Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Liktenīgā kaza

Sakarā ar savas lugas “Kaza, jeb kas ir Silvija?” pirmiestudējumu Ņujorkā (2002) Edvards Olbijs intervijā žurnālistam Čārlijam Rosam uzsvēra, ka ar šo darbu vēlējies paplašināt cilvēku domāšanas, izpratnes un iztēles robežas. Vēlējies likt skatītājiem iedomāties kaut ko pilnīgi neiespējamu, piemēram, kādam pēkšņi atklājot, ka viņš ir iemīlējies marsietī vai citā tikpat neiedomājamā mīlas objektā. Kas notiek ar vistuvākajiem cilvēkiem, kad viņu dzīvē un attiecībās ielaužas neiespējamais? Cik tālu to ir iespējams pieņemt un saprast? [1]

Edvards Olbijs, kurš kopš savas pirmās slavenās lugas – viencēliena “Zooloģiskā dārza stāsts” (The Zoo Story, 1958, latviski tulkots arī kā “Kas notika zooloģiskajā dārzā?”) apzināti turpinājis veidot asa, nesaudzīga un ironiski paradoksāla cilvēkpētnieka reputāciju, rēķinājās ar to, ka jaunā luga ar tās neparasto sižetu daļai skatītāju šķitīs šokējoša un liks izjust pretīgumu. Viņš ironizēja, ka cerot: būs skatītāji, kuri izrādes laikā celsies kājās, vīstīs dūres un kaut ko sviedīs uz skatuves. [2]

Skandālu lugas pirmizrāde gan neizraisīja, taču “Kaza, jeb kas ir Silvija?” tika uzņemta vēsi un, tikai saņemot Tonija balvu kā labākā luga, pārliecinoši atgriezās amerikāņu teātrī. Olbija darbu joprojām aktīvi iestudē arī Eiropas teātros, piemēram, 2017. gadā tapuši divi šīs lugas uzvedumi britu teātrī, to veidotājiem, kritiķiem un skatītājiem atzīmējot neordinārā stāsta nepārejošo aktualitāti un vērtējot to kā būtisku, svaigu pieredzi.

Traģiskais un mītiskais aspekts, jeb urbānā indivīda un dabas satikšanās

Veidojot lugas iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī, režisori Māru Ķimeli, šķiet, visvairāk interesējis šī darba mītiskais aspekts. Izrādes programmā publicēts viņas teiktais: “Senatnes mutvārdu un arī rakstveida liecības vēsta par laikiem, kad zvēri un koki runāja un kad dzīvoja dažādas starpcilvēku un starpdzīvnieku būtnes – sfinksas, ziloņcilvēki, kentauri, nāras, pāni, satīri un citi. Dievi iemiesojās dažādās radībās, Zevs nolija kā zelta lietus pār Danaju, daiļa jaunava slēpās vardes vai gulbja veidolā. Cilvēki nespēja atšķirt, kas ir kas… Arī lugas autors Edvards Olbijs, rakstot par dīvaino mīlas objektu kazu, ir balstījies Senās Grieķijas tradīcijā.” Režisore uzsver, ka traģēdija grieķu valodā burtiskā tulkojumā nozīmē āža dziesmu un ka izrāde ir par robežām – nevis par seksuālām robežām, kuras vajag vai nevajag pārkāpt, bet par domāšanas robežām. Un arī par to, ka pasaule ir noslēpumu un iespēju pilna, jo “varbūt Silvija ir Afrodīte”.

Edvards Olbijs šajā lugā patiesi ir iekļāvis grieķu traģēdijas iezīmes un elementus, tāpat kā to savās lugās “Sēras – Elektras liktenis” un “Mīla zem gobām” savulaik iestrādāja Jūdžins O’Nīls. Lugas “Kaza, jeb kas ir Silvija?” galvenais varonis Martins – veiksmīgs un augstu novērtēts arhitekts – piedzīvo grieķu traģēdijas varonim raksturīgu likteņa pavērsienu, kad, cilvēkam atrodoties laimes un panākumu augstumos, seko pēkšņs kritiens vai katastrofa. Savukārt viņa draugs Ross, kurš pārstāv veselīgo saprāta un tautas balsi (vox populi) un iedarbina traģēdijas riteni, pavēstot Martina sievai par vīra aizraušanos ar neparasto mīlas objektu, zināmā mērā izpilda antīkā kora funkciju. Martina sieva Stīvija, kura viņam līdzās izdzīvo savu, vīra izraisītās nodevības drāmu vai pat traģēdiju, finālā uzņemas eimenīdu jeb erīniju (sengrieķu atriebes dieves) funkciju.

Režisore Māra Ķimele gan ar scenogrāfa Toma Jansona un videomākslinieces Inetas Sipunovas skatuves telpas iekārtojumu, gan gaismu mākslinieka Laura Johansona un skaņas partitūras autora Ernesta Ansona veikumu, gan aktieru ansambļa spēles veidu tiecas aptvert un iemiesot šos dažādos stilistiskos slāņus, nepadarot kādu no tiem par dominējošo. Kopš pirmā izrādes brīža režisore uztur arī atvērtu izrādes formu: spēles telpā brīvi ienāk un iziet skatuves strādnieki, kuri novieto rekvizītus, u. tml.

Ikdienišķo, reālistisko situāciju Martina un Stīvijas labiekārtotajā dzīvoklī, gatavojoties Martina televīzijas intervijai, dinamizē jaunie dzīvokļa iemītnieki – milzīgie eksotiskie kaktusi, kas asociējas ar falla simboliku un var tikt uzlūkoti kā turpmāko atbrīvoto instinktu vētru un seksuālo eksploziju vēstneši. Ierodoties intervētājam, Martina senam draugam Rosam, atskan intensīva, neizskaidrojama skaņa – kā spārnu vēdas, secina Ross. Martins absurdā un nedaudz komiskā lietišķībā komentē, ka tās ir eimenīdas, taču skatītāji, visdrīzāk, neuztver, ka tas ir viens no sengrieķu atriebes dievību apzīmējumiem.

Vieglāk uztverams ir Ģirta Krūmiņa šarmantā, viegli iesirmā intelektuāļa Martina acīmredzamais apjukums un garīgā krīze, absurdie atmiņas zudumi, nespēja orientēties un koncentrēties jubilejas intervijai, ko aktieris atveido, eleganti apvienojot reālistisku psiholoģisku spēli ar absurdi ironisku nosacītību. Līdzīgā stilā viņam piespēlē Elitas Kļaviņas izsmalcinātā Stīvija (jāuzteic kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs).

Lielajā izskaidrošanās skatā ar sievu, stāstot par savu sastapšanos ar Silviju, Martins to raksturo kā neikdienišķu, teju sakrālu piedzīvojumu un atklāsmi, atklājot, ka tajā brīdī “ kaut kas nolaidās uz zemes” un paņēma viņu sev līdzi. Šis izrādes mirklis ļauj nojaust lugā iekodēto mītisko aspektu. To, ka mūsu normālajā dzīvē jebkurā brīdī var ielauzties neikdienišķais, citādais, nepazīstamais, kaut kas “ne no zemes šīs”. Šo iespējamo neiespējamību, manuprāt, ironiski un asprātīgi iezīmē helikopteru enerģiskā laidelēšanās gar laulātā pāra apartamentu logiem.

Taču – kā vizualizēt šo noslēpumaino, neikdienišķo, mītisko? Turklāt, ja tekstā visu laiku atkārtojas teksti par kazas drāšanu, Martina savādo smaku u. tml., tiek iztirzāta citu dzīvnieku atkarīgo indivīdu pieredze, kas akcentē šī dīvainā mīlas romāna fizioloģisko pusi? Šīs naturālās detaļas nomāc Martina piedzīvojuma garīgo pieredzi, lai gan šī neapšaubāmi ir lielpilsētas iemītnieka un ofisa pavēlnieka sastapšanās ar pašu dabu, jo viņš Silviju ierauga kā vitālas dabas ainavas daļu, kurā gremdēties un atgriezties.

Psiholoģiskais un traģikomiskais aspekts

Māras Ķimeles izrāžu lielākais spēks allaž bijis to smalkais psiholoģiskais analītiskums un piesātinājums. Arī šajā uzvedumā visievelkošākais ir laulāto dialogs izrādes otrajā daļā, abiem izmisīgi tiecoties noskaidrot, kā viņu šķietami ideālajā un saskanīgajā laulībā varēja ielauzties “maucīgā kaza”, kā Silviju īsi novērtē Ross. Homoseksuālajam Olbijam, kurš ne tikai valpurģiskajā divu ģimeņu uzšķērdumā “Kam no Vulfa kundzes bail?” (Who’s Afraid of Virginia Woolf), bet arī citās lugās nesaudzīgi kritizējis tradicionālo laulības institūtu, šķiet, nevarēja būt lielāka mākslinieciska izaicinājuma kā pamēģināt sagraut tieši šādu, ārēji harmonisku parauglaulību. Lai brīdinātu, ka neiespējamais, svešais, citādais kādu dienu var ielauzties visnormālākajā ģimenē un laulībā.

Elita Kļaviņa absolūti ticami iemieso gudras un jūtīgas sievietes esību, kuras dzīve un pasaule ir sagrauta, jo tās centrā ir bijis Martins. Pēc pirmizrādes nervozā satraukuma aktrises tēlojums ir kļuvis smalkāks, niansētāks. Stīvija nespēj saprast vīra atklāsmi, nespēj pieņemt viņa dīvaino aizraušanos (un kura sieviete gan to spētu?), un pamazām šī kulturālā, inteliģentā būtne mūsu acu priekšā pārvēršas agresīvā mātītē, kura sāk demolēt dzīvokli un nevar vien rimties. Viņas aukstasinīgais paziņojums Martinam: “Tu iznīcināji mani, un es iznīcināšu tevi”, dodoties pārņemt atriebīgo soģu misiju, liecina par galēja izmisuma raisītu pašaizsargāšanās instinktu.

Kad Olbijam žurnālisti vaicāja, vai kazas tēls lugā ir metafora, dramaturgs atbildēja piekrītoši, bet piebilda, ka tomēr nedrīkst aizmirst, ka tas ir arī reāls tēls. Un ka viņam bija nepieciešama gan šī reālā kaza (Silvija), gan otra kaza, precīzāk sakot, āzis vai grēkāzis (Martins). Ģirts Krūmiņš šo grēkāža funkciju uzveduma otrajā daļā īsteno precīzi: sajūsmu un aizrautību viņa varonī pamazām nomaina pašpārmetumi un nožēla. Tikko vēl dalījies atklāsmē par sastapšanos ar Silviju kā sava mūža neparastāko un saviļņojošāko notikumu, Martins jau apņēmības pilns paziņo, ka izbeigs šo “baiso lietu”. Tas visu notiekošo vērš traģikomiskā absurdā.

Tiem, kuri nav ielūkojušies izrādes programmiņā vai kuri ir “uz jūs” ar grieķu mitoloģiju, šī dīvainā būtne, kas pēc tam vēl videoprojekciju veidā parēgojas gar logiem, gan neko daudz neizsaka, liekot to piepulcēt pie kārtējām izrādes dīvainībām. Tāds paneveikls un ilustratīvs izdevies šis auglības, mežu, lauku un ganāmpulku dieva un viena no dieva Dionīsa pavadoņiem iemiesojums. Taču par pānisko instinktu pirmsākumiem un atraisīšanās iespējamību katrā no mums tas atgādina.

Martins savu pānisko uzplaiksnījumu gatavs izdzēst, noslāpēt pats, un te nu sāk darboties parasta, sadzīviska loģika, kas izrādē pastiprina absurditātes aspektu. Savukārt Gundara Āboliņa Ross no sirds tic, ka, uzrakstot Stīvijai par Martina aizraušanos, respektīvi, nododot draugu, viņš glābj Martina laulību un viņu pašu. Kaspara Znotiņa Ross par to nav tik nesatricināmi pārliecināts, brīžiem viņš šķiet tikpat apjucis un apmulsis kā Martins. Taču apjukumā neviens nespēj mēroties ar Toma Veličko Billiju, kurš savus lieliskos vecākus pēkšņi ierauga pavisam negaidītā gaismā. Pirmizrādē šī tēla atveidē dominēja histēriska klaigāšana, tagad jaunais aktieris Billija skatuvisko esību izdzīvo niansētāk, sāpīgāk, dziļāk.

Sava iestudējuma noslēgumam Māra Ķimele nav izvēlējusies traģēdijai pietuvinātu stilistiku, kā, piemēram, vienā no Londonas skatuviskajām versijām, kur varoņu mājas ķieģeļu siena finālā burtiski sabrūk pār viņiem, radot teju apokaliptisku “gandrīz traģēdijas” iespaidu. Te Elitas Kļaviņas Stīvija uzsoļo stingri un droši kā atriebes dieve/kareive. Ģirta Krūmiņa Martins tik vien paspēj, kā palūgt piedošanu – Silvijai, Stīvijai un visiem citiem –, kad atkal iedegas televīzijas gaismas un Ross mundrā balsī stāda priekšā Martinu. Režisore izvēlējusies nosacītu, atvērtu nobeigumu, absurdi traģikomisku intonāciju, lai katram skatītājam ļautu veidot savu dīvainā stāsta un izrādes versiju. Ticamu, neticamu, iespējamu, neiespējamu, šokējošu vai līdzpārdzīvojuma un ieklausīšanās vērtu. Vienkāršāk un vieglāk, protams, ir izlikties, ka tādu tēmu un problēmu pasaules dramaturģijā vispār nav un ka mūs tas nekādā gadījumā neskar.

Kad pirmo un vienīgo reizi redzēju un dzirdēju Edvardu Olbiju uzstājamies Minhenē Starptautiskā teātra institūta Pasaules kongresa laikā, dramaturgs atstāja dzēlīga, pat nīgra un ar visu teātra pasaulē notiekošo neapmierināta cilvēka iespaidu. Ārzemju kolēģi sprieda, ka viņš mīl cilvēkus aizskart un nereti arī maldināt un muļķot. Taču Olbija talants pārspēj viņa cilvēciskās īpašības, un viņa lugu vēstījumi allaž ir daudz plašāki, nekā varētu spriest pēc to dīvainajiem sižetiem.

Nebūtu jābrīnās par to, ka uz Olbija kazas makšķeres ir uzķērušies ne mazums latviešu skatītāju, kuriem, kā to var lasīt arī teātra mājaslapā publicētajās atsauksmēs, luga un izrāde šķiet plakana, jēla, pretīga u. tml. un kuri to novērtē kā kārtējo šīs sezonas vilšanos Jaunajā Rīgas teātrī. Par to, ka uz šīs makšķeres ir uzķēries arī Alvis Hermanis, paziņojot par Māras Ķimeles atlaišanu, gan ir jābrīnās. Jo par jauno izrādi ir, piemēram, arī šādi skatītāju viedokļi: “Provocējot skatītāju, tiek iekustināta domāšana. Tas ir vecais JRT ar labu aktierspēli, trāpīgiem akcentiem un patīkamu pēcgaršu. Paldies!” [3] Māras Ķimeles izrāde neapšaubāmi tiecas paplašināt mūsu uztveres robežas un, lai gan izrādes valoda un izteiksmes veids brīžam ir diskutabls, arī to paveic, – lai kā mēs to nevēlētos atzīt.