Valda Čakare

Teātra kritiķe un zinātniece

“Feisbuks” pūdercukurā

Spoguļi, lustras un mežģīnes

Aiz priekškara paveras dūmakaini balta pasaule ar atsauci uz 18. gadsimta izsmalcināto stilu. Gaisīga, mežģīņota, ar spoguļiem, lustrām un baldahīniem aprīkota. Izskatās tā, it kā varoņu dzīves telpu būtu pārklājis pūderis, cukurs vai milti no pārsprāguša maisa. Vai varbūt līķauti kā vizuāla uvertīra Lielajai Franču revolūcijai, kura pavisam drīz liks galvām ripot. Atšķirībā no 1996. gada izrādes, ko uz Dailes teātra Mazajā zālē relatīvi pieticīgos apstākļos iestudēja Kārlis Auškāps, šoreiz Kristofera Hemptona lugas “Bīstamie sakari” uzvedums pretendē uz iespaidīgu vizuālu atvēzienu – Mārtiņa Vilkārša kaprīzā scenogrāfija vairākos stāvos aizņem teātra lielo skatuvi, uzburot sarežģītu pasauli, kurā daudz slēptu nostūru, aizsegu un drapēriju. Viesrežisors Jans Villems van den Boss šo telpu ir bagātīgi piepildījis ar mūziku, kustīgām ēnu figūrām, Ingas Raudingas horeografētām aktieru kustībām, dažādiem inscenējuma trikiem, gaismas un skaņu efektiem, iepriekš “piedraudot” publikai ar stroboskopa izmantojumu un paaugstinātu trokšņu līmeni, kas galu galā izrādās mazāk satraucošs, nekā varētu gaidīt.

18. gadsimta feisbuks

Britu dramaturgs Kristofers Hemptons ir pieredzes bagāts pasaules klasikas adaptētājs, kurš 20. gadsimta otrās puses vajadzībām pielāgojis gan Ibsenu, gan Strindbergu, gan arī 18. gadsimta franču autoru Pjēru Fransuā, Šoderlo de Laklo un viņa vienīgo romānu “Bīstamie sakari”. Luga uzrakstīta kā laikmetīga seksuālo un varas attiecību studija, parādot asprātīgus, izglītotus, augstdzimušus indivīdus krīzes situācijā. Savukārt nīderlandiešu izcelsmes britu režisors Jans Villems van den Boss ir pieredzes bagāts iestudētājs, kurš Dailes teātra afišā kopš 2005. gada paspējis ierakstīt sešas izrādes.

Intervijā “NRA” kultūras nodaļas vadītājam Arno Jundzem režisors teic, ka viņa nolūks bijis parādīt mūsdienu sabiedrības manipulatīvo, izrādīties kāro dabu, kas visspilgtāk izpaužas sociālajos tīklos. Vērojums pat ļoti trāpīgs, ja to attiecinām ne tik daudz uz Hemptona lugu, kā uz Laklo oriģinālu, jo romāns ir uzrakstīts 18. gadsimta autoru iecienītajā vēstuļu formā, ko var uzlūkot kā 21. gadsimta sociālo tīklu priekšteci. To izrādīšanās, izskaistinājuma un īstenības falsifikācijas auru, ko Facebook un Instagram lietotāji uzbur savos vēstījumos par attiecībām, ceļojumiem, ģimenes dzīvi u. c. tematiem, 18. gadsimta vēstuļu rakstītāji ietver puķainā izteiksmes stilā ar garum garām pieklājības frāzēm, komplimentiem un atsaucēm uz kopīgi pieredzētiem un nepieredzētiem notikumiem. Apzinoties, ka Hemptonam ievērojamu daļu no šī krāšņuma nācies upurēt stāsta skaidrībai un attiecību dinamikai, izrādes veidotāji ar scenogrāfijas un inscenējuma efektiem tiecas restaurēt vēstuļu retorikas radīto atmosfēru, kas paplēnējusi tulkojumā no epistolārā žanra uz dramatisko.

Nenovēršamā rutīna

Izrāde sākas ar ilgstošu ekspozīciju. Publikai tās laikā ļauts pētīt bagātīgi drapēto skatuves telpu, kamēr priekšplānā trīs balti tērpti mūziķi spēlē skaņdarbu, kurš pretēji skatuves balsnējai vienmuļībai skan satraucoši un ar slēptu dramatismu. Epizodes galvenā “fīča” ir tā, ka mūziķiem trūkst galvas. Jā, jā, pirmajā mirklī pat liekas, ka teātris “giljotinējis” kādu no lielveikalu vitrīnās skatāmajām robotizēto figūru grupām, kuras uz Ziemassvētkiem vilina iedzīvotājus pievērsties pirkšanas priekam. Bet bezgalvu figūrās, izrādās, ir iepakoti stipri dzīvi cilvēki – Jānis Silavs, Ričards Murāns un Mārtiņš Gūtmanis, kuri kustas tik nevainojami stīvi un kokaini, ka atgādina mehānismus. Savukārt izrādes finālā tās dalībnieki ar kapuču apsegtām galvām, kas rada līdzīgu efektu kā “giljotinētie” mūziķi, izkārtojas frontālā mizanscēnā uz paaugstinājuma skatuves dibenplānā.

Uz indivīda pakļaušanos vispārējai rutīnai norāda arī bagātīgs atkārtojuma figūras izmantojums. Gluži kā griežoties iestrēgušai platei, ik palaikam tiek multiplicēta kāda zīmīga epizode, kustība vai skaņa. Piemēram, kad Valmons de Turvela kundzei noliedz savu mīlestību un jaunā sieviete, šīs ziņas satriekta, viņa rokās saļimst, aktieri Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa šo darbību motoriski atkārto vairākas reizes, tādējādi noņemot tai izmisuma patosu un piešķirot ikdienībai piemītošo paredzamību.

Īsi sakot, neko labu par dzīvi mūsdienu sabiedrībā van den Boss nedomā. Lai lieta būtu pavisam skaidra, arī uz programmas grāmatiņas vāka var apskatīt attēlu, kurā redzami pieci aktieri – galveno lomu tēlotāji – ar priecīgi smaidīgām gaišām sejām, bet apkārt grupas portretam šo pašu varoņu sejas deg elles ugunīs, klātas sodrējiem un kvēpiem. Dubulta morāle, nebeidzamas spēles, intrigas un cīņa par varu. Vēsts, kaut nolietota, tomēr nemainīgi aktuāla, turklāt – arī seklās upēs mēdz savērpties dziļi atvari, tāpēc par spīti svaigu risinājumu trūkumam inscenējuma paņēmienos labu laiku neatstājas ziņkāre, kas tad būs izlobīts no darbības personu attiecībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Laklo un viņam pa pēdām arī Hemptons piedāvā lomas, kurās var krietni izspēlēties un kurām ir bijuši tik slaveni interpreti kā Žerārs Filips un Žanna Moro vai Glena Klouza un Džons Malkovičs.

Aitas un cirpēji

Lugas tāpat kā romāna un līdz ar to arī izrādes centrā ir divi aristokrāti, bijušie mīļākie – marķīze de Merteija, ko atveido Rēzija Kalniņa, un vikonts de Valmons – Artūrs Skrastiņš. Katram ir savs plāns. Merteijai – samaitāt Ievas Segliņas mazo Sesilu de Volanžu, kuru cerībā iegūt patiesi šķīstu būtni grib precēt Merteijas bijušais mīļākais; Valmonam – pavedināt tikumīgo de Turvela kundzi – tiesneša sievu, ko spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Tiktāl viss iet kā pa sviestu, līdz notiek neparedzētais – Valmons savā upurī iemīlas, Merteija kļūst greizsirdīga un Sesilas jaunajam pielūdzējam – Mārtiņa Upenieka atveidotajam kavalierim Dansenī – dara zināmu, ka Valmons meiteni pavedis. Dansenī divkaujā nogalina Valmonu, Turvela kundze klosterī mirst. Tas īsumā arī viss.

Nedaudz shematizējot, var teikt, ka galvenās darbības personas, tāpat kā kārtis uz viņu spēles galda, sakrīt labajās un sliktajās. Citiem vārdiem – aitās un cirpējos. Cirpēju lomā ir Merteija un Valmons, cērpamo aitu – visi pārējie aristokrāti. Jā, ir vēl “eskorta meitene” Emīlija, Valmona kalpotājs Azolāns un trīs mēmi kalpotāji/mūziķi, bet 18. gadsimtā, kā zināms, kalpotāji neskaitās, jo cilvēks sākas tikai ar barona titulu.   

Luga ir gana “bieza”, lai no varoņu attiecībām varētu atvasināt vairākas tēmas – amorālisma un cinisma kritiku, mūsdienu cilvēkam raksturīgās bailes no dziļām jūtām un kaislībām vai, piemēram, ideju par sieviešu un vīriešu līdztiesību. Taču režisors intervijā Arno Jundzem apgalvo, ka viņam patīk palikt maksimāli tuvu lugas tekstam un nepatīk nolikt iestudējuma centrā kaut ko vienu. Šķiet, ka šim apgalvojumam var ticēt, jo pateikt, par ko ir izrāde, nudien nav viegli.

Marķīze un viņas instruments

Rēzijas Kalniņas marķīze de Merteija ir gracioza, mežģīņu putās iegrimusi dāma ar taurenīša vieglumu un dzelzs iekšām. Pūderētajā parūkā līgani šūpojas spalvu rota, kleita te noslīd no kailajiem pleciem, te pēc pārdomāti īsas vilcināšanās tiek “nolikta” atkal vietā, roka laiski darbojas ar vēdekli, bet acis kā vanagam – asas un vērīgas. Rēzijas Kalniņas Merteija ir vēl viens tēls aktrises juteklisko un vienlaikus “krampīgo” sieviešu galerijā, kuru pavisam nesen papildināja Kundze Žana Ženē “Kalpoņu” uzvedumā. Tāda 18. gadsimta Heda Gablere ar vēlmi būt brīvai uz tiem pašiem noteikumiem kā vīriešiem un neapvaldāmu kaislību režisēt citu cilvēku dzīves.

Drusku sapīkusi par to, ka, pašai negribot, Valmona iemīlēšanās de Turvela kundzē viņai tomēr ķērusies pie sirds, Merteija ar slaidu rokas vēzienu uzmet uz galda kārtis. Uz mirkli viņas sejā pavīd zaudētas savaldības vaibsts, bet – spēlei jāturpinās. Mūsu laiks ir iejūtīgs pret sieviešu centieniem – atšķirībā no Laklo, Hemptons izveicīgo intrigu pinēju atstāj dzīvu un baku sērgas nesakropļotu. Un liek visiem notikumiem un plāniem rotēt ap Merteijas kaprīzēm, kurām tiek piešķirts nepieciešamības svars. Pārējie cilvēki ir tikai instrumenti mērķa sasniegšanai. Arī smalko aprindu “sliktais zēns” vikonts de Valmons.

Rēzijai Kalniņai “Bīstamie sakari” ir pirmais darbs pie van den Bosa, savukārt Artūrs Skrastiņš režisoram kļuvis par sava veida talismanu Dailes teātrī. Lai atceramies, cik filigrāna un noslēpumaina bija aktiera spēle “Spilvencilvēkā”, atveidojot ekscentrisko Mihalu, vai cik satricinoši Skrastiņš atklāja Saljēri traģēdiju “Amadejā” un cik prasmīgi saturēja kopā garās sadrumstaloto ainu virtenes Reta Batlera lomā izrādē “Vējiem līdzi”. Skrastiņa vikonts de Valmons, vijīgu parūkas cirtu ieskautu nogurušu (apnikuma māktu?) seju, bārsta ironijas bultas un, šķiet, vairāk baidās no kaislībām, nekā ilgojas pēc tām. Bet visvairāk viņš baidās no sabiedriskās domas Merteijas personā.

Kad Valmons pamet de Turvela kundzi, nerimtīgi atkārtojot frāzi, ka viņa vēlmes un centieni ir kāda nepārvarama spēka diktēti un nav no viņa atkarīgi, iestājas mirklis priecīgas atpazīstamības, tik ļoti šī muldēšana atgādina politiķu tirādes par tēmu “Es jau gribēju, bet, ko lai dara – apstākļi”. Brīdis, kad maska krīt un divkaujā nāvīgi ievainotajam Valmonam vairs nav iemesla izlikties, tiek kaut kā nomudžināts, aktierim guļot uz grīdas dramatiski sarkanu uguņu gaismā, kas viņa vārdiem laupa ja ne ticamību, tad nozīmību gan.

Tikumība, ziņkārība un lētticība

Ilze Ķuzule-Skrastiņa, šķiet, var nospēlēt jebko – aktrise pārvalda dažādus spēles stilus no smalka psiholoģisma līdz ekscentriskam teatrālismam un viņas lomu klāstā atrodami visplašākā spektra sievišķības tipi no aizrautīgām jaunavām līdz liktenīgām valdzinātājām. Taču šoreiz režisors aktrises uzdevumu padara īpaši sarežģītu. Romānā un lugā Turvela kundze ir ne tikai pats šķīstības un tikumības iemiesojums, ko Ilze Ķuzule-Skrastiņa jūtīgi un temperamentīgi nospēlē, bet arī cilvēks, kurš nav spējīgs ne uz mazāko liekulību vai nepatiesību, cilvēks, kurš sava laika sabiedrībā ir absolūti neiederīgs. Plašākā nozīmē viņa ir dzīvs apliecinājums tam, ka saskaņa starp domām un darbiem un arī uzticība principiem ir iespējama. Taču van den Boss, kaut asredzīgi fiksējis mūsdienīgu dimensiju vēstuļu romānā, uz Turvela kundzi laikmetīgu skatienu nav raidījis. Viņas nelokāmā stāja, kas klasicisma ideālu kontekstā šķiet cildena, mūsdienu situācijā stipri atgādina cimperlīgu klīrēšanos (starp citu, tieši tāpat kā Blaumaņa Kristīnes ilgā turēšanās pie mammas norādījumiem). Labo meiteni spēlēt vienmēr ir grūti, vēl jo vairāk tad, ja zinām, ka tieši sliktās dzer šampanieti, kamēr labās saslimst un nomirst.

Cērpamo komandā pievilcīgs tēls ir Ievas Segliņas Sesila. Pēc melodramatiski raudulīgām būtnēm, kurām ir tendence dominēt aktrises repertuārā, Ievai Segliņai dota iespēja likt lietā savu humora izjūtu. Kautrīgi noliekta galva ir Sesilas plastikas vizītkarte, bet īsajos mirkļos, kad aktrise paceļ acis, Sesilas mīmikā un žestos kā atvērtā grāmatā var izlasīt to, ka ziņkārība ir ievērojami spēcīgāka par mammas direktīvām. Labas uzvedības priekšrakstu un klostera audzināšanas slāpēta vitalitāte laužas ārā pa visām porām, gan Valmona vadībā apgūstot seksuālo attiecību basic līmeni, gan sapņaini iztēlojoties Merteijas iezīmētās nākotnes perspektīvas – “varēsi, kad gribēsi un ar ko gribēsi”.

Lilita Ozoliņa de Rozmonda un Indra Briķe de Volanža kundzes lomā līdz ar kāršu spēles azartu demonstrē nepārprotami nolasāmus, nekritiski sirsnīgas mīlestības iedvesmotus lētticības paraugus – pirmā pret savu krustdēlu Valmonu, otrā – pret meitu Sesilu. Par Mārtiņa Upenieka atveidotā kavaliera Dansenī vēlmēm un dvēseles sarežģījumiem gan veidojas visai aptuvens priekšstats. Skaidrs vien tas, ka viņš ir stalti noaudzis un prot veikli rīkoties ar floreti. Mārtiņš Počs Valmona kalpotāja Azolāna lomā iemieso arhetipisku sulaini, kurā vīd kaut kas no delartiskās komēdijas kalpu nekaunības un apbrīnas pret savu saimnieku. Savukārt Ērika Eglija savos epizodiskajos uznācienos šarmē ar dzīvesprieku un patīkamu klātbūtni.

Gaumīgi un glīti par neko  

Nevar noliegt – kopumā izrāde izskatās gaumīgi un glīti, bet iestudēta, liekas, ir par neko. Protams, tukšums, kas piemīt 21. gadsimta moderno tehnoloģiju ietekmētajai sabiedrības dzīvei, ir apspriešanas vērts (tāpat kā jebkurš cits temats), bet dailēniešu un Jana Villema van den Bosa kopdarbā tas no mākslinieciskās izpētes objekta šķiet kļuvis par izrādes raksturlielumu.