Toms Čevers

Teātra kritiķis

12 kalpa zēni un meitas

Alvja Hermaņa izvēle atrādīt savu jauno aktieru kursu ar Jāņa Akuratera bērnības atmiņu “Kalpa zēna vasara” lasījumu nepārprotami ir simboliska, un Jāņa Akuratera stāsts šim nolūkam ir ļoti pateicīgs. Aktieru kursa vadītājs un izrādes režisors Alvis Hermanis, bez šaubām, pats ir šis kalpa zēns, kas atģidies akmens namā pelēkā pilsētā, kuras gaiss piesūcies sodrējiem un kurā bruģis nodeldēts klaudz. Nevar nepiekrist režisoram, ka 20. gadsimta sākumā tapušajam darbam ir maz sakara ar reālismu un kur ne vēl ar sociālistisko reālismu – par spīti tam, ka kalpa gaitas uzsākušajam Jānim nav viegli lauku darbos, rokas ātri klāj tulznas, jāstrādā tikpat kā bez brīvdienām, bet mūžam neapmierinātais naudas vergs saimnieks izmaksā niecīgu algu. Jānis dzīvo it kā starp sapni un nomodu, viņa skats uz pasauli ir ārkārtīgi jūtīgs, viņš ātri uzbudinās un tikpat ātri arī nogrimst grūtsirdībā, viņā jaucas lepnums ar pazemību. Turpat līdzās viņam iet pulsējošā dzīve un bezcerīgs tukšums bez jebkādām nākotnes izredzēm.

Tajā paša laikā stieptā intonācija un tikko slēptais smaids, Alvim Hermanim atklājot priekšnesumu ar vārdiem par dzelzīs kaltajām puķēm, kas liecas ap viņu un sveicina, par akmeņu kaulainajām mugurām, kas izsmiedami medī viņa soļus, un par mošanos klētiņā, smaidošās vasaras pamodinātam, diezgan ātri tekstu atbrīvo no simbolisma slodzes un liek uz to paskatīties ar racionālisma samaitātu 21. gadsimta skatienu. Tur mēs bijām, un te nu mēs esam, jeb Jāņa Akuratera vārdiem: “Un liekas man, ka es mūžam svešumā esmu; reiz esmu savu dzimteni atstājis un nevaru vairs atgriezties uz viņu.”

Arī visi 12 topošie aktieri – Marta Jančevska, Lolita Sīle, Agate Brence, Elvita Ragovska, Grēta Skara, Arturs Muskars, Gerds Lapoška, Jānis Grūtups, Ritvars Logins, Matīss Ozols, Emīls Zagorskis un Toms Harjo – ir kalpa zēni un meitas. Viņi pa vienam teicami nostādītās balsīs lasa Jāņa atmiņas, komentē tās saviem vārdiem un iepazīstina ar sevi. Ja viņu radošais skolotājs jau var vērtējoši atskatīties uz paveikto un pieredzēto, tad viņi savu laiku un spēku mākslai vēl tikai atdos, un no visa kā būs atkarīgs tas, kādām sajūtām viņi uz šo brīdi reiz atskatīsies.

Bet tagad viņi vēl ir tukšā telpā ar baltām sienām, un pagaidām tajās vēl ir divas durvis. Uz baltās gala sienas redzams vienīgi Ernesta Ebera gleznas “Ofēlija” (1876) fragments. No skatītāju rindām ir grūti saskatīt, vai baltā siena tikai aizsedz gleznu, vai arī šis gleznas fragments ir ierāmēts uz tās. Jebkurā gadījumā Alvis Hermanis, kurš ir arī telpas autors, arvien ar sentimentu atskatās uz zudušo pirmskaru pasauli un noteikti vēlas to padarīt par savu arī jaunajiem māksliniekiem. Interesanti, vai ar katru jaunu lomu un izrādi šīs baltās sienas paredzēts attīrīt un aktieriem atklāt sevī pasaules uzkrāto kultūras mantojumu, vai arī – uz šīs baltās sienas ar savām otām turpināt nelielo fragmentu un izlikt pie tās arī pārējās izrādes programmā nodrukātās modernistu gleznas, atklājot sev neaptveramo kultūras bagātību, kas jau radīta pirms viņiem? Bet, kamēr sienas vēl ir baltas, Petera Vaska gleznieciskā mūzika iztēlē it viegli ļauj uzburt mūsu lauku rāmās ainavas.

Viņi rimti un harmoniski slīd pār skatuvi, lai ieņemtu savu vietu uz taburetēm. Palikušiem bez citiem atbalsta punktiem, šobrīd interesanti raudzīties, kurš paļaujas tikai uz sevi un kurš ņem talkā žestus un ķermeņa valodu. Bet brīžam acīm ciet visi paceļ rokas pret debesīm, it kā diriģēdami savas dvēseles vibrācijas un cita starpā atgādinādami, ka arī šodien ir vērts tajās ieklausīties. Vai varbūt no rokām augšup sniedzas neredzami pavedieni, kurus režisors satvēris šņorbēniņos un pagaidām viegli šūpina pats pēc sava prāta?

Stāstu Jānis Akuraters noslēdz ar atziņu, ka viņš ir sasniedzis to, ko vēlējies, bet tas viss ir vien puķe ar tukšiem ziediem. Varbūt 1908. gadā pats rakstnieks un sabiedriskais darbinieks tiešām to domāja nopietni, jo Pirmais pasaules karš vēl bija tikai priekšā, neatkarīgas Latvijas ideja vēl bija tikai kaut kur ceļā pie tās īstenotājiem, viņš vēl nebija ieņēmis vairākus nozīmīgus amatus kultūras iestādēs un galu galā tieši “Kalpa zēna vasara” ir viens no viņa nozīmīgākajiem devumiem literatūrai. Ar šiem vārdiem izrādi noslēdz arī Alvis Hermanis. Ja režisors, kura sasniegumi mākslā nav apšaubāmi un atpazīstamība krietni pārsniedz Latvijas robežas, rakstnieka teiktajam patiesi piekrīt, tā jau būtu nepieklājīga koķetērija. Spožās gaismas lēni izdziest, un režisors nolasa arī rindas par savu mirušo jaunību, ko sveši cilvēki iznes uz nestuvēm. Panākumi paliek mūžībai, bet jaunība gan izplēn – pieaugot.