Spēlējam kariņu
Pēc Leldes Stumbres lugas “Droši kā tankā” pirmizrādes autore interneta vietnē Draugiem.lv ierakstīja sarūgtinājuma pilnu tekstu, kurā bija arī teikums: “Šoreiz man patiešām bija žēl dramaturga, tas ir, sevis.” No teksta var izlobīt divas atziņas – pirmkārt, autore nav apmierināta ar iestudējumu, otrkārt – viņa uzskata savu lugu par labāku, nekā režisors to interpretējis. Un taisnības pierādīšanai rakstniece pievienojusi arī saiti uz vietni, kurā luga izlasāma oriģinālvariantā.
Protams, lieliska iespēja, tikai pēc lugas izlasīšanas nerodas pārliecība, ka mūsu priekšā ir šedevrs, ko režisors Mihails Gruzdovs ir sabojājis. Viens no iemesliem (gan ne vienīgais), kāpēc “Droši kā tankā” iestudējums Dailes teātrī nav kļuvis par spilgtu mākslas faktu, ir ģeopolitiskais fons. Rādot jebkuru karu uz skatuves, nevar aizmirst par reālu karu Ukrainā. Starp citu, militārām mācībām Latvijā šoruden iesauks 300 rezervistus – nevis brīvprātīgi, bet iesauks ar pavēstēm. Zinājāt?
Tieši uz realitātes fona Stumbres luga izskatās pēc spēles par tēmu, par ko šobrīd nejoko, pat ja lugas beigas ir traģiskas (izrādes programmā dots žanra apzīmējums “kara laika traģikomēdija”, autorei pašai tā ir vienkārši “luga”). Tas, ka dramaturģe divas savas varones nogalina, bet vienīgo karavīru latvieti sašauj (izrādē fināls ir mainīts), nepadara par nebijušu faktu, ka vismaz pirmais lugas cēliens balstās vairāk komēdijā nekā drāmā. To, ka arī caur komēdiju iespējams skaudri pastāstīt par karu, mums savulaik spoži parādīja bosniešu režisors Daniss Tanovičs 2002. gadā Oskaru ieguvušajā filmā “Neitrālā josla” – vēstījumā par Balkānu karu, kurā vienā tranšejā sastapās serbs un divi bosnieši, turklāt viens ievainots un gulošs uz mīnas.
Arī Lelde Stumbre atrod ekstremālu situāciju un vietu, kurā risināt sižetu, – tas ir ceļmalā stāvošs sašauta tanka vraks. Taču situācija, kad vienā tankā sastopas latvietis, krievs, baltkrievs, tadžiks un no vācu armijas dezertējis čehs, autori interesējusi galvenokārt kā anekdotiska situācija, kurā atklāt, cik dažādi cilvēki spiesti dienēt plecu pie pleca, bet varoņu atlase drīzāk notikusi pēc anekdotes principa “reiz vācietis, krievs un amerikānis”... nu labi, šoreiz nav amerikānis, bet kolorītam ir tadžiks. Latvietis, protams, ir pozitīvs tēls, turklāt dzejnieks. Krievs ir ar padomju ideoloģijas sačakarētām smadzenēm. Tadžiks domā par savu dzīvi, kurā atgriezīsies pēc kara, jo jūtas varmācīgi izrauts no savas vides. Baltkrievs ir seržants, kurš pirmajā cēlienā tikai gaida savu iznācienu, kas sekos otrajā. Un čehs izmisīgi pūlas pārliecināt padomju armijas karavīrus, ka nav hitlerietis. Kas dīvainā kārtā arī izdodas. Vai arī – drīzāk lielākajai daļai klātesošo personāžu nav aktuāli.
Izrādē pirmais cēliens pilnīgi noteikti iestudēts kā komēdija, lai arī liriskāka, nekā tā varētu būt cita inscenētāja rokās. Režisors ir ievērojami mīkstinājis krievu karavīra Vasīlija leksiku un Artūra Dīča tēlojumā padarījis viņu patīkamāku, nekā rodas iespaids, izlasot lugu. Taču, protams, muļķis paliek muļķis. Intars Rešetins godprātīgi eksistē latvieša Andra lomā, kur viņam gan lielākoties jārezonē. Cienījami turas arī Gints Grāvelis Rašida lomā, ko arī viegli būtu pataisīt par karikatūru. Elīnai Dzelmei kā Aleksandram klājas grūti. Aktrise īsti nesaprot, ko spēlēt – vajadzētu tā kā vīrieti, un vajadzētu tā kā attaisnot to, kāpēc šāds zēniņš komandē muskuļotākus “mužikus”. Taču Aleksandram pirmajā cēlienā, izņemot dažas pavēles, nav iespējas būtiski ietekmēt notikumu gaitu, tāpēc arī E. Dzelmes varoņa eksistence aprobežojas ar faktu, ka viņš ir uz skatuves. Mokās arī Mārtiņš Počs, kura uzdevums ir pasīvi gaidīt, vai viņu nošaus vai pažēlos. Lugas galvenais konflikts ir starp vienu ideoloģijai uzticīgu, stulbu un bīstamu karavīru un visiem pārējiem, kas saprot, ka, maigi sakot, var sanākt lielas nepatikšanas. Izrādē Vasīlija stulbums neliekas tik draudošs, drīzāk smieklīgs, turklāt, atšķirībā no lugas, viņš arī nav vecāks par pārējiem.
Otrais cēliens, kad Initas Dzelmes atveidotā “ideoloģiskā pretinieka” sieva Irma no ārpuses atvērusi tanka lūku un izlaidusi visus laukā, atkal brēktin brēc pēc sižetiska samezglojuma, un autore to atrisina tīri šekspīriskā manierē. Te nu man jāatvainojas visiem “noslēpumu glabāšanas” cienītājiem, kuri uzskata, ka recenzijā nedrīkst atklāt sižetu, jo, pirmkārt, luga ir pieejama un brīvi lasāma, un, otrkārt, konkrēto darbu bez šī sižeta pavērsiena analīzes vispār nav iespējams recenzēt.
Izrādes veiksmīgākais brīdis, manuprāt, ir visu karavīru reakcija uz acīmredzamo faktu, ka karš ir beidzies. Iestājas mulsuma pilns, gandrīz izmisīgs klusums. Vieglāk nevienam nepaliek, jo uzmācas nākotnes neskaidrās eksistences smagums. Un tad kā trusīti no cepures Lelde Stumbre izvelk sižeta pavērsienu, ka baltkrievs Aleksandrs, kurš tikko vēl plecu pie pleca ar pārējiem svīdis tankā, ir sieviete. Gluži kā Šekspīra lugās, kur šāda pārģērbšanās ir ikdienišķa un neviens neko nenojauš. Izrādās, ka arī nelielā karavīru saujiņa neko nenojauš, izteiksmīgi brīnās, kā tad tā, un tad viss saiet sviestā – sižetā un pa jēgas līniju. Izrādē šāds pavērsiens faktiski ir loģisks un nevienu zālē sēdošo īpaši nepārsteidz – skatītājs taču redz, ka šo lomu atveido aktrise sieviete, vienīgi pusi izrādes dzīvo maldīgā pārliecībā, ka Dailes teātrī aptrūcies jaunu puišu, kam uzticēt šādu lomu. Izrādē Aleksandram – Aleksandrai vismaz ir īsi mati, lugā tie ir gari, pavisam saasinot ticamības jautājumu. Un tad rodas problēma: kā uz šo dramaturģisko materiālu vispār raudzīties – kā uz reālistisku, vai – atkal atgriezīsimies pie šī vārda – kā spēli, kur loģika nav noteicošā? Stumbres līdzšinējās daiļrades kontekstā gribas domāt, ka loģika un ticamība viņu šinī gadījumā nav īpaši nodarbinājusi, tajā pašā laikā – kur ir garantija, ka tiešām neeksistē šādi reāli stāsti? Man par tiem nav ziņu, bet varbūt tādi pastāv.
Sieviete karā vispār ir tēma, kam būtu vieta uz skatuves. Kā iziet cauri karam neizvarotai, ir jautājums, kas gan otrajā plānā pazib arī citā šosezon Otrā pasaules kara tematikai veltītā izrādē – “Saška” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. Taču L. Stumbre, jūtot, ka luga tā kā būtu jābeidz, saforsē Aleksandras atzīšanos piederībā sieviešu dzimumam, jaunās ziņas apstulbinātā Vasīlija vēlmi viņu izvarot, visam pa vidu vēl pagadās Andris, kuru Vasīlijs sašauj kājā, tad piepeši spontāni sākas apšaude, kurā bojā iet ne vien Aleksandra, bet arī tikko dzemdējusī Irma. Saprotot, ka šo kokteili adekvāti uz skatuves, turklāt mazajā zālē, atrisināt ir sarežģīti, Mihails Gruzdovs cenšas iet prom no konkrētības, beigas izpludinot tā, ka var saprast, ka upuri – vai pat bojāgājušie – ir visi, jo viņi atmet līdzšinējo realitātes imitēšanu ar līšanu tankā caur lūku, bet ieiet tajā “pa taisno” – caur skatītāja ceturto sienu. Režisors īsti nav ticis galā ar atbildēm uz dažiem jautājumiem – piemēram, kāpēc joprojām ideoloģiskais pretinieks Karels un grūtniece Irma neiet prom, bet stāv divu soļu atstatumā no sprādzienbīstamā un neprognozējamā Vasīlija, kurš taču viņus var nošaut jebkurā mirklī. Vēl viens jautājums – kāpēc karavīri ļauj, lai Irma viņiem skūpsta rokas.
Interesants ir scenogrāfa Leonarda Laganovska piedāvātais tanka risinājums. Ir taču skaidrs, ka reālistisku tanku ar nogrieztu sānu uz skatuves parādīt būtu sarežģīti. L. Laganovska ideja ir ļoti asprātīga – tanks ir no dēļiem sanaglots šķūnis ar diezgan lielām spraugām un tanka grozāmo torni augšā. Tādējādi lugas nosaukums “Droši kā tankā” šādā izpildījumā iegūst izteikti ironisku dimensiju, jo pats tanks izrādās ilūzija.
Piesakot vienu virstēmu (ko nozīmē būt cilvēkam necilvēcīgos apstākļos, proti, karā) un divas apakštēmas (par to, kurš ir ienaidnieks, kā arī par sievietēm karā), izrāde beidzas. Paliek tāds kā pusceļa iespaids. Kaut kas ir mēģināts, kaut kas ir izdarīts, daudz kas ir līdz galam neizdevies. Vainot ansambli paviršībā nevar. Taču ir skaidrs, ka šis nav īstais veids, kā mūsdienās runāt par karu. Neaizķer.
* "Diena"
Rakstīt atsauksmi