Salemas teātris Dailē
Lauras Grozas-Ķiberes Dailes teātrī iestudēto amerikāņu dramaturga Artūra Millera lugu “Salemas raganas” ir interesanti skatīties: līdz pat izrādes beigām pievelk detektīvintriga – kas īsti notiek, kāpēc un ar ko tas viss beigsies.
Artūrs Millers lugu uzraksta 1953. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ASV plašumā vēršas senatora Džona Makartija iniciētā komunistu un to iespējamo līdzjutēju vajāšana, kas izpaužas arī nekādi ar politiku nesaistītu cilvēku izsekošanā un pratināšanā. 1956. gadā arī pats dramaturgs tiek pakļauts izprašņāšanai par simpātijām pret komunistiem. Millera luga ir apjomā grandioza parabola: autors saskatījis analoģiju starp makartismu un 17. gadsimta notikumiem nomaļā ASV ciemā Salemā, kur tikuši pakārti vairāki desmiti cilvēku, apsūdzot tos sadarbībā ar raganām un velniem.
Mārtiņš Vilkārsis izrādei radījis nemainīgu dekorāciju. Pelēkā telpa ar zirnekļtīklu aizvilktiem logiem, pa kuriem iespīd blāva gaisma, var būt gan mūsdienu neremontēta skolas aktu zāle, gan lauku kultūras nams. Tajā iezīmējas trīs plāni, pa kuriem pārvietojas darbība, lai finālā sniegtu notikušā un nākotnē iespējamā metaforisku tēlu. Prologā proscēnijā notiek “gulbju kostīmos” ģērbtu jaunu balerīnu nodarbība pianistes pavadībā – meitenes, kuru vidū ir profesionālas aktrises un Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēknes, šķiet tik ēteriski trauslas, šķīstas un nevainīgas. Gaismai dziestot, harmoniski izkārtotā dejotāju rinda transformējas, jāsaprot, trakā bakhanālijā. (Vēlāk tiek minētas meiteņu kaildejas ap ugunskuru.) Šī “bakhanālija” gan ir visai kautrīga un drīzāk rada priekšstatu par traucējumiem elektroistalācijā, kas izbiedē meitenes, raisot to satrauktos kliedzienus.
Skatuves vidusplānā iekārtotas ainas no salemiešu privātās dzīves, radot iespaidu, ka nekādas privātās dzīves te nav, jo telpu nemitīgi caurstaigā vai novēro nepiederīgi cilvēki. Tad tepat iekārtojas tiesa un vēlāk cietums. Kad eksekūcijas beigušās un upuri nosūtīti uz karātavām, skatuves dibenplānā iegaismojas neliela skatuve, uz kuras pa pavērtu priekškaru atkal redzami dejojošie “baltie gulbji”, kas izraisīja lugas asiņaino teātri un, iespējams, to iniciēs arī nākotnē, kad pienāks izdevīgs brīdis, jo iemieso nemirstīgu destruktīvu spēku. Tātad – nekas nav beidzies, lai arī šķietami ir beidzies.
Balerīnu grupas tēls ir veiksmīgs režisores atradums. Tā ir cilvēka (šai gadījumā – sievietes) neviennozīmīgās dabas spilgta metafora, kurā apvienojas cildens skaistums un zemiski meli, ļaunums bez robežām. Bet ne tikai – tas ir arī pašas dzīves tēls, kur skaistums var slēpt nāvi, pievilcība – agresiju. Iesaistot neprofesionālās aktrises darbībā, notiekošais iegūst papildu patiesīguma, gandrīz vai dokumentālisma efektu. Jo izpildītājas skatītāju apziņā nesaistās ar aktrisēm, kas spēlē lomas, viņas drīzāk asociējas ar reālās dzīves reālām pārstāvēm.
Scenogrāfa radītā skatuve skatuvē, balerīnu divdabība, tiesa kā ideoloģiska izrāde, vairāku tēlu, tai skaitā Proktora, publiskā un krasi atšķirīgā (divdabīgā) privātā dzīve, kas saistīta ar tēlojuma jeb izlikšanās elementiem, pamazām izaudzē līdzību, kas aktuāla jau no Šekspīra laikiem, – par dzīvi kā teātri. Šajā gadījumā – ļaunu, liekulīgu, destruktīvi agresīvu. Raganu prāvu Salemā iniciē Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tēlotā Abigaila – ciemata meiteņu bara vadone. Lai novērstu aizdomas no sevis un savām biedrenēm par pagānisku rituālu organizēšanu, viņa apsūdz ciema iedzīvotājus sātanismā.
Millera varoņi lieto mobilos telefonus, viņi ir ģērbti kā mūsdienu cilvēki, tātad lugas darbību teātris pārnesis uz 21. gadsimtu. Rodas jautājums, uz kuru iestudējums diemžēl atbildi nesniedz: kas ir tie grēki (“sātanisma” metaforas atšifrējums), kuros 2019. gadā Latvijā cilvēki tiek apsūdzēti (vai – varētu tikt apsūdzēti)? Nepiekrītu Henrietai Verhoustinskai ( KDi, 2019, 7.02), ka tie varētu būt “čekas maisi” un ar tiem saistītās nepatiesās apsūdzības. Latvijā neviens čekas ziņotājs netiek ne apsūdzēts, ne vajāts, tieši otrādi, viņi tiek žēloti kā nelaimīgi upuri, piemirstot tos, kas reāli cietuši šo “nabadziņu” ziņojumu rezultātā.
Sen uz Dailes teātra skatuves nav redzēts tik vienots aktieru ansamblis; tas pārliecinoši atklāj vai visus cilvēku iespējamos uzvedības veidus masu psihozes gadījumā, kad zūd loģika un veselais saprāts. Tā, pirmkārt, ir laba augsne viszemiskāko īpašību triumfam – Andra Buļa Tomass Putnems izmanto situāciju, lai iedzīvotos uz citu nelaimes rēķina. Tie ir arī aprobežotības un idiotisma svētki – Ginta Grāveļa provinces mācītājs Pariss un Mārtiņa Upenieka tiesas ierēdnis Čīvers verdziski izkalpojas, padevīgi klanoties varai, ko pārstāv Laura Subatnieka ciniskais un gudrais prokurors Danforts. Šis ierēdnis labi saprot notikuma absurditāti, bet nebeidz piespriest nāvessodus, jo tas būšot netisnīgi pret jau pakārtajiem... Salemiešus, kas ir potenciāli apsūdzību upuri, pārņem bailes, šausmas, neziņa. Cilvēki atsvešinās cits no cita, ieraujas sevī, jo katrs nepārdomāts vārds var būt pamats norīkojumam uz karātavām. Jura Žagara Džons Proktors, Jura Bartkeviča Džailss Korijs, Arta Robežnieka Frensiss Nērss atklāj šķietami absurdu paradoksu – jo vairāk pratināšanā viņi runā, ko domā, neslēpjot patiesību, jo aizdomīgāki viņi šķiet likumsarga acīs. Glābiņu nedod arī lepna klusēšana vai neatlaidīga savas neesošās vainas noliegšana, ar ko velti cenšas paglābties Mirdzas Martinsones Rebeka Nērsa un Olgas Dreģes Tituba.
Represiju mehānisms, kas raksturīgs jebkurai autoritārai valsts iekārtai (lugā autoritārisma avots ir no kristīgās baznīcas atzarojusies sekta), izņēmumus nepazīst. Tiek samalti arī godīgie “idejas” vergi, kad šausmu procesa vidū atjēdzas un grib izstāties. Viens no spēcīgākajiem izrādes tēliem – Daiņa Grūbes Džons Heils. Ļauno garu izdzinējs, kurš ierodas Salemā, lai palīdzētu tiesai tikt galā ar velnu un raganu invāziju. Dedzīgs un naivs ideālists, kurš pamazām apjauš patiesību un grib apturēt nāves dzirnavas, kas, protams, vairs nav iespējams. Rakstura pakāpenisko nobriedumu, acu atvēršanos, sacelšanos pret likteni, sirdsapziņas pārmetumus par savu sākotnējo kļūdīšanos aktieris atklāj ar lielu emocionālu spēku, gluži vai hamletisku vērienu. Neveiksmei nolemts ir Dārtas Danevičas tēlotās Mērijas sacelšanās mēģinājums pret bara vadones pavēlēm. Mērija ir viens no interesantākajiem izrādes tēliem – patizla, bailīga meitene, kura, Proktora iedrošināta, tiecas kļūt lielāka par savām bailēm, pacelties sev pāri, bet tad krīt atpakaļ un atgriežas pie bara. Priekšzīmīgi nospēlēts pretrunīgs raksturs – domāju, tas ir Dārtas Danevičas izcilākais sasniegums visā viņas līdzšinējā teātra karjerā.
Žagara Proktors rada priekšstatu par mūsdienīgu veiksmīgu uzņēmēju – viņš ir enerģisks, lietišķs, ar mēru pašapzinīgs, sākotnēji “iesmej” par raganām. Viņu, cik jaušams, maz nodarbina filozofiski jautājumi vai morālētiskas problēmas. Viņa aicinājums nav kļūt ne par mocekli, ne varoni, viņš grib vienu – pilnasinīgi dzīvot un strādāt. Nonācis cietumā, lai glābtu dzīvību, viņš sākotnēji piekrīt sadarboties ar prokuroru, apsūdzot sevi sadarbībā ar sātanu. Bet atsakās, kad viņu spiež apsūdzēt citus. Aktieris īsā ainā pārliecinoši atklāj Proktora personības nobriešanu, izvēloties nāvi negoda vietā. Apliecinot, ka gods un sirdsapziņa nav tukši jēdzieni. Un liekot īpaši izjust baiso situāciju, kur šādas pašsaprotamas tiesības ir jāpērk par nāves cenu. Lūk, šī aina gan var likt domāt par situāciju ar čekas “maisiem”, ļaujot iztēloties, ka bija arī godīgi cilvēki, kas nepiekrita sadarboties. Un rada dziļu gandarījumu mūsdienu situācijā, kur tik bieži tiek saprastas un attaisnotas lielas un mazas nodevības savtīga izdevīguma dēļ.
Pretēji kā lugā, kuras centrā ir fermera un viņa sievas Elizabetes mīlestība un ar to saistītā drāma. Millers tēlo, ka Proktora un viņa bijušās auklītes seksuālais sakars vismaz no Proktora puses ir pagātnē palikusi epizode. Toties izrādē viņi viens no otra joprojām ir kā bez prāta; kaislīgi skūpstās, nespēj atrauties viens no otra, kaut satikušies publiskā vietā. Proktora vēlēšanās pārtraukt romānu rada Abigailā velnišķīgu plānu – apsūdzēt arī Proktora sievu sātanismā, lai izrautu iekāroto vīrieti no laulības “važām” un dabūtu sev. Tieši “dabūt” ir īstais vārds, jo Ķuzule-Skrastiņa radījusi oriģinālu Abigailas versiju – viņas varone šķiet kas vairāk (un vienlaikus mazāk) par reālu dzīvu sievieti – viņā it kā iemājo kāds infernāls spēks, radot asociācijas ar Spīdolu vai īstenu raganu, kura nav ievainojama, kurai svešas tādas cilvēciskas jūtas kā līdzcietība, iejūtība un galu galā – arī mīlestība. Kura pazīst tikai erotisku uzbudinājumu un vīrieti uzlūko venīgi kā objektu, kurš spēj sniegt seksuālu baudu.
Ķuzules-Skrastiņas Abigaila ir arī izcila dzīves aktrise – runā glāsmainā, murrājošā tonī, šķiet vai pats eņģeļa iemiesojums, metāls balsī ieskanas vien uz sekundes desmitdaļu, kad notikumi draud izslīdēt no viņas kontroles. Lieliski inscenēta un iespaidīgi nospēlēta ir Abigailas kā bara vadones vara pār ciema meitenēm – viņai pietiek uzmest skatienu vai viegli pavīpsnāt, un neviena nespēj pretoties viņas plānam. Izteiksmīga ir aina tiesā, kad meitenes Abigailas vadībā inscenē ļauno garu ieraudzīšanu apsūdzēto cilvēku pulciņā. Viņas nokrīt zemē, izbailēs saķer galvas, skatās vienā punktā, daudz netūkst, ka pār lūpām sāku velties putas. Ļoti laikmetīgs tēls – kurš pusaudzis gan grib atkrist no bara, kļūt par nepieņemto!
Taču izrādē īsti nepietiek materiāla, lai tās centrā neapšaubāmi izvirzītos Proktora un Abigailas kaisles/naida stāsts. Abiem tēliem doti tikai divi kopskati. Otrs – cietumā, kur, Abigailai negaidīti, nonāk arī Proktors, jo masu histērijas lavīna vairs nav apturama. Abigaila nosmulētās cietumnieka drēbēs ģērbto nežēlīgi piekauto Proktoru mudina bēgt kopā ar viņu, bet, kad vīrietis atsakās, reaģē visai aukstasinīgi. It kā runa būtu par kādu ikdienišķu neveiksmi, kādu iegribas neīstenošanos. Žagars šai ainā nospēlē rūgtu vilšanos vispirms sevī, jo ir liktenīgi kļūdījies, iemīlot Abigailu, kas izrādījusies īstā Salemas ragana. Viņš ir uzņēmies uz sevi vainu par sievas nākotnē gaidāmo nāvi, ko netīši inicējis viņa romāns ar Abigailu.
Ingas Alsiņas Elizabete Proktora ir lietišķa, veiksmīga ciema skolotāja, kurai ar vīru ir tikai biedriskas, pat pavēsas attiecības, tādas kā māsai ar brāli. Izrādē grūti noticēt Elizabetes vārdiem par dziļo, savu mazvērtības kompleksu sakropļoto mīlestību pret vīru. Var saprast Proktoru, kurš seksu un mīlas baudu meklējis ārpus laulības, kaut gan liktenīgi kļūdījies “objekta” izvēlē.
Kaut arī varētu vēlēties precīzāku uzveduma sabalsošanos ar aktuālām šodienas sabiedriski politiskajām problēmām, tas saista ar vairākiem ļoti labiem aktierdarbiem un saliedēto ansambli. Un – Grozas-Ķiberes “Salemas teātris” netieši mudina uzmanīgāk ieskatīties dzīvē, kur reti sakrīt būtība un parādība.
Rakstīt atsauksmi