Kristiāna Tīlika 15.08.2016

Nacionālās identitātes aspekts Marjus Ivaškeviča daiļradē

Skats no Viļņas Mazā teātra izrādes "Madagaskara" Rima Tumina režijā // Publicitātes foto

Fragments no maģistra darba „Savējā un svešā opozīcija Marjus Ivaškeviča daiļradē”, kas izstrādāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, Teātra un kino vēstures un teorijas katedrā

Līdz ar Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanu Lietuvas kultūrtelpā parādās daudzi iepriekš aizliegtie vai arī vien fragmentāri pieejamie teksti, gan literatūrā, mākslā, teātrī u.c. ieplūst arī postmodernisma vēsmas. Izzūdot kulturālajam vakuumam un izolētībai, lietuviešu rakstnieki apzinās, ka arī sava literatūra, tradicionālie priekšstati ir uzlūkojami no jauna skatupunkta. Marjus Ivaškevičs konsekventi jau savos pirmajos darbos kā literāro programmu izvirza šī skatupunkta meklēšanu, definēšanu, noraidot dekonstruktīvu un noliedzošu skatījumu uz tradicionālajiem kanoniskajiem tekstiem un priekšstatiem. Līdz ar M. Ivaškeviča darbiem aktualizējas jēdziena „nacionālā identitāte” ietilpīgums. „Nacionālās identitātes” jēdziens ir izplūdis, sarežģīti definējams, tomēr sociologs Entonijs D. Smits (Anthony D. Smith) savā darbā „Nacionālā identitāte” norāda to veidojošās pamatiezīmes:

  1. Vēsturiskā teritorija jeb tēvzeme;
  2. Kopīgi mīti un ar vēsturi saistītas atmiņas;
  3. Vienota tautas kultūra;
  4. Visiem sabiedrības locekļiem vienādas likumīgas tiesības un pienākumi;
  5. Kopīga ekonomika ar iespēju sabiedrības locekļiem pārvietoties savas teritorijas robežās. [1]

Nacionālās identitātes jautājums ir nozīmīgs ikvienā M. Ivaškeviča darbā, tomēr izvērstāk analizējams lugu „Madagaskara” („Madagaskaras”), „Malыš” [2], „Izraidīšana” („Išvarymas”), „Mistrs” („Mistras”) un „Tuvākā” („Artimas”) trīs lugu cikla kontekstā. Šajās lugās to varoņi nonāk apstākļos, kas viņus tieši mudina reflektēt par savu nacionālo identitāti. Marjus Ivaškeviča daiļradē pašapzināšanās process nacionālās identitātes līmenī bieži saistāms ar izsūtījuma un emigrācijas situāciju – lugās „Mistrs”, „Izraidīšana”, „Madagaskara” un „Malыš”. Marjus Ivaškeviča lugu varoņi nonāk svešā vidē (gan piespiedu apstākļos, gan brīvprātīgi), kas no vienas puses gluži kā katalizators rosina viņos nepieciešamību izprast un pārvērtēt dažādas šķietami negrozāmas patiesības (īpaši lugā „Izraidīšana”, „Malыš”). No otras puses Marjus Ivaškeviča darbos (īpaši „Madagaskarā”, „Mistrā”) atklājas arī gluži pretējs skatupunkts – nonākšana svešā vidē mudina nevis apšaubīt to, kam iepriekš ticēts vai kas pieņemts kā savs, bet gan arvien vairāk tiekties tam nekritiski noticēt, to idealizēt (piemēram, dažādus vēsturiskos notikumus, vēsturiskās personas). Sociālantropologs Tomass Hillans Ēriksens (Thomas Hylland Eriksen) šādu skatījumu uz nacionālo identitāti raksturo kā metaforisku radniecības ideoloģiju, arī kā metaforisku reliģiju, norādot, ka „radniecība un radniecības ideoloģija ir cilvēku sociālās organizācijas pamats. Nacionālisms ir veidojies situācijās, kad radniecības pozīcija ir vājināta. Varētu teikt, ka individuālisms rada sociālo un kulturālo vakuumu cilvēciskajā telpā, kuru agrāk bija piepildījusi radniecība. (..) nāciju var uztvert par metaforisku ģimeni, pielāgotu mūsdienu apstākļiem”. [3] Lugas „Mistrs” un „Madagaskara” caurvij šīs metaforiskās reliģijas/radniecības motīvs – ideālists Pokšts un rakstnieks Adams [4] sevi apzinās kā praviešus, kuriem lemts atbrīvot savu tautu no apspiedējiem (gan esošajiem, gan potenciālajiem). Marjus Ivaškevičs uz šo metaforisko radniecību nepaļaujas un to neidealizē (lai gan arī nenoliedz šādu izpratni) – gan Adama, gan Pokšta idejas tautu neaizsniedz. Tādējādi autors iezīmē, ka nacionālās identitātes vienota apzināšanās iespēja neeksistē, ka savas nacionālās identitātes apzināšanās ceļā cilvēkam vispirms ir jāizdzīvo individuālā iniciācija, jādefinē sev svarīgās vērtības un nacionālie mīti jāpārrada pašam. Lugu „Izraidīšana” un „Malыš” varoņu rīcība un raksturi projicējas svešajā vidē – nacionālās identitātes apziņu veido nevis kādas netveramas kopības izjūtas apzināšanās, bet gan konkrēta konfrontācija ar svešo. Marjus Ivaškevičs uzskata, ka: „ (..) tikai citā kontekstā tu vari saprast, kāds esi pats” [5].  Lugā „Malыš” tas atklājas Tēva tēla attīstībā, kurš, nokļūstot Sibīrijā, sākotnēji tur integrēties nespēj, izjūtot svešo vidi kā agresīvu, nomācošu spēku. Tēvs, tiecoties sazināties ar savu Lietuvā palikušo meitu Silviju, pauž cerību atgriezties Lietuvā un nemitīgi reflektē par Sibīrijas dzīves apstākļiem. Tomēr Tēva raksturs lielā mērā mainās, viņš Sibīrijas realitāti piespiedu kārtā sāk pieņemt kā savu – M. Ivaškevičs to atklāj smalku mājienu veidā – viņš sāk nēsāt lugas varoņa Ļoņas, kurš no Sibīrijas devies kara gaitās uz Lietuvu, drēbes, apmetas viņa mājās, pamazām pieņem to identitāti, kuru diktē svešā vide. Lugā „Izraidīšana” galvenais varonis Bens, nonākot Lielbritānijā, savukārt cenšas svešo identitāti pieņemt brīvprātīgi, mēģinot mērķtiecīgi noārdīt sevī to, kas tai pretojas, kas viņu nošķir no svešās vides. Marjus Ivaškevičs  tiecas atklāt, ka svešā identitāte var kļūt vienīgi par masku – nācijas kā metaforiskas ģimenes ideja ir būtiska arī M. Ivaškevičam, tomēr ne acīmredzamās izpausmēs, bet gan kolektīvās zemapziņas, arī kopīgas vēsturiskās pieredzes līmenī.

Skats no Viļņas Mazā teātra izrādes "Mistrs" Rima Tumina režijā // Publicitātes foto

