Ieva Kalniņa 28.01.2016

Kur tu radies, bēda, izcēlies?

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Raiņa traģēdija “Ilja Muromietis” pieder pie viņa mazzināmākajām un retāk uzvestajām lugām, kas iestudēta tikai divas reizes – 1928. gadā Nacionālajā un 1962. gadā Dailes teātrī.

Rainis traģēdiju par Ilju Muromieti, Kijevas biļinu cikla galveno spēkavīru, iecer ap 1911. un 1912. gadu, kad lugas radāmajās domās atrodamas pirmās piezīmes, intensīvāk viņš strādā pie tās 1915. gadā, atgriežas 1916., 1917., 1918. gadā, bet traģēdiju pabeidz 1922. gadā. Latvijas vēsturē tas ir trauksmains laiks – Latvijas teritorija no Krievijas guberņu statusa kļuvusi par neatkarīgu vienotu Latvijas Republiku, cilvēki piedzīvojuši Pirmo pasaules karu, apvērsumu Krievijā, neželīgo vācu okupāciju, asiņaino padomju varas gadu, dzejnieks pats no trimdinieka kļuvis par Saeimas deputātu.

Rainim patika sengrieķu dramaturģija, īpaši Aishila (525 – 456) darbi, viņu aizrāva ideja par traģēdiju apvienošanu ciklos, kad vienā dienā izrādīja viena autora četras lugas, ierasti: trīs traģēdijas un vienu komēdiju. Rainim interesēja vienas tēmas, problēmas attīstība traģēdiju cikla ietvaros un par paraugu viņš uzskatīja Aishilu un traģēdiju ciklu “Oresteja”: “Eshils arī lielāks mākslinieks par Sofokli, jo šis nesaprata triloģiju kā organismu, lielāko, kāds ir dzīvā pasaulē, un tomēr nespēja nodibināt viendrāmu, jo viņa trīs drāmas vienā dienā nebij pietiekoši apmērīgas, lai dotu apaļu un bagātu izaugšanas drāmu, kādas ir mūsu vakarus pildošās.” [1]

Latvijas Republikas laikā Raiņa mēģinājumi sasaistīt jaunās lugas ar savu iepriekšējo dramaturģisko darbu idejām un tēliem redzami traģēdijā “Rīgas ragana” (1928), kur Dedze ir Spīdolas un Lāčplēša meita, un netiešāk traģēdijā “Ilja Muromietis”, ko Rainis nosauc par “vecuma traģēdiju”, kamēr, piemēram, luga “Indulis un Ārija” (1911) ir “jaunības traģēdija”.

Raiņa traģēdija stāsta par krievu spēkavīru Ilju Muromieti, kuru trīsdesmit gadu vecumā tēvs sūta sargāt labus ļaudis [2] un bāra bērnus. Viņš dodas uz Kijevu, kalpot kņazam Vladimiram. Kņaza labā viņš cīnās daudzus gadus, aizstāvot to pret ārējiem ienaidniekiem. Ceļā un cīņā viņam palīdz un traucē dažādas mitoloģiskas būtnes un citi spēkavīri. Galmā viņam nepatīk, un arī augstmaņi viņu Kijevā redzēt negrib. Lugas beigās, kad Ilja ir vecs, viņš satiekas ar savu dēlu Vanadznieku un jauno varoņu paaudzi.

Raiņa Ilja Muromietis uzstājas pret savu dēlu Vanadznieku un nogalina to, bet dramatiķis simboliski parāda, ka nākotnes paaudzi nav iespējams nogalināt (ar katru cirtienu rodas jauni vanadznieki), savukārt pats biļinu varonis pārvēršas par akmeni, jo nespēj mainīties, nespēj saprast jauno laiku. Literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis raksta: “Iļjas mūžs nav bijis velts, viņš cīnījies pret ienaidniekiem, pret tumsonību, pret apspiestību, tikai viņa nelaime ir līdzīga Lāčplēša liktenim – viņš var cīnīties, var cirst un plēst, bet neprot saredzēt rītdienas mērķi un beigās uzstājas pats pret to. Rainis to uzlūkoja par traģisku faktu, un viņa pārdomām par paša likteni, jo pārlieku prasts un runā par bāra bērniem. Pusmūžam tuvojoties, piejaucējas arī doma par jaunas valsts likteni: brīvība izcīnīta, bet vai tā ir arī garīgā brīvība? Un ko darīt tālāk, kā atjaunoties, kā izvairīties no sastinguma?” [3]

Ilja ir Induļa pretstats ne tikai vecuma, bet arī gribas, dabas uztveres, mīlestības, atbildības izjūtas un nākotnes ziņā. Indulis pauž kreatīvas idejas, Ilja tādas nepieņem. Rainis uzskata, ka tā ir katra cilvēka un paaudzes likumsakarīga problēma – jaunībā būt ideju ģeneratoriem, vecumā to pretiniekam, pat Ilja, izcilākais Kijevas spēkavīrs, nespēj pieņemt jaunos varoņus, vecie spēkavīri zaudē jaunajai varoņu paaudzei. Rainis lugā rāda, cik mokoši grūti ir izprast un attīstīt sevi līdzi modernitātes  izaicinājumiem, vieglāk ir sastingt par akmeni (pieminekli) un būt par sastingušu “jaunās audzes vadu zvaigzni”.

Šī Raiņa lugas ideja ir gana aktuāla visos laikos, tomēr luga ievērību nav guvusi. 1922. gadā tikai Raiņa pasaules izjūta, tiešā saskare ar jauno politisko vidi, ilgā trimdas distance no vietējās sabiedrības varēja paredzēt, ka arī Latvijas Republikā būs tēvu un dēlu problēmas, ka kultūrā un politikā veidosies domstarpības un konflikti starp paaudzēm, ka tieši vecākajai rakstnieku paaudzei būs jādomā par atjaunotni. 20. gados skatītājus šīs izjūtas īsti neskāra, to redzam arī izrādes recenzijās, jo lugas beidzamais cēliens, kurā vecuma traģēdija atklāta visuzskatāmāk un spilgtāk, vispār nav nepieminēts.

Jāatzīst, ka ar lugu ir saitīti vairāki problemātiski aspekti. To pamanīja jau lugas pirmiestudējuma vērtētājs Jānis Veselis: “Tā ir liela stila traģēdija ar apbrīnojamu atziņu dziļumu, lirisko daļu liegumu, episkā tēlojuma plašumu, bet savās sastāvdaļās nav pietiekoši noskaidrota, dramatiski maz vilinoša, filosofiskais nomāc teatrālu. Sarakstīta pēc krievu varoņteikām (biļinām), viņa nes mums pārāk svešu elementu, ar ko nav iespējams sadraudzēties, vismaz uz skatuves ne.” [4]

Ludolfa Liberta kostīma skice Raiņa lugas „Iļja Muromietis” iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī 1928. gadā. Dejotāja. RMM 123301“Iljas Muromieša” pirmiestudējums 1928. gadā Nacionālajā teātrī (režisors Alfrēds Amtmanis- Briedītis) bijis diskutabls: “Inscenējums šai lugai dots ļoti krāšņs: pieaicināts pazīstamais fantastisku dekorāciju taisītājs Ludolfs Liberts, kas bija uzbūris ar lugas saturu nekādā sakarā nestāvošu krāsu pasauli, komponēta īpaša muziķa, iestudētas dejas, bet tā kā lomu sadalījums bija iespējami slikts (aukstais un trulais patētiķis Jānis Ģermānis — atbildīgajā tituļlomā!), tad arī iespaids nebija labs.” [5] Arī recenzents E. Mednis atzīst, ka brīžam luga ir butaforiska: “…visvairāk runā autora intelekts, kas rada didaktikas notis, pasausu pamācību, vai paredzējumu noskaņas. Dzirdam Iļjas vārdus, ka Iljas darbu tālāk veidos jaunā paaudze, ka “plikadīdas reiz būs tie lielākie.” Tas viss pa daļai atgādina kādu politisku brošūru, nevis traģēdijas varenu dzeju.” [6]

Rainis, rakstot lugas, izvirzīja sev lielus uzdevumus, atcerēsimies, ka Andreja Pumpura eposa pārvēršana drāmā “Uguns un nakts” ir ļoti sarežģīts darbs (ierastāk autori dramatizē atsevišķas epu (“Iliāda”, “Odiseja”, “Nībelungu dziesmas” u.c.) epizodes), kā arī lirisku tautasdziesmu un kāzu rituāla pārradīšana dramatiskā tekstā nav Eiropas dramaturģijā ierasta parādība. Rainis konsekventi sasaista sava laika idejas ar dažādu tautu mitoloģijas un folkloras vielu. Lugas rakstot, tas ir māksliniecisks izaicinājums – Andreja Pumpura eposu “Lāčplēsis”, latviešu tautasdziesmas, igauņu un vācbaltu teiku, Bībeles tekstu pārvērst drāmā. Krievu kultūrā Raini vilina biļinas, kuras ļoti maz izmantotas pat krievu literatūrā: “Savas teikas un savu vēsturi krievu literatūra nav izsmēlusi.” [7] Atzīstot Aleksandra Puškina un Nikolaja Gogoļa darbus, kuros izmantoti pasaku un tautas vēstures motīvi, visaugstāk Rainis novērtē Mihaila Ļermontova devumu folkloras apguvē: “Ļermontovs spēra vēl soli tālāk un sacerēja tautas ritumā, pantmērā un valodā vēsturisku epu: dziesmu par tirgoni Kalašņikovu. [8] Bet ar šo augstāko pakāpi – brīnišķi skaista ir šī episkā dziesma un liela viņas nozīme krievu literatūras vēsturē – izbeidzās arī tautas gara mantu izlietošana un tautas garīgās dzīves turpināšana modernā dzīvē.” [9]

Krievu biļinas, kuras ir sižetiskas un kurās ir noteikti caurviju tēli, Rainim ir gana interesants darbs. Fakts, ka krievu kultūrā nav līdzīgu dramturģisku darbu, Raini nemulsināja, jo viņš bija jaunu ceļu gājējs drāmā, turklāt viņš uzskatīja, ka krievu kultūra ir aizgājusi prom no savas folkloras un slāvu mitoloģijas avotiem, kamēr mēs, latvieši: “pieslēdzam jauno dzīvi pie savas senās; mēs augam normālāki un varam kļūt un būt patstāvīgāki un ieiet lielajā saimē kā nogatavojušies indivīdi. Vai mēs to sapratīsim un izmantosim?” [10]

Lugas “Ilja Muromietis” pamatā ir tās Kijevas cikla biļinas, kurās galvenā persona ir Iļja Muromietis, un Rainis tās sāk lasīt 1912. gada 22. martā. [11] Krievu biļinas viņam šķiet interesanta, tēliem bagāta pasaule, labi apzinoties, ka biļinu episkums būs jāpārvērš dramatiskā darbībā: “Drāmai vajga episku vielu tā pārvērst, ka piepilda viņas personas ar mērķa gribu. Tas ir grūtums, jo epa personām ir gan griba, bet nau mērķa. Mērķis jāatrod dramatiķim iekš notikuma gaitas un iznākuma, kas ir neapzināta ritēšana darbotām personām, bet kam ir tomēr iekšējs mērķis saskaņā ar visas cilvēces vēsturi un būtību. Mērķi nevar ielikt iekšā patvarīgi, tas jāatrod kā filozofiska problēma.” [12]

Rainis daudz domā arī par pantmēru, kas atbilstu “enerģijas un notikumu plašumam.” [13] Atsevišķi panti, īpaši lugas motto, skan iespaidīgi: “Kur tu radies, bēda, izcēlies? / Vai tu slapjā zemē, bēda, mitinies? / Izlīdi no akmens, akmens pelēkā? / Izlīdi no krūma, krūma kārklienā? / Vīzes tu sev, bēda, kājās apāvies; / Lūku svārkus, bēda, plecos apāvies; / Pakuliņu saiti vidū apjozies. / Manim līdzi staigāt, Vajagbēda, piesities.” [14] Bēdas tēls norāda uz piederību slāvu kultūrai – vīzes, pakuliņa saite, lūku svārki, panākts ir arī dzejas smagais, plašais ritējums.

Radāmajās domās redzams, kā Rainis ir strādājis ar biļinu personu vārdiem un jēdzieniem, kā tos latviskojis: “налучник – uzlocis, uzlocne, loka maksts; / латы – bruņas – uzkārtne, uzpleči, uzvēders; / пак – meždegas.” [15]

Dramaturgs dažādos variantos eksperimentējis ar Latigoras vārdu – Латыгорка, Латыръ-море, Лат., Latigola. Latigorka biļinās ir tumsas valdniece, Vanadznieka māte, bet Rainim viņa ir arī atjaunotnes idejas nesēja. Biļinās nav tēlotas Iljas un Latigorkas personiskās attiecības, bet Rainis rāda viņu abu mīlestību. Latigora pieder pie Raiņa darbiem raksturīgajām Spīdolas tipa sievietēm, tādām kā kaislīgā mīlētāja Ārija lugā “Indulis un Ārija”, arī Asnate lugā “Jāzeps un viņa brāļi”, kura gan vairs Jāzepu nesaprot un neiedvesmo, jo galvenā Jāzepam ir Dina. Vēlāk sarakstītājā lugā “Ilja Muromietis” Latigora ir tikai mīlestības un gudrības ideja, jo reālu mīlestību starp Ilju un Latigoru lasītājs/skatītājs nejūt, varbūt tā ir bijusi, bet nav attēlota darbībā. Latigora ir auksta, skaista, viņa līdzīgi Ārijai pirmo reizi redzama kā bruņota sieviete, bet visā lugas gaitā, atšķirībā no Ārijas (arī Spīdolas un Asnates), viņa nekur netiek tēlota kā reāla sieviete – ap viņu ir savāda gaisma, viņa parādās un pazūd pēkšņi, viņai ir melnas krūtis. Latigora nepārtraukti māca Ilju, mīlestība tiek notēlota tikai ārēji, viņa simboliski (!) uzmet Iljam puķu vītni un plīvuru kā mīlestības zīmi un aizved viņu, bet pēc brīža (tā paša cēliena laikā) jau Ilja dodas uz Kijevu. Latigora viņu brīdina no Kijevas, bet lasītājam tā arī nekļūst skaidrs, vai viņa to dara kā biļinu ļaunā dieve, tādējādi cenšoties aizkavēt varoņa gaitu, vai viņa redz nākotni kā gudrības dieve (?), paredzot Iljas bezjēdzīgo kalpošanu Vladimiram un nespēju Kijevā realizēt savu mērķi – atbrīvot bārus. To, ka viņa mīl Ilju, nojaust ir grūti. Labi redzams, ka šāda tipa sievieti Rainis, acīmredzot, kādu psiholoģisku iemeslu dēļ, vairs nespēj parādīt mākslinieciski spēcīgā tēlā. Raiņa dramaturģijā ir vērojama šāda sievietes tēla evolūcija – Spīdola, Ārija, Zane, Asnate, Latigora, Dedze (“Rīgas ragana”).

Ludolfa Liberta kostīma skice Raiņa lugas „Iļja Muromietis” iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī 1928. gadā. Apraksija. RMM 120100Lugā “Ilja Muromietis” ir tēlotas divas spēcīgas sievietes – Apraksija un Latigora. Apraksija ir Kijevas kņaza Vladimira sieva, kādā no radāmām domām Rainis raksturo viņas būtību: “Apraksija – tehniska kultūra, (vāci) grieķi, Vakareiropa.” [16] Arī viņa saprot Iljas izcilību, mīl spēkavīru, mudina viņu darboties. Tomēr lugā abi sieviešu tēli ir tikai ārēji atšķirīgi: Apraksija pārstāv Vakareiropas dienvidu daļu, bet Latigora Ziemeļus, viena tehnisko, otra garīgo kultūru. Psiholoģiskā ziņā abu attiecības ar Ilju ir līdzīgas (abas ir viena vecuma, saprot, mīl, virza, ietur distanci), bet dramaturģiski šāds paņēmiens ir neveiksmīgs, jo starp viņām pietrūkst dinamikas, dažādības, ko iepriekšējās lugās Rainis veidoja pārliecinoši (Laimdota-Spīdola, Zane-Anda-Barba, Asnate-Dina).

Rakstot “Ilju Muromieti”, Rainis apzinās, ka viņš būs pirmais biļinu sakārtotājs vienotā stāstījumā (epā): “vēl ir tikai atsevišķas episkas dziesmas, un savest tās lielā epa vienībā, tas nau filologu, bet dzejnieku darbs. Un eps būtu gluži oriģināls citu tautu epu starpā.” [17] Tomēr dramaturgs, labi saprazdams, kādas problēmas var radīt krievu biļinu pārvēršana dramatiskā tekstā, lugas pabeigtajā variantā vairākus jautājumus nav atrisinājis. Valērijs Markovs (Валерий Марков, 1924 – 2006) darbā “Mīts. Simbols. Metafora” uzskata, ka simboli ir konstruktīvi noteiktā kultūras slānī, kad “tie veic organizējošu funkciju, radot “pasauli-priekš-cilvēka.”” [18] Kultūras tēlu, kodu atpazīstamība ir viens no simbolu pasaules “priekš cilvēka” nosacījumiem. Rainis pats labi pazina dažādu tautu mitoloģiju, iespējams, ka viņa laikabiedriem, kas bija mācījušies cariskās Krievijas ģimnāzijās, bija skaidrs, kas ir Svilpis-Lupis, Peļka, Svētkalns, Idaloņa, bet lielākajai daļai skatītāju un lasītāju, arī man, nekāda kultūrainava galvā par šiem tēliem neveidojas. Lasītājam/skatītajam vispirms ir jāorientējas, kas tās par personām, un, ja tas neizdodas, tad ar dažādām norādēm pilnie teksti paslīd gar acīm vai ausīm.

Lugā ir skati, kad skatuve paliek tukša, piemēram, Svilpja-Lupja namā labu brīdi skan tikai Iljas, Svilpja un Klausenieka balsis, pēc tam sāk slapstīties ķnaza kalpi; Ilja, savukārt, citā cēlienā slapstās, pēc garajiem klejojuma gadiem, atgriezies kņaza pilī. Personas pēkšņi parādās un pazūd (Latigora, Klausenieks, Svētkalns u.c.). Brīžam skan tikai Vanaga, Vanadznieka, Klausenieka, Latigoras u.c. balsis. Rainis lugās domā par skanisko fonu (laikam vienīgais latviešu dramaturģijā, vismaz 20. gadsimta pirmajā pusē noteikti), bet traģēdijā “Ilja Muromietis” nespēja biļinas pārvērst drāmas tekstā rada pasakai līdzīgu estētiku, kas nesaskan ar simboliskajiem un filozofiskajiem luga tekstiem.

Rainis lugu tēlus veido trīs lokos – mitoloģiski filozofiskā, psiholoģiskā un sociālā kārtā. Raiņa darbos personu sociālā piederība parasti ir nojaušama, dažos tā akcentēta vairāk (“Pūt, vējiņi!”), citos mazāk (“Uguns un nakts”), līdzīgi ir arī ar pārējiem lokiem. Radāmajās domās ir redzams, ka Rainis līdzīgi veidojis tēlus arī lugā “Ilja  Muromietis”. Savās spēcīgākajās lugās viņš ar psiholoģiskām niansēm apvelta arī mazāk nozīmīgas personas. Traģēdijā “Ilja Muromietis” diemžēl vairākās personās akcentēta sociālā piederība vai piederība spēkavīru grupai, bet psiholoģiski tās iezīmētas nav (piemēram, Duka, Dunajs, Aļoša, Bermata). 1917. gadā radāmajās domās pieaug sociālo motīvu īpatsvars, 15. martā aiz katra tēla atzīmēta viņa sociālā būtība (Vladimirs – kapitālisms, Tēvs – pilsonība u.c. [19]). Lugā Iljas Muromieša galvenais mērķis, tēva dots, ir: “Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus, / Eju saulē iecelt pasauli, kas vārgst.” [20] Būtu dīvaini, ja Raiņa varonis būtu pēkšņi darba devēju (kņaza, augstmaņu, tatāru vadoņa) aizstāvis, viņa Ilja ir bāru aizstāvis. Radāmās domās par pamatšķiru nosaukts gan Ilja, gan Svētkalns, tās smaguma somu nes Mikula. Ilja ir arī Kijevas valsts, nācijas aizstāvis, uzveicot tās ienaidniekus. Dramaturgam pamatšķiras sociālā aizstāvība un Latvijas aizsardzība ir pastāvīga viņa darbu tēma, konkrētajā lugā tā ir dominējoša vairākos cēlienos un parādās tikai ārējā darbībā, kad Ilja demonstrē savu spēku. Filozofiskais un psiholoģiskais loks tēlu veidojumā brīžam pazūd (īpaši 2. cēlienā, brīžam arī 3. un 4. cēlienā).

Radāmās domās redzams, ka visrūpīgāk Rainis izstrādājis piekto cēlienu, kurā akcentēta vecuma problēma. Droši vien nebūtu nekādu problēmu ar simboliem vai dramatismu, ja Rainis garajā lugas sacerēšanas laikā nebūtu vairākkārt mainījis galvenās idejas, kas jāpauž lugā, un viņam būtu pārliecība, ka viņa luga atbilst jaunajai kultūras situācijai neatkarīgā valstī.

Ludolfa Liberta kostīma skice Raiņa lugas „Iļja Muromietis” iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī 1928. gadā. Svētais kalns. RMM 120098Piezīmēs Rainis ierakstījis, ka 1915. gadā viņš grib ar Iljas palīdzību risināt altruisma problēmu, parādīt, ka altruisms (Raiņa varoņu raksturīgā īpašība) ir sava veida egoisms, jo tas nespēj kalpot cilvēkiem un ļauj izvairīties no atbildības (Ilja atsakās dzīvot galmā, vadīt Kijevu). Rainis grib parādīt, kā Ilja kļūst nekulturāls, jo nedzīvo uz vietas, viņam nav ģimenes un aiz “svētulīgas, idejīgas patmīlības” kalpo tik idejai. Rainis akcentē, ka Ilja ir staigulis un tāpēc kļūst zvērisks. Ja izlasa radāmās domas, tad lugā Iljas darbības (noskrandušais izskats, dusmu izvirdumi utt.) un klīšana apkārt kļūst saprotamāka, tomēr vecuma traģēdija, kas tieši atklāta beidzamajā cēlienā, neizaug no iepriekšējā konflikta vai darbības.

Mūsdienās ir diezgan saprotami, kāpēc traģēdija “Ilja Muromietis” iestudēta tikai divas reizes un ir viena no Raiņa nepazīstamākajām lugām. Radāmās domas lugai ir rosinākošas kā pats traģēdijas teksts. Arī Raiņa jubilejas gadā teātrī un pētniecībā vairāk uzmanība pievērsta nevis Raiņa lugām, bet dažādiem viņa tekstiem ap pabeigtiem un nepabeigtiem darbiem. Bet ar prātu es labi saprotu, ka 20. gadsimta 20. gados traģēdija “Ilja Muromietis” ar visiem trūkumiem ir viena no labākajām sava laika lugām, kaut Raiņa dramaturģijas kontekstā viena no diskutablākajām. Bet ir jau iespējams, ka pēkšņi kāds režisors lugu iestudē pārliecinoši un spilgti.

 


[1] Rainis J. Drāma ir dzīves radītāja // Raiņa gadagrāmata 1977. Rīga: 1977, 211. lpp.
[2] Rainis labi zināja tautasdziesmas, kur labi ļaudis nozīmē bagāti cilvēki. Tādā gadījumā “labi ļaudis, bāra bērni “ ir visi zemes cilvēki. Lugā šī doma nav izvērsta, bet padara saprotamāku Iljas kalpošanu kņazam..
[3] Hausmanis V. Rainis // Hausmanis V., Kalnačs B. Latviešu drāma. 20. gadsimta pirmā puse. Rīga: Zinātne, 2004, 234. lpp.
[4] Veselis J. Apskats. Ārpusskolas Izglītība, 1928, 4.,/5.nr. 01.04. 5. lpp.
[5] Turpat.
[6] Mednis E. Raiņa “Iļja Muromietis” valsts teātrī. Latvijas Kareivis, Nr.38 (16.02.1928), 4. lpp.
[7] Rainis. Kopoti raksti. 5. variantu sējums. Rīga, Zinātne, 1984, 547. lpp.
[8] M.  Лермонтов «Песня про царя Ивана Васильевича, молодого опричника и удалого купца Калашникова» (1937).
[9] Rainis. Kopoti raksti. 5. variantu sējums. Rīga, Zinātne, 1984, 547. lpp.
[10] Turpat.
[11] Hausmanis V. Ilja Muromietis. //Rainis. Kopoti raksti. 12.sējums. Rīga, Zinātne, 1981, 487. lpp.
[12] Rainis. Kopoti raksti. 5. variantu sējums. Rīga, Zinātne, 1984, 546.lpp.
[13]Turpat, 548. lpp.
[14] Rainis. Ilja Muromietis. //Kopoti raksti. 12.sējums. Rīga, Zinātne, 1981, 243. lpp.
[15] Rainis. Kopoti raksti. 5. variantu sējums. Rīga, Zinātne, 1984, 550. lpp.
[16] Turpat, 562. lpp.
[17] Turpat, 548. lpp.
[18] Марков В. Миф. Симбол. Метафора. Модальная  онтология. Рига: ИФС, 1994. cтр. 115.
[19] Rainis. Kopoti raksti. 5. variantu sējums. Rīga, Zinātne, 1984, 563. lpp.
[20] Rainis. Ilja Muromietis. //Kopoti raksti. 12.sējums. Rīga, Zinātne, 1981, 255. lpp.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt