Edīte Tišheizere

Teātra kritiķe un zinātniece

„Ričards III” un…

Reti kurš aizvadītās sezonas iestudējums raisījis tik daudz pārdomu kā Dailes teātra „Ričards III” Viestura Meikšāna režijā un Reiņa Suhanova telpā. Izrāde saņēma visai skarbas atsauksmes, kurām man negribētos pilnībā pievienoties kaut vai tāpēc, ka palikusi šī garā pēcgarša vai pēcsajūta, kas joprojām kacina un intriģē. Ļoti nosacīti šīs pārdomas sadalīšu trijos virzienos.

…laiktelpas metamorfozes

Režisora Viestura Meikšāna izvirzītie spēles noteikumi ir skaidri no pirmā brīža. Darbības laiks – mūsu dienas, darbības vieta – mūsu puse. Ričards III, kādu to no pirmā brīža atveido Artūrs Skrastiņš, ir politiķis, nevis karavīrs, un viņa pieminētā „garā rūpju ziema” ir bijusi, teiksim, smaga priekšvēlēšanu kampaņa, frakciju rīvēšanās vai valdības sastādīšana; nav te nekā no karalisko dzimtu asiņainās cīņas kaujaslaukā. Tāpat acīmredzams, ka pieminētās nāves drīzāk saistītas ar politiskajiem, nevis fiziskajiem līķiem. Vienvārdsakot – politika ir izrādes īstā laiktelpa.

Skatuvi scenogrāfs Reinis Suhanovs sadalījis vairākos segmentos un plānos. Retu reizi, jāatzīst, tā Dailes teātrī ir bijusi tik pilnvērtīgi un jēgpilni izmantota. Katrs jauns pavērsiens atklāj citu lielās politikas kambari vai nostūri. Brīžiem darbība notiek it kā divos redzējuma līmeņos: kaut ko mēs varam vērot tieši, kaut ko citu – videokameras pastarpinājumā un palielinājumā. Viens no dekorācijas variantiem ir fasāde ar plašām stikla durvīm, bet siena kļuvusi par ekrānu tiem, kas atrodas „ārpusē”. Redzēt aktieri (politisko aktieri, es domāju) darbojamies dabiskā lielumā un intensitātē un vienlaikus novērtēt viņu publiskā „telerealitātes” tēlā palaikam ir vienkārši fascinējoši. Pirmoreiz skatoties, sēdēju pašā malā un redzēju gan to, kas notiek aiz stikla durvīm un sienas, gan kā tas izskatās ekrāna tuvplānā. Gandrīz vai žēl, ka šis salīdzinājums nav pieejams pārējiem: kā, spriežot pēc ķermeņa valodas, gluži rāms cilvēks maksimālā pietuvinājumā pārvēršas par pretīgi agresīvu monstru.

Gandrīz viss pirmais cēliens demonstrē šo politikas telpu un uzvedības divdabību – nosacīti patieso (jo ko gan mēs par to zinām) un publikai domāto. Lielākoties tur ir dabisks šķīrums: kad sirgst un lēnām mirst Arta Robežnieka karalis Edvards IV, publikai vēl cenzdamies rādīt cēlu ģīmi, vai, gluži otrādi, nekādas atšķirības nav, kad ar saviem protesta plakātiņiem pa visiem līmeņiem vazājas Indras Briķes atveidotā Henrija IV atraitne Margareta – kā jukušai viņai viss viens. Ir tikai dabiski, ka politikā no katra skatupunkta redzams kas gluži cits, bet izlikšanās ir norma. Taču šī divdabība sasniedz citu līmeni – kā datorspēlē – un iedarbības intensitāti, kad pie tās ķeras politiķis par exellence – Ričards, Glosteras hercogs.

Skats no Dailes teātra izrādes „Ričards III”. Centrā: karalis Edvards IV – Artis Robežnieks // Foto – Gunārs Janaitis

Uz tās pašas fasādes fona ar neonā mirguļojošu karavīra siluetu aiz stikla durvīm (zīme, kas gan vēlāk pazūd, tā arī neizšāvusi) Artūra Skrastiņa Ričards runā pirmo monologu, pats sevi definēdams kā kropli. Tas man liekas ļoti svarīgs moments: šis Glosteras hercogs nav ne kuprains, ne neglīts – normāls, politiķim gana harismātisks jauns cilvēks ar skaidru runu un pilnīgu ilūziju trūkumu. Šajā brīdī viņš ir viens un droši vien nemelo – tātad uzskata, ka paša nepilnvērtība ir morāla, ne fiziska, tātad viņam principā ir priekšstats par labu un ļaunu un viņš apzinās, ka ir izvēlējies otro. Kritēriji viņam ir. Turpat nama priekšā viņš arī apmāj Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lēdiju Annu tiktāl, ka sērojošajai atraitnei beigās nākas atgādināt par piemirsto urnu ar vīra pelniem. Ar ko paša piebeigtā vīra atraitni paņem šis Ričards? Ar mieru un loģiku vai – kas politiķim vēl svarīgāk – šķietamu, bet uztraukumā neapgāžamu cēloņsakarību uzrādīšanu: pati vainīga!

Cits Ričarda meistarstiķis ir izrādes veidotāju izdomāts: aiz fasādes stikla durvīm, mērķauditorijai tikai uz ekrāna redzams, sācis spīčraitera sacerētu runu, oficiālu un pierasti nepatiesu, viņš pēkšņi aptver, ka nerunā īstos vārdus, iznāk laukā un nu gan saka tikai to, ko sirds liek. (Sirds liek teikt, ja pareizi sapratu, kādu amerikāņu politiķa runu, iepriekš ar Obamas priekšnesumu mūs jau iepriecinājis Edvards IV.) Un, tādējādi atteikdamies no politiskajiem meliem, viņš ir pārliecinājis pateicīgos klausītājus par savu patiesumu un ieguvis uzticēšanos, lai droši brauktu iekšā daudz dziļākos melos.

Šis mierīgais, nesatricināmi aukstais un gudrais Ričards, kādu to spēlē Artūrs Skrastiņš, man liekas būtisks izrādes autoru uzstādījums, tāpat kā viņa kolēģi – līdz absolūtai abstrahēšanās pakāpei nonākuši politikas darbarūķi, kas spēj risināt jebkuru uzdevumu, problēmu vai konfliktu, jo tas ir tikai uzdevums, problēma vai konflikts – cilvēkus viņi šajā sakarībā nesaskata. Politisko spēļu vēsās rutīnas uzrādīšana tāpat kā funkcionālā, neuzbāzīgā telpa mani patiešām ievilka pirmā cēliena norisēs un lika ar interesi gaidīt turpinājumu.

Elizabete – Vita Vārpiņa, lēdija Anna – Ilze Ķuzule-Skrastiņa // Foto – Gunārs Janaitis

Diemžēl turpinājumā nāk vilšanās. Pirmajā daļā režisors ir visnotaļ uzticējies ja ne Šekspīra tekstam, tad skatītāju līdzdomāšanai un spriestspējai un gluži lietišķi rāda politikas pasauli, kāda tā viņam šķiet, ļaujot domāt, ka no šī aprādījuma izaugs arī kas vairāk. Taču pēkšņi otrajā daļā tīrās telpas vietā – nocirsti koki, samētāti zari, drazas. Protams, kur kokus cērt, tur skaidas lec, taču šādām aksiomām taču nav nepieciešama papildu vizualizācija. Vēl banālāki laikam gan būtu tikai zooloģiskā dārza režģi vai kas tamlīdzīgs. Lietišķais politiskā mehānisma aprādījums kļuvis par bakstīšanu ar pirkstu acī. Pirmajā cēlienā rāmi sēdošie vai dusošie večuki, politiskā teātra statisti, tagad jau ietērpti T-krekliņos ar uz rakstu „miera uzturētāji” – nu, zināms, ko gan citu varētu piedāvāt vecā Eiropa un marasmātiskais NATO mums, bet mēs – viņiem. Šajā kontekstā daudz lielāku neērtības sajūtu rada tas, ka Vitas Vārpiņas Elizabetei ir nepārprotama Solvitas Āboltiņas frizūra. (Tā, paldies Dievam, turpmākajās izrādēs pazuda, atstājot tikai neatbildamu jautājumu. Proti, kāpēc latviešu režisoriem tieši sasuku atdarināšana liekas spēcīgākais ierocis neveiksmīgas politikas uzrādīšanai vai atmaskošanai? Turpat gan ir arī jautājums pretējai pusei – kāpēc mūsu politiķi palaikam izvēlas tik viegli kariķējamu publisko tēlu?)

…Šekspīra luga

Viena aina tomēr arī otrajā cēlienā rada negaidītu, bet no pirmās daļas lietišķā uzstādījuma izrietošu māksliniecisku tēlu – rēgi, kas baida Ričardu, ir nevis nogalināto upuru dvēseles, bet viņa paša reiz lielajā atklātībā izteiktie solījumi. No tiem nav iespējams ne atšaudīties, ne atteikties. Ja no šīs ainas izaugtu tālākas konsekvences, tad lielos vilcienos viss būtu kārtībā – ārkārtas personība, lai arī antivaronis, taču ar jau sākumā pieteiktu izpratni par labu un ļaunu, nāves priekšā tomēr nonāktu līdz izpratnei par savas neģēlības patiesajām sekām un – nožēlai. Šis Ričards nenonāk, un tādējādi režisors, manuprāt, salauž pašu lugu.

Būtu muļķīgi izlikties, ka zinu, ko domājis Šekspīrs. Taču Šekspīrs un renesanses pasaules izjūta ir pietiekami pētīta dažādu laiku teātra un citās zinātnēs, lai kaut kāda skaidrība par lugas idejisko virzību tomēr būtu. Renesanses pasaules uzskata pamatā ir humānisma filozofija, vienkāršojot – apzināšanās, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Vislabākais, kas iespējams, visļaunākais, kas var ienākt prātā, – viss ir cilvēkā. Taču ir saglabājusies arī grēka apziņa, jo Dievs vēl nav pasludināts par mirušu, un tamlīdz neatņemama ir nožēla, kaut vai nāves priekšā. Ģēnijs ir sava laikmeta bērns un izteicējs. Un tieši tāpēc „Ričardā III” ir iekodēta varoņa nožēla. Ja tā nav bijusi režisoram vajadzīga, tad patiesībā nav bijusi vajadzīga pati šī luga. Par to jau pirmajā cēlienā brīdināja daudzie iespraudumi, politiķu runu citāti, tomēr tieši fināls it tas, kas galīgi apstiprina šo nevajadzību.

Ričards III – Artūrs Skrastiņš // Foto – Gunārs Janaitis

Vai godīgāk nebūtu bijis rakstīt savu lugu par, teiksim, premjerministru X un parlamentārieti Y un viņu kolēģiem, un viņu piedzīvojumiem bez morāles un apskaidrības, kārtības labad atzīmējot programmā, ka izrāde tapusi pēc Šekspīra hronikā uzietiem motīviem? Bez visa cita tad nebūtu jāķiķina par daudzajiem anahronismiem – ar šaujamo, ko nosauc par zobenu, sākot un beidzot ar mūsdienu kontekstā tik ļoti dīvaino saucienu pēc zirga, par kuru diez vai kāds būtu gatavs maksātu pusvalsts cenu.

…latviešu politiskais teātris

Kā atkārtojas vēsture! Tieši pirms gada sezonas noslēgumā ar līdzīgu iepriekšēju reklāmas kampaņu tika pieteikts Ibsena „Tautas ienaidnieks” Alvja Hermaņa iestudējumā, kam bija paredzēts kļūt par notikumu ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī, bet latviešu skatuves mākslā. „Ienaidnieks” tika pozicionēts kā pirmais politiskā teātra piegājiens Latvijā. Jo pirmoreiz izrādi kāds veltīja… municipālajām vēlēšanām. Nekas liels no tiešās sasaukšanās neiznāca, toties radās nepretencioza repertuāra izrāde ar vairākiem interesantiem, psiholoģiski šifrējamiem tēliem, kam piemita savs personības noslēpums, un galu galā – arī uzvedumā saglabājās kāda intriģējoša un neatminama mīkla. Pēc pirmizrādes režisors paziņoja, ka mēģinājums bijis neveiksmīgs, vispārēja polemika par izrādes izvirzīto politisko problēmu – vai, kad un kādā veidā vairākumam ir taisnība un ko ar to darīt – tā arī neizraisījās. Varbūt tāpēc, ka intīmā spēles telpa, „Rīgas Laika” kādreizējā redakcija, spēja ietilpināt nelielu skatītāju skaitu, padarot šo pasākumu elitāru pēc definīcijas. Un kāda gan elitei daļa gar vairākumu.

Taču varbūt iemesls ir cits: līdzšinējā latviešu politiskā teātra (jo tāds, protams, ir bijis jau iepriekš) pieredze liecina, ka šāda veida uzvedumu veiksmes pamatā ir ļoti konkrēts un tiešs problēmas uzstādījums un tikpat konkrēts dramaturģiskais materiāls – parasti tieši tādam nolūkam radīts. Valtera Sīļa „Leģionāri”, „Mārupīte”, „NAP” sāka ar absolūti konkrēta jautājuma uzstādīšanu un turpināja ar tā risināšanu iespēju robežās, bet vispārinājums un morāle, ja bija vajadzība, radās pēc tam. Henrika Ibsena klasiskais darbs jau pats par sevi bija vispārinājums, neatņemams kā noteikta morāle fabulas beigās. Režisora iecerētais jautājums tur bija atbildēts, vēl pirms tika uzdots. Luga izrādījās kuplāka par ieceri, un, iespējams, arī tāpēc izrāde turpināja dzīvot, kaut izrādījās, ka politiskais mērķis nav sasniegšanas vērts.

Skats no Dailes teātra izrādes „Ričards III”. Centrā: Ričards III – Artūrs Skrastiņš // Foto – Gunārs Janaitis

Viesturs Meikšāns, iestudējot „Ričardu III”, mēģinājis uzkāpt tam pašam grābeklim, un viņam izdevies. Ar apbrīnojamu sparu viņš lauzies atvērtās durvīs, lai nestu vēsti, kas visiem zināma – demokrātija esot pārvērtēta. Politiķi ir maitas, gudrākie no viņiem – piedevām vēl arī demagogi, publika – aitas, kas katru reizi veic vienas un tās pašas dumjās kļūdas, mūsu potenciālie aizstāvji – senili mazspējnieki. Nu jā-ā-ā… Un tālāk?

Tālāk ir jautājums: kam vajadzīgs šāds politiskais teātris, kas demokrātijas apstākļos apšauba tās vērtību. Kam vajadzīgs politiskais teātris, kas neizaicina un neprovocē? Kura radīšanai principā nav vajadzīga drosme? Kam nav ne mazākās pozitīvās programmas? Kas nenes nekādu māksliniecisku vai sociālu mesidžu, bet tikai konstatē pliku status quo, kādu to konkrētajā laikā un vietā saskata režisors?

Starp citu, apnicinātajā „Ričardā III” tāda pozitīvā programma pavisam noteikti ir. Esmu cieši pārliecināta, ka parādīt tiem, kas nav aizdomājušies, tostarp arī varasvīriem, ka mūsu šāszemes dzīve ir galīga un beigās būs vien jāpaskatās acīs saviem labajiem un ļaunajiem darbiem, ka nožēla un atmaksa pienāks, jo tāda ir pasaules kārtība laiku laikos – tas būtu politiski daudz vērtīgāk, nekā no lielās skatuves dublēt tantiņu purpināšanu par slikto valdību un stingras rokas trūkumu, par pamatu ņemot pasaules izcilākā dramaturga lugu.

Būtībā tas ir jautājums par jebkāda mākslas darba – politiska, apolitiska, hiperreālistiska, absurdiska, dadaiska,… – jēgu. Tas ir kā skrejceļš, kuram beidzoties lidmašīnai jāpaceļas gaisā, citā dimensijā. Bet, protams, uz tā var sarīkot arī dragreisu. „Ričards III”, sācies kā ieskrējiens lidojumam, finišē turpat līdzenumā.