Normunds Akots

Teātra kritiķis

“Dzeguzes ligzdā” ievītie pavedieni

Neatkarīgie, citādie, dumpīgie, nepakļāvīgie – cilvēki, kuru statuss jebkurā sabiedrībā ir divdomīgs un riskants, jo viņi uzdrīkstas dzīvot saskaņā ar sevi, savām vēlmēm un ignorēt daudzas vispārpieņemtās normas. No vienas puses, viņus apbrīno, apskauž, klusībā pat grib viņiem līdzināties, jo spēks un vitalitāte, ko izstaro viņu personības, fascinē. No otras puses – viņus vienmēr cenšas salauzt, lai viņi pastāvīgi neatgādinātu mums mūsu vājumu un nebāztu degunā, ka esam tikai pelēka masa, ar kuru jebkura vara var viegli manipulēt.

Kena Kīzija kādreizējā kulta romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” galvenais varonis nav nekāds paipuisītis, viņa “sīko grēciņu” saraksts ir visai garš, bet dzīves mērķi nesniedzas tālāk par bezrūpīgas eksistences virsējo slāni, taču savai izvēlei, kas nāk no viņa patības dzīlēm, viņš ir gatavs ziedot visu. Dzīve Makmērfijam ir tikai spēle, un azarts ir tās neatņemama sastāvdaļa. Brīvībai šajā spēlē ir ļoti augsta likme, bet tā ir vienīgā, kas piešķir dzīvei vērtību un dod iespēju saglabāt sevi. Šāda varoņa pozīcija ir viegli uztverama un vienmēr šķiet pievilcīga publikai, tādēļ režisors Aleksandrs Morfovs Dailes teātra iestudējumā to izspēlē kā spēcīgāko trumpi, vienlaikus uzdodot jautājumus, kuri mūsdienās kļūst arvien komplicētāki, maskētāki un aktuālāki. Balanss starp brīvības iegrožošanu un tā saucamo kolektīvo drošību pasaulē ir ļoti trausls, un mēs bieži pat nepamanām, kā tas tiek nobīdīts vienai vai otrai varai vēlamā virzienā.

Ar mākslinieka Mārtiņa Vilkārša radītās modernās klīnikas interjera palīdzību režisors izrādes darbības vietu un laiku maksimāli pietuvina mūsdienām. Artūra Skrastiņa Makmērfijs uz skatuves parādās kā rūdīts pašpuika, kurš daudz nebēdā par savas rīcības likumīgo pusi un vienmēr ir gatavs uz visneprātīgākajām derībām vai pat blēdībām. Viņā nav iekšēja ļaunuma, jo dzīves spēle kā tāda to neprasa, bet pakļauties citu diktētiem noteikumiem viņš nav ar mieru un savu brīvību ir gatavs aizstāvēt ar visiem pieejamajiem līdzekļiem. Klīnikas iemītnieku acīs tas viņu ātri padara par neapšaubāmu līderi, un Makmērfijs nebūt nekautrējas šo stāvokli izmantot. Neteikšu, ka Artūrs Skrastiņš Makmērfija lomā būtu atradis ko tik pārsteidzošu vai negaidītu, kas liktu domāt par paša aktiera izlolotu interpretāciju. Drīzāk aktieris ir precīzi uztvēris režisora konceptu, sava varoņa skatuviskās uzvedības manierē profesionāli sakoncentrējis iespējamos līdzīga rakstura stereotipus un izveidojis no tiem labi pieguļošu “dzīves dedzinātāja'” tēlu ar tam pielāgotu privāto evanģēliju iekšējās pārliecības uzturēšanai.

Savas vieglprātības dēļ, līdz galam nenoskaidrojis apstākļus un nepareizi novērtējis spēku samēru, Makmērfijs “iekrīt slazdā” uzreiz pēc nonākšanas klīnikā. Varu, pastāvošo kārtību un psihes “ārstēšanas” manipulatīvo mehānismu šeit reprezentē māsa Rečida (nevis dakteris Spīvijs, ar kuru galvenajam varonim ātri izdodas atrast kopēju valodu). Makmērfijs ir gatavs saderēt ar visiem, ka pāris nedēļu laikā māsu Rečidu kā jebkuru nenozīmīgu pienākumu izpildītāju “noliks pie vietas”, bet to, kas patiesībā stāv aiz viņas, viņš uzzina tikai tad, kad atkāpties jau ir par vēlu. Rečida Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidojumā, sākot no ikdienā ieturētā, bet vienlaikus erotizētā ģērbšanās veida līdz pat diferencētajai izturēšanās manierei pret katru pacientu, ir teju vai mūsdienu ierēdniecības slēptā kvintesence, kurā iemiesojas gan pārākuma un nekļūdīguma apziņa, gan korektas uzvedības piesegts līdzcilvēku noniecinājums, gan perfekta personīgās atbildības izšķīdināšana kolektīvā bezatbildībā. Ne velti saka, ka tieksme pēc varas ir mīlestības trūkums. Rečida nav spējīga mīlēt un savus kompleksus veiksmīgi nomaskē aiz “profesionālām rūpēm par sabiedrības garīgo veselību”. Makmērfijs šeit ir pārāk liels apdraudējums viņas autoritātei. Katra viņa rīcība gūst nedalītu atbalstu klīnikas pacientos un grauj māsas Rečidas varu, bet to pieļaut viņa nevar. Makmērfija nekaunīgā izturēšanās atjauno pacientos cilvēka cienīgu pašapziņu un iesēj alkas pēc brīvības, bet tas var īsā laika sprīdī iznīcināt visus viņas līdzšinējos pūliņus, tādēļ cīņa būs nesaudzīga un nežēlīga. Aktrise ļoti precīzi izspēlē visus psiholoģiskās ietekmēšanas paņēmienus, ko māsa Rečida izmanto Makmērfija pretestības salaušanai, katrs viņas gājiens izrādē ir vienlaikus rūpīgi izskaitļots pazemojums un provokatīvs izaicinājums Makmērfija straujajam temperamentam.

Šāds galveno lomu traktējums gan nedaudz vienkāršo romāna tēlus, un daži svarīgi dramatizējuma momenti izrādē iegulst citā jēgas slānī, taču, ja tas kalpo striktākai režisora koncepcijas nodrošināšanai, pret to ir grūti iebilst. Iestudējumā, piemēram, pacientu pasivitātes un baiļu dēļ Makmērfijs nespēj pienācīgi tikt galā ar visiem izaicinājumiem, un seksuālais akts ar Rečidu, neraugoties uz paredzētā efekta radīšanu klīnikas iemītnieku acīs, pārvēršas par brutālu atriebību. Dziļākā būtībā tā tomēr ir savas bezspēcības atzīšana, kas lauž Kīzija radīto varoņu savstarpējo attiecību iekšējo loģiku. Aktieri to sajūt un, iespējams, tieši tādēļ pārliecinoši nospēlēt ainu viņiem neizdodas.

Vienīgais, kurš adekvāti spēj izprast un novērtēt visas Makmērfija un Rečidas savstarpējās cīņas peripetijas, ir Virsaitis Bromdens. Kaspars Bindemanis, nebūdams profesionāls aktieris, izrādē ir radījis vienu no kolorītākajiem tēliem, kurā cilvēciskā būtība un iekšējās vērtības ir iegrebtas tikpat strikti un izteiksmīgi kā indiāņu maskā. Spēles noteikumus klīnikā Bromdens sen ir atšifrējis, bet savu brīvību safokusējis gara sfērā un ietinis klusēšanas plīvurā. Savā ziņā viņš ir padarījis sevi neievainojamu. Bromdens ir tas, kas atver acis Makmērfijam un iesaka bēgt, bet, kad šī izdevība ir palaista garām un Makmērfijs jau ir padarīts par “dārzeni”, viņš vienīgais spēj atbrīvot tā dvēseli no pazemojošas tālākās eksistences. Tieši Bromdenā ir ielikta Kena Kīzija cilvēciskā pārliecība un cerība, ka gars tomēr nav salaužams, tādēļ rakstnieks nebija īsti apmierināts ar romāna ekranizāciju, kas savulaik Virsaiti nobīdīja otrajā plānā.

Klīnikas pacienti, uzraugi, māsas un jautrās meitenes izrādes struktūrā veido savdabīgu kori, kas ne vien cītīgi seko līdzi abu protagonistu traģiskajai sadursmei, bet arī nepārtraukti to provocē ar savu attieksmi, piesliešanos vienas vai otras puses piedāvātajām “ārstniecības procedūrām” un palīdz veidot publikai priekšstatu par Rečidas un Makmērfija cilvēciskajām rakstura īpašībām. Režisors ar nevainojamu simultānas spēles izvērsumu (līdzīgi kā savā iepriekšējā Dailes iestudējumā “Finita la comedia!”) uz skatuves rada mākslinieciski izkāpinātu sabiedrības modeli ar visām tai piemītošām bailēm, dīvainībām, tieksmēm un vajadzībām. Katru atsevišķo tēlu saskaņā ar dramaturģisko materiālu aktieri izrādē artistiski personificē caur dažādām psihes nosliecēm un rada visai iespaidīgu personāžu galeriju, kas uzskatāmi atsedz cilvēciskās saskarsmes bieži vien traumatiskās sekas. Aktieru ansamblis ir labi noslīpēts, bet aizkustinošāko lomu šoreiz tajā nospēlē Lauris Dzelzītis Billija lomā, ļaujot nojaust, cik trausla patiesībā ir cilvēka dvēsele un cik viegli to var iznīcināt.

1984. gadā Valmieras teātrī Māra Ķimele iestudēja savu „Dzeguzes ligzdas” versiju, kurā starp Makmērfiju un Rečidu bija ievilkta viena psiholoģiski ļoti smalka stīga, kas būtiski pastiprināja galveno varoņu sadursmes traģiku. Viņu starpā uz skatuves valdīja vienlaicīga pievilkšanās un atgrūšanās, kas izvarošanas aktu padarīja par kaut ko līdzīgu dabiskai eksplozijai un pretrunīgās jūtas cīņas gaitā sadedzināja abus. Aktieriem Aigaram Vilimam un Inārai Ieviņai tas toreiz ļāva radīt neaizmirstamus un sarežģītus tēlus. Morfovs šādu iespēju nav izmantojis, un zaudētāji kaut kādā mērā ir abi jaunā Dailes iestudējuma galveno lomu atveidotāji, taču tas nebūt nenozīmē, ka bulgāru režisora izrāde būtu sliktāka. Laiks ir mainījies, teātris arī, šodienas publika grib vizualitāti un nealkst pēc tik nopietnas iedziļināšanās psiholoģijas dzīlēs, tādēļ zināma shematizācija ir neizbēgama. Svarīga ir režisora iecere jeb nodoms – vērst mūsu uzmanību uz pasaulē arvien pieaugošo varas manipulāciju apjomu, kurā mēs arvien nemanāmāk pazaudējam savas brīvības paliekas.