Salomes nenoveco
Lai iestudētu izrādi par slavenas personības, turklāt aktrises mūžu, būtu nepieciešams personības mēroga ekvivalents uz skatuves un tuvplāns. Ģenialitāti nav iespējams atkārtot, un uz to Aleksandra Obrazcova lugas “Divas sirdis” iestudējuma veidotāji Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, dabiski, nemaz nepretendē. Taču Mazās zāles intīmajā atmosfērā viņiem gan izdodas atklāt tāda apspiestā vitalitātē kūsājoša cilvēka tipu, kuram no sabiedriskās dzīves centra personīgas izvēles dēļ vai apstākļu sakritības rezultātā nācies atsēsties dzīves perifērijā. Un nav tik lielas nozīmes, vai runa būtu par visas valsts sabiedrisko kultūras dzīvi, darba kolektīvu vai ģimeni – indivīda rakstura vēriens un publicitāte tikai piedod traģismu liktenim.
Režisors Vadims Grosmans padomju teātra granddāmas Fainas Raņevskas lomu uzticējis teātra senioru paaudzes aktrisei Irinai Jegorovai. Jaunākie skatītāji priekšstatu par aktrises spēles stilu var iegūt tikai pastarpināti teātra hronikās un izrāžu recenzijās. Atceros vien režisora Leonīda Beļavska visai dekoratīvi iestudēto Aleksandra Gaļina lugas “Retro” versiju 2010./2011.gada sezonā. Starp citu, arī šis stāsts bija par vecuma grūtsirdību, kas nogurdina vairāk par fizisko nevarību. Atmiņā palikušas Veronikas Plotņikovas varones līdzjūtīgās rūpes par vientuļo tēvu Leonīda Lenca mazliet gražīgā izpildījumā, cenšoties viņu pārliecināt, ka dzīvespriekam nav vecuma ierobežojuma. Šīs dramatiskās stīgas piezemēja trīs topošo līgavu, to vidū Ņinas Ņeznamovas, Gaļinas Rosijskas un Irinas Jegorovas, ekscentrisko rosību, pēc kuras bija grūti spriest par aktrišu mākslinieciskā potenciāla rezervēm. Taču pēc jaunākā Mazās zāles iestudējuma ir pilnīgi skaidrs, ka velti pēdējā laikā Irinai Jegorovai uzticēts tik maz radošu uzdevumu.
Ja arī iestudējuma veidotāji, pēc izrādes koriģētā nosaukuma “Fufa – divas sirdis” spriežot, bija iecerējuši iezīmēt Fainas Raņevskas pretrunīgās personības būtību, it kā strikti nodalot nesavtīgi dāvātās un nepateicībā neatbildētās mīlestības mokas, uz skatuves redzamais gluži par to neliecina. Šķiet, ka aktrise Fainu Raņevsku rāda maigāku nekā šīs lomas prototips un viņas sirds, dzīvei iestiegot rudenī, ir saglabājusi patiesu cilvēkmīlestību, kuru neizdodas piepildīt. Arī viņas nešpetnie komentāri un izaicinošās atbildes, kas tā vien uzprasās pēc pretī izkliegtas rupjības vai novicinātas dūres, ir vairāk koķetērija, ne žultaini mūždien sliktā garastāvokļa izvirdumi. Aktrise tikpat kā nesmīdina publiku, ko būtu tik viegli izdarīt, metot kaunu pie malas un nebēdnīgi izrunājot Fainas Raņevskas dažbrīd visai piedauzīgi, bet tādēļ tik patiesi aforismos ietērptos dzīves novērojumus. Tā Irinai Jegorovai izdodas radīt dzīvu, patiesu un tādēļ uzticamu tēlu.
Pret savu Fufu, kā Fainu Raņevska saukuši savējie, Irina Jegorova attiecas ar neviltotu mīlestību, kas, kā nācies lasīt, bijis raksturīgi aktrises lomām režisora Leonīda Beļavska darbos, ar kuru viņai savulaik izveidojusies noturīgākā sadarbība, radot savas radošās biogrāfijas nozīmīgākās lomas. Neiztikt arī bez aktrisei iecienītās amizantās teatralitātes, kas tik labi saaug ar Fainas Raņevskas pasaules uzskatu, kurš veidojies viņas milzīgās dzīves pieredzes ietekmē. To var tulkot kā varones personīgo aizsardzības stratēģiju un iespēju pavisam nepazaudēt veselo saprātu pasaulē, kas darbojas pēc sev vien zināmām likumsakarībām. Taču šī teatralitāte nevienā brīdī nekļūst groteska. Aktrise, visu izrādes pusotru stundu tikpat kā nenoejot no skatuves, saglabā iekšēji nospriegotu tēlu. Tāda cilvēka tēlu, kam dzīve auļiem skrien garām, kad tā tik vien spēj saskatīt nākamo jauno, talantīgo un veiksmīgo pakaušus, bet pati var vien izklaidēties, griežot stacionārā telefona ripu cerībā saklausīt veco paziņu mierinošās, jo vēl atpazīstamās balsis.
Vienmēr smeldzīgi skaista ir brieduma gadu pieredzes un jaunības nepieradinātā azarta sastapšanās. Brīdī, kad skatuves centrā Natālijas Živecas Ļiļa izteiksmīgi izpilda Soņas monologu no Fainas Raņevskas iecienītā Antona Čehova “Tēvoča Vaņas”, gaidot patroneses komentārus, ne tikai Faina Raņevska, bet arī Irina Jegorova, šķiet, atgriežas savā jaunībā. Aktrise, klēpī apskāvusi rekvizītu lādi, klusītiņām sēž ārpus savas istabas imitācijas un ārpus prožektoru stariem, un acīs mirdz tikko jaušamas asaras. Ļiļa šajā brīdī varētu spēlēt vienalga cik labi vai slikti, jo viņai visa dzīve vēl priekšā. Viņa vēl var kļūt par labāko, fanātiski aizstāvot izvēlēto profesiju un par spīti skeptiskiem skatieniem ticot savai vietai tajā, kā to savulaik pierādījusi Faina Raņevska. Viņa var arī visu pazaudēt, vieglprātīgi paļaujoties uz apkārtējo apstākļu nemainīgo labvēlību.
Taču ekscentriskajai un psiholoģiski piesātināti izspēlētajai atšķirīgu dzīves pieredžu konfrontācijai nav nepieciešams atsvešinājums. Izrāde programmā pieteikta kā veltījums ģeniālajai Fainai Raņevskai. Protams, meistari ir jāciena un jāatceras ne tikai svētku reizēs (šķiet, ka šogad slavenajai padomju aktrisei nekādas nozīmīgas dzīves gadskārtas neaprit…). Tomēr – mazliet mulsina un ne tik daudz par tiekšanos pēc ideālā, uz izciliem paraugiem raugoties, cik par nekritisku pielūgsmi liecina Fainas Raņevskas kino kadru un fotomirkļu demonstrēšana tukšajā loga rūtī.
Ņikitas Voroņina scenogrāfija pretendē uz autentisku labākus laikus pieredzējušu padomju ampīra interjeru, taču, nepietiekami rūpīgi attiecoties pret detaļām, bijušās primadonnas istabiņa izskatās butaforiska. Divu baltu sienu karkass, kuru augšējā mala neizprotamu iemeslu dēļ ir asimetriski nelīdzena, un atteikšanās no jebkādu individuālu, ne tikai pragmatiskiem mērķiem paredzētu nieku klātbūtnes, neļauj personificēt telpu. Neizdodas aizdomāties ne par bijušās godības pieticīgajām paliekām, ne arī par vēstures mēslaini, kurā aizslaucīti sabiedrības neremdināmo ziņkārību izsmēlušie objekti, cilvēkus diemžēl ieskaitot. Varētu šķist, ka izrāde veidota domās par parasto cilvēku, rādot, ka pārdzīvojumi nešķiro sabiedriskos un profesionālos nopelnus, ka tie vienkārši piemeklē. Taču ilustratīvi pie sienas izkārtotās aktrises dzīvē būtisko personāžu ģīmetnes, gaiši iemirgojoties spuldzītēm zem tām, neapšaubāmi Fainu Raņevsku simboliski iekļauj tālu zvaigžņu lokā.
Tādēļ arī visai nepateicīgā stāvoklī nostādīta Natālija Živeca. Viņa jau atkal sevi apliecina kā tehniski meistarīgu aktrisi, kurai par spīti izteiksmīgajiem sejas pantiem, kas varētu savilkties caururbjošā pavedējas skatienā, piemīt silts skatuviskais temperaments. Aktrise raud pēc pasūtījuma, reibst pēc pasūtījuma un arī nebaidās kļūt smieklīga – ar savu aristokrātisko stāju, krīt, klūp un rāda kumēdiņus, atdzīvinādama Fainas Raņevskas nedzimušās meitas halucināciju, – arī pēc pasūtījuma. Fainas Raņevskas jaunās protežē lomā Natālija Živeca, šķiet, izdara visu, ko režisors no viņas prasījis, taču, strikti ievērojot Vadima Grosmana nospraustās skolotājas un skolnieces attiecības, tēlam neizdodas iegūt patstāvību.
Svarīgi ir ne tikai pasmieties par kodolīgajām un asprātīgajām atziņām vienā izrādes mirklī, bet arī neaizmirst caur šī dzīvesgudrā cilvēka skatpunktu palūkoties uz pasauli savu acu priekšā un aizdomāties, cik bijis jāsamaksā par to, lai tik atkailināti uzlūkotu savu dzīvi. Faina Raņevska turpat astoņdesmit gadu vecumā kādam kungam telefona vada otrā galā piesola kaila dejot neremdināmās Salomes plīvuru deju. Viņa, bez šaubām, to izdarītu. Bet vai skatītajam pietiktu drosmes to redzēt? Alegorija, protams.
Rakstīt atsauksmi