Elviss un fast food
Britu dramaturgs Lī Hols lugu “Vakariņas ar Elvisu” (Cooking With Elvis) sarakstījis jau 1995. gadā, tātad Dailes teātra izrādei Jana Villema van den Bosa režijā ir teorētiskas iespējas “aizvilkt” līdz lugas divdesmitgades svinībām, ja tādas tiktu sarīkotas. Bet, ja tās rīkotu, galdā vajadzētu likt burgerus un kūkas, un pīrāgos ieceptus bruņurupučus. Un daudz, daudz alkohola. Tā, kā lugā.
Rokenrola karalis Elviss Preslijs (1935-1977) ir pietiekams magnēts, lai viņa vārda dēļ vien ierosināt skatītāju interesi, pat ja izrādās, ka izrādē runa nav par pašu Elvisu, bet viņa atdarinātāju (lugā viņam un viņa sievai nav vārdu – ir Tētis un Mamma), kurš turklāt pēc autokatastrofas ir “dārzeņa” stāvoklī – piekalts ratiņkrēslam un nespējīgs normāli funkcionēt. Lī Hola luga apspēlē Elvisu kā zināma sapņa iemiesojumu, un nevarīgais ķermenis Elvisa kostīmā ir šī sapņa sabrukuma simbols. Kaut gan – luga paver iespēju Elvisa tēlotājam teikt dažas (tiesa gan, bezjēdzīgas) uzrunas un padziedāt, ko Tēta lomas atveidotājs Artūrs Skrastiņš arī dara.
Sekss, alkohols un ēdiens ir trīs iespējamās receptes, lai novērstu uzmanību no problēmām un sāpēm – šo lugas tematiku intervijā Jānim Siliņam pirms pirmizrādes uzsvēris režisors (interviju lasiet šeit). Katrs no lugas trim neparalizētajiem varoņiem (jo ir arī ceturtais paralizētais) spilgti iemieso vienu no šīm kaislībām – māmiņa ir alkoholiķe, meitiņa briesmīgi daudz ēd un ir uzbarojusies, bet māmiņas uz mājām ataicinātais vīrietis Cēzars (lugā Stjuarts) seksu neatsaka ne vienai, ne otrai (lai arī tai otrai ir tikai 14 gadu), turklāt humānisma vārdā veic, policijas hroniku stilā runājot, netiklas darbības arī ar paralizēto tētiņu. Luga dod režisoram iespēju to iestudēt arī diezgan izkāpinātā ekscentrikā, ko van den Boss nav darījis. Viņa interpretācija ļoti ievēro lugas remarkās ierakstīto, un izrāde rit bez īpašas aizrautības. Daļēji pie vainas, iespējams, ir arī griežamā ripa, kas kustas lēni un, kā nācās piedzīvot 21. septembra vakarā, reizēm mēdz apstāties pavisam, liekot pārtraukt izrādi. Ripas lēnums sagausina ainu nomaiņu, starp tām veidojas atstarpes, ko aizpildīt ar koncertnumuriem var tikai daļēji. Jau minētajā intervijā J. Siliņam režisors apgalvojis ko citu: “Skatuve nepārtraukti ir kustībā. Dinamiski!” Realitātē tieši dinamikas trūkums ir tas, ko var pārmest.
Skats no izrādes "Vakariņas ar Elvisu" // Foto – Jānis Deinats
Režisors ir respektējis autora ieceri sākt izrādi ar fragmentu no Riharda Štrausa simfoniskās poēmas “Tā runāja Zaratustra”. Pat ja ar to domāta intelektuāla asprātība, vēlāk rādot prātuļojošo Elvisa atdarinātāju kā mūsdienu Zaratustras parodiju, šāds pompozs sākums ir tikpat neobligāts, cik smagnējs. Daudz tiek izmantotas arī video iespējas, kas brīžiem atstāj iespaidu, ka tādējādi režisors centies radīt lielāku skatuves piepildītības iespaidu, ņemot vērā, ka darbojošās personas ir četras, neskaitot epizodiski rādītos tā saucamos “Elvisa zaķus”. Video tiek rādīts gar skatuves malām un arī virs tās, sadalot skatītāja uzmanību starp norisi un tās atspoguļojumu video vairākos ekrānos vienlaicīgi, kas ne latviešu, ne plašākā teātra kontekstā nav nekas pārsteidzošs. Video sevi pilnībā attaisno tikai dažviet, piemēram, Cēzara un Džilas dzimumakta laikā, rādot meitenes seju tuvplānā. Pārējā laikā kamera izceļ atsevišķas ainiņas, piemēram, ēdiena gatavošanu, kas var būt, bet var arī nebūt interesantas skatītājam. Scenogrāfe Liza Kuka uz skatuves uzbūvējusi divstāvu māju ar vairākām istabām, virtuvēm un kāpņu laukumiņu. Māja ir kārtīga, stabila, bet tai ir neitrāla fona nozīme bez interesantām detaļām. Respektējot lugu, saglabāts princips, ka katru jaunu ainu un tās nosaukumu paziņo Džila (sveiciens episkajam teātrim!), savukārt, pastiprinot atsvešinājuma iespaidu, visi aktieri runā mikrofonos.
Lī Hola luga ir sarežģītāka, nekā sākumā var šķist. Tajā ir vairāki monologi ar visai dažādām funkcijām. “Resnā bērna” Džilas monologos, kurus Ieva Segliņa nevis vienkārši stāsta, bet drīzāk deklamē, skatītājs uzzina priekšvēsturi, kā tēvs kļuvis par invalīdu. Nākamais monologs, ko Džila velta tēvam, diezgan naivā tiešumā prāto par cilvēku ilgām, saistot tās ar konkrētiem ēdieniem: “[..] ilgas mēdz būt dažādas – ilgas, kaut cilvēki kļūtu labāki, ilgas, kaut viņa aizvērtos, vai vienkārši ilgas pēc garda kūkas gabaliņa vai rabarberu saldēdiena, vai tandirā gatavotas makreles, vai kā cita. Ilgas pēc kaut kā tāda, kas tevi piepildītu. Un varbūt tā būs torte, tēt, vai kāposti, vai kiša kūkas šķēle. Tas varētu būt kaut kas kontinentāls vai kaut kas no Klusā okeāna salām; gaļas un nieru pudiņš vai vienkārši kaut kas no “Marka un Spensera”. Bet kādu dienu tas tevi piecels, tēt. Tā būs kā augšāmcelšanās, un tu pieleksi kājās, atkal kratīsi savus gurnus, un tu nobučosi mammu un apskausi mani, un mēs atkal būsim visi kopā.” Paradokss ir tas, ka paša Tēta – Elvisa tekstos parādās dievinoša attieksme pret pavisam citu ēdienu – tā dēvēto fast food – burgeriem, frī un kolu. Vēl vienā Džilas monologā par ēdienu viņas tekstā parādās Freida ēna (“Dažkārt es sapņoju, ka es guļu milzīga augļu trauka vidū, es guļu starp kivi un papaijām, pilnīgi kaila, un ēdu šokolādes pudiņus.”) Vēlāk monologā Džila vēršas pie tēva, lai stāstītu viņam par savām sajūtām dzimumakta brīdī, vēstot to pagātnes formā, kamēr uz skatuves akts notiek tieši tobrīd. Stipri tuvu pie lugas beigām Džila atstāsta norises, kuras uz skatuves būtu grūti parādīt, piemēram, dubultu kritienu pa kāpnēm, tāpēc dramaturgs no sava darba interpretiem to nemaz nesagaida, izlīdzēdamies ar verbālu notikumu gaitas restaurāciju. Mātes monologā, vēršoties pie paralizētā vīra, emocionāli atklājas viņas izmisums, un šim tekstam nav nekāda ironijas filtra. Izrādē šī aina atgādina, ka Vita Vārpiņa ir spēcīga dramatiskās lomās, lai arī lielāko izrādes laiku viņai jāspēlē drīzāk komēdijas atslēgā, akcentējot rakstura virsslāni – tieksmi pēc alkohola un seksa.
Mamma – Vita Vārpiņa, Tēvs – Artūrs Skrastiņš // Foto – Jānis Deinats
Savukārt Tēta – Elvisa atdarinātāja monologi ir pavisam no cita plaukta. Atšķirībā no pārējiem varoņiem, Tētis nerunā par sevi kā reālu cilvēku, viņš ir pilnīgi iemiesojies Elvisā, precīzāk, iejuties klišeju komplektā, kas ar Elvisu saistās. “Tad man iedod zāles vai iešpricē un nosēdina pie burgeriem. Un uz burgeru paplātes ir burgeri. Tad vispirms es paņemu burgeru un marinētus gurķīšus un ēdu, un tad uzdzeru kolu. Tad es paņemu vēl vienu burgeru un dzeru kolu. Tad es ēdu vēl vienu burgeru un kukurūzas salātus, un tad es uzdzeru “Doctor Pepper”, un tad es ēdu kartupeļu biezeni, un tad burgeru, un tad uzdzeru kolu. Tad es dažkārt atslēdzos. Un tad dažkārt es uzēdu saldējumu. Ne vienmēr tas ir viegli. Bet, es teiktu, ir tiešām vērts strādāt, lai dzīvotu. Jā, šaubu nav,” vēsta Tētis – Elviss. Arī pārējie teksti ir drīzāk absurdi un pilnīgi neko nepasaka par reālo ratiņkrēslā sakņupušo cilvēku. Pašās beigās Tētis – Elviss aplaimo skatītājus ar neprātīgi saldu banalitāšu kokteili, mierinot, ka “tas, ko jūs redzējāt šajās četrās sienās šovakar, ir tikai māksla” un “visa pasaule ir skatuve, un jūs, visi labie ļaudis, tajā esat tikai aktieri, un šī mūsu bezgalīgā un vizuļojošā pasaule ir pilna mīlestības un gaismas”. Faktiski Artūrs Skrastiņš šajā izrādē spēlē divas lomas – viens ir reāls cilvēks, kurš nevarīgi sēž krēslā un kura ķermenis viņam vairs neklausa, bet otrs ir virtuāls tēls, kam nav nekāda sakara arī ar īsto Elvisu Presliju, tas ir komiksu varonis zaigojošā apģērbā, kurš ik pa brīdim iedziedas. Viņa solonumuru papildināšanai režisors piefantazējis četrus “Elvisa zaķus” – dažādu paaudžu aktrises, kas veido pavadošo ansambli, taču savā starpā izspēlē arī etīdes par konkurenci, kura tiks Elvisam tuvāk un kura kurai sīki ieriebs. Lidija Pupure, Akvelīna Līvmane, Esmeralda Ermale un Ērika Eglija šajās lomiņās darbojas sprigani (un ir taču prieks par iespēju demonstrēt skaistas kājas), taču paliek iespaids, ka šo četrotni varēja izmantot vēl radošāk, pārsteidzošāk.
Atsevišķi vērts runāt par Ginta Andžāna Cēzaru. Režisors jau minētajā intervijā J. Siliņam pamato, ka vārds mainīts, lai vairāk asociētos ar ēdienu, jo oriģinālā ir Stjuarts, saīsinājumā Stjū (stew – angļu v. ‘sautējums’), tad nu latviešu auditorijai ir Cēzars, kas saistās ar salātiem. Mainītais vārds nostrādā negaidītā asociāciju virzienā: Cēzars – valdnieks iekarotājs. Bezsmadzeņu būtne, kurš gatavs kniebties pa labi un pa kreisi – tāds ir Stjuarts lugā. Gints Andžāns Cēzaru veido smalkāk, viņš ir labi audzināts jauns vīrietis, jā, varbūt ne pārāk apdāvināts, taču drīzāk bikls nekā dumjš. Viņš abas sievietes iekaro ne tāpēc, ka pats izrādītu īpašu iniciatīvu, bet drīzāk ļaujas notikumu attīstībai un nepretojas tai. Vienīgais īsais monologs parāda to, ka Stjuarts – Cēzars patiesi jūt līdzi paralizētajam Tētim un, visticamāk, ir priecīgs, kad tiek no radušās situācijas laukā. Andžāna Cēzars nav truls, kādu viņu varētu veidot, ļaujoties Uģa Segliņa amizanti pārtulkotajiem šī varoņa tekstiem. Cēzars drīzāk savos 26 gados ir intelektuāli neizaudzis tīnis, kuru Mamma vilina kā mamma, bet padsmitniece Džila – kā meitene, ar ko draudzēties.
Skats no izrādes "Vakariņas ar Elvisu" // Foto – Jānis Deinats
Lugas valoda ir parupja, dialogi ir vienkārši, tieši, bieži vien īsi aprautām frāzēm, kontrastējot ar monologu daudzvārdību. Balanss starp traģisko un komisko var nosliekties atkarībā no tā, kā režisors panāk spraigumu. Jana Villema van den Bosa gadījumā izrādes temporitms ir gurdens, un tās pamatnoskaņa – drīzāk skumja. Tādēļ skatītājs paliek lugas notikumiem pilnībā nepieslēdzies, neaizrāvies ar šīs ģimenes noslēpumu izpēti, bet drīzāk novēro, kā lugas varoņi cīnās ar savām fīlijām un fobijām, klusi priecājoties, ka pašiem tādas nepiemīt – vai, ja piemīt, tad mazākā mērā.
* „Diena”
Rakstīt atsauksmi