Zane Daudziņa 02.12.2016

Aktieru runa nākotnes Latvijā*

* Raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts LKA zinātniskās konferences “Kultūras krustpunkti 2016” starptautiskajā simpozijā “Pareģojumu VADE MECUM” 05.11.2016

 

“(..) pagātne vienmēr ir skaista un, starp citu, arī nākotne ir tāda pati, sāpes nodara tikai tagadne, ko mēs nesam sev līdzi kā ciešanām pierietējušu trumu, kas mūs pavada starp divām miera un laimes bezgalībām, [1] raksta skandalozais franču romānists Mišels Velbeks. Piekrītot šai domai, par nākotni nākas veikt minējumus visai utopiskās kategorijās. Un patiesi – tagadnes apzināšanos neatkarīgi no jomas, kurai pievēršamies, un lauka, kurā rodam sava radošuma realizēšanos, neglābjami pavada nepilnīguma atskārsme, kamēr futoroloģiska rakstura ziņkāre ir labs mierinājuma avots, jo dod cerību un ilūziju par iespējamu ideālu piepildīšanos.

Brīva interpretācija ļauj par nākotni dēvēt cilvēku dzīvi pēc 1000, 100 vai 10 gadiem, bet tiklab par nākotni varam saukt laiku, kas pienāks jau rīt. Vēl vairāk – raugoties no vakardienas viedokļa, jau šodien mēs dzīvojam nākotnē. Tādēļ skaidrības labad nepieciešams definēt konkrētu laika nogriezni, kura ietvaros virsrakstā minēto parādību – aktieru runu Latvijā – izgaismot. Racionālā aspektā futuroloģija nosaka nākotnes prognožu veidošanu atkarībā no termiņiem un mēroga. Pēc termiņiem tās iedala operatīvās, īstermiņa, vidēja termiņa vai arī ilgtermiņa prognozēs. Ja operatīvo prognožu piepildīšanās laiks ir līdz vienam mēnesim, īstermiņa prognozes piepildās viena gada laikā, vidēja termiņa – piecu gadu laikā, bet ilgtermiņa prognozes – vairāk nekā pēc pieciem gadiem. Savukārt pēc mēroga nākotnes pareģojumus iedala personīgajās, uzņēmuma, lokālajās, reģionālajās vai globālajās prognozēs. Sekojot šīm paradigmām, raksta mērķis ir uzlūkot valstiska mēroga ilgtermiņa prognozi sekojošai parādībai – aktieru runai latviešu teātrī.

Poļu režisors un teātra reformators Ježijs Grotovskis (Jerzy Grotovsky) definēja teātri kā to, kas notiek starp aktieri un skatītāju. [2] Par aktieru runu var apgalvot – dzīvā, neiekonservētā veidā tā spēj pastāvēt vien tagadnē, turklāt tikai un vienīgi tajā brīdī, kad rodas saikne ar skatītāju. Bez skatītāja klābūtnes aktiera verbālā izpausme pamatoti pielīdzināma jebkura cita cilvēka veidotam jēdzieniskam skaņu virknējumam. Teātra zinātnieks, kognitīvists Džons Laterbijs (John Lutterbie) apgalvo, ka aktiermeistarības amata rīki – kustība, valoda, žesti, atmiņa, uztvere un koncentrēšanās spēja – vairumam cilvēku ir kopīgi: “Neatlaidīgi uzsverot, ka aktieri ir atšķirīgi no citiem cilvēkiem, nozīmē padarīt nevērtīgāku to, kas tos dara īpašus. Aktierus dara unikālus veids, kā viņi spēj lietot rīkus, kas tiem ir tādi paši kā ikvienam citam, vienlaikus radot izrādes, kam piemīt spēja aizraut auditoriju. [3]” Bieži vien skatītāji, tiekoties ar aktieriem, uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Tipiskākais no tiem – kā aktieri spēj paturēt prātā tik daudz vārdu. Tā vien šķiet, ka viņi gaida atbildi par kādām īpašām pārdabiskām uztveres vai atmiņas īpašībām, tādēļ vienmēr ir izbrīnīti, teju vīlušies, dzirdot vaļsirdīgu atzīšanos, ka šāda veida spēja panākama tikai un vienīgi ar cītīgu teksta mācīšanos.

