Madara Lazdiņa 18.01.2016

Ideāli pusideālisti

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

“Tu laika garam aizskrej garām, / Jo laika gars ir tautība; / Pie senčiem tā bija visskaidrāka. / Tik vecos laikos to atrast varam,” [1] (1, 5) tik patētisks un pacilāts savos uzskatos ir Ansons (kaut pareizi krietnam latvim jāsaka – Andēls) –, šķiet, vienīgais pašpasludinātais ideālists Raiņa pirmajā lugā “Pusideālists” (1901). Saistītā valodā rakstīta komēdija trīs cēlienos, krietns pulks darbojošos personu un cīņa starp veco un jauno: senajām garamantām un moderno, svešo, nepierasto. Raiņa spārnotā teiciena “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” kontekstā – vai pārvērtīsies Ansona sēta? Vai jaunā un senā tikšanās vienmēr ir tik sāpīga un eksplozīva? Un kas galu galā notiek pa īstam, bet kas ir tikai teātris pašlabuma gūšanai?

Rainis lugā radījis košus, hiperboliskus tēlus, kas gan piešķir sižetam komiskumu, gan ļauj izkāpināti atainot šķietami sadzīviskus notikumus, problēmas, kuru risināšanas laikā satiekas cilvēki ar dažādām vērtībām un dzīves izpratni. Caur spilgtiem raksturiem un viņu pieredzi lasītājam atklājas autora vēstījums visnotaļ pamācošā, nedaudz didaktiskā formā.

Ansons, mājas saimnieks, būdams pārņemts ar sentēvu dzīvesziņu, viņu dzīvesveidu un vērtībām, tajā cenšas iesaistīt visus apkārtējos – kalpus, meitu, svaini; tādu meklē arī vīru savai meitai Mariņai – cilvēku, kas spētu godāt senčus un viņu zintis turētu pāri visam gan sadzīvē, gan svētkos. Ansona mājās sveces joprojām tiek lietas no taukiem, kaut veikalā tās iegādāties ir lētāk, kalpiem zeme jāapstrādā ar koka ecēšām, neskatoties uz to, ka sen jau lauka darbarīki tiek ražoti arī no metāla un Ansona nelaiķa sieva Anniņa tos pat iegādājusi; ēdienreizēs galdā tiek likti vien senlatviešu ēdieni, kā skābputra vai grūdenis, saimniekam norādot, ka: “Svešas modes, ierašas / Dzelzs nagos mūs ir kampušas,/ Nav diezgan tām ārapuses vien, / Tās mūsu zarnās iekšā lien! / Un zarnas grauž un dvēseli.” (1, 5) Ansona aklā aizrautība noliedz jebkādu varbūtību paskatīties loģiski un racionāli uz to, kas ir saglabājams, kas tomēr maināms. Pats būdams vien filozofētājs un sadzīvei visnotaļ nederīgs, viņš neapjauš, kā reizēm moka savus mājiniekus, uz kuru pleciem turas saimniecība, līdz reiz viņi nonākuši līdz kritiskajam punktam, kad jāpieņem nopietni lēmumi – samierināties ar saimnieka vājībām vai doties prom. Tieši Mariņas plānotās kāzas ar viņai netīkamo Brunovicu, kas noskatīts kā viņas līgavainis, ir lielais juku brīdis, kurā Rainis šai ģimenē ieved lasītāju.

