Spēlējam Šilleru
Kopš Margarita Zieda strādā Jaunajā Rīgas teātrī, ir vērts apgādāties ar izrāžu programmiņām, jo tajās ir daudz vērtīgu materiālu. Izņēmums nav arī izrādes “Latviešu laupītāji” programma, kurā cita starpā citēts vācu literatūrkritiķis Marsels Reihs-Ranickis: “Luga ir tik spēcīga, tik dzīva, ka līdz pat šodienai nevienam nav izdevies to iznīcināt. Nevienam, pat ne teātru režisoriem.” Šī ironija labi sader kopā ar vācu dramaturga un režisora Geca Leinevēbera pieeju Šillera lugai, kuras pirmizrāde notikusi 1782. gadā un kuru 1818. gadā Dikļos uzveda muižas galdnieks Jānis Peitāns.
“Latviešu laupītāji” – šāds virsraksts mudina domāt par lokalizējumu, taču režisora pieeja ir cita – Jaunā Rīgas teātra aktieri atveido latviešu aktierus, visticamāk, amatierus, kuri “tuvā nākotnē” iestudē Šillera “Laupītājus”, un uz skatuves redzamais pārsvarā ir mēģinājumu process. Šāds uzstādījums režisoram ļauj neiespringt uz pamatteksta interpretāciju, bet aktieriem – vairāk vai mazāk ironiski virknēt dažādus priekšstatus un štampus, kā viduvēji un slikti aktieri spēlē klasiku. Kopā ar iestarpinājumiem par latviskuma tēmu rodas iespaids, ka vienīgais iemesls, kāpēc mūsdienu latvieti var interesēt Šillera luga, ir tieši vēsturiskais fakts par Peitāna iestudējumu Dikļos. Pavisam nedaudz tiek ieskicētas pašu tēlotāju – Gata, Georga, Staņislava, Māras utt. biogrāfijas un attiecības. Tomēr šķiet, ka šādā daļēji dekonstruētā versijā Šillera joprojām ir par daudz, bet latviešu – par maz. Rūpīgāka, sazarotāka paralēlā sižeta līnija vairāk attaisnotu virsrakstā definētos “latviešu laupītājus”, jo šobrīd Šillera teksts dzīvo savu dzīvi, bet aktieru refleksijas par latviskuma tēmu ir atsevišķi. Brīžiem šie strīdi par latviskā koda elementiem ir ļoti asprātīgi, un skaidri jaušams, ka aktieri paši ir tekstu autori, piemēram, Gundara Āboliņa Staņislavs gari un plaši iztirzā latviskā ēdiena tēmu. Savukārt, klausoties Viļa Daudziņa Gata tekstos par latviešiem čekistiem un Mārtiņu Lāci, nāk prātā, ka esmu dzirdējis aktieri par to runājam, kad īsi intervēju viņu pēc “Pēdējās Ļeņina eglītes”, kurā Daudziņš spēlēja Ļeņinu un par to saņēma laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā.
Tomēr lielāko vietu izrādes hronometrāžā aizņem Šillera luga Amandas Aizpurietes tulkojumā, un ar to režisors īsti nav ticis galā. Viņš ir veicis darbības, lai aktieriem atvieglotu uzdevumu – proti, luga tiek spēlēta šķietamā mēģinājuma režīmā.
Tomēr skatīties lielus teksta gabalus šādā interpretācijā vienā brīdī apnīk. Proti, parodijas manierē tiek izcelti lugas novecojušie aspekti, bet ne tas, kāpēc mēs “Laupītājus” joprojām uzskatām par klasiku. Turklāt aktieriem, kuru lielākā daļa ir izcili mākslinieki, tiek doti samērā atvieglināti uzdevumi, jo nav nopietni jāiedziļinās varoņu raksturos un motivācijā. Tiesa gan, rodas sajūta, ka aktieri pret saviem varoņiem izturas dažādi, un Vilis Daudziņš Kārli fon Moru uztver salīdzinoši nopietni, īpaši to jūt izrādes beigās. Paralēlā līnija par aktieriem, kas mēģina spēlēt Šilleru un “meklē teātra zudušo spēku”, vienā brīdī apsīkst, un paliek tikai “Laupītāju” sižets. Līdz galam neizspēlējas arī izrādes pieteikumā minētā “tuvā nākotne”, kurā risinās izrādes darbība. Kristīnes Jurjānes radītā spēles telpa ir nolaists birojs ar netīrām logu rūtīm un dibenplānā sakrautām avīžu pakām.
Tas, kas ir neapstrīdams, ir Jaunā Rīgas teātra aktieru meistarības līmenis. Viļa Daudziņa Gatis – Karls iemieso godīguma meklējumus, vienlaikus cietis neveiksmi privātajā dzīvē, par ko viņam atgādina Gunas Zariņas Māra – Amālija. Toties kā aktrise Māra ir visai štampaina frāžu skandētāja. Ģirta Krūmiņa Georgs – Francs lielā mērā iznes arī izrādes muzikālo pusi, spēlēdams uz klavierēm, un Jēkaba Nīmaņa veidotais skaņu celiņš ir viena no vērtībām, kas dzīvo savu, visai neatkarīgu dzīvi. Kā aktieris Georgs arī nespēj turēties pretī “varoņu” stila deklamācijas manierei, īpaši pēdējā monologā. Interesants tipāžs ir Kaspara Znotiņa Ēriks – Špīgelbergs – Hermanis, tāds neatšifrējams otrā plāna darbonis. Gundars Āboliņš vairākās lomās iedarbina savu komiķa, stilizētāja un parodētāja arsenālu. Otrajā plānā pa zīmīgai ainai arī Jevgeņijam Isajevam, kurš asprātīgi darbojas ar Pokaiņu koka zaru, un Tomam Veličko.
Izrāde ir profesionāla, un, to skatoties, nav jāgarlaikojas. Tomēr šādā interpretācijā tā pati sevi marginalizē.
Rakstīt atsauksmi