“No zinātnes skatupunkta mēs esam evolūcijas, kultūras, bioloģisko procesu un apkārtējo apstākļu mijiedarbības rezultāts, bet tas nenozīmē, ka nav mistērijas. Mēs joprojām nezinām, kā ķermenī rodas apziņa. (..) Tomēr, pateicoties zinātnei, mēs zinām vairāk nekā jelkad agrāk, un tas ir nozīmīgi gan aktiermākslas praksei un teorijai, gan teātrim, [4]” aktierspēlei un kognitīvajai neirozinātnei veltītajā pētījumā Aktieris, tēls un darbība (2008) [5] raksta amerikāņu režisore, Dallasas Universitātes profesore Ronda Blēra (Rhonda Blair). Zinātnes atzinumi pagaidām vēl nedod iemeslu runāt par jauniem, līdz šim nepazītiem aktierspēles aspektiem, toties palīdz izprast jau esošos, pēta un analizē cilvēku apziņas dabu, uztveri, atmiņu utt. Bez zinātnes atklājumiem (piemēram, par verbālo aizēnojumu) būtu grūti, varbūt pat neiespējami izskaidrot aktieru un režisoru intuitīvi pieaugošo tendenci saīsināt tā saukto mēģinājumu galda periodu, kamēr psihologu Šūleru (Jonathan Schooler un Tonya Engstler-Schooler) atklātie atkodēšanas traucējumi [6] rosina domāt, ka lugas analīzes posmā vārdos nosauktās tēlu motivācijas, apstākļi un darbības var nomākt nevilšus radušās, neapzinātas iztēles reakcijas.

Kognitīvistus, kas pēta teātri ar neirozinātnes metodēm, vieno centieni kompresēt informāciju par to, ko nozīmē iemiesošanās, kā to formulēt, palīdzot gan aktierim, gan skatītājam radīt principiāli jaunu uztveres lauku. Trīs parādības, ar kurām saistās nākotnes prognozes teātra mākslā:

1) jaunas teātra valodas rašanās;
2) atbrīvošanās no prāta diktāta;
3) “tādas metodoloģijas rašanās, kas atslēgtu lugas un izrādes pieredzi vēl pilnīgāk”. [7]
 

Šie pārdrošie uzstādījumi izriet no zinātnieku centieniem arvien dziļāk un precīzāk izprast aktiera un teksta mijiedarbību, aktiera un skatītāja savstarpējo saskarsmi. Atsaucoties uz Rondu Blēru, visas nākotnes pieejas būs vērstas uz to, lai “palīdzētu aktierim lietot un integrēt darbībā intelektu, jūtas, balsi un kustību iedarbīgāk un konsekventāk.” [8]

Aktieru runas instrumenta nemainīgā daba

Uzlūkojot aktieru runu atrauti no minētajiem futoroloģiskajiem paredzējumiem teātra mākslas kopainā, var droši minēt atsevišķas prognozes, kuras pat ilgtermiņā (vismaz līdz 1000 gadu tālai nākotnei) iespējams skatīt pavisam precīzi. Tās skar galvenokārt aktiera runas instrumenta paredzamo nemainīguma aspektu. Cilvēka bioloģiskā attīstība notiek salīdzinoši lēni, un ir pieņemts uzskatīt, ka “mēs neko daudz neatšķiramies no senajiem grieķiem vai Elizabetes laika pārstāvjiem [9]”. Tādējādi aktieru runas instruments ar tam piemītošajiem raksturlielumiem nevarētu būtiski mainīties. Nākotnes aktiera rīcībā tāpat kā līdz šim runas aparātā būs aptuveni 40 dažādi muskuļi, kas nodrošinās runas procesu. Kā norāda Pīters Maknīladžs (Peter MacNeilage) pētījumā “Runas izcelsme” (The Origin of Speech, 2008), “protams, ne visi 40 piedalās ikvienas skaņas radīšanā, bet vismaz 15 muskuļi veic kustības, tas nozīmē, ka vienā runas sekundē var notikt aptuveni 225 dažādas muskuļu darbības. Tātad – vidēji 1 darbība katrās 5 milisekundēs. [10]” Tāpat kā tagad, arī nākotnē aktieri reizēm pat nejutīs savu mēli kustamies, kam nenoliedzami ir izšķirošā nozīme skaņu variāciju veidošanā. Arī pēc 5 un 1000 gadiem aktieru (gluži tāpat kā ikvienas cilvēciskas būtnes) runas procesu nodrošinās trīs apakšsistēmas:

1) respiratorā – respektīvi, elpošanas sistēma;
2) fonotorā jeb skaņu veidošanas sistēma;
3) artikulācijas sistēma, kas nodrošina skaņu dažādību un koordinē dikcijas kvalitāti.
 
Potenciālās pārmaiņas klasificējot, iegūstam divas nozīmīgas izmaiņu tendences:
 
1) tās, kuras nāk no paša ķermeņa (dzīvesstila ietekme);
2) tās, kuras iegūstam, ķermeni “paplašinot” ar modernajām tehnoloģijām.
 

Tehnoloģiju “sprādziens” un tā ietekme uz teātri

Pievēršoties šai tendencei, mainību, domājams, piedzīvos aktieru runas intensitāte un kvalitāte. Nākotnē aktieru runas intensitāti vistiešākajā veidā ietekmēs process, kas pēdējo 25 gadu laikā ievērojami progresē, resp., aktīva moderno tehnoloģiju invāzija teātrī. Nav nekāda iemesla domāt, ka tuvāko 100 gadu laikā cilvēce norobežosies no kāres paplašināt tehnoloģisku palīglīdzekļu klātbūtni izrāžu apskaņošanā. Jau patlaban mikrofonu un skaņas pastiprinātāju izmantojums teātrī sasniedzis līdz šim vēl nepieredzētus apmērus. Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas teātros lielo zāļu izrādēs mikrofoni uz skatuves kļuvuši par teju pašsaprotamu parādību, un nupat Latvijas galvaspilsētā kritis arī pēdējais lielās zāles akustiskās skaņas bastions. Jaunais Rīgas teātris Alvja Hermaņa izrādē “Pakļaušanās” (pirmizrāde 2016. gada 9. septembrī) visai atbilstīgi izrādes nosaukumam veicis pakļaušanos vairākumam, respektīvi, sintētiskās skaņas tendencei, no kuras atpakaļceļa pārredzamā nākotnē nav.

Skats no JRT izrādes "Pakļaušanās" // Foto – Jānis Deinats

Mikrofons kā savdabīgs mūsu ķermeņa neredzamās daļas pagarinājums

“Mikrofona funkcijas ir līdzīgas kamerai, padarot mazo par lielu un izceļot detaļu kā veselumu, [11]” savā pētījumā norāda Pīters Maknīladžs. Runāta, čukstēta un nepārveidota runātā vai dziedamā balss, kas normālā veidā no liela attāluma nav dzirdama, ar pastiprinājuma vai ieraksta palīdzību top vienkārši saklausāma, arī balss individuālās īpatnības tiek pasvītrotas un akcentētas. [12] “Mikrofoni un skaļruņi pieļauj ne tikai projekciju, bet arī apstrādi. Tagad ir iespējams ātri un viegli ar relatīvi vienkāršiem līdzekļiem izmainīt vokālo skaņu un manipulēt ar vokālās skaņas fragmentiem tā, lai radītu elektroniskus vai elektroakustiskus uzslāņojumus izrādē, un lietot tos, pēc tam izceļot, izmainot, pastiprinot un akomponējot dzīvu balsi, [13]” konstatē komponists, mūzikas vēsturnieks un kritiķis Ēriks Zalcmans (Eric Salzman). Kā zināmāko no šīm tehnikām viņš min looping (latviski dēvēta par cilpošanu jeb lūpošanu). Tā ļauj izmainīt skaņas ātrumu bez ietekmes uz skaņas augstumu. [14] Sākotnēji radīta, izmantojot plates un skaņu lentes, tagad pārveidota un uzlabota, šāda mūzikas kultūra ar mikrofoniem, skaļruņiem, skaņas pastiprināšanu un ierakstiem patlaban jau ir vairāk nekā gadsimtu veca, un tā arvien aktīvāk uzurpē kontroli arī pār teātra skaņu pasauli.

Aktieriem uz skatuves jāsadzīvo ar mikrofoniem, kas iekārti gaisā, piestiprināti pie skatuves grīdas, piesprausti pie apģērba, ieslēpti matos, aizāķēti aiz ausīm, pielīmēti pie vaiga, ievietoti statīvā vai turami rokā. Tādējādi īpaši jāpārdomā kustību trajektorija, žestu amplitūda un balss intensitāte. Lietojot mikrofonu kā balss pastiprināšanas rīku, ievērojami sarūk aktiera iespējas ilgstoši un mērķtiecīgi koncentrēties tēla domu procesam, jo pirms uzgājiena uz skatuves drošības labad vairākkārt tiek pārbaudīts mikrofona tehniskais pieslēgums un bateriju ilgstamība. Tā vietā, lai pieslēgtos sava tēla apziņas procesam un domātu par darbību uz skatuves, nākas vēl un vēlreiz vērst savu uzmanību uz priekšnesuma tehnisko nodrošinājumu. Ja kaut kas tehniski nestrādā, kā iecerēts, šāda domu fragmentēšanās turpinās arī uz skatuves. Taču līdz ar tehnikas progresu pieļauju, ka pēc dažiem gadu desmitiem minētās apskaņošanas nepilnības būs atrisinātas. Niecīga izmēra bezvadu mikrofoni, zem ādas iešūti sīki raidītāji, iespējams, nodrošinās nekļūdīgāku efektu. Kā tas ietekmēs aktieru veselību un psihi, to gan grūti paredzēt. Tehnoloģiski modificēts balss spēks jau tagad nosaka atšķirīgu artikulāciju un runas ritmu. Ietekmējoties no audiāliem balss ierakstiem, kuros tehnoloģisku pārveidojumu dēļ iespējamas nebeidzamas manipulācijas un specefektu pārspīlētas dabiskās cilvēka spējas, aktieri mēģina imitēt ierakstītas skaņas. Rezultātā rodas daudz mazāk iemeslu oriģinālai jaunradei. Apstākļi vairāk nekā jelkad agrāk provocē atdarināt, transformēt jau esošo, citēt un reproducēt citu radīto. Savukārt dokumentaritāte aktieru runu pakļauj tiešam un nesaudzīgam salīdzinājumam, jo bieži vien izrādēs atveidotie tēli ir labi zināmi dzejnieki, prezidenti, politiķi un citi populāri cilvēki. Tādā gadījumā kritērijs ir viens – jo precīzāks copy – paste efekts, jo aktiera runa šķiet veiksmīgāka un labāka.

Nākotnes cilvēka dzīves centrs – gulta

Aktiera runā paredzamas kvalitatīvas izmaiņas arī urbanizācijas procesa rezultātā. Pilsēta aprij cilvēka individualitāti un garīgumu. Ja agrāk uz augšu debesīs vertikāli tiecās baznīcas, ne tik senā pagātnē – fabrikas un stacijas, tad mūsdienās tie ir iepirkšanās centri. Patērētāju sabiedrības ideālus nākotnē, visticamāk, noteiks dzīvojamo platību augšuptiecība ne vien arhitektoniskā, bet arī diemžēl vērtību aspektā. Personīgā gulta, kas līdz šim kalpojusi kā patvērums, nākotnē tiecas kļūt par tādu kā individuālo altāri un savdabīgu pielūgsmes zonu. Tādas tendences jau patlaban nolasāmas vairākās Alvja Hermaņa izrādēs: “Garā dzīve”, “Oblomovs”, “Pakļaušanās”, Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas”, Vladislava Nastavševa “Melnā sperma”, “Peldošie-ceļojošie”, kur klavieres kalpo kā gulta, kariete, zārks, utt. Paredzams, ka intīmais, privātais kļūs arvien publiskāks un nākotnē varētu kļūt pavisam atklāts.

Sabiedrības straujā pieķeršanās moderno tehnoloģiju nodrošinātajai dzīvei tīmeklī rada strauji progresējošu zināšanu eksploziju. Mūzikas vēsturnieks Ēriks Zalcmans norāda: “Atsevišķi attālināti notikumi nekavējoties tiek translēti mūsu mājās. Rezultātā zināšanas par pasauli ir daudz globālākas, nekā tās ir par tiešo apkārtni” [15] un pašiem par sevi. Apkārtējās informācijas gūzmas ielaušanās mūsu personiskajā vidē izraisa vēlmi nekavējoties dot atgriezenisko saiti – ziņot par sevi pasaulei. Internets jau šobrīd mudž no attēliem, kuros cilvēki sevi eksponējuši gultā, virtuvē, tualetē, vārdu sakot – visur. Robežas starp sabiedrisko un personisko zonu sarūk, individuālā un koplietošanas telpa pārklājas, radot pilnīgi jaunu, līdz šim nepazīstamu komunikācijas modeli. Šis jaunais standarts neapšaubāmi ietekmēs un noteiks teātra valodas attīstību nākotnē, tādējādi arī aktieru runu. Tādā gadījumā paredzams, ka teātris arvien retāk spēs piepildīt lielas zāles. Visticamāk, izrādes kultūras gardēžiem izrādīs kompaktākās telpās, un tādējādi cieņā būs arvien reālistiskāki, kino patiesībai pietuvināti trokšņi. Jau tagad teātra mākslā aizvien biežāk tiek nojauktas robežas starp skatuvi un publiku, teātri un ielu, interjera un eksterjera kultūru. Pagaidām teātris gan vēl tiecas aptvert visu teritoriju – tradicionālo un jauno, iekarojot vēl tālāk meklējošu telpu, kur sasniegt savu mērķi un skatītāju.

Skats no Dailes teātra izrādes "Laulības dzīves ainas" // Foto – Gunārs Janaitis

Transformējoties ķermeņa valodai, mainīsies aktiera runa

Tā kā runa ir ķermenisks process, nepieciešams atsevisķi uzlūkot arī šo runas aspektu. Līdzīgi skaņu veidošanai, arī ķermeņa valoda varētu būtiski nemainīties. Kaut gan tikpat iespējams, ka mainīsies gan, jo mainīsies pats ķermenis. Cilvēkiem raksturīgā dzīvesveida izmaiņas jau tagad iezīmē dažas neiepriecinošas prognozes. Proti, ja pievienojamies kognitīvista Džona Laterbija domai, ka aktiera instrumenti ir tieši tādi paši, kādi piemīt visiem citiem cilvēkiem, arī aktiera ķermeņa valoda varētu piedzīvot nebūtiskas un tomēr pieminēšanas vērtas pārmaiņas. Progresējot sēdošajam dzīvesveidam, datoru, telefonu un dažādu citu mobilo tehnoloģisko iekārtu lietošanai, arvien pieaugošajai transporta lomai ikdienā, cilvēkiem būs izteiktāka mugurkaula deformācija, krūšukurvja sašaurināšanās, stājas paradumu regress, varbūt pat kopumā kuslāks ķermenis. Samazinoties tiešiem sociāliem kontaktiem, vienlaikus pieaugot virtuālās saziņas tendencei, iespējama žestu valodas noplicināšanās. Visu minēto ķermeņa valodas raksturlielumu izmaiņas neizbēgami ietekmēs skatuves kustību. Samazinoties kopējai ķermeņa muskuļu masai, neizbēgama parādība būs balss spēka samazināšanās. Visticamāk, tehnoloģiski nepastiprināta balss vairs nevilks pāri rampai.

“Pastāvēs, kas pārvērtīsies” [16]

Kamēr vien pastāvēs latviešu valoda, pastāvēs arī latviešu teātris. Skatuves runas pedagoģes Dzintras Mendziņas skolotāja, kompleksās skatuves runas metodikas praktiķe un teorētiķe Anna Petrova intervijā igauņu portālam “Postimees.ru” izsaka neapgāžamu apgalvojumu: “Ja nav dzimtās valodas, nav tautas, nav kultūras, nav teātra. [17]” Par laimi, mūsu tauta ir dzīva. Kamēr vien tā pastāvēs, valodas skanējuma izmaiņas noteiks jaunu runas partitūru teātrī. No radio saglabātajiem ierakstiem noprotams, ka citvalodu ietekme jau nepilnu 100 gadu laikā maigos un mīkstos latviešu “L” padarījusi pavisam cietus. Paredzams, ka dažādu procesu rezultātā neizbēgami mainīsies valodas ritms, teikuma uzbūve un runas melodija. Iespējams, ka aktiera runa teātrī kļūs arvien lakoniskāka. Īsziņu kultūra nes līdzi vārdu krājuma nonivelēšanos. Jau mūsdienās, ieslēdzot Latvijas Radio ap deviņiem vakarā, dzirdam ziņas vieglajā valodā. Tās klausoties, rodas pamatotas aizdomas, ka tādas ir nepieciešamas ne vien cilvēkiem ar uztveres traucējumiem, bet visai lielai auditorijas daļai. Dokumentālais žanrs teātrī šādu kodolīgu izteiksmi nostiprina. Jau sen nevienu Šekspīra vai Raiņa lugu no teātra skatuves neesam dzirdējuši pilnā apjomā, tikai īsinātu un rediģētu. Tuvākajā laikā atgriezeniska tendence nav paredzama.

Nevienā no līdzšinējiem vēsturiskajiem periodiem nav bijis iespējams šķirt izpratni par aktiera runu arī no dominējošajiem zinātniskajiem uzskatiem. “Kolīdz mainās zinātniskās paradigmas, tā līdzi mainās aktierspēles principi [18]”, apgalvo režisors un teātra zinātnieks Jozefs Roučs (Joseph R. Roach). Jēdzieni reāls, dabisks, imitējošs, patiess, kas līdz šim kalpojuši par orientieriem aktieru runā, sastopoties ar mūsdienu mediju ietekmi, izmaina izpratni par to, ko minētie jēdzieni nozīmē. Autobiogrāfiski solo priekšnesumi sociālajos tīklos, “realitāte” televīzijā, dažādi šovi un masu patēriņa izklaides produkti, kas integrē dzīvus un digitalizētus komponentus, maina esošās formas tagadnē un ietekmē nākotnes kursu. Citējot Rondu Blēru, “nav iespējams paredzēt, kādas izrāžu formas radīsies nākamajā desmitgadē. (..) uzdevums ir virzīt mūs uz dziļāku poēziju un mistēriju par to, ko nozīmē spēlēt, un tātad: ko nozīmē būt cilvēkam.” [19]

Alvis Hermanis uz jautājumu par teātra nākotni intervijā Sarmītei Ēlertei atbild: “(..) teātris ir vienīgais veids, kuru nav iespējams digitāli iekonservēt nākamajām paaudzēm, (..) teātris ir tāds vienreizējs pasākums, tāda mandala, ko saliek kopā uz vienu vakaru, un, kad skatītājs ceļas kājās izrādes beigās, tā mandala tiek izjaukta. (..) Pats teātra žanrs jau ir apdvests ar eksistenciālām skumjām par cilvēka esības bēdīgumu.” Un secina: “Pasaules saprašana laikam tomēr jāuzņemas katram pašam,” piebilstot: “Gan jau pagātni ar nākotni tomēr var savienot”. [20]


[1] Velbeks M. Pakļaušanās. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016, 192. lpp.
[2] Grotowski J. Towards a Poor Theatre. London: Methuen, 1991, 32.lpp.
[3] Lutterbie, J. Toward a General Theory of Acting. Cognitive Science and Performance. New York: Palgrave Macmillan, 2011, 103.lpp.
[4] Blair R. The Actor, Image and Action: Acting and Cognitive Neuroscience. London and New York: 2008, XIV.lpp.
[5] Ibid.
[6] Kemp R. Embodied Acting: What Neuroscience Tells us about Performance. London and New York: Routledge, 2013, 144.lpp.
[7] Cook A. Texts and Embodied Performance. Affective Performance and Cognitive Science: Body, Brain and Being, Editted by Nicola Shaughnessy.  London, New Dehly, New York, Sydney: Bloomsbury, 2013, 88.lpp.
[8] Ibid., 2.lpp.
[9] Ibid., 23.lpp.
[10] MacNeilage P.F. The Origin of Speech. New York: Oxford University Press Inc., 2008, 4.lpp.
[11] Ibid., 73.lpp.
[12] Ibid., 73.lpp.
[13] Salzman E. & Desi T. The New Music Theatre. Seeing the Voice, Hearing the Body. Oxford: Oxford University Press, 2008, 28.lpp.
[14] Ibid., 28-29.lpp.
[15] Ibid., 367.lpp.
[16] Rainis Zelta zirgs. Rīga: Latvijas Valsts Izdevniecība, 1958, 159.lpp.
[18] Blair R. The Actor, Image and Action: Acting and Cognitive Neuroscience. London and New York: 2008, 23.lpp.
[19] Ibid., 23.lpp.
[20] Slava L. (sast.) Alvis Hermanis. Rīga: Neputns, 2016, 633.lpp

 

Atsauksmes

  • Do 03.12.2016

    Protams, interesanti lasīt, daudz citātu, kas liecina par iedziļināšanos runas kultūrā atbilstoši tehnisku procesu pieaugumam, paredzot, ka izmaiņas gaidāmas tikai ar pielāgošanos. Diemžēl pārāk daudzos gadījumos, atvieglojot un sarežģot aktiera uzdevumus, izrunas skaidrība, teksta saprotamība ir kā spīlēs- arī nesaprotama.
    Divi jautājumi, uz kuriem atbildi nerodu:
    1. Atveras priekškars, pretendējot uz tiešumu un dzīvo saikni, sākas radio teātris. Radiopriekšnesumus un ierakstus var klausīties mājā, kā te uzsvērts gultā.
    2. Balss saites kā instruments, kurš pārraida dvēseles vibrācijas, atklājot tēla būtību, ar pastiprinošām vai pārveidojošām iekārtām no dabiska procesa pārvēršas tehniskā.Cik tālu pielāgošanās pieļaujama un ir objektīva nepieciešmība, kad tā kvalificējama kā atsevišķu aktiermeistarības komponentu nevarības, netrenētības slēpšana, lai attaisnotu piedāvājuma, preces kvalitāti, par kuru maksājam naudu.

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt