Pusaugu sabiedrība

Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zālē iestudētā izrāde “Māceklis” ir otrais darbs vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugu interpretāciju triloģijā, ko dažādos Latvijas teātros šajā sezonā iestudē režisors Viesturs Meikšāns. Pērnā gada nogalē Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja “kaprīza komēdija par realitāti, identitāti un teātri” – “Apjukums” (oriģinālnosaukums Perplex, 2010), savukārt noslēdzošais iestudējums – „Ainava un bars” (pēc Maienburga lugas „Brīva redzamība”, Freie Sicht, 2008) pirmizrādi piedzīvos Dirty Deal Teatro maijā.

Maienburga luga Märtyrer (oriģinālā gan lugas, gan pirmiestudējuma nosaukums ir “Moceklis”, kas Meikšāna interpretācijā JRT pārtapis par “Mācekli”) pirmizrādi paša autora režijā piedzīvoja 2012. gadā vienā no nozīmīgākajiem Berlīnes teātriem Schaubühne. 1972. gadā dzimušais Mariuss fon Maienburgs, kurš kopš 1998. gada sadarbojies ar jaunās vācu režijas spīdekli Tomasu Ostermeieru, tulkojot Šekspīra lugas viņa iestudējumiem, Schaubühne teātrī ir štata dramaturgs un kopš 2009. gada tur arī iestudē pats savas lugas.

„Mocekļa” vai „Mācekļa” stāsta centrā ir pusaugu vecuma skolēns Benjamiņš, kura vārda izvēle (ebr. Binyāmīn ‘labās rokas dēls = mīļākais dēls’) ir tieša un nepārprotama. Viņš ne tikai pats atklājis Bībeles pasauli, bet visnotaļ uzstājīgā veidā sludina tās burtu arī saviem līdzcilvēkiem: mātei un klibajam skolasbiedram Georgam. Benjamiņš nonāk atklātā konfliktā ar bioloģijas, ģeogrāfijas un ķīmijas skolotāju, pārliecinātu darvinisti Ēriku Bergmani, uzskatu cīņās ieraujot arī skolas direktoru un Ērikas draugu – fizkultūras skolotāju Markusu.

Viestura Meikšāna debijas izrāde JRT visos tās līmeņos tiecas uz askētismu. Reinis Suhanovs veidojis lakonisku skatuves iekārtojumu, gareni ieguldot to starp abpus izvietotajām skatītāju rindām. Vienā telpas galā elektroniskais pulkstenis pie sienas rāda sastingušu laiku 5:05. Telpu organizē vairāku postamentu grupas. Palsi zilganzaļi ir gan skatuves objekti, gan visu aktieru vienādie tērpi (kostīmu māksliniece Monika Pormale) – bikses, džemperi, zem tiem T-krekli ar koka lapotnes apdruku, kājās ērti auduma apavi. Izrādes muzikālajā noformējumā izmantoti elektroniskās mūzikas klasiķa Isao Tomitas skaņdarbu reti triepieni.

No astoņām lugas personām Meikšāns iestudējumā paturējis septiņas, visas lomas uzticot atveidot trim aktieriem – Vilim Daudziņam, Gatim Gāgam un Elitai Kļaviņai. Katram izrādes gaitā sanāk žonglēt ar trim lomām, jo visi aktieri dala galveno – Benjamiņa – lomu un katrs atveido vēl divus izrādes varoņus. Lomu maiņa ir organiska un niansēs izstrādāta, bez apgrūtinājuma ļaujot gan izsekot sižeta līnijai un tēlu attiecībām, gan novērtēt aktieru koncentrēto skatuvisko eksistenci un pārejas no viena varoņa otrā.

Lomu pārdale un no tās izrietošās skatuviskās attiecības lielā mēra maina spēku samēru, fragmentējot gan Benjamiņu, gan pārējos tēlus. Sākotnēji varētu iedomāties, ka Benjamiņa tēls, tam piesaistot vairākus aktierus, iegūs lielāku jaudu un daudzšķautņainību, taču rezultāts ir gluži pretējs – Benjamiņš izčākst, sadalās, zaudē savus individuālos vaibstus un kļūst par daļu no ikviena. Principiāla ir arī Benjamiņa pozīcija programmiņas lomu sarakstā – viņš tajā ir pēdējais. Salīdzinoši Schaubühne mājaslapā, protams, pirmais. Izrādes reklāmas rullītī Benjamiņš aktiera Bernardo Arriasa Porrasa atveidojumā redzams kā neapšaubāmi harismātisks garmatains jauneklis ar ģitāru rokās, turpretī Meikšāna izrādē Benjamiņš ir bez vecuma, bez dzimuma, bez noteiktas sejas. Toties ar ļoti noteiktu, Bībeles teksta burtiskā lasījumā balstītu pārliecību.

No aktieru trijotnes, manā skatījumā, Benjamiņš visvairāk tomēr iegūst Gata Gāgas vaibstus. Abiem pārējiem aktieriem priekšplānā izvirzās cits spilgts moceklis/māceklis – Daudziņam tas ir Benjamiņa sekotājs Georgs, savukārt Kļaviņai – sludinātāja antagoniste, bioloģijas skolotāja Ērika. Gāgas atveidotie ticības mācības un fizkultūras skolotāji salīdzinoši šķiet blāvāki un mazāk nozīmīgi tēli. Sava nozīme ir arī aktiera radošajai biogrāfijai, kurā būtiska ir loma citā teoloģiskā disputā – JRT izrādē „Fundamentālists” (2008, režisore Inese Mičule), kas uzskatāma par vienu no aktiera profesionālajām virsotnēm. Līdz ar to reliģiska rakstura tēmas Gāgam ir mazliet „pielipušas”.

Lai arī izrādē faktiski tiek runāts tikai par Bībeli un arī starp retajiem rekvizītiem uz skatuves ir veselas divas Bībeles, „Mācekļa” diskusija un konflikts tomēr nav teoloģiska rakstura. Nedz Maienburgu, nedz Meikšānu, šķiet, neinteresē arī tēlu psiholoģija, piemēram, pusaugu zēna pieaugšanas grūtības. Izrādes problemātika ir sociāla un pat politiska: Benjamiņš Bībelē atrod argumentus, lai nosodītu visu apkārtējo sabiedrību, savukārt bioloģijas skolotāja turpat atrod pretargumentus Benjamiņa sludinātajam. Taču viņi abi vienlīdz izmanto Bībeli, lai cīnītos par varu un pārdalītu ietekmes sfēras. Tādējādi izrādē iezīmējas mūžam aktuālā reliģijas un politikas sasaistes problemātika.

Ja Meikšāna iestudētās Mariusa fon Maienburga triloģijas pirmajai daļai tika pārmests, ka „„Apjukumā” skartās smagākās problēmas nav mūsējās” (Zane Radzobe „Ekskursija pelēkajā zonā”, „Ir”, 07.01.2015.), ko, iespējams, varētu novērst ar veiksmīgu lokalizāciju (Ieva Rodiņa „Kaprīza komēdija”, „Kultūrzīmes”, 27.01.2015), tad „Māceklī”, ja abstrahējamies no konkrētā sižeta (un visi skatuves izteiksmes līdzekļi uz šo abstrahēšanos ved), Meikšāns zīmē visnotaļ trāpīgu Latvijas sabiedrības portretu, kurā kristīgās vērtības nereti tiek piesauktas visprimitīvākajā veidā un izmantotas pagalam nekristīgos nolūkos. Lai, atsaucoties uz Svētajiem rakstiem, cenzētu, aizliegtu, izstumtu, iedalītu „pareizajos” un „nepareizajos”.