Ar nacionālās identitātes jēdzienu cieši saistīti ir nacionālie simboli (karogs, ģerbonis, himna u.c.), to pētījumā „Nacionālā identitāte” norāda Entonijs D. Smits: „Nācijas simboli, ieražas un rituāli daudzējādā ziņā ir visiedarbīgākie un visnoturīgākie nacionālisma elementi. Tie iemieso nacionālisma pamatkonceptus, padara tos ikvienam redzamus, skaidri atšķiramus un pasniedz abstraktas ideoloģijas principus konkrētā, taustāmā izteiksmē, kas uzreiz emocionāli iedarbojas uz visu sabiedrību. Dažādas ceremonijas un simboli aizvien ir saviļņojuši ļaužu masas (..) Piedaloties ceremonijās, rituālos un lietojot atbilstošus simbolus, ikviens sabiedrības loceklis iekļaujas tās dzīvē, jūtu un vērtību sistēmā un tādējādi allaž no jauna nodod sevi tās likteņa varā.” [6] Marjus Ivaškeviča darbos šie simboli parasti neatklājas tieši un nepārprotami, viņš mērķtiecīgi rada jaunus, nereti paradoksālus simbolus, arī pārrada lietuviešu (tautas) folkloras simbolus – Lietuva kā akmens, lietus lāse (romāns „Vēsture iz mākoņa” („Istorija nuo debesies”)), zaļā mežu krāsa kā lietuviskumu, patriotismu simbolizējoša (romāns „Zaļi” („Žali”)) u.c. Šajā kontekstā atzīmējama lietuviešu režisora Rima Tumina (Rimas Tuminas) izrāde „Madagaskara” („Madagaskaras”), kurā Marjus Ivaškeviča piedāvātie simboli līdz ar režisora mērķtiecīgo izrādes koncepciju kļūst par ietilpīgām metaforām – izrādes pirmajā ainā tiek tēlota galvenā varoņa Pokšta dzimšana, un uz skatuves praktiski tukšā telpā atrodas vien galds, sols un koka šūpulis. Šis šūpulis izrādē pārtop par laivu, kurā Pokšts pēcāk pamet Lietuvu – šūpulis metaforiski kā mātes/zemes klēpis ietver viņa ceļojumu, pieredzēto un aizbraukšanu. Par būtisku zīmi skatuves telpā kļūst arī lidotāju Stepona un Staša lidmašīna, ar kuru viņi vēlas aizlidot no ASV līdz Lietuvai [7] – lidmašīna ir neliels koka modelis, kas izrādes otrā cēliena beigās ietriecies lietuviešu mākslinieka Mikolaja Konstantīna Čurļoņa (Mikolajus Konstantinas Čiurlionis) gleznas „Mežs” („Miškas”) reprodukcijā. Negaidīta ir abu lidotāju-emigrantu vērienīgās ieceres projicēšana nelielā lidmašīnas modelī un tās gals – skatītājs tiek atsvešināts no notikuma, viņa acu priekšā saduras simboli, mīti, nevis redzama lidmašīna, kas avarē mežā. Nacionālie simboli to tradicionālajā izpratnē atklājas režisora Oskara Koršunova (Oskaras Koršunovas) izrādē „Izraidīšana” Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, arī Latvijā, Dailes teātrī izrādē „Izraidītie”. Abās izrādēs uz skatuves redzams gan Lielbritānijas, gan Lietuvas vai Latvijas karogs – Lielbritānijas karogs kā svešās vides nacionālais simbols parādās gan video projekcijās, gan kostīmos (norādot arī uz nacionālo simbolu nonivelēšanos, kļūšanu par kiča elementu), tas atklājas agresīvi, pārmācoši. Mazs Lietuvas vai Latvijas karogs savukārt piestiprināts pie Bena [8] invalīdu ratiņiem gan kā minoritātes/majoritātes pretstats, gan kā nacionālās patības zīme.

Skats no Dailes teātra izrādes "Izraidītie" Oskara Koršunova režijā // Foto – Jānis Deinats

Kā norāda E. D. Smits, nacionālās identitātes veidošanās procesā nozīmīga loma ir arī nacionālajiem mītiem. Lietuviešu literatūrzinātniece Irena Šutiniene (Irena Šutinienė), raksturojot un grupējot nacionālos mītus, norāda, ka „tautas vēstures mīti ir krājums, ko veido tautas pašpaļāvība un uzticēšanās savai pagātnei un kas tiek izpausts saistītā vēstījuma (naratīva) formā. Mīts šajā kontekstā viennozīmīgi nav uzskatāms par kļūdainu vai neatbilstīgu racionālām vēstures un citu zinātņu faktu interpretācijām. Šo vēstījumu par mītu pārvērš tā funkcijas sabiedrībā (..) Tautas vēstures mītiem tiek piešķirtas tikai tās tautas pagātnes interpretācijas, kas ir izplatījušās kā populārākās kolektīvajā iztēlē un kuru dēļ vienojas (vai strīdas) liela daļa sabiedrības. Nepopulāras zinātniskas vai mākslinieciskas pagātnes interpretācijas tautas vēstures mīta funkcijas nepilda”. [9] I. Šutiniene arī izdala lietuviešu tautas būtiskākos kolektīvos mītus: sakrālās teritorijas mīts, tautas izcelšanās un zelta laikmeta mīts, tautas politisko mērķu pārmaiņu mīts. [10] Marjus Ivaškevičs savos darbos atklāj to, ka posttotalitārajā sabiedrībā, neskatoties uz atmodas laika ideāliem, dažādie kolektīvie mīti un priekšstati ir palikuši bez satura un nozīmes, tomēr arī vērš uzmanību uz to, ka tie sabiedrībā vēl arvien ir dzīvi. Tieši tāpēc viņš tiem pievēršas ar gluži arheoloģisku interesi, vēloties notraukt biezo priekšstatu slāni. Marjus Ivaškeviča skatījums uz lietuviešu sabiedrībai būtiskiem nacionālajiem mītiem, uz vēsturiskām personībām, lai gan nav galēji kategorisks (apliecinošs vai noliedzošs), tomēr ir gana neordinārs: „(..) Ivaškevičs atsakās gan apšaubīt, gan pārraut kādu noteiktu tradīciju. Viņš mudina ar prieku atraisīties no plašiem vēsturisko pārmaiņu jautājumiem, tā vietā piedāvājot uz visām nozīmēm vērties ar vienkāršotu, relatīvu ikdienas skatu.” [11] Irenas Šutinienes piedāvātais tautas vēstures mītu iedalījums atklājas Marjus Ivaškeviča daiļradē, autors tiecas radīt un izvērst tieši nepopulāras kolektīvā naratīva interpretācijas. Šis aspekts ir nozīmīgs visu M. Ivaškeviča darbu kontekstā, viņš apšauba ne vien nacionālos mītus, to izdzīvotspēju mūsdienu Lietuvas sabiedrībā, bet arī priekšstatus par dažādu vēsturisku personu monolīto raksturu un viennozīmīgi traktējamo varonību. Kā būtiskākie un izvērstākie minami:

  • Lietuvas dižkunigaitijas valsts vēsturiskā teritoriālā varenība un politiskās ietekmes sfēras – noveļu krājums „Kam bērnus” („Kam vaikų”), luga „Madagaskara”;
  • Lietuvas valdnieki (karalis Mindaugs, dižkunigaitis Vītauts (Vytautas) – noveļu krājums „Kam bērnus”, romāns „Vēsture iz mākoņa”;
  • Lietuviešu nacionālpartizāni un to vadonis Jons Žemaitis – romāns „Zaļi”;
  • Rakstnieki, kanonisku tekstu autori un sabiedriski darbinieki – Justins Marcinkevičs (Justinas Marcinkevičius), Martins Mažvīds (Martynas Mažvydas), Adams Mickevičs (Adomas Mickevičius), Salomēja Nēre (Salomėja Nėris), Kazimiers Pakšts (Kazimieras Pakštas) u.c. – lugas „Madagaskara”, „Mistrs”, romāns „Vēsture iz mākoņa” ;
  • Kristietības (īpaši konfesionālās vienotības aspektā) loma sabiedrībā – lugas „Izraidīšana” un „Mistrs”, romāns „Vēsture iz mākoņa”;
  • Lietuviešu tautas izredzētība, īpaši atklājas attieksmē pret kaimiņvalstu tautām (poļiem, latviešiem, baltkrieviem u.c.) – lugas „Kaimiņš” („Kaimynas”), „Izraidīšana”, „Madagaskara”, romāns „Zaļi”;
  • Lietuviešu emigrantu pieredze – lugas „Izraidīšana”, „Madagaskara” un „Kaimiņš”.

Skats no Viļņas Mazā teātra izrādes "Madagaskara" Rima Tumina režijā // Publicitātes foto

Lietuvas vēstures un kultūras kodi nereti tiek ievīti paradoksālās situācijās, ironiskās, šķietami naivās spēlēs – piemēram, krājuma „Kam bērnus” novelē „Mindauga sapnis” („Mindaugo sapnas”) M. Ivaškevičs raksta par Lietuvas karaļa Mindauga vēlmi apceļot savas iekarotās zemes: „Iekarojis puspasaules, vismaz tā šķita pašam Mindaugam trīspadsmitajā gadsimtā, viņš sagribēja apskatīt savu valsti un vispirms aizceļot līdz jūrai. Viņš par to bija dzirdējis gan īstus, gan izdomātus stāstus un jautāja, vai patiesi visa tā ūdens neizmērojamība reizēm izceļ no dzīlēm bezgalīgu mežu un vai patiesi tobrīd jūra dzied zem meža kājām. Ko varējām viņam atbildēt? Varbūt arī izceļ, Mindaug, varbūt arī dzied, karali.” [12] Nosacīti idealizētu un mitoloģizētu Lietuvas vēsturē būtisku personu, M. Ivaškevičs psiholoģizē un cilvēcisko: „Vedām līdzi lielu pulku karavīru, labi apbruņotu, sagatavojušos pārbrist ūdeni, jo Mindaugs ticēja, ka jūrā dzīvo kāds kunigaitis, smejas par karaļa bezgalīgo varu un skaita savus viļņus: viens vilnis, divi viļņi. Mindaugs bija sajucis prātā savu iekarojumu un senatnes dēļ. Viņš bija sirms, sakrities, bet vēl pats turējās zirgā, nezaudējis alkas pēc varas”. [13] Mindauga ambīcijas un fobijas tiek ievītas paradoksālā sižetā un aprakstītas bērna iztēles tiešumā, tādējādi radot savu suverēnu un subjektīvu versiju par šo vēsturisko personu.

Marjus Ivaškeviča daiļrades kontekstā kā viens no mērķtiecīgāk pārradītajiem mītiem atklājas lietuviešu nacionālpartizānu varonības mīts romānā „Zaļi”, šis aspekts mudina šo darbu uzlūkot plašākā Baltijas kontekstā un saistīt arī ar Latvijas kultūrtelpu, īpaši tipoloģiski ar Jaunā Rīgas teātra 2009. gada izrādi „Vectēvs”. Monoizrādē „Vectēvs” aktieris Vilis Daudziņš pievērsies Otrā pasaules kara un pēckara laika notikumiem, tos traktējot no atšķirīgu karojošo pušu perspektīvas. Monoizrādi veido trīs Otrā pasaules kara realitāti piedzīvojošu cilvēku stāsti (Donāta Savicka (sarkanā partizāna), Riharda Savicka (pronacistiska sarkano partizānu apkarotāja) un Pētera Savicka (karojis gan padomju pusē, gan leģionā) personiski stāsti). Tipoloģiskā līdzība ar romānu „Zaļi” veidojas vēstures pluralizācijas [14] aspektā – neskatoties uz to, ka romāns tapis 2002. gadā, izrāde savukārt 2009. gadā un abi darbi pārstāv atšķirīgas mākslas nozares, to abu nozīme 21. gs. Lietuvas un Latvijas kultūrtelpā uzlūkojama, balstoties vienotos kritērijos. Inga Sindi pētījumā „Dzīvesstāsts teātrī: stāstīšanas motīvi un stratēģijas” norāda, ka „(..) kopš 20. un 21. gadsimta mijas, jo īpaši laikā pēc 2008. gada – Latvijas teātru kopainā nav iestudējumu, kuru veidojumā atklātos pamatā atšķirīga attieksme pret vēstures „attēlojamību”, tādu, kas nevis tiektos radīt iespaidu, ka attēlotais laika posms vai personība vēsturiski tāda „patiesi” bija vai iespaidu par (..) fiktīvās pasaules homogenitāti un autentiskumu, bet gan apzinātos un ar izvēlēto estētiku paustu, ka vēstījums par vēstures notikumiem ir vēstījums no šodienas skatupunkta”. [15] Romāns „Zaļi” Lietuvas kultūrtelpas kontekstā arīdzan iegūst šādu nozīmi. Vēsturiskās situācijas traktējuma neviennozīmība un skatījumu polifoniskums, kā arī plašā rezonanse sabiedrībā un kultūras vidē („Vectēvs” ir teātra kritiķu un skatītāju atzinīgi novērtēta izrāde, romāns „Zaļi” savukārt tiek vērtēts neviennozīmīgi) vieno Marjus Ivaškeviča romānu un izrādi „Vectēvs”. Viena vēsturiskā situācija, pat vieni un tie paši konkrētie notikumi abos darbos tiek atspoguļoti no atšķirīgām pozīcijām, pierādot, ka vēsturi un izpratni par to veido nevis fakti, bet gan teksti [16]. „Vectēvs” sasaucas ar romānu „Zaļi” arī identitātes izziņas aspektā – izrādē Vilis Daudziņš, meklējot savu vectēvu Augustu Savicki, satiekas ar vairākiem Savickiem, kuru vidū viņa vectēva nav. Savickis kļūst par sinonīmu vārdam cilvēks (arī teātra kritiķe Undīne Adamaite to aktualizē savas recenzijas par izrādi „Vectēvs” nosaukumā – „Homo Savickis” [17]) – ikviens kara situāciju ir izjutis atšķirīgi, pāri kategoriskiem spriedumiem paveras ikviena stāsta, pieredzes nozīme. Romānā „Zaļi” savukārt līdzīgi uzlūkojams nacionālpartizānu vadoņa Jona Žemaiša tēls un viņa misija atrast savu vārdabrāli – meklējot šo svešinieku, nodevēju, Jons Žemaitis meklē arī nodevēju (idejas, izvirzīto mērķu) pats sevī. Marjus Ivaškevičs atbrīvo tautas varoņus no tiem piešķirtajām heroiskajām lomām – Jons Žemaitis ir primāri cilvēks šī nacionālpartizānu kara apstākļos, kurš ir spējīgs nogalināt, nodot un cīnīties brīvības idejas vārdā un vienlaikus vēlas izrauties no šī kara bezjēdzīguma, sapņo par laimīgu ģimenes dzīvi un savu tālāko nākotni.

Marjus Ivaškevičs savos darbu un plašākā to recepcijas līmenī arī pats nonāk svešā lomā un, atņemot dažādiem kolektīvajiem mītiem to aptuvenību un patosu, piedāvā savu ironisku un distancētu versiju par to nozīmi mūsdienu Lietuvas sabiedrības pašapzināšanās, kolektīvo vērtību atklāsmes procesā. Savos darbos nacionālās identitātes apzināšanās procesu un šī jēdziena komplekso izpratni Marjus Ivaškevičs izvērš, liekot kolektīvajai pieredzei atklāties indivīda skatījumā, cilvēka iniciācijas procesā, it īpaši nonākot konfrontācijā ar svešo.

 


[1] Smits E. D. (1997) Nacionālā identitāte. Rīga: AGB, 22. lpp.
[2] Marjus Ivaškevičs konceptuāli izvēlas krievu valodas vārdu малыш `mazulis` atveidot vienlaikus latīņu un kirilicas rakstībā.
[3]  Ēriksens T. H. (2010) Mazas lietas – lieli jautājumi. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 444. lpp.
[4]  Lugas pamatā rakstnieka Adama Mickeviča (Adomas Mickevičius) emigrācijas pieredze.
[5]  Tīlika K. (2015) Maģistra darba autores intervija ar rakstnieku Marju Ivaškeviču // Glabājas autores personīgajā arhīvā un publicēta interneta vietnē www.kroders.lv [tiešsaiste]  Pieejama: http://www.kroders.lv/runa/622
[6]  Smits E. D. (1997) Nacionālā identitāte. Rīga: AGB, 85. lpp.
[7] Arī abu lidotāju prototipi Stepons Darjus (Steponas Darius) un Stasis Girēns (Stasys Girėnas) ar lidaparātu „Lituanica” 1933. gadā veica lidojumu no ASV uz Kauņu, lidmašīna mežā, netālu no Kauņas avarēja.
[8] Bena lomā uz skatuves ir divi aktieri: 1) Bens, kurš retrospektīvi raugās uz emigrācijas pieredzi, ir teicēja lomā un atrodas invalīdu ratiņos; 2) Bens, kurš izdzīvo šo pieredzi, par kuru tiek stāstīts.
[9] Šutinienė I. (2011) Kanonai tautos istorijos mituose: pastovumas ir kaita // Kanonai lietuvių literatūroje, Šiauliai: Šiaulių universiteto leidykla, 18.–19. lpp.
[10] Šutinienė I. (2011) Kanonai tautos istorijos mituose: pastovumas ir kaita // Kanonai lietuvių literatūroje, Šiauliai: Šiaulių universiteto leidykla, 19.–21. lpp.
[11] Kvietkauskas M. (2003) Jaunesniųjų rašytojų pasaulėžiūros orientyrai // Naujausioji lietuvių literatūra /1998–2002/. Vilnius: Alma littera, 172. lpp.
[12]  Ivaškevičius M. (1996) Kam vaikų. Vilnius: Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla. 76. lpp.
[13]  Ivaškevičius M. (1996) Kam vaikų. Vilnius: Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla. 77. lpp.
[14] Sindi I. Dzīvesstāsts teātrī: stāstīšanas motīvi un stratēģijas. LKA promocijas darbs, Rīga, 154. lpp.
[15] Sindi I. Dzīvesstāsts teātrī: stāstīšanas motīvi un stratēģijas. LKA promocijas darbs, Rīga, 156.–157. lpp.
[16] Tekstus traktējot gan kā faktu interpretācijas, gan kā vēsturisko diskursu (piemēram, Otrā pasaules kara diskurss).
[17] Adamaite U. (2011) Homo Savickis // Vēsture teātrī un drāmā. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 19. lpp.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt