Vai viegli būt jaunam?
Daugavpils teātrī iestudētajā un šogad “Spēlmaņu naktī” godalgotajā darbā “Jubileja ‘98” dramaturģe Justīne Kļava radīja sabiedrības mikromodeli – trāpīgi lokalizēja Tomasa Vinterberga ģimenes drāmu “Svinības”, ierakstot tajā Latvijas postpadomju situācijai raksturīgus personāžus, kas cits uz cita fona izgaismo 90. gadu sabiedrībā pastāvošos materiālā stāvokļa un pasaules uztveres nereti komiskos kontrastus. Tā, piemēram, pie viena ģimenes svinību galda novietots gan laulāts pāris, kas tirgo un arī velk mugurā poļu importa šmotkas, gan jauna, ārzemēs izglītību guvusi karjeriste un viņas draugs – melnādains, inteliģents antropologs. Līdzīgi kā “Jubileja ‘98”, arī “Dvēseļu utenis”, kas tapis Justīnes Kļavas un režisores Ingas Tropas radošā sadarbībā Dirty Deal Teatro, atklāj, ka Latvijas sabiedrības lielās likumsakarības, kontrasti un paradoksi joprojām visskaidrāk parādās tieši tās mazākajās šūniņās un cilvēku ikdienas saskarsmē.
Izejas situācija abās izrādēs ir līdzīga – gan “Jubilejas ‘98”, gan “Dvēseļu uteņa” varoņi ir “samesti” vienā katlā un spiesti sadzīvot – ja pirmajā gadījumā viņus saista ģimenes saites un kopā saved tās patriarha jubileja, tad otrajā visi nejauši attapušies vienā komunālajā dzīvoklī (lasīt: valstī). Tajā cits citam uz galvas mitinās seši jaunieši: Ances Strazdas tautas deju skolotāja un pārliecināta latviete Lāsma, Igora Šelegovska krievu tautības gejs Vitālijs (kā noprotams, sliktāk vairs nevar būt), Klāva Meļļa labdabīgais čigāns Dolārs, Āra Matesoviča allaž politkorektais un harmoniskais vācu students Hermanis, Reiņa Botera Viesturs – latvietis, kam nepatīk būt latvietim, un Anastasijas Rekutes-Džordževičas poļu erasmusniece Jadviga. Izrādē šādam kopdzīves modelim raksturīgie sīkie ikdienas kašķi pāraug kārtīgā jandāliņā un nacionālo attiecību skaidrošanā vienu svinību (šoreiz – Dolāra aizbraukšanai veltītas piedzeršanās) ietvaros.
No “intelektuālas kaujas” gan tur nav ne miņas – drīzāk iestudējuma radošā komanda precīzi fiksējusi un krāšņā kolāžā apvienojusi bezjēdzīgākos un komiskākos (un diemžēl arī izplatītākos) aizspriedumus, kas valda mūsdienu Latvijas sabiedrībā – visi krievi ir okupanti, visi latvieši ir nacionāļi, visi čigāni ir zagļi, savukārt vācieši vispār ir vēstures lielākie grēkāži un liekuļi. Daudzi no šajās “diskusijās” dzirdamajiem argumentiem jau folklorizējušies un gan dzirdami līdzīgās virtuves sarunās, gan lasāmi komentāru sadaļā pie katra daudzmaz tematiski atbilstoša delfi.lv raksta (lai varētu novērtēt diskusiju mērogu, tikai jāmin, ka strīds par to, kurš bijis vai nav bijis okupants, nonāk līdz Kurzemes hercogistes kolonijai Tobāgo un 12. gadsimtā izpostītajai zviedru pilsētai Sigtunai, kuras bēdīgajā galā (iespējams) piedalījušies arī kurši). Žanriski trāpīgi nodēvētā “kara drāma virtuvē” ir savstarpēja apšaudīšanās ar šādiem apvainojumiem, aizspriedumiem un stereotipiem, kas samesti vienkopus tādā esencē, ka paveras gluži absurdā un komiskā gaismā, liekot gan smieties, gan noelsties pārsteigumā par precīzo un vislabākajā nozīmē bezkaunīgo sabiedrības šķērsgriezumu.
Izrādes teksts un iekšējā dramaturģija veidoti rūpīgi un pārdomāti – starp šķietami bezmērķīgajiem dialogiem, dzeršanu, pīppauzēm un “laika tērēšanas spēlēm” “Dvēseļu utenis” uzdod ļoti nopietnus jautājumus un nebaidās no veselīgām provokācijām, kas īpaši aktuāli valsts svētku priekšvakara svinīgajā noskaņā (izrāde ir arī viens no simtgades notikumiem). Kā mums, tik dažādiem pēc tautības un uzskatiem, sadzīvot vienā valstī? Ko īsti nozīmē bieži piesauktais latviskums? (“Tā kā “Lido”?” pamatoti jautā Vitālijs.) Vai Latvijas nākotni noteiks stingrs nacionālisms vai tomēr savstarpēja cieņa un kopīgs darbs labākas nākotnes radīšanai? Galu galā – kādā valstī mēs gribētu dzīvot? Būtiski, ka izrādes, kas runā par šādām sabiedrību šķeļošām tēmām, darbība risinās jauniešu vidē, kuri vēl atrodas uz sliekšņa starp bērniem un pieaugušajiem (drīzāk jau vēl ar divām trešdaļām atrodoties bērna pusē). Šiem jauniešiem vēl vajag mīlēt, mīlēties, sapņot, vilkt zālīti, šad tad piedzerties un, jā, reizēm arī mocīties eksistenciālās pārdomās par savu nākotni (nevis pagātni). Aizkustinošā, zināšanu trūkuma radītā bezpalīdzība un vienlaikus jaunības maksimālismam raksturīgā vēlme par katru cenu pierādīt savu taisnību ļauj izvest šos smagos jautājumus jaunā gaismā un vilkt paralēles ar to, cik neauglīgas, emocionālas un abām pusēm sāpīgas nereti veidojas diskusijas arī pieaugušu un pieredzējušu cilvēku vidū.
Papildu nozīmju lauku paver arī Pamelas Butānes veidotā scenogrāfija – seši dažāda izmēra ledusskapji, kurus izrādes pirmajā daļā apdzīvo tās varoņi un kuros notiekošais redzams tiešraidē sešos televizoros, asprātīgi ilustrējot gan mūsdienu digitālā laikmeta izolāciju, gan komforta zonu, ko raksturo nevēlēšanās saskarties ar citādo. Mazajos cietokšņos notiekošais redzams skatītājiem, ne citiem varoņiem, tādējādi ļaujot ieskatīties arī sešu jauniešu aizkustinoši atpazīstamajā iekšējā pasaulē: kamēr viens aiz jaunības eksistenciālajām bēdām paslepen piedzeras, cits gatavo savas neatbildētās mīlestības objektam pelmeņus.
Pēc katra stāsta tiek paceltas glāzes un retoriski vaicāts: ko man ar to darīt? Izrāde nedod vienu atbildi, jo tādas, visticamāk, nemaz nav. Vai mazbērniem mūžam jānes vaina par vectētiņu grēkiem un jāpiemin viņu varoņdarbi? Vai jaunajai paaudzei ir pienākums “salabot” vēsturi un izcīnīt taisnību? Vai tas vispār ir iespējams, un vai tomēr nav pienācis laiks norakt kara cirvjus?
Var teikt, ka ar šo iestudējumu Dirty Deal Teatro turpina Valtera Sīļa, Jāņa Baloža, Kārļa Krūmiņa un Paulas Pļavnieces veiksmīgi attīstīto politiskā teātra līniju, kurā tapušās izrādes devušas ne vienu vien trāpīgu sabiedrības diagnozi. Protams, ne visus “Dvēseļu utenis” vedinās uz dziļākām pārdomām – tikpat labi to var skatīties kā ārkārtīgi asprātīgu un smieklīgu komēdiju, kas pašreizējā teātra piedāvājumā nav maz. Tāpat esmu pārliecināta, ka iestudējums uz teātri lieku reizi atvilinās arī pusaudžus un jauniešus – godīgu un prasīgu auditoriju, kurai uztaisīt labu izrādi, domājams, nav viegli.
Rakstīt atsauksmi