Šķelšanās starp cilvēkiem, kas seko jaunajam un modernajam, un tiem, kas ir konservatīvi un turas pie pārbaudītām vērtībām, ir bijusi aktuāla visos laikos dažādā intensitātē. Arī šobrīd, īpaši tāpēc, ka būtiski palielinājies informācijas apmaiņas ātrums, sabiedrība dalās tajos, kas gatavi integrēt savā ikdienā svešu zemju ietekmes un svētkus, kā Visu svēto diena vai Valentīndiena, un tamlīdzīgus notikumus. Daži izmanto iespēju pārņemt citas, mūsu platuma grādiem un vēsturiskajam fonam netipiskas reliģijas, kā arī vienmēr iegādāties visjaunākās tehnoloģijas, kļūt par hipsteriem vai normsteriem vai sekot kādai citai, biežāk rietumu, kultūrai raksturīgai tendencei. Citi savukārt sāk just vilkmi paskatīties dziļāk savā identitātē, uzmeklēt senču vērtības, pārstāj svinēt komerciālos svētkus, bet pievēršas senlatviešu tradīciju iedzīvināšanai, atceroties ne tikai saulgriežus, bet arī pārējos senču svētkus. Arvien vairāk cilvēki pievēršas seno zīmju pētīšanai, mēģinot dzīvesziņu un gudrību meklēt tajās. Ja pieņemam, ka vieni ir melns, bet otri – balts, tad, protams, lielākā daļa cilvēku ir vidū un, aplikuši šalli ar ozoliņa rakstu un uztetovējuši uz rokas Lielvārdes jostas fragmentu, ar masku uz sejas iet helovīnā, aizmirstot vai ignorējot ķekatas, budēļus. Tas nav ne labi, ne slikti – tas ir fakts, un Raiņa luga “Pusideālists”, kas uzrakstīta pirms simt četrpadsmit gadiem, ļoti precīzi rāda šīs parādības ironisko pusi. Dzīve dubultos (vai vismaz ērtos) standartos, no kuriem atkāpties pie pirmās izdevības, ja vien tas izrādās vieglāks vai patīkamāks ceļš, pretstatā patiesi pārliecinātajiem, kuriem bieži vien trūkst reāla pamatojuma viņu aizrautībai, ir tikai degsme un izsapņoti ideāli. Rainis runā par cilvēku vērtībām, kā svarīgāko izceļot tieši godīgumu un spēju ieraudzīt sevi no malas. Ar ironiju viņš skatās uz visiem – gan pārliecības pilno, fanātisko Ansonu, gan tiem, kas izvēlas pieņemt svešu identitāti, lai gūtu labumu, bet godā tiek celti tie, kas ieklausās sirdsapziņā un turas pie vispārcilvēciskajām vērtībām.

Raiņa lugas "Pusideālists" pirmraksti. RMM 19261Ansons, būdams seniskā piekritējs un fanāts, kā slīcējs ķeras pie katra salmiņa, kas viņa pārliecību noturētu virs ūdens, pretmetā mājiniekiem, kas rauc degunu un sūkstas par šīs aizraušanās nepraktisko pusi. Viņš ir gatavs naivi un akli norakstīt māju svešiniekiem, noticot solījumam, ka viņi turpinās Ansona ideju pasaules būvi, kā apliecinājumu izmantojot vien vīzes vai pastalas kājās un svārkus, kas līdz ceļgaliem. Ansona stiprākā pārliecība ir arī vienlaikus viņa kā saimnieka vājākā vieta, ievainojamākais punkts, ko sapratuši, labas dzīves tīkotāji – Brunovics un vēlāk Žanis. Brunovics pats jau ir saimnieks un viņa galvenais iemesls ņemt Mariņu par sievu ir šai savienībai līdzi nākošā saimniecība. Savukārt Žanis jeb Jānis Upmals ir jauns inženieris, Mariņas vienaudzis, abu starpā jūtas uzplaukušas jau kādu laiku, abi ļoti labprāt precētos, bet, attīstoties sižeta līnijai, Rainis rāda, ka ar mīlestību vien ir par maz.

Duāla ir Ansona izturēšanās – cik skaļos vārdos viņš sauc sevi par senticīgu, tik ārišķīgi uzvedas un izturas, vieglprātīgi, kā izrādīdamies, spēlējoties ar rituāliem un tradīcijām. Svešas ietekmes kā apdraudējums nāk virsū Ansona sētai un ticībai. To piekritējiem Ansona uztvere liekas arhaiska un stagnējoša. Kur ir tā smalkā robeža – nepazaudēt sevi, bet arī neapzagt pašam sevi, atsakoties no brīnišķīgām iespējām? Pārējiem mājiniekiem muļķīgi liekas izdabāt Ansona iedomām – ēst skābputru brīdī, kad pēc smagas darba dienas gribētos ēst gaļu vai kādu citu, Ansonaprāt, pārāk modernu ēdienu. Kad gribas vilkt kurpes vai zābakus, bet saimnieks darbos dzen ar vīzēm kājās. Cik ārkārtīgi grūti darīt to, ko paģēr cits – īpaši, ja tam netici un nemaz nevēlies ticēt. Ansons caur formu mēģina panākt saturu, pārvēršot šo senticības idejas iedzīvināšanu par absurdu cirku. Nevienam no mājiniekiem īsti nav skaidrs, kāpēc gan viņiem būtu jāatsakās no jauno laiku piedāvātajām iespējām, jāapgrūtina sev dzīve, un ar mīlestību pret Ansonu un viņa vājībām vienā brīdī ir par maz, lai turpinātu dzīvot ar skatu pagātnē.

Uzzinājis avīžrakstā, ka viņa sētai tuvojas kāds cits garamantu krājējs, Ansons ir pavisam uztraukts: “Šis nams tiks šodien godināts, / Un cilāts mūsu sirds un prāts. / Brauc tautas gara mantu krājējs, / Pats tautas seno gaitu gājējs, / Pats laba teicējs, ļauna rājējs.” (1, 14). Ansons nevilcinoties sāk saimes ļaudis pārkrustīt citos vārdos, kā Tikums, Vīžgailis, Karubuts, Nijola, Pakonta, Birta, jo “Pret pārsvešošanu tā varam / Viskrietnāk apdrošināties” (1, 14). Saimes ļaudīm šīs izdarības nevienu brīdi nešķiet nopietnas, tas ir drīzāk pazemojoši, viņi procesā piedalās, jo citādi nevar atļauties: “Nu to jau es saku, lai tura tik muti, / Kad dod mums vai suņu vārdus.” (1, 14) Saimes ļaudīm nav saprotami šie Ansona izvēlētie vārdi. Kad kādu no meitām saimnieks nosaucis par Prazunu, Prazunatu, kalps Jēcis neiztur: “Kā, saimniek, par suni pārsunāta? / Ko tā godīgā skuķe jums darīja? / Ka viņa par suni tā jālamā! / Tas ilgāk nav izturams!” (1, 14) Uz šo Ansons atbild: “Nav jau tā! / Nav lamāts, - tas vārds stāv grāmatā. / Te septembrī. Trešā.” (1, 14) Šī situācija demonstrē, cik virspusējas caurmērā ir Ansona zināšanas par rituāliem, vārdu izvēlēšanas kārtību un to nozīmi. Kronis šim notikumam – savu tēvu, kas jau vecumdienās un norietā, viņš nokrustī par “Vidvutu / Par Ūziņu, Pērkoni, Prāmšānu, / Kā dievus senos”. (1, 15) Izgriežot pāris dančus zem ozola, vectēvs kā pāde Prāmšāns tiek izdīdīts, un rituāls, pēc Ansona un Mariņas domām, ir novadīts godam. Protams, ārkārtīgi virspusēji. Pādes dīdīšana ir daļa no krustabām, kas ietver sevī dažādas rituālas darbības, no kurām vien maza daļa ir jaunā vārda izvēle un danču griešana.

Ansona zināšanu virspusīgums atklājas arī Žaņa viltīgi izspēlētajā situācijā. Viņš, tīkodams pēc Mariņas rokas, pārģērbjas ar dikti gaidīto sentēvu garamantu krājēju Uluvurpurniķi, lai tādā veidā izmānītu no konkurenta Brunovica rokām gan līgavu, gan lauku sētu. Ansons akli ļaujas Žaņa provokācijām (jo Žanis patiesi nav iedziļinājies tradīcijās un tās pavadošo rituālu norisē) un seko viņam līdzi visās darbībās, kaut reizēm tās īsti neatbilst paša Ansona priekšstatiem par kārtīgu sentēvu būšanu. Kā stāsta remarkas: “Viņš [Skroderis – M.L.] ielējis šnabi glāzītēs, saskandina un izdzer; tāpat izdzer bez kautrēšanās Žanis. [Ansons – M.L.] No brīnumiem par Žani pārsteigts, bet tad arī izdzer.” (2, 5) Ansons, kaut pārņemts ar savu ideju, tomēr šaubās par visu, ko zina pats, ja vien ir kāds, kurš pārliecinošāk var norādīt, kā pareizāk būtu jārīkojas īstam senu tradīciju piekopējam. Žanis, piemānot Ansonu, panāk, ka viņš savu sētu nodod tautai. Tāpat Žanis pa visām varēm cenšas atmaskot arī Brunovicu: “Senčus nāc sumināt! / Īsts ozoldēls prieka jandālā lēks: / No mantkārīgiem nagiem ir glābta šī sēta, / Tā turplikām latvju senčiem būs svēta! / Dej! rādi, ka senčiem ir ziedots tavs spēks! / Nu, redzi, viņš nedej!” (2, 8) Ansonam viņa kaislība ir svarīgāka par visu – redzot, ka Brunovica zināšanas par sentēvu ierašām ir vājas, arī viņu pārņem šaubas par šī vīra atbilstību mantojuma tālāk nešanai, tai pat laikā, saklausoties Žaņa kā Uluverpurniķa cēlos un dižos tekstus un par Mariņas precībām runādams, viņš min: “Jā, jūs gan es ņemtu, jums mājas es dotu.” (2, 5) Faktiski pēc pavisam īsas pazīšanās, tik tāpēc, ka aizrautība pret visu seno vieno, Ansons būtu gatavs atdot par sievu savu meitu un norakstīt savu māju principā svešiniekam.

Lugā būtiskas ir divas mīlestības līnijas – gan paša Ansona privātā dzīve, gan viņa meitas Mariņas izprecināšana. Ansons ir kļuvis par atraitni un jūtas vientuļš (iespējams, arī tāpēc tik ļoti nodevies garamantu pielūgsmei), kā arī sēta palikusi bez izdarīgas saimnieces, kura spētu organizēt praktisko dzīvi. Svaine Grieta būtu lieliska saimniece, tikai, tāpat kā pārējie mājinieki, nav gana kvēla viņa ideālu atbalstītāja. Ansons vairākkārt atzīst, ka Grieta principā derētu, bet viņa vērtības ir pārāk augstas, lai sev blakus redzētu sievieti, kas var glābt viņa pastāvēšanu, bet nav gana kaismīga viņa reliģijas pārstāve. Ansons ticību vērtē augstāk par cilvēciskajām kvalitātēm un rūpēm, turklāt dzīvo pārliecībā, ka visiem interesē tikai viņa māja un labklājība, nevis viņš kā persona. Kad Ansons, dzirdējis ļaudis sevi apsmejam un vēl saņēmis apsūdzības, ko savācis apvainojies skroderis, saprot, kas pret viņu izspēlēts un ka nu palicis arī bez mājas, viņš vīlies un dziļi satriekts grasās iet prom no savas sētas, lai sludinātu zināšanas citur: “Man šķita, ka tauta jau gatava / Priekš jaunotas dzīves, - bij maldība. / Tā ir vēl mācāma, mācāma. / Es pats no mājām uz mājām iešu, / Es remdenās sirdīs tautību liešu (..)!” (3, 6) Grieta pavisam satrūkusies, viņa nevēlas šķirties no Ansona: “Jā, mājas man rūp - / Tu vairāk man rūpi, viss kopā nu drūp. / (..) Tu esi kā bērns, - man jāapkopj tevi. / Šīs rokas spēj strādāt, priekš abiem mums tiks, / Tu nebūsi izsalcis, neiesi pliks.” (3, 6) Tomēr Ansons pat bez mājas un saviem garamantu krājumiem palicis, nespēj atteikties no savas izredzētā gaismas nesēja lomas: “Lai dievs tevim, Grietiņ, to atmaksā, - / Bet vienam man jāiet, jo tautībai / Tu netici; (..).” (3, 6) Kad Žanis, sajutis sevī saimnieku un pārvaldošo spēku, sāk ņirgāties par Ansonu, neskatoties uz to, ka grasās precēt viņa meitu, apstiprinās sen zināmā patiesība – vistuvākos cilvēkus bieži vien sanāk novērtēt par zemu, un viņi savu spēku un mīlestību parāda arī tad, kad, šķiet, visa pasaule ir novērsusies. Žanis, joprojām gan Uluvulpurniņa ādā (īpaši traģiski Ansonam to dzirdēt no it kā cēla sentēva), pulgo Ansonu: “Aha! jūs būsat īsts vaidelots: / pus-ubags, pus-burtnieks, pilns Donkichots! / Jūs iesat kā baptistu kolporters!” (3, 6) Jauneklis stipri pāršauj pār strīpu un Ansona kalps Andrejs, kurš gan Žani jau sen zem maskas pazinis, Grieta un arī Mariņa kā mūris nostājas tēva pusē, neļaudami viņu zākāt. Mariņa izdara izšķirīgu izvēli, Žani padzīdama: “Ej, tu tēvu nemīli!” (3, 6) Andrejs arī, noklausījies Žaņa skaļās un nicīgās runas, izdara ļoti tiešus un atmaskojošus secinājumus: “– Tu mīlē tik sevi. / Tev tauta – tukšs vārds, nekas tev nav cēls: / Ne mirušais daiļums, ne darbnieku tauta, / Kas dzīvības joņos uz priekšu tiek rauta.” (3, 6) Konflikta kulminācijā Žanis nomet sentēva masku un nāk klajā ar paziņojumu, ka nekur vairs neatkāpsies: “Es paģēru komisjas vārdā / Šo Karaluni (Mariņu – M.L.) par līgavu!” (3, 6) Žanis nesaprot, ka visu jau paguvis sabojāt, izsmejot Ansonu, un teatrāli izrādās: “Nu, Mariņa, aidā! / Tu domā, es nespējīgs upurēt?/ Jānis Upmals, tu domā, uz mājām tik gaida?/ Ne mājas man rūp, tu vienīgi vien!” (3, 6) Tomēr kāzas Ansona sētā plānotas itin brangas, tik precību pāris cits – Ansons un Grieta. To Mariņa izdomā, kad Žanis viņai lūdz roku, un viņas tēvs jau, būdams padevies, ļauj šo savienību. Tomēr Mariņai prātā pavisam citas domas: “Es nezinu - / Es šodien tik ieskatos nopietnā dzīvē. / Viss jaucas un grūst, ko es ticēju, / Un nemiers domas uz domām man blīvē.” (3, 7)

