Maija Svarinska

Teātra kritiķe

Māja bez rītdienas

Maksims Gorkijs, kā zināms, bijis centīgs un paklausīgs Antona Čehova skolnieks, taču skolotāju tomēr nav pārspējis. Luga „Saules bērni” to pilnā mērā apliecina. Tas ir viens no vājākajiem Gorkija dramaturģijas darbiem. Pārlasīju un brīnījos, kāds marionešu spiedogs uzlikts varoņu uzvedībai, tas ir, viņi bieži vadās nevis no jūtu vai rakstura loģikas, bet pēc autora idejas norādēm. Nezinu, bet, iespējams, daudz ko var pamatot ar rakstnieka noskaņojumu, jo luga tapusi uzreiz pēc 1905. gada Asiņainās svētdienas, turklāt vēl Pēterburgas Petropavlovskas cietokšņa kamerā, kurā Gorkiju ieslodzīja, kad viņa dzīvoklī tika uziets viens no strādnieku kustības vadītājiem – pops Gapons. Bet, galvenais, domāju, ka autoru nomāca priekšnojautas un drudžainā steiga, kādā vajadzēja rast risinājumu, jo dižais rakstnieks, protams, saprata, ka, runājot viņa laikabiedra Jūlija Aihenvalda vārdiem, „Krievija pārdzīvo dziļu un ilgu zemestrīci [1]”.

Tomēr situācijas risinājuma koncepcijā Gorkijs neko jaunu nav atradis: viņa daiļradē saulainās perspektīvas tēma izskan daudzkārt (piemēram, „Vecā Izergila”, „Makars Čudra” u.c.). Turklāt saules kults ir viens no simbolisma motīviem Krievijā 20. gadsimta sākumā, un visspilgtāk tas tiek pausts Konstantina Baļmonta grāmatā „Būsim kā saule”. Atbilstīgi šai idejai saules bērni ir ļaudis, kas meklē dzīves jēgu, tiecas pretim patiesībai, gaismai un brīvībai. Citiem vārdiem, šo cilvēku slāni Krievijā sāka dēvēt par inteliģenci, tai pretstatot vienkāršo tautu, kas dzīvo gara tumsībā. Lugā „Saules bērni” Gorkijs šos saules un tumsības pretpolus iezīmējis ar visai vienkāršota dalījuma paņēmienu, proti, ar dažādiem sociāliem slāņiem.

Rakstu šo recenziju pēc tam, kad esmu noskatījusies Ņikitas Mihalkova dokumentālo filmu „Ivana Buņina vieglā elpa”, kurā arī jaušams – vai nu tie ir kinokadri, Buņina dienasgrāmatas teksts, vai paša Mihalkova patoss – tieši tas pats stingrais pretstatījums: mēs, inteliģence, un viņi, vienkāršie ļautiņi. Kad Mihalkovs kadrā uzrunā savus skatītājus, taujādams, kāpēc Rietumos ir labklājība un kārtība, bet šeit, proti, pie mums Krievijā, ik pa laikam sabrukums, man nevilšus iešāvās prātā: varbūt tieši tādēļ, ka ir šis sadalījums „mēs un viņi”? Kādā no recenzijām reiz jau rakstīju, ka Rietumos nav šāda jēdziena „inteliģence”. Ja iedziļināmies, būtībā Latvijā jau arī šis jēdziens ir ienācis no Krievijas un iesakņojies padomju laikā.

Dailes teātra izrādē „Saules bērni”, ko iestudējis Dž. Dž. Džilindžers, manuprāt, jaušama vēlme nepastiprināt šo nošķirtību starp tā saucamajiem savējiem un tiem, kas ir margināli. Par to liecina izrādes kopējā gaisotne. To apliecina arī teksta korekcijas. Piemēram, Gorkija lugā galvenais varonis – tā saucamais zinātnieks Protasovs – bieži Antonovnu sauc „staruha”. Iestudējumā ne reizes neskan „vecene”, tikai „aukle”. Latviskais akcents manāms arī varoņu kostīmos. Diezin vai krievu aukle būtu varējusi cerēt uz tādu kleitu, kādu Antonovnai dāvājusi Ilze Vītoliņa. Ja nav slinkums, ieskatieties Maskavas Mazā teātra izrādē (2008) un salīdziniet. Vai apskatiet skices Maskavas Dailes teātra izrādei (1905) un pasmaidiet. Visi Ilzes Vītoliņas sieviešu tērpi priecē acis. Vai arī mazliet uzjautrina, ja ieskatāties, piemēram, istabenes Fimas kleitā. Taču kopumā modes un gaumes harmonija. Toties ar vīriešu ietērpu ir citādi. Galvenā varoņa – Jura Žagara spēlētā Protasova – kostīmā daudz nevērības, paviršības. Redzams, ka ģērbjas steigā, kā pagadās. Arī Ģirta Ķestera atveidotais mākslinieks Vagins aušojas ar savu apģērbu. Rūpīgāk tērpjas tie, kas naudu tur godā. Tā sakot, ievēro imidžu. Bet, raug, Laura Dzelzīša spēlētais atslēdznieks Jegors – tas, kas nāk no tumsoņu masas, – ir apģērbts saskaņā ar tradīciju. Vīrišķi raupji. Būtu bijis citādi, nāktos mainīt tekstu.

Tiesa, Jegora tēla (un ne tikai viņa) kontekstā režisors daudz ko mainījis vai īsinājis. Tā izrādē ir pilnībā pārveidota fināla aina, kad pūlis, dūres vicinot un sitot Protasovam, mēģina ielauzties viņa mājā. Režisors ir apslāpējis šo „revolucionāro” kaismi. Kaut kur skatuves tālumā Jegors piekauj Protasovu par to, ka tas, lūk, neesot iedevis zāles viņa no holēras mirstošajai sievai. Džilindžeram taisnība – dumpja aina, kas šodien vairs nav vajadzīga. Vismaz mums tā nav aktuāla. Šodien tik jaušamā zemestrīce neļauj izteikt jebkādu noteiktu prognozi par tās vietu un veidu. Zinām tikai vienu: nav droši, nedzīvojam stabili. Raug, kā scenogrāfa Kristiana Brektes uzbūvētajā Gorkija varoņu mājā uz koka paaugstinājuma. Ne īsti istaba, ne terase, kāpnes, kas ved uz nekurieni, visapkārt melnē kaila zeme. Viss būvētais itin kā ar nodomu pamests pusratā. Nav šai mājai tā, ko mēdz dēvēt par rītdienu.

Toties šajā telpā ris tas, ko teātra zinātnē apzīmē ar vārdiem „šeit un tagad”. Lielisks aktieru darbs. Pirmām kārtām tā ir Jura Žagara spēle Pāvela Fjodoroviča Protasova lomā. Šajā tēlā Gorkijs, iespējams, daļēji ir izteicis pats sevi. Anatolijs Lunačarskis, piemēram, Gorkija pasaules uztverē ir saskatījis divus virzienus – tieksmi redzēt un saprast dzīves skaudro patiesību un vēlmi no tās norobežoties ar glābjošu romantisku sapņojumu. Šī otrā nosliece arī veido Protasova lomas pamatu. Ķīmiķis, kas sapņo pārveidot pasauli, tērējot savu smadzeņu enerģiju, lai atklātu „esības brīnumainos un dziļos noslēpumus”. J. Žagars Protasova jūsmīgos monologus norunā tā, ka tajos patiešām ir bauda klausīties. Ne jau tāpēc, ka tie ir gudri un dziļi, bet tāpēc, ka tiek pausti ar tik viedu atskārsmes azartu par „liela bērna” aizrautīgajām blēņām, kad nav iespējams nesajūsmināties par aktiera spēli ar tekstu, varoni un pašam ar sevi. Domāju, ka aktieris kaut kādā ziņā tur izrādi uz sava Protasova necilajiem pleciem. Katrs viņa uznāciens ir kā prāta, šķelmīguma un meistarības plaiksnījums. Tādējādi mūsu priekšā ir pievilcīgs, naivs, aizrautīgs, aušīgs, labsirdīgs, egoistisks, godīgs vīrietis-puišelis, zinātnieks-pašdarbnieks. Ko var no viņa prasīt? Neko. Arī viņš pats sev apkārt neko neredz, precīzāk, nemaz negrib redzēt, un pret visu notiekošo izturas ar jauku samierniecisku attieksmi.

Viņa māsa Ļiza gluži otrādi – dzīves tumšo pusi, tās skarbo patiesību uztver ar pastiprinātu jūtīgumu. Acīmredzami šai tēlā atspoguļota otra jau minētā Gorkija pasaules uztveres ievirze, proti, drūmās realitātes skatījums. Ļizas loma tās atveidotājai, manuprāt, ir sarežģīta. Tieši šajā tēlā es redzu daudz no marionešu spiedoga. Pirmām kārtām autora apzīmējums – nervu slimniece, kuras slimību it kā esot izraisījuši Asiņainās svētdienas notikumi. Bet, galvenais, kā pēc būtības, nevis pēc autora norādes (sak, ir slima) pamatot varones attieksmi pret Čepurnoju. Visu laiku atsaukties uz viņa mīlestību, uz bildinājumu ar skaļu „Nē! nē!”, bet pēc tam, kad vīrietis izmisumā ir pakāries, visu priekšā atzīties savā mīlestībā pret viņu un nu jau pašai izmisumā pavisam nojūgties. Kādu motivāciju aktrise lai rod? Kā Gorkijam, proti, „bērnus negribu”? Vai, kā reizēm mēdz spēlēt, Ļiza ir nolēmusi sevi ziedot puisim no proletāriešu aprindām, jo bieži runā par sociālo slāņu tuvināšanos? Godīgi sakot, nav ne jausmas. Tādēļ vēl jo vairāk gribas uzteikt aktrisi Ēriku Egliju, kas būtībā pirmo reizi spēlē vienu no vadošajām lomām un nav to pazaudējusi klātesmes tukšumā. Temperaments, nervs, izteiksmīga runa un plastika rada tēlu, kas ir pārliecinošs, rūgts. Brīžiem viņā itin kā atdzīvojas īpaša jutoņa, proti, priekšnojauta. Ne tikai Ļizas, arī aktrises, bet varbūt vēl kāda mums visiem kopēja.

Grūta, tas ir, slikti uzrakstīta, ir arī Kristīnes Nevarauskas loma. Vīrs Protasovs nemitīgi aizņemts ar ķīmiskiem eksperimentiem, nekādu uzmanību viņai nepievērš, bērnu nav, un, lūk, viņa augu dienu klaiņo apkārt ar vīra draugu mākslinieku Vaginu, izmisumā pastāsta viņam par savu vientulību, bet tas savukārt atzīstas viņai mīlestībā, taču viņa joprojām mīl vīru, kaut gan nolēmusi dzīvot vienatnē. Nezinu, kā aktrise spēj sevī iedzīvināt visus šos „aizkadra” faktus, jo sevišķi situāciju, kurā atzīstas savās skumjās vīrietim, kas viņā ir iemīlējies. Labās lugās šādiem varoņu pārdzīvojumiem ir atvēlētas savas ainas, vēl jo vairāk, ja tās provocē daudzus turpmākos dialogus. Tam jānoris mūsu acu priekšā kaut vai tādēļ, lai saprastu, cik patiesa ir Jeļena, stāstot par savām attiecībām ar vīru. Pretējā gadījumā neviļus var piekrist Vaginam, kas pēc kāda laika paziņo, ka viss šis stāsts ir bijusi pārdomāta provokācija, lai pabiedētu Protasovu. Tēla abstraktums diemžēl būtībā netiek pārvarēts, tādēļ Kristīnes Nevarauskas spēlē prevalē citās lomās aprobētas intonācijas, manieres un pauzes.

Ģirtam Ķesterim Vagina lomā arī nav viegli. Daudz informatīva teksta par varoņa jūtām. Tomēr visumā šo tēlu rakstnieks ir izstrādājis dziļāk, bet Ķesteris tajā tikai spēlējas, kā to mēdz darīt, kad pašam droši vien ir garlaicīgi. Atpazīstamas aktiera intonācijas – it kā pa jokam, it kā nopietni, proti, viss it kā starp citu.

Toties Artis Robežnieks, kaut gan arī „starp citu” stilā, tomēr negaidīti dziļi spēlē veterinārārstu Čepurnoju. Notici gan viņa mīlestībai pret Ļizu, gan viņa dzīves jēgas meklējumiem, gan viņa skumjām aiz neprasmes atrast pašam sevi. Neuzbāzīga, taču pilnasinīga šī varoņa klātbūtne, šķiet, piešķir izrādei īpašu auru. Atvars dveš.

Arī Čepurnoja māsa Melānija valda pār darbības gaitu un skatītāju uzmanību. Spilgts Vitas Vārpiņas darbs, izmēģinot sev neierastu lomu. Uzstājīga, karstgalvīga, mīlai sevi ziedot alkstoša mietpilsone. Brīžiem šajā trakulīgajā dāmītē pat grūti atpazīt garīgi smalko aktrisi Vārpiņu. Nopietni un labi strādā Lauris Dzelzītis atslēdznieka Jegora lomā. Īsts mužiks. Organisks aktieris, disciplinēts meistars. Kolēģiem taisnība, ka L. Dzelzītim būtu laiks pārbaudīt savas spējas pretišķa rakstura lomās.

Kā vienmēr, savā vietā ir Lidija Pupure. Šoreiz aukles lomā. Viņas elegantā Antonovna ir īstena šīs mājas saimniece. Nevis valdonīgās iedabas dēļ, bet tādēļ, ka ieradusi gādāt. Aukle visiem, pat Jegora sievai. Centīgi smaidīga un koķeta ir istabene Fima, ko atveido Sarmīte Rubule. Šī loma būtībā arī ir tikai informācijas nesēja. Fima cer uz izdevīgu laulību, un rakstnieks sacerējis, ka istabeni precēs bagāts vecis. Jaunuve tūdaļ steidz mājās saimniecei Jeļenai Nikolajevnai paziņot, ka, lūk, uz karstām pēdām pieprasa aprēķinu: šodien, tūlīt. Ej nu sazini, kāda te motivācija. Varbūt baidās, ka līgavainis garu izlaidīs?

Bet kā mēs paši izjūtam dzīves motivāciju? Saules bērniem šajā kontekstā nepārtraukti rodas jautājumi. Bet atbilžu vietā ir tikai punkti. Viens ir pakāries, otrs ir piekauts, bet trešā no visiem atvadījusies un aizgājusi. Finālā ir pustumsa un skan Kārļa Lāča komponētā skumjā mūzika, kas aicina ieklausīties sevī. Kas jādara, lai cilvēci neskartu zemestrīce? Varbūt, lai saklausītu atbildi, ir jābūt Dieva bērniem?