Kaķene un rokenrols
Aizvien biežāk redzam vienas un tās pašas lugas, kas atšķirīgos teātros iestudētas ar neilgu laika atstarpi. Diezin vai režisori apzināti met izaicinājumu viens otram, un diezin vai viņi uz savu roku nespētu atrast intriģējošu materiālu, ko interpretēt skatuves valodā. Drīzāk jau gaisā virmo spēcīgas strāvas par to, kas šodien svarīgs, un ir autori, kas tās fiksējuši visprecīzāk. Un šādi brīži ir īstie, lai mācītos saprast teātri un pamanītu režisoru dažādos rokrakstus.
Amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa lugas “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” iestudējums pagājušās sezonas izskaņā tapa Dailes teātra Mazajā zālē Lauras Grozas-Ķiberes režijā, bet viena no pirmajām šīs sezonas izrādēm Valmieras Drāmas teātrī ir lugas uzvedums Ineses Mičules versijā.
2013./2014. gada sezonā viņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaju” ar Elitas Kļaviņas ēteriski atveidoto Blanšu. Jau tad režisore iestudējumā ar lielu bijību izturējās pret oriģinālo tekstu, uzmanību fokusējot uz galvenās varones lidojumu nepiepildītajās ilgās pēc nedefinējamas laimes, retu reizi piezemējoties sadzīves noplicinātajā ikdienā.
Arī šoreiz uzmanības centrā ir teksts. Atšķirībā no Dailes versijas Valmieras izrādē pat uzkrītoši bieži dzirdamas frāzes par kaķi kā divdabi, kuram vairākas dzīvības, bet kurš tik izmisīgi turas pie katras no tām kā pie pēdējās. Neaizplīvurotas izskan lugā pieteiktās tēmas. Megija bezjēdzīgā cīņā par vīra uzmanību neatlaidīgi izlaiž asos nadziņus, kas rada nejaukas brūcītes, bet nenogalina. Viņa bezspēcībā turpina pulsēt dzīves alkās – tādas dzīves, kuru ievada daudzsološa laulība, bet kura vienā mirklī brūk, jo gribas aizvien vairāk – ne tikai būt ēdušai un siltumā, bet arī mīlētai. Viņas vīrs Briks gruzd pašpārmetumos, neaizmirsis gļēvo norobežošanos no platoniskā mīlestībā kaltā drauga Skipera, kurš pirmais sadūšojās ieviest skaidrību viņu neparastajās attiecībās. Turklāt šo mokošo pašrefleksiju tikai izgaismo ģimenes locekļi, kas divkosīgi noklusē Lielā Tēta nāvējošo slimību. Galu galā varoņi tiek konfrontēti ar sakāvi, lai kādā izskatā tā pie viņiem ierastos – salauzta draudzība, mantojums, kas nodrošinās citus, no rokām slīdoša vara vai nāve tepat priekšnamā.
Varoņi ir iesprostoti aukstu krāsu laukumu noslēgtā kastē – gluži tādā kā skatuves priekšplānā vientuļi stāvošais makets, kur droši vien jau likteņa roka salikusi varoņu melnos siluetus. Tikpat kā nav detaļu, kas intimizētu atmosfēru, lai gan – vai tad cita iemesla dēļ par spēles telpu izvēlēta nelielā Mansarda zāle. Turpretī Dailes teātra versijā scenogrāfa –8 radošās idejas bija ar izteiktāku jēdzienisko slodzi – toksiski rozā guļamistaba ar tikpat indīgiem glazētiem virtuļiem rāmīti pie sienas lika domāt par to, ka varoņi zemapziņā paši sevi labprātīgi pakļāvuši iznīcībai, kas nepavisam nav mazsvarīgi Tenesija Viljamsa risināto tēmu kontekstā. Turpretī Valmieras izrādes māksliniece Agnese Kaupere nemēģina varoņu problēmas atstarot glamūra greizajos spoguļos.
