Armands Znotiņš

Mūzikas kritiķis

Daiga Mazvērsīte

Muzikoloģe, žurnāliste

Mūsdienīga pilsētas romance

Mūzikas kritiķu īsviedokļi par Operetes teātra džūkboksa mūziklu "Mežrozīte" Mārtiņa Kagaiņa režijā

Kolāžas mūzikls

Armands Znotiņš: Latvijā pirmais džūkboksa (jukebox) mūzikls – izklausās ambiciozi. Neraugoties uz to, ka tikai kultūras vēsturnieki var apstiprināt šāda fakta ticamību, bet no latviešu valodas viedokļa – varbūt līdzīgi vārdam “stāvizrāde” kādreiz iedzīvosies, piemēram, termins “kolāžas mūzikls”. Jebkurā gadījumā īpašu māksliniecisko oriģinalitāti šeit grūti gaidīt, un labi vēl, ka Daces Micānes-Zālītes uzbūvētais dramaturģiskais karkass izticis bez klajām banalitātēm, kur liela daļa asprātību ir pat smieklīgas. Arī citu izrādes “Mežrozīte” autoru vārdi lika cerēt – nebūs taču haltūra? Un nebija arī, lai gan iestudējumā visplašāko un virtuozāko vērienu sasniedza Ievas Kemleres veikums, respektīvi, uz skatuves īstenotā horeogrāfija, kamēr režisora Mārtiņa Kagaiņa un mākslinieces Inetas Sipunovas darbs atstāja tādu pašu dekoratīvu iespaidu kā Antras Hannas Elertas kostīmi. Lai gan – tiklīdz Raimonda Paula dziesmās iezīmējās kāds psiholoģisks dziļums vai stilistiski kontrasti, tas nepalika nepamanīts.

Līdzās instrumentālistiem – aranžētājam Matīsam Žilinskim un citiem – te varēja droši paļauties uz vokālistu sniegumu, un jāteic, ka spilgtākās lomas bija izveidojuši tieši otrā plāna personāža atveidotāji. Varbūt tādēļ, ka augstajā mākslā un pat avangarda mūzikā trenētie Kārlis Rūtentāls un Jolanta Strikaite šeit jutās īpaši atraisīti (jeb, izsakoties ne tik glaimojoši, – Radio kora mākslinieks dažbrīd šķita gluži kā norāvies no ķēdes), turpretī Dināra Rudāne un Dainis Skutelis dziedāja un tēloja atbilstoši savām spējām. Un arī viņu radošais diapazons ir pietiekami plašs.

Rezumējot – lai gan absolūti nepiederu šādu pasākumu mērķauditorijai, pēc manām domām, tā publikas daļa, kurai patīk Raimonda Paula mūzika un kurai ir zināmi konkrētie spēles noteikumi, šo “pilsētas romanci” divās daļās uzņems ar gandarījumu un prieku. Pārējiem atliek gaidīt kādu uzvedumu, kurā Emīls Gilučs uzstāsies ne tikai otrajā cēlienā un kur būs dota iespēja pienācīgi izpausties arī Anastasijas Dolgoņenko talantam.

Ceļojums Maestro mūzikā

Daiga Mazvērsīte: Raimonda Paula sacerētu dziesmu ekspluatāciju muzikālajā teātrī, no vienas puses, gribas pielīdzināt bērnu un mīļdzīvnieku izmantojumam reklāmās, kas garantē pozitīvas emocijas. No otras – kāpēc gan turēt sveci zem pūra, ja ir iespējams dziedotgribošai publikai atgādināt populāras melodijas? Operetes teātra mūziklā “Mežrozīte”, kura sižets “satamborēts” visai vaļīgi, lai tikai rastu iespēju skanēt Maestro mūzikai, nav īsti saprotama repertuāra atlase. Vienlaikus skaidrs, ka ir grūti no pāris tūkstošiem izraudzīties tikai 30 skaņdarbu, un tikpat labi drīz vien varētu tapt nākamais šādas formas darbs ar citām dziesmām. Bez mūzikas kā tādas nākamais veiksmes garants ir jaunā pianista Matīsa Žilinska veidotie dzīvie un spraigie aranžējumi, kā programmā rakstīts – “Brodvejas džeza stilā”, kurus uzveduma laikā aizrautīgi izpilda mūziķu grupa. Arī dziedāšana notiek “pa īstam”, sniedzot iespēju baudīt Daiņa Skuteļa skaisto tenoru un Dināras Rudānes plašā diapazona balsi. Abi gan ir visai stīvi aktieriskajā sniegumā, solītais mīlas romāns tā arī paliek nerealizējies – neuzplaukst kā daudzinātā mežrozīte, sačākstēdams pumpurā. Samocītais librets vispār ir grūti uztverams, taču operetes žanrs kopumā nekad nav izcēlies ar racionālismu un striktu darbības loģiku.

Ignorējot samākslotos runātos tekstus un nesaprotamo attiecību līkni, baudu sniedz lieliskie deju numuri, par ko lielu uzslavu pelnījusi Ieva Kemlere un dejotāju grupa. Atmosfēriska ir Inetas Sipunovas scenogrāfija, trāpīgi izraudzīti kostīmi un apbrīnojami labi dzied, dejo un tēlo otrā plāna varoņu trijotne – Jolanta Strikaite, Anastasija Dolgoņenko un Kārlis Rūtentāls. Individuāli spēcīgi izgaismojas arī dažu masu skatu dalībnieku sniegums, un lielisks vokālais un instrumentālais skanējums noteikti ir izrādes būtiskākā veiksme, kas ļauj paciest stāsta negludumu. Ātrajām dziesmām var piebalsot, lēnās – izbaudīt.

Pretenciozs gan ir veidotāju lietotais apzīmējums “Latvijā pirmais multimediālais džūkbokss” (jukebox), raisot jautājumu – kas tas tāds? Šādi sastatu mūzikli, izmantojot viena autora vai viena stilistikas dziesmas, pie mums nav nekāds jaunums – bija gan “Tas trakais Bellaccord šovs” ar trīsdesmito gadu melodijām, gan “Septītās debesis” ar Zigmara Liepiņa dziesmām u.c., un nosacīti multimediāls ir teju jebkurš uzvedums muzikālajā teātrī. Protams, nevalstiskam teātrim bez telpām “Mežrozīte” ir labs sasniegums, nokomplektējot tik profesionālu trupu, un prieks, ka mums tiešām ir vismaz daži sintētiski – dziedāt, dejot un tēlotspējīgi – skatuves mākslinieki.