejs: N ē, j e l, bet zilais gaiss!” [12]

 

Izlasot šo ainu, nodomāju – ko tur piebilst.

 


[1] Rainis. Komentāri // Kopoti raksti. 9. sējums. Rīga: Zinātne, 1980, 523. lpp.
[2] Turpat, 521. lpp.
[3] Turpat, 522. lpp.
[4] Turpat, 524. lpp.
[5] Rainis. Pusideālists // Kopoti raksti. 9. sējums. Rīga: Zinātne, 1980, 60. lpp.
[6] Turpat, 60.lpp.
[7] Turpat, 60.- 61. lpp.
[8] Turpat, 62. lpp.
[9] Turpat, 68. lpp.
[10] Rainis. Komentāri // Kopoti raksti. 9. sējums. Rīga: Zinātne, 1980, 541. lpp.
[11] Rainis. Komentāri // Kopoti raksti. 9. sējums. Rīga: Zinātne, 1980, 141. lpp.
[12] Turpat, 155. lpp

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt