Paula Jansone 22.01.2016

Raiņa pārdotā dvēsele

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

1928. gada vasarā – aptuveni gadu pirms nāves – Rainis pavadīja pāris dienas, rakstot un plānojot lugu “Dzērājs”. Par nožēlu man, bet par laimi visiem nomocītajiem vidusskolēniem, viņš to nepabeidza un lasīšanai pieejamas vien 24 lapas. Lielākā daļa teksta ir lugas pirmais cēliens, taču beigās piekabināti Raiņa pieraksti par ieceri, ideju, lugas uzbūvi un galveno vēstījumu.

Galvenais varonis Kārlis Zariņš, dēvēts par Karlušu (Rainis vēlējās “kādu populāru vārdu” [1]) ir, tautā runājot, lūzeris. Viņam nav talantu, nav veselības, nav laba darba, nav šarma, nav naudas. Toties ir mammas kartupeļi un reņģītes. Pirmajā cēlienā Karluša tiek iepazīstināts kā rijīgs jaunietis, kurš sēž pie mammas virtuves galda, ēd un raud. Zemākās kārtas strādniece Līziņa ir skaista, rūpējās par Karlušu un pat ir gatava viņu precēt, taču viņas sociālais stāvoklis sabiedrībā visu lugas laiku liek viņai būt par pēdējās kārtas varoni, apkārtējie neklausās viņā un knapi pamana viņas klātbūtni pat tad, kad viņa telpā ir vienīgā sieviete. Karlušas mamma ir stipri nošāvusi greizi savos audzināšanas paņēmienos un savu dēliņu, aprūpējot ar ēdienu un zeķēm, reizē šausta par viņa dzīves neveiksmēm.

Karluša noraudājies pieceļas no galda un iet slīcināties. Tas esot moderni. Mamma un Līziņa ļauj iet, vēl iedod līdzi naudu, lai pirms tam paēd un kaut ko iedzer. Izrādās, šī nav pirmā reize, kad puisis iet pataisīt sev galu, bet beigās atnāk mājās. Pašam Karlušam par to atkal uznāk raudiens. Upmalā, velkot nost kurpes, viņš vēlreiz pārdomā savu izvēli – varbūt labāk aiziet pie mammas paēst desu? Vai labāk noslīkt? Hmmm… Izvēle ir tik grūta, ka viņš sāk kliegt. Tas piesaista Dzērāja uzmanību, un šis nu nāk raudzīties uz nožēlojamo ar vienu kurpi kājā. Pierunājot Kārli aiziet iedzert, Dzērājs apsolās uzlabot viņa dzīvi – iekārtot labā darbā, izprecināt un sazīmēt pirmo miljonu.

Dzērāja kā tēla kopums nav saprotams nevienā no viņa tekstiem vai darbībām. Viņš pazīst partiju biedrus un akcionārus. Viņa vārds ir kā likums Karlušas bijušajam priekšniekam, un tas dzīves pabērnu iekārto daudz augstākā, atbildīgākā amatā. Visiem Kārlis tiek iesmērēts kā lielisks ieliktenis, kurš klusēs un parakstīs papīrus bez jautāšanas, kurš nobalsos par vajadzīgajiem lēmumiem. Tomēr Dzērājs neprasa pretī neko fizisku, viņš pat neizrāda sašutumu, kad Karluša to “atlaiž no darba” jeb atsakās no viņa palīdzības. Jau sākumā rodas aizdomas par klasisko dvēsles pārdošanu velnam, ko vēl vairāk pastiprina Dzērāja lūgums lietot vārdu “ellišķīgi”, uz ko Karluša atbild: “Vai tik tu neesi pats nelabais, es skaidri atceros, kad es vēl mācījos par mācītāju, tad uz to modi bija svētie vārdi.[2]

Karluša tiešām kļūst par labi atalgotu ielikteni, kuram ir savs kabinets un direktori ir gatavi ar viņu veidot akciju sabiedrību. Viņam ir nauda un kā jaunam, turīgam neprecētajam daudzu sieviešu uzmanība. Viņam pat nevar pārmest novēršanos no mammas un Līziņas – iespējams, viņu mūžīgā ucināšanās un lutināšana nav ļāvusī Kārlim pašam kaut ko sasniegt dzīvē. Viņam vispār ir grūti kaut ko pārmest. Ja ir jāizvēlas būt par memmesdēliņu, kurš to vien dara, kā rij un raud, uz kuru rej pat mierīgākie suņi un kuru neviens neievēro, vai par veiksmīgu ielikteni ar skaistu sievu pie sāniem – ir gana skaidrs, ko tāds sīks, neveiksmīgs jaunietis izvēlēsies. Jo vairāk, šī izvēle nāk brīdī, kad viņš ir gatavs slīcināties – tātad nāve vai veiksme… ne pārāk grūti iedomāties, kā jebkurš no mums rīkotos.

Raiņa rokraksts. Lugas „Dzērājs” (1928) fragmenti un ieceres. RMM 22969Par lugas attīstību var spriest tikai no Raiņa piezīmēm, kurās viņš strukturē notikumu gaitu:

1) Pie mātes vai kancelejā.
2) Pie upes. Viņu izzobo garāmgājējs.
3) Krodziņš.
4) Savā kabinetā. Taisa biogrāfiju. Paraksta vekseļus.
5) Sēdē palīdz blēdībās.
6) Precas pēc cietuma, noliedz māti. Dabon mīļāko. Liela blēdība, vilto parakstu.    Goldmanis.
 

[Karlušam Dzērājs iesaka nomainīt vārdu, jo Kārlis Zariņš neskan gana nopietni. Tiek izvēlēts vārds Zeltvaris Daudzdomiņš. Karluša vēl kā variantu min Godiņš, bet Rainis piezīmēs ierakstījis Goldmanis (Satversmes sapulces deputāts, tāpat kā Jānis Pliekšāns) – P.J.]

7) Ministrs vai cietums.
8) Triumfs, izlaižot no cietuma.
9) Patstāvība. Kritiens.
10) Atkal pie upes, māte pieņem un glābj.” [3]
 

Minu, ka plānots Karlušu pataisīt par blēdīgu, mantkārīgu un krāpjošu vīru, kurš beigu galā jūtas gaužām nelaimīgs. Vientulībā atsēdējis, nejūtas savā ādā, saprot, ka nauda un prestižs nenes laimi. Ejot slīcināties, būtu atdevis savu parādu Dzērājam par sarūpētajiem labumiem, taču mamma atskrien uz upi un savāc savu mazo dēliņu, solot uztaisīt kādu desu maizi veco laiku vārdā.

Ja luga beigtos ar Kārļa veiksmīgu salaulāšanos un Dzērāja turpināšanu sēdēt krūmos, meklējot nākamo raudošo upuri, viss būtu pārāk vienkārši. Rainim taču ir kaut kas jāiemāca tautai un jānorāda, kā rīkoties, ja nu pēkšņi kāds piedāvā aizdomīgu palīdzību kļūt bagātam un ievērojamam. Tātad – no svešinieku, īpaši tādu, kuri tiek dēvēti par Dzērājiem, beznosacījumu palīdzības ir jāatsakās. Jo tas novedīs pie vēl viena slīcināšanās mēģinājuma. Bet, ja bez ironijas, tad Rainis bija uz labas taciņas, un pat mazliet žēl, ka šo lugu nepabeidza. Velkot paralēles ar paša autora dzīvi, jājautā – cik ļoti Rainis ir Karluša? Varonis sevī jūt dziņu un aktivitāti, ka kaut kas ir jāizdara, jāpanāk, un Rainis, es droši minu, arī tā ir juties. Politiskā un birokrātiskā vide, etiķete un blēdīšanās noteikti no Raiņa nav bijušas pārāk tālu. Diemžēl vairāk no skopā teksta izsecināt nespēju.

Nodalot tās pāris lugas lapas no Raiņa iecerētās idejas, iegūstam labi lietojamu materiālu. Lai arī naudas un patiesas laimes attiecības noteikti nav tikai Karlušas problēma – par to domāja tad un domās arī rīt, tas šobrīd nav aktuālākais temats jauniešu regulārajās sarunās pie lēta aliņa. Ja kāds šodien paņemtu šo lugu, puņķainā Karlušas vietā ieliktu izmisušu jaunieti ar nepabeigtu augstāko izglītību, Līziņas vietā bērnības mīlestību no laukiem, bet Dzērājs būtu kādas politiskās partijas vervētājs – es lasītu!

 

Autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras teorijas un menedžmenta bakalaura programmas 4. kursa studente


[1]Rainis, J. Aizsāktā luga “Dzērājs”// Kopoti raksti. 15. sējums. Rīga: Zinātne, 1982, 275. lpp.
[2] Turpat, 258. lpp.
[3] Turpat, 274.-275. lpp.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt