Dzejas vakars ar dvīnēm un torti
Kāpēc gan ne
“Atnāc mani vēl satikt!” aicina Jaunā Rīgas teātra afiša. Kāpēc gan ne? Satikt Alvja Hermaņa izrādi noteikti ir vērts, tikai varbūt ne gluži to potenciālo ieguvumu dēļ, kuri tiek solīti teātra mājaslapā. Proti, maz zināmi biogrāfiski fakti, mistiski noslēpumi un latviešu maģiskais reālisms. Un pāri visam – dzeja. Fakti izrādās stipri vien zināmi, kaut gan – tas droši vien ir individuāli, kā kuram – noslēpumos nav akurāt nekā mistiska, bet kas ir “latviešu maģiskais reālisms”, nepavisam netop skaidrs. Dzeja? Jā, tā gan ir klātesoša un skan četrās sieviešu balsīs pusotras stundas garumā.
Toties jau ar pirmo izrādes mirkli uzmanību piesaista Hermaņa galvenais trumpis – dvīņumāsu Agneses un Madaras Rutkēviču apburošais twin-pack. Slaidas, skaistas, tumšu kuplu matu ieskautām bālām sejām, robertvilsoniski lēnīgas, viņas unisonā citu pēc citas nomaina pozas, Kristīnes Jurjānes veidotās laikmetam un valkātājas individualitātei nevainojami atbilstīgās kleitas un 20. gadsimta dzejnieču tēlus no Aspazijas līdz Kornēlijai Apškrūmai.
Hermani acīmredzami vilina atkārtojuma figūra – gan tēlos, gan valodā, jo viena otru atkārto ne tikai dvīnes/literātes Agnese un Madara, kuras abas ir Rutkēvičas, bet arī aktrises Elita un Sandra, kuras nav dvīnes, toties abas ir Kļaviņas. Rutkēvičas ir zīme visām dzejniecēm, Kļaviņas – visām lasītājām, turklāt tādām, kuras interesē mākslinieku privātā dzīve, ezotērika un arī vīrieši. Dzejnieču vīri, dēli, mīļākie, pielūgsmes objekti un pielūdzēji gan uz skatuves “dzīvā veidā” neparādās, jo palikuši programmas vāciņos un ģīmetnēs, kuras drūzmējas uz spēles laukumā novietotajām kumodēm.
Ja Andra Kiviča nebūtu
Principi, pēc kuriem izrādes literārā pamata veidotāji – Hermanis un māsas Rutkēvičas – izvēlējušies savus mākslinieciskās izpētes objektus, vismaz sākumā paliek miglā tīti. Piederība dzīvajiem vai mirušajiem? Dominējošie motīvi? Talanta mērogi? Izvēle beigt dzīvi pēc pašas gribas? Tomēr nē. Bet galu galā kopsaucējs atrodas. Par visām izrādē minētajām dzejniecēm eksistē bagātīga sadzīves “folklora”: ierunāti priekšstati, leģendas un aizkulišu tenkas. Izrāde tās dāsni un ar garšu reproducē, liekot ne vienam vien recenzentam uzdot likumsakarīgo jautājumu – kāpēc?
“Pieklājīgam cilvēkam zemapziņas nav,” konstatē viena no dzejniecēm (šķiet, Vizma Belševica) pēc tam, kad nostrostējusi Freidu par cilvēka eksistences daudzveidīgo izpausmju reducēšanu uz seksuālo dziņu pamatmetiem. Var jau šo aforismu norakstīt uz padomju laika kolektīvajiem aizspriedumiem vai uz izcilās dzejnieces viedokļa oriģinalitāti, bet pateikts ir trāpīgi. Cilvēks, kurš pakļaujas sabiedrībā valdošajām sociālās uzvedības normām, tik tiešām var radīt iespaidu, ka viņam nav slēptu tieksmju un instinktu. Bet, kā savulaik konstatēja 20. gadsimta teātra reformators Antonēns Arto, šāds apspiešanas mehānisms ir veselībai kaitīgs, tāpēc ikvienam indivīdam nepieciešama teritorija, kurā atbrīvoties no saviem dēmoniem, lai varētu atkal dzīvot tālāk. Šādu brīvības zonu saskaņā ar Arto var atrast teātrī, bet kāpēc lai to nemeklētu arī ķēķa klačās vai “Privātās Dzīves” lappusēs? Lokālo un globālo tenku varoņi alias slavenības taču tik labi kalpo, lai ar tiem uz mirkli identificētos vai tieši pretēji – pašausminātos un novērstos. Pārfrazējot Voltēru – ja Andra Kiviča nebūtu, viņu vajadzētu izdomāt.
Dubultais kods
Izrādi skatīties ir jautri, mazdrusciņ garlaicīgi un intriģējoši. Jautri tāpēc, ka vairāki sižeti, piemēram, par Kornēlijas Apškrūmas uzvārda transformācijām tautas mutē vai Austras Skujiņas pašnāvības neveiksmīgā epigoņa augšāmcelšanos, ir itin smieklīgi. Mazdrusciņ garlaicīgi tāpēc, ka anekdotes un joki, kuros balstīts izrādes saturs, ir lielākoties zināmi un kā informācijas avots ātri sevi izsmeļ. Intriģējoši tāpēc, ka Hermanis visus šos pekstiņus izmanto ne tikai kā pašvērtību, bet arī kā būvmateriālu pavisam cita, ar latviešu dzejnieču privātās dzīves peripetijām visai pastarpināti saistīta vēstījuma konstruēšanai.
Tieši šī vēstījuma atklāšanai režisoram ir vajadzīgs dvīnisms. Portālā satori.lv var atrast kādu Ilmāra Šlāpina un māsu Rutkēviču sarunu, kuras beigās Madara (?) saka: būtu interesanti abām rakstīt par vienu un to pašu tematu – kā redz viena, kā otra. Un tad salikt kopā spoguļrakstā – forma jau būtu gatava. Tieši tā notiek izrādē – māsas katra savā dzīves telpā gan dublē, gan atspoguļo viena otru, atgādinot, ka dvīņi veido duālu identitāti un vienlaikus izsaka cilvēka iekšējos pretstatus.
Zīlnieces salons
Dvīnisma motīvs ieraugāms arī izrādes scenogrāfiskajā risinājumā. Paša režisora iecerētā spēles telpa iekārtota kā grāmatplauktiem pieblīvēta istaba, pareizāk sakot, divas istabas, kas atrodas līdzās viena otrai. Abās ir dīvāns, klubkrēsli, kafijas galdiņš, fotogrāfijām apkrauta kumode, pie sienas Mirdzas Ķempes apbrīnotā krievu ģenerāļa Jermolova portretgleznojums, abās istabās ir dzeltenas tapetes, kādas esot bijušas Velgas Kriles miteklī. Izskatās ļoti mājīgi, tikai šo mājīgo reālistiskumu iztraucē fakts, ka istabas gluži kā viesnīcā ir absolūti identiskas.
Un vēl. Mēbelēm un grāmatām pieblīvētās telpas atmosfēra, kurā uzvirmo cigarešu dūmu vērpetes, par spīti pretenzijai uz rosīgu intelektuālo dzīvi atgādina arī zīlnieces salonu. Trūkst vien kristāla bumbas un taro kāršu, jo abas māsas, stieptās intonācijās monotoni runājot dzeju un sinhroni rituālām kustībām pārģērbjoties, rada iespaidu, ka nonāk transā un izsauc garus no tālas un ne tik tālas pagātnes. Savukārt abas aktrises ir salona klientes un ieinteresētas liecinieces kontaktiem ar aizpasauli.
Metafora masu produkcijai
Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa – abas dzejnieču dzīves komentētājas jeb, kā izrādes anonsrakstā teikts, detektīves, izskatās atturīgi elegantas: korektos svārciņos, atpakaļ atglaustiem, uz augšu uzspraustiem matiem, lasāmajām brillēm uz deguna. Viņas drusku pafilmē, drusku pafotografē, uzvelk dūmu un ik pa laikam pārlaiž pētošu skatienu plauktu saturam. Aktrišu profesionālā, pašironiski distancētā klātbūtne izrādei ir vitāli nepieciešama kā ietvars, kas ierāmē ready-made (atrasto, no dzīves konteksta izcelto un mākslas kontekstā ievietoto) objektu – māsas Rutkēvičas.
Dvīnes tikām runā dzejnieču vārsmas un maskojas. Uzvelk Ķempes sarkano magones mēteli, apsien Vizmas Belševicas lakatiņu, izbužina Aspazijas matu ērkuli, un vēl, un vēl. Brīžam ar cigareti rokā atslīgst dīvānā vai paņem mobilo telefonu un atgriežas pašas pie savas – Madaras un Agneses – identitātes, lai apspriestu pārpratumus, kādi radušies uz viņu līdzības pamata. Šī tērgāšana par to, kurš, kad un kāpēc viņas sajaucis, iespējams, nav tik triviāla un nenozīmīga, kā pirmajā acu uzmetienā varētu likties.
21. gadsimta kultūru mēdz dēvēt par virsmas vai kopijas kultūru. Oriģināla eksistence ir jāapstiprina ar kopiju, kopijas derīgumu nākas apliecināt, uzrādot oriģinālu. No viedierīcēm līdz ar patiesu informāciju aumaļām gāžas viltus ziņas un tēli; ik uz soļa tiekam brīdināti par briesmām, kādas draud no mediju pratības trūkuma, jo – kopijas kultūra atņem drosmi un ticību spējai atšķirt. Cilvēki apbrīno to, kas ir unikāls, bet grib to atkārtot un pavairot. Šādā kontekstā identiskie dvīņi kļūst par daiļrunīgu metaforu masu produkcijai, kas mēdz būt sekla un pavirša.
Saldākais iepriecinājuma veids
Alvja Hermaņa Latvijā tapušo iestudējumu repertuārā jau ir izrāde, kurā režisors šo mulsinošo lietu un cilvēku atkārtojamību konceptualizē. 1997. gadā viņš iestudē amerikāņu rakstnieka Nikolsona Beikera romāna “Vox” skatuves versiju “Kā lēna un mierīga balss”, kurā tēlus no savas pirmās JRT izrādes “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” ironiskā veidā atkārto, pavairo un degradē, it kā pakļaujot masu ražošanas principiem. “Mierīgās upes” caurspīdīgi balto ledus gabalu režisors sašķeļ daudzos mazos, duļķaini pilošos krāsainos gabaliņos un aktieru klātbūtni papildina ar izdreijātu aerobikas vingrotāju grupu, radot bezgalīgi multiplicējama skaistuma tēlu. Gluži kā savulaik to izdarīja Endijs Vorhols, izveidojot Merilinas Monro sērijveida portretu.
Arī Hermaņa jaunāko iestudējumu “Atnāc mani vēl satikt” var uztvert ne tikai kā pienesumu sezonas sākumā pasludinātajam demokratizācijas kursam, bet arī kā apliecinājumu tam, ka kopijas kultūra saduļķo autentiskuma ūdeņus, padarot visu, tostarp priekšstatu par 20. gadsimta latviešu dzejniecēm, virspusīgu un lētu.
Izrāde beidzas ar ainu, kas formāli atgādina Tatjanas Tolstajas stāsta “Soņa” iestudējuma finālu, bet, iespējams, iecerēta caur un cauri ironiski. Dvīņumāsas ēd dzimšanas dienas torti, rūpīgi nolasot ogu dekoru un ar pirkstiem ķeksējot ārā zefīra gabaliņus no putukrējuma. Ēd tik garšīgi, ka jādomā – lētākais iepriecinājuma veids ir tas saldākais.
Rakstīt atsauksmi