Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Priekšlasījums Dailes Kamerzālē

Dmitrijs Petrenko Dailes teātrī nule kā iestudējis izrādi „Visas viņas grāmatas”. Izrādes nosaukumu gribas izlasīt vairākkārt, jo ir vēlēšanās noķert īsto nozīmi. Uzreiz neizdodas. Iespējams, tā arī labāk. Arī izrāde, vēstot šķietami tikai divu cilvēku attiecību stāstu, liek domāt par daudz ko vairāk. Tēmu ziņā mani personīgi tā visvairāk skāra nesenās Zolitūdes traģēdijas kontekstā, bet gandarījumu sagādāja Justīnes Kļavas dramatizējums, kā arī Daiņa Grūbes un Esmeraldas Ermales aktierspēle.

Par atbildību

Līdzīgi kā Bernharda Šlinka novele „Priekšlasītājs” (Der Vorleser, 1995), arī dramatizējums nosacīti veidots trīs daļās. Vispirms nejauši kādā Vācijas mazpilsētā satiekas piecpadsmitgadīgais Mihaels un 36 gadus vecā Hanna. Abu starpā veidojas attiecības, brīžiem arī kaislīgas. Taču kādā brīdī Hanna pēkšņi pazūd.

Hronoloģiski nākamā epizode vēsta par laika posmu pēc septiņiem gadiem, kad atkal nejaušības rezultātā Mihaels ierauga Hannu kādā tiesas sēdē. Trešā daļa ilgst vairāku gadu garumā, atkal turpinās abu attiecības caur grāmatu lasījumiem audiokasetēs.

Kur gan šajā stāstā varētu būt vieta Maximas notikumiem, ja dramaturģe Justīne Kļava un režisors Dmitrijs Petrenko lugu veidojuši pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka darbu motīviem? Sekojot sižeta notikumiem, kas pieskaras arī tik sarežģītam jautājumam kā holokausts, nav iespējams nedomāt par to, cik varaskārajai pasaulei ērta ir neizglītotība. Un cik daudz par pasauli iespējams uzzināt un saprast caur daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, ka tā varam iemācīties domāt.

Mani aizkustināja izrādes veidotāju godīgais un atklāti vienkāršais stāsts, kurā iespējams pat saskatīt zināmu didaktiku. Taču, tā kā radošajai komandai svarīgi bijis ieraudzīt konkrētus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus, kas bijuši atkarīgi arī no vēsturiski politiskajiem notikumiem, tad uzmanība seko Mihaelam, Hannai un viņu attiecībām. Savukārt caur šiem individuāli personīgajiem, pat intīmajiem stāstiem ieraugāmas citas, globālākas vai tieši otrādi – tādas lokālas kopsakarības kā notikumi ap Zolitūdes traģēdiju. Arī mūsu traģēdijas pamatā taču bija daudzu indivīdu nekritiskā attieksme pret savu darbu – pienākumiem, atbildību, loģiskas domāšanas trūkums. Arī izglītības un kultūras trūkums. No tā izriet jautājums, cik liela loma šādos notikumos ir katra personīgajai izvēlei, cik – apstākļu kopumam un sistēmai, kurā dzīvojam un ko paši vien esam radījuši?

Hanna – Esmeralda Ermale // Foto – Gunārs Janaitis

Aktiermeistarības amplitūda

Esmeraldai Ermalei, kura iestudējumā atveido Hannu, pēdējos desmit gados nav bijis pārāk daudz nopietnu dramatisko darbu jeb profesionālo uzdevumu – Zelma „Cīrulīšos” un Indrānu māte “Indrānā” Laura Gundara režijā, kā arī Indra Oļģerta Krodera veidotajā „Kreisajā pagriezienā”. Visas pārējās aktrisei piedāvātās lomas grozījušās ap fona personāžiem – mātes, kalpones, meičas bārā, Elvisa zaķi utt. Tāpēc jo lielāks prieks sekot aktrises uzmanīgajam darbam jaunā iestudējuma dotajos spēles noteikumos. Esmeralda Ermale Hannas lomā, izdzīvojot trīs dažādus vecumposmus, ticami atveido ne tikai 56 gadus vecu sievieti, bet arī desmit un divdesmit gadus jaunāku sievieti. Palīdz, protams, arī teātra gaismu maģija, tomēr, ņemot vērā, ka skatītājs atrodas nesaudzīgā tuvplānā, aktrises iejušanās jaunās Hannas lomā ir organiska, atdevīga un jūtīga.

Kad skatītāja redzeslokā ienāk holokausta šausmas, pieaug dramaturģiskā spriedze un Hannas tēls kļūst vēl trauslāks un ievainojamāks. Esmeraldas Ermales Hanna teju līdz pat izrādes finālam paliek sieviete – mīkla: tikai līdz ar Mihaela atklāsmi arī skatītājs beidzot attopas, kurš bijis tas motīvs, kas vairākkārt noteicis Hannas rīcību un uzvedību.

Domājot par šo iestudējumu, noskatījos arī Stīvena Daldrija filmu „The Reader” (2008), kas tāpat veidota pēc Šlinka „Priekšlasītāja” motīviem, un gribas teikt – īpaši izrādes otrajā pusē Esmeraldai Ermalei daudz pārliecinošāk nekā Keitai Vinsletai izdodas nospēlēt sievietes iekšējo traģēdiju, kā arī ar valdītu emocionalitāti raisīt līdzpārdzīvojumu skatītājā. Joprojām no izrādes atmiņā palikušas epizodes, kurās Ermale sēž ar skatu pret publiku un viņas Hannā pa kripatiņai vien atklājam tos iemeslus, kādēļ viņa rīkojusies tieši tā, kā rīkojusies.

Silts un jūtīgs partneris ir Dainis Grūbe. Arī viņam pusotrā izrādes stundā dota iespēja nospēlēt raksturu attīstībā dažādos vecuma posmos – no „smilkstoša kucēna” līdz bravūrīgi paštaisnam juristam, no puišeļa, kas pats vēl nemaz īsti nesaprot, kādas kaislības viņu skārušas, līdz dzīves pretrunu plosītam izglītotam un gudram jauneklim.

Mihaels – Dainis Grūbe // Foto – Gunārs Janaitis

Starp citu, Mihaela jaunības gados Daiņa Grūbes aktierspēlē ieraudzīju daudz vairāk no Pītera Pena nekā „oriģinālā” uz lielās skatuves. Dainim Grūbem Mihaela lomā ir lieliskas, precīzas pusaudžu uzvedībai un domāšanai raksturīgās reakcijas, savukārt izrādes otrajā daļā, kad Mihaels pieaudzis, uz mani iespaidu atstāja tēla inteliģence, reizē empātija un paššaustīšana, vīrišķīgums un jutekliskums attiecībā gan pret sievieti, gan sarežģīto pasauli sev apkārt. 

Cietums un māksla

Mākslinieces Sintijas Jēkabsones veidotā spēles telpa Kamerzālē atgādina cietuma kameru, kas izrādes pirmajā daļā tikpat labi kalpo kā jaunās Hannas nabadzīgais dzīvoklītis. Pa kreisi kaut kas dušas telpai un virtuvītei līdzīgs, pa labi – vienkārša dzelzs gulta. Viena telpa, atveidojot dažādus laikus un vietas, izriet no izrādes formas, kas ir stāsts stāstā, respektīvi aktieri gan paši stāsta (vēršoties pret publiku), gan epizodēs iejūtas varoņu lomās (turklāt spēlējot reālpsiholoģiski precīzi un ciešā partnerībā). Ne velti, sākoties izrādei, pirmās minūtes apgaismojums virs skatītāju vietām vēl netiek izslēgts, acīmredzot aicinot lasīt šo stāstu kopā ar aktieriem. Savukārt fināls noslēdzas pilnīgā tumsā, kurā iegrimst gan aktieri, gan skatītāji.

Ar minimāliem un askētiskiem līdzekļiem iekārtotajā telpā, manuprāt, lieks izrādījies Antona Barona video – sejas animācijas uz noskretušo balto flīžu sienas, kas vairāk lika domāt par pašmērķīgu jauno mediju izmantojumu nekā par iespējamo māksliniecisko zīmi.

Mulsina arī neveiklā mazgāšanās dušā pēc incidenta ar ogļu spaiņiem. Nav skaidrs, kāpēc Mihaelam jānoģērbjas kailam, lai nomazgātu noputējušo seju. Turklāt Ermales Hanna savas varones seksualitāti spēlē ļoti atturīgi un iestudējumam kopumā raksturīga liela poētiskā nosacītība. Tāpēc pirmajai (un izrādē vienīgajai) seksuālajai tuvībai, iespējams, vajadzēja meklēt citu vizualizāciju. Toties neuzkrītoši, bet organiski izrādē iegūlis mūzikas autora Reiņa Ozoliņa darbs, kas tikai nedaudz pasvītro kamerzāles pustoņu atmosfēru.

Mihaels – Dainis Grūbe, Hanna – Esmeralda Ermale // Foto – Gunārs Janaitis

Bise, kura šaus

Izrādes otrajā pusē izdodas uztaustīt nosaukumā minēto grāmatu nozīmi. Hannas un Mihaela „korespondencei” dramaturģe Justīne Kļava ļoti pārdomāti un asprātīgi izvēlējusies grāmatas, kas uztveramas mūsu kultūrkontekstā. Bet par vienu no atslēgas darbiem izvēlēts Šekspīra „Hamlets”. Vairākkārt Dainis Grūbe iesāk un pārtrauc kādu vietu lugā, kurā tiek runāts par Ofēlijas noslīcināšanās apstākļiem un iemesliem. Ja iepriekš nav zināms sižets, vārda „noslīka” vairākkārtējā atkārtošana šķiet īsta „bise”, kurai droši vien finālā būs jāšauj... Un šauj arī. Tomēr, neraugoties uz traģisko stāsta finālu, izrāde ir ļoti gaiša. Tā klusītēm it kā liecina, ka pasaulē a priori nedzimst ļauni cilvēki. Bet par to, kāpēc kļūstam nežēlīgi un nedomājoši, izrāde gan liek domāt vēl labu laiku.