Iespējams, šāda izvēle ir apzināta. Dailes teātra radošā grupa kiču hiperbolizēja, padarot par vēl vienu tēlu – tā vien šķiet, ka Rīgā runa bija par lielpilsētas kaislībām, bet Valmierā par provinci, pierādot, ka nav mazu cilvēku viņu ārkārtējās dzīves intensitātes dēļ, bet, paša Tenesija Viljamsa vārdiem runājot, ir tikai soģu mazie priekšstati par viņiem.
Askētiskais telpas iekārtojums, kas nevedina uz filozofiskiem vispārinājumiem, prasa nevainojamu ansambliskumu, bet izrādes nebūtu, ja nebūtu Ievas Puķes Megijas lomā. Viņa spēlē ar tādu jaudu, ka zāle zem viņas laiviņu smalkajiem papēžiem vairs kādu laiku neaugs. Protams, var diskutēt, vai Puķe pārlieku neļaujas tai atraisītajai enerģijai, ko pati pirms tam sevī akumulējusi, bet tāds ir aktrises trauksmainais spēles stils. Ko vērta ir kaut vai viņas mīmika – pazemota un mēmā riebumā kā iznīcības bezdibenī Puķes Megija spoguļojas Rūtas Dišleres Brika brāļasievas Mejas niknumā gailošajās acīs, kad viņa paziņo, ka bērnu nevar ieņemt bez vīrieša pieskāriena, tādējādi nepārprotami atgādinot, ka Briks ar Megiju neguļ.
Grozas-Ķiberes skatuves variantā Rēzijas Kalniņas Megija bija inteliģenta sabiedrības lauvene, kurai pārpratuma dēļ nācās pašai cīnīties par savu laimi. Turpretī nav grūti noticēt, ka Puķes varone tiešām ir provinces meitene, kas beidzot iekļāvusies augstākajā sabiedrībā, pat ja to veido tikai dienvidu štatu fermeri. Šī Megija nav rafinēta sterva, bet viņai pietiek prāta darītu visu, kas nepieciešams, lai noturētos vīratēva maizē. Viņas vieglprātīgā rīcība – paziņot par grūtniecību, nedomājot, vai izdosies ieņemt bērnu no vīra, – šķiet vienīgā loģiskā izeja no situācijas, turpretī Rēzijas Kalniņas atveidotās varones negaidītie meli bija neprātīga avantūra, kurai viņa pati vēl nebija noticējusi, gaismām nodziestot.
Nozīmīgajā Brika lomā atzīstami cīnās Kārlis Freimanis. Brika lauztās kājas dēļ statiskā loma piesaka sarežģītu uzdevumu – nākas izteiksmīgi pašiznīcināties, tempjot viskiju līdz sirdsmieru sološam klikšķim, lai nākamajā rītā mostos, atskārtis, ka atmiņa nav izdzēšama… Turklāt aktierim jāpierada, ka Briks nav plencis, bet smalkas natūras personība, kuram reibums kā žēlsirdīgs draugs ļaus bez pārmetumiem neskatīties patiesībai acīs un neliks celties kājās pēc sakāves.
Mārtiņš Liepa Brika merkantilā brāļa Gūpera lomā, Rūta Dišlere kā viņa sieva Meja un Skaidrīte Putniņa kā Lielā Mamma spēlē apzinīgi, bet viņiem neizdodas individualizēt tēlus, tādēļ šo varoņu nozīme izrādē paliek funkcionāla. Lai gan – šādā gadījumā jo vairāk uzmanības tiek koncentrēts uz abiem galvenajiem varoņiem, liekot noprast, ka savās problēmās viņi vainojami paši un tikai kopā tās arī var pārvarēt. Arī Dailes teātrī no otrā plāna tēliem tikai Lilitai Ozoliņai Lielās Mammas lomā atsevišķi izdevās noturēt nedalītu uzmanību, turklāt, esot izteikti sievišķīgai un lieliskā fiziskā formā, viņa uz skatuves uznesa arī varones biogrāfiju, muļķa lomā nostādot vakara gaviļnieku, kurš nespēj šo apsūbējušā ietvarā kalto dārgakmeni novērtēt. Tādēļ gribas domāt, ka Valmieras teātra stāsts izskanētu efektīgāk, ja to izspēlētu Briks ar Megiju divatā.
Skaidrs, ka Megija dara visu, lai vīru no jauna pavestu, arī Puķes varone ir gana iekārojama kā šifona kleitā, tā izģērbusies miesaskrāsas zīda šortiņos, bet nav kaislības. Megijas vitalitāte, saprotams, ir forsēta, jo ārēja katalizatora jau nav, bet viņas vārdi un klātbūtne neievibrē Briku, tāpat kā manikirētie nadziņi necērtas jumta skārdā.
Kamēr Dailes teātra izrādes centrālā figūra bija Jura Žagara mundrais Lielais Tētis, kurš, pats atzinīgi novērtēdams savu nezūdošo pievilcību, aizēnoja bērnu mīlestības mokas, Riharda Rudāka mazliet gražīgais vecais vīrs vairāk iemieso veco lietu kārtību, kuru Megija ar Briku apdraud. Tādēļ brīžam pārlieku pamācoši ir viņa uzstājīgie aizrādījumi dēlam pārtraukt dzert, kaut gan – viskijam ir jāpludo, lai aizskalotu Brika sasodīto dzīvi. Tajā pašā laikā simpātiski noraudzīties uz Lielā Tēta sirds atvērtību, kad par spīti cienījamam vecumam viņš viegli stāv pāri stereotipiem un mīl savu bērnu, lai vai kādiem elles lokiem viņš būtu gājis cauri.
Neraugoties uz to, ka skatuviskajām norisēm pietrūkst vēriena, režisore pārsteidzoši likusi aizdomāties par vairākām mākslas parādībām, kuras līdz šim nav nācies skatīt Tenesija Viljamsa daiļrades kontekstā, lai arī tās ir amerikāņu autora laikabiedres. Mičule dramaturga smeldzīgo dzīvesziņu sakombinējusi ar citām 20. gadsimta piecdesmito gadu ASV kultūras reālijām, proti, ar popārtu un rokenrolu, kas emocionāli nomāktajiem varoņiem piedotu neierastu vitalitāti un vieglprātību līdz ar reibinošā viskija malkiem. Tikai žēl, ka risinājums nav konsekvents.
Daudzsološs ir izrādes programmas noformējums, Puķes Megijai izaicinoši nīcīgu smīniņu raugoties tieši acīs tam, kurš paņems programmu rokās. Attēls izpildīts, stilizējot popārtam raksturīgo novilkuma paņēmienu, – silueti pārklājas viens virs otra, iegūstot dinamisku attēlu. Popārta mākslinieki nereti šādā veidā ironizēja par slavenībām vai ikoniskiem priekšmetiem, bezceremoniāli izrīkojoties ar tiem pēc saviem ieskatiem un padarot tos tautai vieglāk saprotamus. Varbūt arī izrādes veidotāji tādējādi iecerējuši cilvēciskās kaislības no grāmatas lappusēm pārcelt uz reālo dzīvi.
Līdzīgi arī horeogrāfes Lienes Stepenas sacerētie rokenrola atsperīgie deju soļi, no vienas puses, kliedē spriedzi starp varoņiem, bet, no otras puses, sakarsēto attiecību eksploziju apzināti nenovērš un tikai uz mirkli aiztur taimera tikšķēšanu. Bet jau atkal – horeogrāfiskie numuri ir epizodiski un diemžēl nekļūst par mērķtiecīgu izrādes dramaturģijas sastāvdaļu.
Patiess prieks, ka teātris uzskata par nepieciešamu savu repertuāru bagātināt ar laika pārbaudi izturējušu dramaturģiju, neliedzot aktieriem veidot viņu profesionālās biogrāfijas, un prieks par režisores apņēmību skatuves valodā risināt tā vērtas problēmas. Taču gribētos redzēt vairāk uzdrīkstēšanās, jo paša Tenesija Viljamsa vētrainā dzīve mūsdienās brēc pēc huligānisma un mazākas pietātes.
Rakstīt atsauksmi