Ar kuģi, bez pirātiem
Diez vai Latvijā atradīsies daudz vecāku un bērnu, kuri nezinātu, kas ir Pīters Pens. Džeimsa Metjū Berija 20.gs. sākumā radītais tēls bērnu literatūras klasikā pa atvērto Dārlingu bērnistabas logu ielidoja uz palikšanu, droši vien arī pateicoties faktam, ka ir nedidaktisks varonis. Jautrs un harizmātisks piedzīvojumu meklētājs. Egocentrisks, kaprīzs, reizēm pat uz ļaunuma robežas balansējoši neiejūtīgs puišelis. Tāds, kādu jūs savu bērnu redzēt negribat, bet paši tomēr mazliet ilgojaties būt, jo Pīters šķiet iemiesojam absolūtu brīvību, kas vilina un reizē atgrūž. Bet galvenais, protams, ka Pīters Pens pārsteidz – kā pasaule, kurā briesmas uzglūn no katra stūra (pat pozitīvie varoņi nav mīlīgi un pūkaini!), toties notikt var jebkas. Lielā mērā tāda ir arī režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrāde, lai gan – no bērnu iestudējumus apdraudošām briesmām dailēniešiem izvairīties izdevies ne viscaur.
Vispirms par labo. Pīters Pens Dailes teātrī Latvijas bērnu izrāžu kontekstā izceļas ar paradoksālu efektu – tā centusies šo brīnuma sajūtu iedzīvināt. Nevis spēlēt nosacīti – sak’, bērni taču spēlējas, tad nu mēs arī izliksimies, ka, piemēram, lidojam –, bet piedāvāt skatītājam ieraudzīt, kā Pīters un Vendija lēni planē pār Dailes teātra lielo skatuvi (uz dūmos un gaismās ieslēpta pacēlāja, protams, bet paiet mirklis, to aptverot). Appētīt pirātu kuģi visos sīkumos. Uzjautrināties par to, kā, milzīgos cirka dzīvniekos iekabinājušies un pie šnorbēniņiem skatuves mašinērijas uzrauti, pazudušie puikas no augšas noraugās uz pirātiem, kas, nenieka nenojauzdami, kaļ nelietīgus plānus.
Var, protams, gadīties, ka rakstu no citas pieredzes (runā taču, ka bērni šodien vairs nespēlējas sētās, štābos un pasaku franšīžu neapstiprinātās formās, un var būt, ka tad teātra uzdevums ir arī atklāt saviem mazajiem skatītājiem spēles pasauli, ko viņi nepazīst), tomēr no savas bērnības atceros, ka mani maz uzrunāja nosacītas izrādes: likās, ka pašas fantāzijai un mūsu sētas dzīvei teātris līdzi netur. (Skatīties, kā citi spēlējas, vai spēlēties pašam taču ir atšķirīgas lietas.) Tāpēc faktu, ka Dailes Pīterā dažāda vecuma bērniem pārkrautā Lielā zāle dzīvo līdzi uz skatuves notiekošajam ar neviltotu interesi, es izvēlos tulkot kā zīmi, ka izrādes veidotāji šo to zina par savas mērķauditorijas psiholoģiju. Pīters pārsteidz tā, kā tikai lielbudžeta teātra uzvedums spēj pārsteigt – ar spilgtu vizualitāti, efektiem, tehniskiem risinājumiem, citiem vārdiem runājot: lietām, ko agrāk bērni spēja tikai iztēloties, bet šodien skatās kino. Un kas tomēr ļoti atšķiras no filmas, jo notiek nevis zaļa ekrāna priekšā vai animatora datorā, bet ar dzīviem cilvēkiem tepat dažu metru attālumā.
Pīters Pens – Dainis Grūbe, Vendija – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Skārdulīte – Kristīne Nevarauska // Foto – Gunārs Janaitis
Ilzes Vītoliņas kostīmi un Aigara Ozoliņa scenogrāfija, kam palīdz video mākslinieka Roberta Rubīna projekcijas un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa darbs, ir viens no Grozas-Ķiberes jaunās izrādes lielajiem trumpjiem – asprātīgi, koši, ar labu daļu atļaušanās un izdomas, bet respektējot arī bērniem raksturīgo prasību, lai „viss būtu pareizi”. Ja reiz zināms, kā izskatās pirātu kuģis, uz skatuves tiek izrullēta galera uz riteņiem – stilizēti shematiska, bet ar lielgabala atverēm, mastiem un visu pārējo, kas ikdienišķu kuģi padara „pareizi” pirātisku. Niklāva Kurpnieka iemiesotā Nena ir īsts suns no piešūtā purniņa līdz pat plušķainajai, adītajai astei, bet Kristīnes Nevarauskas Skārdulīte, mirguļojoša un zvaniņa balsī runājoša laumiņa, ietērpta no neona gaismu caurulītēm šūdinātā tērpā un ekipēta ar šķindošu kājas sprādzi, tā ka laistās un džinkst uz nebēdu. Tas atbruņo. Galu galā – fantāzija, ja ar to nodarbojas kārtīgi, ir ļoti nopietna padarīšana.
Otra foršā lieta, kas dīvainā kārtā arī maz sastopama latviešu bērnu teātrī, ir izdomas bagāta izrādes interakcija ar skatītājiem. Groza-Ķibere radījusi pasauli, kurā aktieri skraida pa skatītāju zāles tumsu, ar kabatas baterijām izgaismojot sev ceļu, starpbrīdī māca pirmajās rindās sēdošajiem žonglēt, ļauj zālei apmētāt pirātus ar iepriekš izdalītām pingponga bumbiņām un, protams, aicina aplaudēt, lai no mazuļu smiekliem dzimusī Zvārgulīte nemirtu, Pītera „zāles” a la Āķa indi iedzērusi. Zāle plaudē, un, kā šķiet, ne tikai tāpēc, ka mamma blakus rosina – bet ar patiesu aizrautību. Vai gan bērnu iestudējumam vispār var izteikt lielāku komplimentu?
Minētā aina ir vakara nagla. Diemžēl ne viss Grozas-Ķiberes Pīterā ris tik raiti, un līdz izrādes beigām pieaugušajam (garderobē runā, ka arī labai daļai bērnu) nosēdēt tomēr ir visai grūti. Kāpēc? Nākas runāt par diviem būtiskiem iestudējuma trūkumiem (ko gan līdzsvaro viens liels pluss, bet par to – mazliet vēlāk). Vispirms – izrādē liela daļa aktieru ākstās. Tas, piemēram, jāsaka par Arti Robežnieku, kurš Dārlinga kunga lomā iemieso Latvijas teātra bērnu izrāžu klišeju par pieaugušajiem kā nesaprotamām, idiotiski smieklīgām būtnēm. Īsti vietas izrādē nav pazudušajiem puikām – Artūram Dīcim, Edijam Zalakam, Niklāvam Kurpniekam un Anetei Krasovskai – komplektā ar Kaspara Zāles un Paula Iklāva spēlētajiem Dārlingu zēniem. Bet ar pirātiem, kuru lomās Gints Grāvelis (Āķis), Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš un Ērika Eglija, vispār notiek velns viņu zina kas: dominē tādi izteiksmes līdzekļi kā balss kratīšana, vicināšanās ar āķi (Grāvelim, bet, šķiet, tikai tāpēc, ka nevienam citam āķa nav), ieliekšanās ceļos un šūpošanās uz vienu un otru pusi, kā arī uz medicīniskas diagnozes robežas balansējoša neapķērība. Tas viss ir kaitinoši, lai gan varbūt ne gluži nesaprotami, jo... Dailes Pīterā Penā trūkst raksturu un notikumu.
Kapteinis Āķis – Gints Grāvelis, Bocmanis Smīks – Juris Bartkevičs // Foto – Gunārs Janaitis
Tas, protams, ir akmens iestudējuma dramatizējuma autores Evitas Mamajas dārziņā: no piedzīvojumiem pārbagāta romāna radīt darbu, kurā (gandrīz trīs stundu skatuves laikā) notiek apmēram divarpus notikumi, vajag prast. Bet jāsaka arī, ka režisore ar šo situāciju nav tikusi galā. Izrāde gan ņirb krāsainu fona personāžu nepārtrauktas fiziskas kustības (sākot ar indiāņiem, beidzot ar nāriņām un skaitā pavairotiem krokodiliem), bet garīgās kustības, tas ir, attiecību, tikpat kā nav. Vismaz ne tai asī, kas jebkurā piedzīvojumā ir izšķiroši svarīga, jo – kas gan tas par varoni, kuram nav nopietna ļaundara, ar ko cīnīties?
Beigt gribas ar ko labu, jo Pīters Pens kopumā tomēr ierindojama starp labākajiem šobrīd skatāmajiem žanra paraugiem. Un labais ir tiešām labs. Indrai Briķei Dārlinga kundze padevusies, gandrīz kā Berijs rakstījis – mīļākā māmiņa pasaulē. Nevarauskas Skārdulīte ir ļoti jauki nešpetna (lai arī to, kāpēc, viņasprāt, Pīters ir ēzelis, primāri uztvers pieaugušo auditorija). Bet Daiņa Grūbes (Pīters Pens) un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Vendija) saspēles smalkumam pat grūti atrast aprakstošu apzīmējumu – precīzi, niansēt, aizraujoši, un galvenais – iemiesojot labu devu tīri bērnišķīga prieka. Nav brīnums, ka par spīti visam bērni zālē viņiem atsaucas.
Rakstīt atsauksmi