Optimistiskais „semočku reālisms”

Izrāde „Pusslepkava” jau ar pirmajiem metriem, ko speram Dailes teātra Kamerzālē, un vēl pirms lugas tiešās darbības sākuma piezemē tradicionāli ierasto teātra apmeklējuma pieredzi. Lai nokļūtu zālē, jāpaver raibs auduma priekškars un jāiziet cauri nelielai, bet bagātīgi piedrazotai kopmītņu istabiņas kopijai, vairoties no abās pusēs stāvošo un tērgājošo urlu (aktieri Kaspars Zāle un Artūrs Dīcis) izspļautajām saulespuķu sēklu čaumalām.

No vienas puses, mūsdienu krievu autora Aleksandra Molčanova luga „Slepkava”, kas Regnāra Vaivara režijā pārtapusi par „Pusslepkavu”, ataino dzīves tumšo pusi, bezcerību un nolemtību, tādējādi iekļaujoties Latvijas teātra pēdējā desmitgadē  populārajā „černuhas” jeb netīrā/melnā reālisma līnijā, kuru veido, piemēram, tādas izrādes kā „Spēlējot upuri” (rež. Ilze Olingere, JRT, 2009), „Hanana” (rež. Dž. Dž. Džilindžers, Liepājas teātrī, 2010) vai paša Vaivara „Aija pēc Jaunsudrabiņa” (Dailes teātrī, 2010). No otras puses, šis ir absolūti optimistisks stāsts par paļaušanos uz Dievu, kas atmaksājas, pat ja ar racionālo prātu sliecies domāt, ka tāda Dieva, visticamāk, nemaz nav, bet psiholoģiskā efekta dēļ vari mazliet to palūgt. Tādējādi no pilnīgas bezcerības, ko pauž gan koju iemītnieku – sen atskaitītu studentu – pieticīgie dzīves apstākļi un prasības, gan situācija, kurā galvenajam varonim Andrejam jāatlīdzina kāršu parāds, piedzenot naudu no cita parādnieka vai nogalinot to, iestudējuma stāsts tomēr attīstās līdz laimīgām beigām.

Izrādes prologā skatītājam nav citas iespējas, kā, izbaudot pašam uz savas ādas, iziet cauri „semočku reālismam”, kurā aktieri nepiespiesti imitē sadzīvisku dialogu „ne par ko”, taču tālākā izrādes gaitā, lai arī saulespuķu sēklas turpina lidot, notiek pārslēdze uz krietni lielāku skatuviskās nosacītības līmeni. Pirmkārt, to nosaka Molčanova lugas uzbūve, kurā visas replikas veidotas kā lugas varoņu komentārs par notiekošo. Viņi ir teicēji, kuri runā no konkrētu darbojošos personu skatupunkta, tādējādi vienlaikus tiek panākts atsvešinājums un iespēja ieskatīties lugas varoņu domās, kas nebūtu iespējams, ja dialogi būtu veidoti reālistiski. Otrkārt, tiek mainīta spēles telpa un tās attiecības ar skatītāju – gan ar scenogrāfijas, gan aktierspēles palīdzību darbības līnija kļūst izteikti frontāla. Pretī skatītāju rindām izvietota ar šķietami sen uzlīmētu un gandrīz tikpat sen noplēstu afišu paliekām apskretusi dēļu siena. Izrādes gaitā siena tiek izmantota daudzfunkcionāli – paverot logus, izvelkot sēdekļus vai pat pirts lāvu, bet izrādes finālā, tai atdaroties un aizslīdot uz malām, atsedzas pirms tam cauri logiem sienā manītais naivi optimistiskais saulespuķu lauks. Tādējādi arī Aigara Ozoliņa scenogrāfijā ir iezīmēts mūžīgais aplis no saulespuķu sēklu čaumalu klājiena jeb netīrās dzīves realitātes līdz spraunajiem garkātu ziediem, kas tiecas pretī saulei kā šīs pašas dzīves skaistajam virsuzdevumam. Šajā alegorijā rodama zināma ironija, īpaši, kad izrādes finālā Andrejs „plūc ziedus” mīļotajai (jeb ar diezgan lielu piepūli cenšas izraut plastmasas kātus no to turekļiem). Intuitīvi šķiet, ka šoreiz mākslinieku ticība labām beigām tomēr ir patiesa, pat ja tās izskatās pēc Teletūbiju zemes, kas nolaidusies dzīves pelēkajā realitātē.

Ironija ir būtiska izrādes izteiksmes sastāvdaļa, kas izpaužas arī aktierspēles līmenī. Lielā mērā ironisko intonāciju nosaka jau dramaturģiskais materiāls. Pirmkārt, ar repliku komentāra formātu, otrkārt, ar tekstā izmantotajiem verbālajiem līdzekļiem, kur vienkāršrunas vārdi brīvi mijas ar galvenā varoņa eksistenciālām pārdomām. Kasparam Zālem Andreja lomā izdodas veiksmīgi noturēt līdzsvaru starp sava varoņa vienkāršību, pieredzes trūkumu un trauslo garīguma līniju, kas jau pašā darbības sākumā parādās centienos rast sarunas iespēju ar Dievu. Dramaturgs Andreja tēlu veidojis kā pāri savai pieticīgajai videi stāvošu. Viņa intelektuālie un liriskie vaibsti ieskicēti, piemēram, ar puiša istabas aprakstu: „Divpadsmit plaukti ar grāmatām, turklāt pusi no tām es personīgi iznesu no bibliotēkas, paslēpis zem jakas, bet pats galvenais – skats aiz loga. Tādu skatu ne par kādu naudu nenopirksi – dīķis, mežs, mākoņi.” Andreju var skatīt krievu literatūras tradīcijas kontekstā. Ne velti, kā lasāms Evitas Mamajas un Regnāra Vaivara sarunā pirms pirmizrādes ( šeit), režisors mēģinājumu procesa laikā jaunajiem aktieriem licis lasīt Dostojevska „Noziegumu un sodu”, saskatot paralēles Andreja un Raskoļņikova domāšanā. Romāna centrā ir slepkavas refleksijas pēc nozieguma, kamēr lugā tēlotas pārdomas pirms tā veikšanas. Nešķiet gan, ka Andrejs tik tiešam varētu kādu nogalēt, tomēr izrāde lielā mērā ir tieši par agras jaunības mirkli jeb pieredzes trūkumu, kurā simpātiskas meitenes iegūšana vai cilvēka slepkavība ir vienlīdz (ne)iespējama misija.

Initai Dzelmei Oksanas lomā izdodas pārspēlēt nevīžīgo ārējo veidolu (precīzs kostīmu mākslinieces Antas Priedītes darbs) un visai piezemēto savas varones runas veidu un garīgo apvārsni, radot iekšēji piepildītu un simpātisku skatuvisko tēlu. Artūrs Dīcis Pokera (un arī citu džeku no tās pašas sērijas) lomā rāda, kāds ir šīs vides „produkts” bez Andrejam nez no kurienes pielipušās inteliģences un garīguma zelta maliņas. Indrai Briķei Mammas lomā izdevies radīt mazu šedevru – stipro sievieti, kas mirklī, kad vēlas izpaust maigumu, vicina dūri.

„Pusslepkava” ir izrāde, kas vedina ticēt pozitīvam iznākumam jebkuros dzīves apstākļos. Vienlaikus šim dzīvespriekam ir visai maz sakara ar reāliem dzīves kvalitātes rādītājiem. Skaistums un laime šeit ir kaila mīļotā meitene uz slēpēm saulespuķu laukā – tēls, kas vedina optimismu meklēt ārpus redzamās un taustāmās realitātes rāmjiem.