Matīss Gricmanis 22.01.2016

Ļauns vakars, Marxa Kungs!

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Divi tūkstoš piecpadsmitā gada beigas. Ziemas nav joprojām. Ārā drēgnums, lietus, kaili koki – izskatās, kā aizkavējies rudens. Tā ir šodiena. Ziņu proza aizmirsusi par Ukrainu, tagad Latvijā gaida jaunu valdību. Kāda interneta pīle saceļ vētru – netālu no bēgļu nometnes kāds imigrants uzbrucis jaunai meitenei. Sabiedriskais medijs norāj cilvēkus neticēt nepārbaudītām ziņām. Tikko atjaunoto Nacionālās mākslas muzeju atver publiskai apskatei, cilvēki stāv lietū garā rindā, lai redzētu kāda izskatās telpa, kas jau kopš tūkstoš deviņi simti piektā gada domāta mākslai, bet tagad ir tukša. Muzejs paziņo, ka kādu laiku vairs neielaidīs apmeklētājus, burzma ir pārāk liela, cilvēki vēl joprojām stāv uz ietves līdz pat Krišjāņa Valdemāra ielai.

Jūrmala šodien ir pilsēta. Dubultos ir rakstnieku nams – telpa, kas paredzēta, lai rakstnieks varētu pārvarēt ikdienas prozu. Tas ir šeit. Patvērums no informācijas plūdiem. Pagājšnedēļ jūra aprija visu liedagu, jo bija vētra.

Tūkstoš deviņi simti piecpadsmitais gads. Vācijas karaspēks ienāk Kurzemē. Zemē, kas tuvākajos gados kļūs par Latviju, neviens to vēl nezina. Kurzeme krīt bez cīņas, bēgošajai Krievijas armijai seko izbiedēti cilvēku pūļi, daļa baltvācu muižnieku sagaida Vācijas karaspēku ar sajūsmu. No Rīgas tiek evakuēta rūpnīcu tehnika, tai seko strādnieki. Tehniku Rīga neatgūs. Daļa strādnieku pārnāks. Fronte izveidojas pie Daugavas – vienā krastā Vācijas, otrā Krievijas impērija.

Pastorālā Šveices pilsētiņā nosirmojis kungs skrien uz sapulci, kalnos ir auksti, kungs ir apmetis biezu mēteli. Viņš sagatavojis runu un pārliecinās Šveices latviešu komiteju izteikt nosodījumu vāciešu ienākšanai Latvijā. Viņš atgādinās mītu par Lāčplēsi un Melno bruņinieku (to viņš labi pārzina). Viņam vāciešu iebrukums šķiet loģisks. Vācieši to vien ir gaidījuši, lai beidzot leģitimizētu savu de facto varu pār zemi, kas nākotnē kļūs par Latviju. Tas notiek tur.

Abām šīm pasaulēm ir padomā radīt kādu tekstu – pēdējā Raiņa prātā dzimst „Spēlēju, dancoju”; pirmajā jauna, nezināma dramaturga pieraksti, lasot lugu „Spēlēju, dancoju”. Starp visām minētajām galējībām (klasiķis – iesācējs, hrestomātiska luga – nenozīmīga eseja, vecais – jaunais, pabeigts - notiekošais) un abu laikmetu notikumiem, atrodas ideju, domu un spekulāciju telpa, kurā es svārstos. Šis ir mēģinājums svārstības fiksēt.

1.cēliens: Par darbību

Nevainīga kāzu rotaļa starp sievas un vīra radiem izvēršas nelāgi. Baltais dvielis, kuru bijis jāvelk pār jaunlaulāto gultu, pārplīst, un vecās sievas jau zina teikt, ka tas ir uz sliktu. Pirmajās lugas remarkās Rainis iezīmē, ka lugas pasaule ir duāla un atrauta no ikdienas. Rituālā visi cilvēki sadalīti panāksniekos un vedējos, tas ir, sievas un vīra rados. Sievas radi ir zemnieki, vīra – muižas ļaudis. Ikdienā šāda kopā būšana ir neiespējama, jo, piemēram, starp vīra radiem ir arī muižas vagars, kura pienākums ir sodīt zemniekus un uzraudzīt tiem uzlikto klaušu izpildi. Sabiedrības sadalījums tiek papildināts ar mitoloģisku opozīciju – rotaļas laikā vieni sevi asociē ar velna un otri ar dieva bērniem. Tātad šī ir jaunas pasaules radīšana, izmantojot latviešu tautas teiku motīvu par to, kā dievs un velns kopīgi rada pasauli. Abas puses atrodas līdzsvarā, pat saplīsušais dvielis ir nemanot rotaļas laikā sasiets mezglā. Šī kāzu diena ir pārgājusi velna naktī, kas no citām atšķiras, jo šajā naktī līdzsvars starp abām opozīcijām tiks izjaukts.

Jaunā pasaule, savienība starp divām šķirām, starp Zemgu un Leldi ir apdraudēta vienlaikus no diviem spēkiem – mirušā muižnieka Kunga un Tota, kurš ieradies kopā ar dākiem. Briesmas no Kunga iesākumā tiek noraidītas. Kaut ļaudis zina, ka Kungs nebūtu pieļāvis šādas laulības, šādas jaunas pasaules veidošanu, bet kā sievas māte apšauba: „Miris, - ko vairs dienā spēj?[1]. Tomēr diena ir pagājusi, rituāls ir aizmiglojis ļaužu prātus, nakts iestāšanās nav pamanīta. Lai gan tēli ir nodalīti divās grupās, pirms dāku ierašanās starp tām vēl nav pretrunu. Spēlmanis piesaka sevi par pretrunu nesēju: „Manā dziesmā nu ir abi: / Medus saldums – bites dzēlums!” [2].

„Spēlēju, dancoju” iestudējums Oļģerta Krodera režijā Nacionālajā teātrī 1991. gadā. Tots – Jānis Kaijaks, Lelde – Zane Jančevska // Foto – Andris VītiņšDāki ir gandrīz vai no primitīvās kopienas nākoši tēli – „ne tie sēj, ne tie pļauj”. Tie pārvietojas no vienām svinībām uz otrām, izmantojot no aizlaikiem mantoto viesmīlības principu, lai iztiktu. Vienīgais, kas kļūst neapmierināts par dāku ierašanos, ir Vagars. Viņš, būdams Kunga padotais, iepriekš saņēmis īpašas pilnvaras – viņam bijusi vara, tomēr līdz ar Kunga nāvi tās beigušās un tagad, jaunās pasaules radīšanas brīdī, viņš vairs neko nevar ietekmēt sev par labu. Vagars vēl cenšas apspiest tos, kas izraidīti no sabiedrības, bet velti. Klibais uz Vagara draudiem atbild: „Lai tu rītu pērsi vēl, / šodien tevis nebaidos” [3], jo pasaule mainās. Šī nav sadzīves realitāte, šis ir jaunas pasaules dzimšanas akts. Spēlmanis aizkustina Leldi ar savu dziesmu, viņi abi metas dejā – tā nav iemīlēšanās, jo Lelde nevar piederēt kādam, kuram ir neskaidra izcelsme. Lelde cenšas visus kāzu viesus iesaistīt kopīgajā dejā, ne tikai Totu. Bet Zemgus ir uzmanīgs, jo laulība ar Leldi ir kā kompromiss starp abām ļaužu grupām. Lelde vēlas, lai Spēlmanis ar savu dziesmu apliecina viņas brīvo gribu radīt jauno pasauli par spīti noklusētajām pretrunām. Dziesmai jāapliecina Leldes atzīšanās, ka miers ir tikai spēle, ka starp viņu un Zemgu – starp abām ļaužu grupām – ir pretrunas.

Kungs nepieļauj Leldes spēli, viņš meitai laupa dzīvību. Lelde ir apdraudējusi trauslo mieru, kura pamats ir hierarhija, esošā sabiedrības iekārta. Zemgus vēl ir sērās, bet drīz pakļaujas prāta pragmatismam: „Kas ir miris, tas ir miris.[4] Vagars jau ir atnesis zārku, Zemgus Leldi nesīs uz kapiem. Abas dzimtas vairs nesatiksies. Tauta paliks sašķelta, to nevar mainīt. Tomēr dāki zina, ko darīt – pīlādžmietu Kungam krūtīs jādur.

Rainis meklē māņticības izcelsmi, izmantojot folkloru, tajā skaitā dažādus ticējumus, man šķiet, ka Rainis domā, ka caur māņticību cilvēki izskaidro neizskaidrojamo. Lopi naktī visi nomiruši, būs lietuvēns pie vainas. Pēkšņas slimības pārņem visu zemi, tas ir sods par nepaklausību – jāstrādā ir čaklāk, jābūt pazemīgākam, tad nelaime nenāks. Lugas pasaulē aiz izrunātajiem vārdiem slēpjas varoņu dzīves, bet izrunātie vārdi ir tik nekonkrēti, tik tēlaini. Atceros kādu domu, kas radās skatoties Rīgas kinostudijas filmu „Vilkatis Toms” (1983, režisors Ēriks Lācis) – tajā vilkatis ir zīme, aiz kuras paslēpties. Nav vilkaču, ir tikai tas, no kā jābaidās. Tas, kurš grib palikt apslēpts, var to izmantot – vilkatis pastāv tikai, kamēr cilvēki tam tic. Kungs pastāv tikai tāpēc, ka ļaudis instinktīvi vēl pieļauj viņa klātbūtni.

2.cēliens: Par laikmetu un mūžību

Rainim Pirmais pasaules karš ir kapitālistiskā imperiālisma apogeja. Vēl joprojām šādu skaidrojumu var sastapt skolu vēstures literatūrā, kur kara cēloņi tiek meklēti industriāli attīstīto, koloniālo lielvalstu cīņā par jauniem noieta tirgiem. Rainis jaunajās, industrializētajās šausmās saskata jaunas pasaules, jaunas sabiedrības dzimšanu – viena ložmetēja ligzda noslauka bataljonu no zemes. Tas ir priekšnosacījums revolūcijai, kas atbrīvos apspiestos no apspiedēju šķiras, ieroči tikai jāpavērš uz pretējo pusi. Divas Centrāleiropas impērijas savu imperatoru – kungu vadībā kara sākumā ir spēcīgas – to armijas iegājušas kaimiņu zemēs un ar kādu titānisku spēku turas, fronte nav izkustināma. Rainis domā, ka vāciešu junkuri un Austrijas Hābsburgi vēl nezina, ka ieroči var šaut uz abām pusēm, bet Rainis nezina, ka frontei nebija jāapstājas. Rainis nezina, kas ir Šlīfena plāns un ka tas ir izgāzies. Rainis redz, ka Daugava kļūst par likteņupi, kas sadala, vai dzimtenei būt vai nebūt.

Tots dodas uz kapiem. To viņam novēlējis pirmais tēvs – Aklais. Tēvs novēl mirt. Sena kapsēta, tāda, kurā vēl ir krusti. Tāda, kur uz krustiem vēl ir gotiskā rakstā iekalti psalmi, kopiņas ir aizaugušas. Šos kapus neviens nekopj, šeit dzīvie vairs nenāk apraudāt mirušos. Kāpēc Tots šeit meklē Zemes māti? Nē, viņš nemeklē Zemes māti, viņš ir audzināts ticēt, ka Zemes māte ir visur, kur iet tās bērni. Tots meklē kādu citu – viņš meklē Zemes mātes īstu meitu – Latvi. „Tot, kāpēc tu meklē dzīvos pie mirušiem?”, es jautāju, jo, ja viņš tic, ka Latve ir, tad taču tā nevar būt jau mirusi, bet, ja Latve ir mirusi, tad nav jēgas to vairs meklēt. Tots atbild ar nepareizu siloģismu: „Dzīvs un miris kopā der.” [5]

Kungs nevar nevienu nonāvēt, Kungs ir ļaužu baiļu piepildīta lupatu lelle. Lelde nav mirusi, Tots ir kļūdījies, tāpat kā visi kāzu viesi. Lelde ir dzīva, kā cilvēks var būt dzīvs, bet mirusi, kā ideja, kurai neviens vairs netic. Kungs ir liktenis, tā viņi domāja, mēs bijām pārāk naivi, tā viņi teica, tāpēc Kungs atnāca, tā viņi skaidroja. Ja mēs būtu bijuši reālistiskāki mūsu sapņos, tad nebūtu nākusi vilšanās. Raini, „Virrsū nekavējies ilgi! / Drīz lien zemes šķirrrbiņā, / Kopā abi spēlēsim![6]!

„Mirsti!” saka zemes balss. Mirsti, Toti! Zemes šķirbiņā lien. Tevi neviens nesaprot, tavas dziesmas nevienam vairs nav vajadzīgas. Mirsti, dzejniek, mirsti, rakstniek! Mirsim visi kopā, esam taču vecu laiku un vecu domu bērni. Neviens vairs nelasa, nevienam nav vajadzīgs tas, ko vari izstāstīt. Un, patiesībā, ko gan tu vari izstāstīt, tu, sīkais iznireli? Viss jau ir bijis, nav nekā jauna uz pasaules. Tu esi par slinku un par vāju, „Nau tev atbildes, tad klusi! Dzirrrdi?” [7]. Zemes vēzis tikai atkārto, ko jau slēpti pateica Klibais: „Cilvēki apkārt mirst, bet tu tikai spēlē tās savas dziesmas!”.

Kad Rainis raksta „Spēlēju, dancoju”, viņš nezina, ka izveidos Latviešu strēlnieku bataljonus. Tās būs cara armijai pakļautas armijas vienības, kas komplektēsies no Kurzemes un Vidzemes iedzīvotājiem. Latviešu kultūras darbinieki un politiķi sauks karā cīnīties pret septiņus simtus gadus veco apspiedēju [8], ar to domājot baltvācu baronus. Rainis iepriekš ir uzstājies pret to, ka Vācijas sociāldemokrāti atbalsta Vācijas kara pieteikumu Francijai un Krievijai. Pret baltvācu muižniecību Lielajā karā neviens nekaros, tie ir meli. Krievija karo pret Vāciju, Vācija pret Krieviju. Vilhelms fon Hoencollerns pret Nikolaju Romanovu, divi kungi karo viens pret otru. Kāpēc gan pret baltvāciem būtu jākaro ar ieročiem rokās? Viņi jau ir miruši, viņi ir vāja pagātnes atblāzma, viņu naids pret latviešiem un mīlestība pret ķeizariem ir no bezpalīdzības, jo baltvāci savā dzimtenē ir kļuvuši par ķīlniekiem. Bruņinieki nekaro šajā karā, šajā karā cilvēks ir tikai ložmetējgaļa. Tots uzvarēs Kungu ar izveicību un asprātību. Bet Zemgus dzied: „Dodat man šķēpu, / Rokat man bedri – / Divdziļi, divplatu / Diviem kopā gulēt!” [9]. Zemgus no izmisuma ir kļuvis akls un vadāms, viņš taču pats bija klāt, kad ieradās Kungs, un redzēja, ka ar viņu nav iespējams cīnīties ar šķēpu rokā. Tots nepieņem nāves ideoloģiju; kāpēc mirt, ja var dzīvot? Ja Tots varēja pārciest, ka viņa sirdi pārkala, ka viņa dziesma bija jānoskaņo uz jaunām zemes stīgām, tad atgūt Leldi no Kunga nagiem vairs nebūs grūti. Par nāvi Tots vairs nedomā.

Kamēr Zemgus karos, tikmēr Leldei būs jāstāv pavārtē, ļaunai varai paņemamai. Tots to nepieļaus, viņam ir vienalga, vai Zemgus iet kapā, vai nē, bet ja iet, tad, lai nemelo, ka to dara Leldes dēļ, jo Lelde brīdina: „Nelaidīsi - / Ņems mūs abus – ļauna vara”. [10] Tots ir pārāk iekaisis, viņš nedzird, ka ir vēl kāda ļauna vara, kas stāv aiz Kunga. Zemes balss meloja, ka Tots ir muļķis, muļķis ir Zemgus. Tāpēc Tots lepojas, ka Zemgus viņam piedēvē velna runu. Ar velna runu, velnu valodu var nodedzināt pilis un ar to var nolaupīt mantu un gāzt no troņa karaļus. Tomēr Tota cīņa nav tā, kuru karo dumpinieki – Tots cīnās pasaulē, kura vēl tikai dzimst, kuras vēl nav, un viņa nākamais ienaidnieks ir vēsture.

„Spēlēju, dancoju” iestudējums Oļģerta Krodera režijā Nacionālajā teātrī 1991. gadā. Tots – Jānis Kaijaks, Lelde – Zane Jančevska // Foto – Andris Vītiņš

Miroņi ceļas no kapa un lūdz Totu atcerēties par viņiem. Aina ir līdzīgi tai kādu izveido dramaturgs Tims Raiss (Tim Rice) mūziklā „Jēzus Kristus Superzvaigzne” – Jēzus naktī murgo, ka pie viņa ierodas lepras slimie, viņš dažus izdziedina, bet pūlis aug arvien lielāks un lielāks, līdz Jēzus vairs nespēj piekļūt katram un spiests uz viņu lūgumiem pēc dziedināšanas atbildēt: „Dziediniet paši sevi!” [11]. „Spēlēju, dancoju” miroņi neprasa glābšanu, viņi atklāj Totam, kāpēc viņa sirds bija jākaļ plašāka – nevis, lai pārvarētu bailes no spokiem, bet, lai sirds spētu līdzi just tiem, kas cieš. Bailes šādai sirdij var būt tikai no tā, ka visiem nekad neviens nespēs palīdzēt.

Miroņi un sirds pārkalšana ir izskaidrojama ar divām parādībām, kas piedzimst 19. gadsimtā un savas ietekmes virsotni cilvēku prātos iegūst 20. gadsimtā. Tas ir sociālisms un nacionālisms. Ideoloģijas, kuras sniedz atbildes cilvēkam, kurš spiests pamest savus ierastos dzīves apstākļus un dodas uz pārapdzīvotu priekšpilsētu mitekļiem, lai dienu no dienas strādātu fabrikā. Abas šīs ideoloģijas piedāvā industriālās revolūcijas skartajam cilvēkam atbildes uz jautājumiem, kas viņš ir, kāpēc viņa dzīve mainās un kā dzīvot tālāk. Nacionālisms saka, ka izbijušais laucinieks ir senču kultūras mantinieks, kura uzdevums jaunajā, industrializētajā vidē saglabāt no senčiem mantoto, šis skatījums bieži ir naidīgs pret industriālo pasauli. Sociālisms piedāvā identitāti, kas veidota industriālās sabiedrības attiecībās – šis cilvēks ir strādnieks, apspiestas sabiedrības šķiras pārstāvis, mazais cilvēks, kurš tiek mētāts vēstures līkločos atbilstoši tam, kā valdošajai šķirai labpatīk, tāpēc ar valdošo šķiru ir jācīnās. Rainis nacionālismu vērtē, kā valdošās īpašnieku kārtas veidotu ideoloģiju, lai attaisnotu savu priviliģēto stāvokli attiecībā pret tautas masām. Tādā tonī ir ieturēta Raiņa satīriskā (un arī pirmā) luga „Pusideālists”. Lugā „Spēlēju, dancoju” jautājums par nacionālisma un sociālisma attiecībām un Raiņa dialektiskā pārliecība piedzīvo visgrūtāko pārbaudījumu – vai šos abus var apvienot? Rainim atbilde ārpus lugas ir šāda: „Cilvēces nacionālam attīstības posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot beztautu kosmopolītismā. [..] kas gribēja neiet cauri kapitālisma posmam un taisni sociālisma iekārtā, - patiesībā viņi būtu ielēkuši tikai obščinā [zemnieku ciemi, ar dalītām īpašumtiesībām – M. G.]. Tā arī tagadējie kosmopolīti, atsacīdamies no savas tautas, ielēktu ne nākotnes beztautu valstī, bet tikai citā, apspiedēju tautā. Tagadējais attīstības posms prasa ne tautu pašiznīcināšanos, bet tautu nokārtošanos nacionālās valstīs, lai sasniegtu savu pilnīgu attīstību. Šīs nacionālās valstis vienotos arvienu lielākās federācijās, līdzi apņemtu kontinentus un cilvēci, un tur izaugtu varbūt jaunas, lielākas tautas ar jaunām valodām, varbūt vienu kopēju un citām individuālām [izcēlums mans - M.G.].” [12]

3.cēliens: Par divu pasauļu attiecībām

Iesākumā par kādu citu interpretāciju. Žurnālā „Jaunā Gaita” 1991. gadā publicēta literatūrpētnieka Uģa Vilciņa diplomdarba fragments „Tots pekles rijā” [13]. kurā autors cenšas pierādīt, kāpēc velnu riju un visus tās iemītniekus var interpretēt kā alegoriju par Krievijas impērijas represīvo sistēmu. Vilciņš izmanto Raiņa apcietinājumu Pleskavā un Slobodskā un tajā laikā tapušos dienasgrāmatas ierakstus, lai atklātu dažādu Raiņa ar nāvi saistīto simbolu nozīmi un to izmantošanu viņa lugās šķietamajā totalitārās varas kritikā. Vilciņš uzskata, ka Rainis trīsdesmit trīs gadus pēc apcietinājuma ir savas izjūtas ielicis „Spēlēju, dancoju” trešajā cēlienā. Šī publikācija ir vienīgā, kura „Spēlēju, dancoju” cenšas interpretēt caur politikas prizmu, protams, ar 90. gadu Atmodai raksturīgajiem jēdzieniem.

Pārsteidzoši, cik brīvi Raiņa lugu ir iespējams interpretēt. Piemēram, Imantam Ziedonim, kurš rakstījis „Spēlēju, dancoju” operas libretu, svarīgi šķiet saprast subordināciju lugas pasaulē – kurš ir galvenais, kā darbojas varas struktūra, kā Tots var uzvarēt šķietamo pārspēku. Ziedonis nonāk līdz secinājumam, ka Tots var uzvarēt, kad viņš piespiež visus galvenos spēkus nostāties pretējās pozīcijās, tad ļaunā vara savstarpēji iznīcinās, tāpēc arī Totam dzīvība ir jāatdod, lai to iegūtu Lelde [14].

Mani, pretēji visiem minētajiem, interesēja, vai iespējams atrast skaidrojumu, kāpēc Kungs, Tots, Lelde spēj pārvietoties no velnu rijas uz cilvēku sētu. Arī Klibais to spēj, bet viņš nespēja nonākt jebkādās attiecībās ar šo otru pasauli. Kāpēc velnu rijā var nonākt tikai caur mirušo pasauli? Kāpēc Rainis velnu rijas tēlojumā tik ļoti izmantojis sarkasmu? Kāpēc neviens no velniem nav īsti ļauns, kāpēc viņu darbības ir tik bezjēdzīgas?

Es redzu trešajā cēlienā ideoloģijas kritiku. Tā balstās vēsturiskā materiālisma tēzē, ka visa pamatā ir ražošanas līdzekļi un to izraisītās šķiru pretrunas. Velnu rijā tiek parādīta cilvēku sabiedrības bāze – viss iepriekšējais ir tikai virsbūve. Lelde un Zemgus nevarēja būt kopā, jo velni ir pārņēmuši riju. Jau Raiņa „Pūt, vējiņi!” sākās ar skatu rijā. Rija ir vieta, kas reprezentē darbu. Darbs bija tas, no kā miroņi brīdināja Totu – uzcelt visus miroņus, ir pārāk smags darbs Totam vienam. Trejgalvja pārraudzītā kulšana ir industriālā ražošana. Tā izmanto visus laikmeta sasniegumus, visu iepriekšējo paaudžu sakrātās zināšanas, lai pēc iespējas efektīvāk samaltu dabu un cilvēku un pārvērstu to par instrumentu kapitāla iegūšanai.

Ceturtajā cēlienā Zelta vēzis nodefinē velnu riju: „Zeltu smeļam mēs no dzelmes; / Zemes dzelmes, ļaužu dzelmes. / Miesas zelts, asins zelts, / Sirdis zelts, sāpes zelts, - / Visam pāri tava roka.” [15]

4.cēliens: Liktenis

„Spēlēju, dancoju” iestudējums Oļģerta Krodera režijā Nacionālajā teātrī 1991. gadā. Kungs – Leonīds Grabovskis // Foto – Andris VītiņšTots spēj pārvarēt velnus, jo viņi nedomā, viņi ir pūlis. Viņiem vajag solīt to, ko tie saprot. Pūlis nekļūs par tautu, kamēr tie spriguļkauliem kuls dienu un nakti, ir vajadzīgs kāds, kurš uz mirkli izjauc ierasto kārtību, tad šī nelāgā pasaule pati sagrūs. Trejgalvim vajag Tota spēli, lai saglabātu savu varu, tā vajadzīga, lai aizņemtu un aizmiglotu darbā notrulinātos prātus, kuri aizmirsuši, ka ar viņu rokām tiek iznīcināts viss, ko iepriekšējās paaudzes ir radījušas. Kungam vajag Tota dziesmu, arī Kungs zina, ka velni viņu uzdurs uz dakšām un viņš kļūs par izejvielu jaunam zeltam. Šajā viduspunktā luga salūzt. Tots nepiedzīvo kārdināšanu, jo viņa izvēles ir padarītas smieklīgas, nogalināt Kungu un pašam kļūt par cilvēku baiļu piepildītu lupatu lelli? Vai sacerēt džinglus Trejgalvja zelta putekļu rūpnīcā? Viss tālākais jau ir noteikts. Sekos Tota cīņa pašam ar sevi, jo kāda netverama vara virza visus notikumus uz gala rezultātu. Tāpat kā „Odisejā” vai antīkās traģēdijās, kā Valdnieks Oidips – tur pasaules izjūta ir līdzīga. Aiz indivīda neiedomājamāko šķēršļu pārvarēšanas vienmēr slēpjas kāda cita cīņa – cilvēkiem netverama un nemanāma. Tā ir dievu savstarpējā cīņa, kuras rezultāts noteiks, kā cilvēku pasaule sakārtosies un vai varonim lemts piepildīt savu uzdevumu. Šo dievu vietā Rainis liek pagātni – tās enerģija dzen tagadni nākotnē. Mirklis – tagadne ir pagātnes (un vienlaikus vēstures) kopsumma, kurai vienmēr tiek pievienots pagājušais mirklis. Šī pagātnes nepārtrauktā izplešanās rada pasaules kustību.

5.cēliens: Par Tota izcelsmi

Piektajā cēlienā pirmais Tota tēvs Aklais pasludinās bībelisko: „Dod šai saulē citiem dzīvi, / Citā saulē tevim dos!” [16]. Rainis manifestē patiesību, nevis dramatizē to. Dialektika darbojas tikai pašā Totā, jo viņam ir jāatdod sava dzīvība, bet bez bailēm, bez izvēles, un atceroties, cik bezkaislīgi viņš devās mirušo valstībā, šādai dzīvībai nav vērtības. Rainis ir izlēmis, kādu izvēli Tots izdarīs. Pirmais tēvs Aklais, otrais tēvs Klibais – visvājākie šīs pasaules iedzīvotāji, vēlas Tota aizbildniecību pret pasauli. Trešais tēvs – Trejgalvis, vēlas Totu izmantot, lai saglabātu ierasto pasauli jaunās skaņās, ceturtais Tota tēvs – Rainis – vēlas Totu redzēt par mesiju.

Rainim 1915. gadā, Lielā kara laikā, ir svarīgi parādīt, kurā pusē viņš stāv. Karā vienmēr ir jāizvēlas puses. Mūsdienās to sauc par sociālo atbildību, pilsonisko stāju un mūsdienās tās abas ir preces, kuras pie prasmīgiem sabiedrisko attiecību speciālistiem var iegādāties. Mākslinieka (Rainis redz Totu kā ģēniju) viedoklis ir kļuvis par kārti, kuru izspēlēt pirms katras pirmizrādes, īpaši, ja šis viedoklis kādu var aizkaitināt un, izraisot ažiotāžu, nodrošināt publicitāti. Tāpēc Tota upuris neuzrunā. Rainis savas lugas 20. gadu izdevuma priekšvārdā [17] raksta, ka luga nokavēja savu laiku, ka kara beigās, kad luga piedzīvoja izdošanu un pirmizrādi, nenovērtēts palicis tajā ietvertais komiskais un humors [18]. Rainis ir laikmeta biedējošākos elementus pasniedzis ar parodiju, cenšoties pārliecināt, ka tie ir uzvarami. Turpretī mani uzrunā Raiņa „Spēlēju, dancoju” cauri strāvojošais humānisms, kā kristīgo ētiku Rainis sakausējis ar marksismu, kā Rainis atklājis tradīcijas un jaunrades attiecības, bet par to luga tālāk nestāsta un tāpēc mana kardiogramma pāriet taisnē.

 

Autors ir Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra, kino un TV dramaturģijas bakalaura programmas 2015. gada absolvents

 


[1] Rainis, J. Spēlēju, dancoju // Kopoti raksti, 11. sējums. Rīga: Zinātne, 1981, 281. lpp.
[2] Turpat, 284. lpp.
[3] Turpat, 313. lpp.
[4] Turpat, 293. lpp.
[5] Turpat, 322. lpp.
[6] Turpat, 307. lpp.
[7] Turpat, 305. lpp.
[8] 1915. gada 1. augustā Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis” publicē uzsaukumu „Pulcējieties zem latviešu karogiem”, divi Krievijas Valsts domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis to paraksta.
[9] Rainis, J. Spēlēju, dancoju // Kopoti raksti, 11. sējums. Rīga: Zinātne, 1981, 313. lpp.
[10] Turpat, 315. lpp.
[11] Epizode iekļauta arī filmā “Jesus Christ Superstar” (1973), režisors Norman Jewison. Epizodei nav tiešas saistības ar Jaunā Evaņģēlija piedāvātajiem Jēzus dzīves sižetiem, bet visticamāk mūzikla autoriem par iedvesmu kalpoja rakstu vieta Mk 2:1-5
[12] Rainis, J. Publicistika, raksti par literatūru // Kopoti raksti, 18. sējums. Rīga: Zinātne, 1981, 456. lpp.
[13] Vilciņš, U. Tots pekles rijā. // Jaunā Gaita. Nr. 185. 1991. gada decembris. [pieejams: http://jaunagaita.net/jg185/JG185_Vilcins.htm skatīts 24.12.2015.]
[14] Ziedonis, I. Garainis, kas veicina vārīšanos. Rīga: Liesma. 1976. 164.-179. lpp.; Ziedonis, I. Mūžības temperaments. Rīga: Mansards. 2015. 57.-77. lpp.
[15] Rainis, J. Spēlēju, dancoju // Kopoti raksti, 11. sējums. Rīga: Zinātne, 1981, 431. lpp.
[16] Turpat, 469. lpp.
[17] Tas pats priekšvārds saglabāts izdevumā: Rainis, J. Spēlēju, dancoju: Velnu nakts piecos cēlienos // Raksti, 2. sējums. Vesterosa: Ziemeļblāzma. 1952.
[18] Rainis, J. Spēlēju, dancoju: Velnu nakts piecos cēlienos // Raksti, 2. sējums. Vesterosa: Ziemeļblāzma. 1952. 8.-9. lpp.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt