Kino teātra drēbēs
Lai savestu kopā neiedomājamu kompāniju un savērptu citādi nesavērpjamus notikumus, ļoti noderīga mēdz būt viesnīca, ceļojums vai Jaunā gada priekšvakars. Tieši pēdējo kā laika ietvaru savai melodramatiskajai komēdijai „Divi kapteiņi” izvēlējies kino dramaturgs un režisors no Krievijas Genādijs Ostrovskis, debitējot uz Dailes teātra mazās skatuves. Nealojieties, kā gadījās šo rindu autorei, „Divi kapteiņi” nav atsaukšanās ne uz divkārt ekranizēto savulaik populārā padomju rakstnieka Venjamina Kaverina romānu, ne arī uz Sergeja Debiževa absurdi sirreālistisko kinoimprovizāciju „Divi kapteiņi 2” ar Sergeju Kurjohinu un Borisu Grebenščikovu galvenajās lomās. Lugas pamatu veido paša Genādija Ostrovska 2011. gadā sacerēta un uzņemta televīzijas filma „Kapteiņi”.
Atpazīstamu motīvu un nostalģisku mājienu jeb alūziju komēdijā netrūkst. Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova „Divpadsmit krēsli”, Emīla Braginska un Eldara Rjazanova „Reiz Jaungada naktī” un citas viegli un ne tik viegli identificējamas atsauces no krievu padomju literatūras un kino apcirkņiem nāk prātā, kad stāsta galvenais varonis – dzīves „apdalītais” jauneklis – zaglis un eks-cietumnieks Koļa, ko spēlē Lauris Subatnieks, – savās profesionālajās gaitās nejauši ietrāpa pie tāda paša „apdalīta” vientuļnieka Viktora Sergejeviča – Ģirta Ķestera – akurāt brīdī, kad tas aiz izmisuma taisās kārties. Tā kā pagalmā nenoskārstai vajadzībai dežurē milicija Laura Dzelzīša personā, Koļam nākas dzīvoklī uzkavēties un iepazīties ar visiem, kas atrod par vajadzīgu pieklauvēt pie durvīm. Padomju komunālās sadzīvošanas gara apdvestajai situācijai pievienoti gan no klasikas patapināti motīvi kā, piemēram, čehoviska provinces sieviešu raušanās uz Maskavu, gan arī laikmetīgi postpadomju elementi – sižets par mazo Fimu, kura tēvs – Ivars Auziņš – aizkūlies uz Ameriku, un diskriminācija, ko galvaspilsētā spiesti piedzīvot viesstrādnieki no dienvidu republikām.
Pati par sevi iecere rādīt Jaungada nakts steigas un satraukuma pārņemto pilsētu kā dīvainu fantasmagorisku notikumu iespējamības vietu liekas teatrāli daudzsološa. Te satiekas pēc attiecībām noilgojies milicis, baltais lācis, kurjeri ar eglīti, meitene Ņina, pārnervozējusies māte, kura meklē savu pazudušo puiku. Tomēr izrādē realitāte un garāmslīdošie fantāzijas tēli īsti negrib vīties vienā kamolā.
Skats no izrādes "Divi kapteiņi" // Foto - Kaspars Kviesis
„Iegūglējot” filmu „Kapteiņi” un ielūkojoties kaut vai tās sākuma kadros, kļūst skaidrs, kāpēc. Genādijs Ostrovskis, asistējot Laurai Čaupalei, viens pret vienu centies pārlikt filmas vidi, darbības personas un norises teātra formātā, bet vēlme kopēt filmu, šķiet, nav ļāvusi režisoram brīvi domāt teātra telpā. Filmā kamera zibenīgi „iemet” skatītāju te vienā, te otrā vidē – pagalmā, istabā, kāpņu telpā, stacijā, vilciena vagonā. Teātrī skatītājs sastopas ar iepriekš nosacītu, statisku telpu – skatuvi. Šī telpa var reprezentēt visdažādākās vietas un vides, bet tā vienmēr ir dots, nemainīgs lielums. Skatītājam izrādē jādara tas, ko filmā kamera dara viņa vietā – pašam jāizvēlas, kur un uz ko viņš skatīsies. Kristians Brekte šo procesu centies atvieglot, skatuvi tikai daļēji iekārtojot ar stacionāriem elementiem – gultu, galdu, akvāriju; lielākoties scenogrāfs izmanto mobilas vienības, kuras ļauj dažādās darbības vietas „pievest” skatītājam klāt. Uz ritenīšiem uzliktās dzīvokļa durvis stumj un groza divi vienādi ģērbti dejojoši klauni – Aldis Siliņš un Mārtiņš Počs, Sarmītes Rubules atveidotā Fimas māte, puiku meklēdama, vakara tumsā velk sev līdzi laternu. Aminatas Diarras vijīgā amerikāņu meitene – Fimas tēva valdzinātāja – pēkšņi uzrodas komplektā ar striptīza dejotājas stieni.
Tomēr ar scenogrāfa pūliņiem vien kameras trūkumu kompensēt neizdodas. Filmā kamera ne tikai vada skatītāja aci no punkta uz punktu, liekot viņam paskatīties uz detaļu tuvumā vai atkāpties, lai iegūtu plašāku panorāmisku skatījumu, bet arī savieno tēlus noteiktā ritmā un vēstījuma līnijā. Tā kā izrādē nav izdevies atrast kameras aizvietotāju, proti, efektīvas mizanscēnas, kas akcentētu svarīgāko, visi tēli un norises šķiet vienlīdz svarīgi. Tālab izrāde izskatās tāda kā samētāta, rodas iespaids, ka tajā ir daudz lieka. Darbība reizēm stiepjas kā gumija, reizēm lēkšo kā sacīkšu zirgs, kaut atsevišķas ainas, piemēram, eglītes mērīšana, Fimas mātes vienmuļās vaimanas Sarmītes Rubules izpildījumā, Daiņa Gaideļa diriģētā ņemšanās ar meloni un diviem arbūziem, par kuriem iebaidītie dienvidu republiku viesstrādnieki cer atpirkt savas pases, vai Kārļa Boža horeografētās skatuvnieku-klaunu kustības, ir asprātīgas un raisa smieklus.
Vissmagāko upuri režisora vēlmei ieģērbt kino teātra drēbēs nācies nest Ģirtam Ķesterim, kurš pirmo no izrādes divām stundām pavada, pirmsnāves agonijā mīņādamies uz gultas ar kaklu cilpā, bet otru – kad Viktors Sergejevičs izvilkts no cilpas un sabarots ar nomierinošām zālēm – spiests snauduļot klubkrēslā. Aktiera izturība raisa apbrīnu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš no tēla neizkrīt ne stāvot, ne guļot.
Ņina - Dārta Daneviča, Vladimirs - Lauris Dzelzītis // Foto - Kaspars Kviesis
Izrādes vitālā, darbīgā ass ir Laura Subatnieka zaglis Koļa, kurš ar Laura Dzelzīša profesionālās pašcieņas iestīvināto milici Vladimiru nekādi nevar izcīnīt cīņu par tiesībām aplidot smuko meiteni Ņinu, ko jau ierastā piemīlīgā rosīgumā spēlē Dārta Daneviča. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone Ņinu ieģērbusi jocīgā puķainā mini/midi kleitā, ko aktrise nemitīgi rausta te uz augšu, te uz leju atkarībā no meitenes strauji mainīgā noskaņojuma. Nebeidzamās pārpratumu virtenes ar divreiz nopirkto eglīti un Ņinas attiecībām ar atraidīto līgavaini – Intara Rešetina „uztūnēto” dūru vicinātāju Romu – brīžam šķiet jautras, brīžam buksē uz vietas tāpat kā Viktora Sergejeviča cilpā iesprūdušais kakls – ne pakārties, ne ārā izvilkt.
Jaunu elpu un darbības personas izrāde iegūst otrajā cēlienā, kad no Taganrogas ierodas Agneses Zeltiņas atveidotā Ņinas māte un mazā māšele – Initas Dzelmes Žeņa. Agnese Zeltiņa ar krievu padomju teātra prīmas Tatjanas Doroņinas cienīgu frizūru un provinces dzīves nesalauztu tieksmi pēc visa skaistā, šķiet, pat paironizē par savu daudz apspriesto publisko tēlu; Inita Dzelme nez kāpēc runā basā un staipa līdzi akordeonu.
Absurdo notikumu juceklī pulsē tikko manāma nopietna zemstrāva – jauneklis-zaglis dzīvē jūtas tikpat vientuļš kā padzīvojušais kungs, kurš pats sev raksta un sūta pastkartes, līdz nolemj beigt dzīvi cilpā. Abi ir savas dzīves kapteiņi, kuri nav spējuši noturēt stūri. Tāpat kā Ivara Auziņa „amerikānis” – Fimas paps. Ģērbies šortos, ar havajiešu ziedu rotu ap kaklu, viņš siltās zemēs apskauj amerikāņu meiču, bet domā par to, ka dzimtenē ir ziema un dēls.
Koļa - Lauris Subatnieks, Vladimirs - Lauris Dzelzītis, Ņinas māte - Agnese Zeltiņa // Foto - Kaspars Kviesis
Izrādes veidotāju mākslinieciskais nolūks – iedvesmojošs un viegli nolasāms: radīt raibu, jautru un absurdu pasauli, kurai ir viegli smeldzīga „odere”, jo cilvēks iekārtots tā, ka viņam allaž kaut kā pietrūkst – otra cilvēka, interesantu notikumu vai dzīves jēgas. Cēloņi, kāpēc šis nolūks realizējies visai nelīdzenā veidā, manuprāt, ir teātra iespēju nepilnīgā izmantojumā. Blakus jau minētajam jēgpilnu mizanscēnu trūkumam izrādi smagnēju dara arī tas, ka pārāk maz liktas lietā teātra iespējas realitāti konstruēt no simboliskām darbībām (kaut vai, piemēram, ēst no neesoša šķīvja ar neesošiem galda piederumiem), vairāk redzama turēšanās pie kino raksturīgajiem reālajiem objektiem – ja reiz ir šņabis, tad jābūt arī glāzei.
Izrādes fināls pēc divu stundu burzmas izskatās tāds atslābis. Jaunā gada gaidītāji, pie galda sakņupuši, guļ. Zagļa un likuma kalpa iztēli saviļņojusī meitene Ņina izlīgusi ar savu līgavaini. Zaglis turpina zagt, Viktors Sergejevičs – saņemt pastkartes. Dzīve turpinās. Dailes teātrim tā ir atnesusi repertuāra vienību ar sveicieniem no kino un dažiem jautriem jokiem.
Rakstīt atsauksmi