Raiņa lugas "Pusideālists" priekšvārds. RMM 19265Un tik tiešām – Rainis lugā ļoti sablīvētā laika posmā varonei licis izdzīvot visnotaļ trauksmainus notikumus. Vispirms rūgtumu par precībām ar vīrieti, ko viņa nespēj mīlēt, un kurš viņu nemaz negrib – ar Brunovicu, ko gan laimīgā kārtā atmaskojis Žanis Uluvurpurniķa ādā, jautājot viņam: “Teic, vai tu bez mājas to precētu?” (2, 8) Brunovica minstināšanās un runas par to, ka viņam māja jau norakstīta, sadusmo arī Mariņu: “Tu šaubies? Vai brūtgāns tā līgavu sveic?! / Tev vairāk vērts mājas un zirgi, un lopi?” (2, 8) Redzēdams Brunovica šaubas, Ansons viņu patriec: “Jā, - nu tad ej vien! / Nav māja, ja brūte par piedevu dien!” (2, 8). Laime, ka plāns ar Žaņa pārģērbšanos izdevies un viņa varēs dzert kāzas ar mīļoto puisi, aptumšojas, kad viņš parāda savu attieksmi pret viņas tēvu, sagraujot priekšstatu pats par sevi. Visbeidzot jau lugas izskaņā atklājas tas, par ko aizdomas Rainis rada visu lugas laiku. Ir savstarpējas jūtas Mariņas un uzticamā kalpa Andreja starpā, kurš līdz ar viņas kāzu plānošanu grasās pamest Ansonu un viņa sētu, lai ietu citur laimi meklēt, tomēr vien pēc Mariņas lūguma ir aizkavējies, lai izšķirīgos brīžos atbalstītu Ansonu. Pirms Andreja aiziešanas, abi atklājas viens otram, tomēr vēl lielākas par jūtām pret Mariņu, ir Andreja alkas pēc brīvības un jauniem plašumiem: “Es nespēju ilgāk še ciest. / Tur pašos dziļumos dzīvība briest, / Tā meklē sev ceļu uz augšu lauzt, / Uz augšu, kur saule priekš visiem aust.” (3, 7)

Andreja tēlā, šķiet, Rainis atklāj savu autora pozīciju. Augt, paplašināt redzesloku, meklēt un skatīties tālāk pasaulē pretstatā dzīvei viensētā, gremdējoties pagātnē un mīlestībā. Visi varoņi saņem pēc nopelniem – Brunovics vīlies un palicis bez alktā, tāpat kā Žanis; Ansonam ir saimniecība un ierastā senticīgā dzīve kopsolī ar Grietu, bet Mariņai – iespēja pārvērtēt savas dzīves pamatus kā laba skola, un atvērts ceļš uz augšu, kā aicinājis Andrejs, uz brīvību. Lugā aprakstītā problēma – jaunā un vecā sadursme – ir aktuāla arī šodien, tikai citā griezumā. Tomēr galvenais, šķiet, ir jautājums par katra spēju turēties pie iekšējās pārliecības un tai patiesi ticēt.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Teātra zinātnes moduļa 1. kursa studente


[1] Te un turpmāk tekstā dzejas citāti no Raiņa lugas "Pusideālists" elektroniskās versijas, iekavās norādot cēliena un skata numuru. Elektroniskā versija pieejama šeit: http://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=205&q=Rainis#2472999/I:1#/B:1

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt