Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Paši spēj mainīties tikai dievi

Pēc Viestura Kairiša Uguns un nakts noskatīšanās pasaule uz vairākām stundām iegrimst klusumā. Tā nenotiek bieži – izrāde beigusies, bet process, ko tā tevī aizsākusi, ne. Bet galvenais – drudžaina vēlme šo gara stāvokli sevī noturēt. Sāpīga apjausma, ka šī tīrā, trauslā sajūta neizbēgami izgaisīs, bet prieks, ka vismaz mirkli tā tevī ir drošībā.

Uzrakstīts melns uz balta tas, protams, skan patētiski. Tomēr šāda sajūta pēc Uguns un nakts man tiešām radās. Runa nav par to, ka izrāde ir laba. Jā, Kairiša iestudējums ir brīnišķīgs intelektuāls rēbuss, ko bauda risināt, arī – lakmusa papīrītis, ar ko pārbaudīt, cik labi orientējaties laikmetīgā teātra valodā. Aktieru ansamblis spēlē izcili – īpaši jau Guna Zariņa, Uldis Anže, Gundars Grasbergs, Arturs Krūzkops. Visbeidzot iestudējums aizkustina cilvēciski, ļaujot iedziļināties skaistās, sarežģītās varoņu attiecībās. Bet bez tā visa Uguns un nakts, manuprāt, ir nozīmīga plašākās, ārpus teātra pastāvošās, kategorijās. Šis ir iestudējums, kādi gadās reti (pēdējais Latvijā, domāju, bija Alvja Hermaņa Vectēvs), – tas pasaka ko visai mūsu kultūrai būtisku. Ko tādu, kas, ja to sadzirdētu un ņemtu vērā, būtu spējīgs mainīt dzīvi.

Bet vispirms Kairiša Uguns un nakts uzrunā ar profesionalitāti un vērienu. Šis ilgākā laika posmā Latvijas teātrī ir vienīgais vērā ņemamais Raiņa lugas iestudējums, un tas pats par sevi ir sasniegums. Rainis ir ne tikai slavens, bet arī sarežģīts. Kairišs Uguni un nakti iestudējis gan pēc Raiņa burta, gan gara. Teksts skan vārds vārdā, faktiski bez īsinājumiem (“izgrieztas” vien ainas ar Rīgas celšanu un tautas vaidiem). Tomēr skan dzīvi. Neliekuļojot – Raiņa lugās, arī šajā, tomēr ir atrodamas arī vecišķas, pārlieku didaktiskas pasāžas, ko lasīt, kur nu vēl klausīties, laikmetīgam cilvēkam ir grūti. Kairiša iestudējumā teksts tiek izpildīts tā, ka šķiet atguvis svaigumu – aktieri nemokās ar teksta arhaisko formu, bet pārvalda saturu; panti izaug no konkrētām situācijām, nobriest varoņos, izlaužas no tiem. Brīžam – ar ironisku distanci, kad tēli izpilda jau iepriekš iemācītas patiesības, brīžam – pašiem par pārsteigumu. Protams, tas liecina tikai par vienu – pamatīgu teksta analīzi un ansambļa profesionalitāti. Un tomēr šīs it kā pašsaprotami nepieciešamās kvalitātes teātrī sastopas tik reti...

Otrs elements, kas piesaista uzmanību, ir iestudējuma vizualitāte. Izrādes apvalks veidots plašiem, spilgtiem vēzieniem. Uguns un nakts telpu scenogrāfs Reinis Dzudzilo radījis tādā kā apgrieztā “matrjošku” sistēmā. Vispirms Lāčplēsis nonāk mazā telpā – Spīdolas istabā, kurā viņa melnā, ar savu it kā tik atturīgo, bet gluži izaicinošo eleganci šūtajā mājas tērpā, spogulī vērdamās, gaida viesus. Istabas dziļumā – gulta, ko, divdomīgi smaidīdamas Jāņa Skaņa spēlētā Aizkraukļa virzienā, klāj meitas/raganas.

Telpa ir pilna visādiem “trikiem” – gulta izrādās ar sedziņu glīti pārsegts kaps, no kurienes izrāpjas Artura Krūzkopa Melnais bruņinieks, savukārt burvības tiek risinātas ievērojami reālistiskāk, kā ļautu gaidīt Raiņa teksts: kustību partitūra, gaismas, bez kaut kādiem elles uguņiem u.c. butaforijām. Šis apgrieztais reālā – nereālā sajaukums rada pārdabiskā iespaidu, ļaujot izvairīties no ilustrācijas vai lieka sadzīviskuma.

Pēc pirmajām ainām istaba tiek “parauta” uz augšu šņorbēniņos un skatam atsedzas Lāčplēša cīņas arēna – daudzstāvu māju ielenkta, gaismas pielieta sēta, uz kuru noraugās neskaitāmu logu aklās acis. Lāčplēsis, pēc dabas nebūdams intelektuāls, izlemj, ka plašāk ir nozīmīgāk, un metas cīņā. Viņš uzvar, un katrā no logu ailēm parādās pa pidžamā tērptam cilvēkam, kas mēmi noraugās ņirdzīgajā varoņa godināšanas ceremonijā (cerētās līgavas vietā viņam tiek atvests plīvurā tērpts pūķa līķis). Atmodinātā tauta izskatās vairāk apjukusi nekā priecīga. Gūtā uzvara gandarījumu nenes. Trešās atmodas paralēles un Kairiša ironiskais skatījums uz to, kas tai sekoja, protams, nepaslīd garām. Bet iestudējums citu režisora izrāžu kontekstā izceļas ar to, ka nepaliek tikai politiska komentāra līmenī. Kairišam izdodas pateikt kaut ko būtiskāku par pagātnes kritiku. Diagnozi. Izeju. Blakus apjukušajam Lāčplēsim arēnā iznāk Spīdola, un likteņa lemtā jeb citiem vārdiem – Lielvārda/ Aizkrauļa/ Burtnieka/ Kangara iegalvotā – cīņa tiek pakļauta dzedram izvērtējumam. Secinājumi ir diezgan skarbi.

Kairiša Uguns un nakts lasījums neatbilst iesakņotajiem nacionālajiem mītiem par Lāčplēsi kā izcilāko latviešu varoni. Režisors Raiņa lugā izceļ dziļāku slāni – mītu, identificējot Lāčplēsi ar kultūrvaroni, kas iziet iniciācijas procesu. Lāčplēsis kļuvis par mūžīgo ceļotāju. (Šādā kontekstā Kairišs izrādē izmanto Riharda Vāgnera Nībelungu gredzenu, un izmanto ar jēgu, lai gan, manuprāt, iestudējums neko būtisku nezaudētu arī bez muzikālā nozīmju slāņa – tas kaut kādā mērā dublē vizuāli jau sniegto informāciju.) Turklāt Lāčplēsis iestudējumā nav vienīgais ceļinieks, tādi ir vairāki – Astrīdas Kairišas Laika vecis, Kaspara Dumbura Koknesis, arī Artura Krūzkopa Melnais bruņinieks. Viņi visi ir tērpti tādos kā vecmodīgos pārgājiena komplektos – gaišas bikses, džemperis, paliela brezenta mugursoma, spieķis rokā.

Otra iestudējuma “uniforma” ir solīdi uzvalki, kuros uz skatuves parādās Gundara Grasberga Kangars, Jura Lisnera Pūķis, arī Jāņa Skaņa Aizkrauklis, Ģirta Jakovļeva Lielvārds, Ulda Norenberga Burtnieks... Kontrasts ir ass: blakus “labākajām aprindām” ceļinieki izskatās bērnišķīgi, notiekošajā it kā neiederīgi. Un tas ir būtiski, jo Kairiša interpretācijā viņi īstenībā nevis ceļo, bet klīst. Patiesi – ja uz sižetā notiekošo paskatās bezkaislīgi, iepriekš iemācītu zināšanu neaizmiglotu skatienu, Lāčplēša cīņa jau nav viņa izvēlēta, saprasta vai izjusta. Viņš iet, kur viņam liek. (Tieši par to, galu galā, satraucas Spīdola.) U. Anžes Lāčplēsis, kas izrādes sākumā burtiski tiek interpretēts kā cilvēks ar īpašām vajadzībām (kājās neturas, sejas muskulatūru nespēj savaldīt ne tik daudz, lai siekala nenotecētu, utt.), necīnās pret tumsu. Viņš ir ierēķināta status quo daļa. Tas ir – līdz brīdim, kad viņa liktenī dalību ņem Spīdola.

Izrāde meistarīgi izgaismo daudzus Raiņa lugas paradoksus, kuri tekstā ir atrodami, bet lielākoties tajā netiek izlasīti. Tā ir emocionāla pieredze – skatīties un saprast, cik dziļi tevī ir iesēdušās (ieaudzinātas? iemācītas? paša radītas?) uztveres klišejas. Tā arī ir cīņa – ne ar Kairiša iestudējumu (ko daļa konservatīvāku skatītāju uzskatīs par zaimojošu), ne ar Raiņa tekstu (kas izrādās tik ārkārtēji laikmetīgs, it kā būtu rakstīts, domājot par šodienu), bet ar sevi. Ir taču pierasts domāt, ka Lāčplēša cīņa ir varoņa ceļš uz Latviju, tās brīvību, labklājību. Lai gan īstenībā...

Īstenībā izrāde man liekas ļoti patriotiska. Ne tāpēc, ka arī šeit runa, protams, ir par Latvijas modināšanu – pat burtiskā nozīmē, jo Maijas Doveikas Laimdota, arhetipisks nacionālais simbols, lielāko daļu izrādes pavada naktskreklā (no gultas tikko izrāpusies/ gatava tajā atkal atgriezties). Arī ne politisko paralēļu dēļ. Bet tāpēc, ka tā pēc būtības uzdod Spīdolas jautājumu: “Latvija? Tikai brīva, un ne mūžīga?”

Spīdola ir šīs Uguns un nakts galvenā varone, bet Guna Zariņa – brīnums, bez kuras šī izrāde nenotiktu. Tas, ka G. Zariņa ir izcila traģēdijas aktrise, protams, bija zināms jau kopš Vladislava Nastavševa Maskavas Gogoļa centrā iestudētās Mēdejas. Bet Kairiša izrādē viņa sasniedz jaunu, gluži neticamu spēles pakāpi. 20., 21. gadsimta traģēdiju teātrī taču vairs nav – skatītāji (vismaz Rietumu kultūras telpā) netic, ka eksistētu kas par cilvēku lielāks. Mēdejā G. Zariņa nospēlēja Likteni – to, ka iepriekš nolemtajam nav iespējams pretoties. Bet likteņa eksistenci jau vēl ir iespējams pieņemt – nu, vismaz horoskopu līmenī. Uguns un nakts likmes ir lielākas – aktrises nospēlē kaut ko tādu, kas mūsdienu pasaulē nav iedomājams nekādā formātā: dievību.

Kairiša izrāde iemieso teātrī tik reti pamanīto – ka Raiņa varoņi ir vienlaikus dzīvi cilvēki un abstraktas idejas. (Lielākoties jau iestudējumos uz skatuves redzami vai nu vieni, vai otri.) Ugunī un naktī Raiņa organiskie simboli atdzīvojas visā krāšņumā, pateicoties izciliem aktierdarbiem. Un izgaismo tik daudzus paradoksus...

Visu Kairiša izrādi tās sarežģītībā aprakstīt nav iespējams, tādēļ pievērsīšos tikai dažiem tās aspektiem. Tiem, kuri man liekas būtiskākie – lai gan nozīmīguma pakāpes šoreiz nudien ir pakļautas katra individuālajai uztverei. Piemēram, Laimdotas un Spīdolas attiecības. Lugā Laimdota un Spīdola ir pretstati, varbūt būtu pārspīlēti teikt – diena un nakts, gaisma un tumsa, tomēr – arī ne pārlieku tālu no tā. Iestudējumā Guna Zariņa attiecībā pret Maijas Doveikas Laimdotu izceļ citu niansi, frāzi, ko varone saka it kā lielīdamies – ka viņa ir visa, bet Laimdota tikai daļa. Kairiša iestudējumā tā tiešām ir, jo Zariņa līdztekus psiholoģiski pamatotai mīlošas sievietes greizsirdībai, sāpēm, maigumam, rakstura šerpumam (un tā tālāk, un tā joprojām) nospēlē kaut ko vairāk par konkrētu sievietes raksturu. Viņa spēlē sievišķo arhetipu – mūžīgo, pārlaicīgo, ar visām šķautnēm, kas šādā tēlā iederīgas: dēmoniskumu un dievišķību, seksualitāti un mātišķumu, iznīcinošo un radošo pirmsākumu. Un vienlaikus viņas ir arī pretstati – gaisma un tumsa, iņ un jaņ, kur katras graudiņš atrodams arī otrā. Vai tad galu galā nav paradoksāli, ka no gaismas nākusī, Laimas dotā Laimdota Lāčplēsi gremdē, kamēr tumsas meita Spīdola ieceļ bezgalībā?

G. Zariņas Spīdolas attiecības ar U. Anžes Lāčplēsi ir veidotas tik smalki un neviennozīmīgi, tik fascinējoši... Par izrādes kulmināciju kļūst nāves salas aina, ko Kairišs traktē kā abu varoņu pirmo satikšanos pēc būtības. Skatā, protams, netrūkst arī sava daļa ciniskas ironijas. Zeltā mirdzošā kleitā ar milzīgu šlepi Spīdola ar savu pārpasaulīgo skaistumu iekaro nu jau gluži nelaimīgo, bez jebkāda mērķa palikušo Lāčplēsi. Viņam atveras jauna pasaule, jo pirmo reizi dzīvē viņš grib kaut ko tādu, ko kāds cits nebūtu pateicis priekšā. U. Anže nospēlē to, ka Lāčplēsis Spīdolā absolūti un bez atlikuma iemīlas. Un pat tas, ka viņa, kā izrādīsies, šai ainā stāv uz ledusskapja, kurā “glabājas” Laimdota (no vienas puses, acīmredzami pārtikas produkts, no otras – tomēr svaiga, jo vai tad ne tā uzglabā gaļu? un vai tad ne to Spīdola vēlas – mūžīgu Latviju?), emocionālo pārmaiņu viņā nespēs pārlauzt. Aina rada nepārprotamu emocionālu sajūtu, ka Lāčplēsis savā izvēlē starp abām sievietēm būtiski kļūdās. Nevis kā vīrietis (lai gan cilvēciski, noraugoties viņa mokošajos centienos pirmo reizi mūžā patstāvīgi saprast ja ne pasauli, tad vismaz sevi, viņa kļūst žēl), bet kā varonis. Tikko sācis pāraugšanas procesu, viņš to tūlīt pamet.

To, ka kļūda ir pieļauta, Lāčplēsis, neteiksim, saprot, bet sajūt izrādes beigu ainā. Ar milzīgu piepūli U. Anžes varonis mēģina sadzirdēt Spīdolas jau izmisīgi sludināto pretsparu stagnācijai. Nesaprot, dusmojas un tomēr turpina mēģināt. Beigu beigās atrisinājums ir vajadzīgs, un Lāčplēsim tas izrādās traģiski cildens – labprātīga iešana nāvē. Kairiša ģeniālākais izcēlums no lugas ir Lāčplēša nāves/cīņas daba: viņš iet bojā, nespēdams pārspēt pats sevi. Melnais bruņinieks šajā Ugunī un naktī nav kaut kāds ārējs ļaunums vai, pasarg’ Dievs, etnisks/politisks spēks, bet gan viņa paša spoguļattēls, otrais es, kas ieslēdzis iepriekš paredzētā slazdā un neļauj iet jaunus – lielākus, tālākus, plašākus – ceļus. Tas arī viss – tik vienkārši un izmisīgi sāpīgi.

Man liekas, šis secinājums ir nepārvērtējami būtisks. Laikā, kad norma jebkurā dzīves jomā ir tukšas frāzes par šķietami lieliem mērķiem, kad sabiedrība kopumā izliekas (varbūt – domā), ka ir intelektuāla, lai gan īstenībā nereti nav pat labas vidusskolas līmenī, kad visi par visu ir spējīgi spriest (neraugoties uz to, ka zināšanu visbiežāk trūkst)... Galu galā nav pat jāskatās tālāk par Latvijas teātriem, kuru zālēs arī aizvadītajās sezonās par normu ir kļuvusi nekritiska bezdomu sajūsma par jebko. (Starp citu – šosezon Uguns un nakts pirmizrāde manā pieredzē ir vienīgā, kurā publika nesarīkoja stāvovācijas, un tā ir labākā līdz šim pirmizrādītā sezonas izrāde.) Mēroga trūkums nogurdina, pieticība notrulina, instinktīva vairīšanās no nepazīstamā un sarežģītā – degradē.

Es, protams, neesmu tik naiva, lai domātu, ka Kairiša izrāde tajā visā ko būtisku mainīs. Droši vien jau arī nevar mainīt, jo Rainim, visticamāk, ir taisnība: paši spēj mainīties tikai dievi; pārējos – vai nu uzaudzina ar sapni par bezgalību (ētisku, intelektuālu, garīgu), vai arī salauž, cenšoties to iegrūst dvēselē post factum. Bet vienā ziņā Kairiša Uguns un nakts tomēr ir milzīga vērtība – vismaz uz īsu brīdi tā ļauj justies mazāk vientuļam. Izrādās, ir tomēr vēl daži, kas arī domā: apstāties (ne tikai horizontālē, bet arī vertikālē) nozīmē mirt. Lai cik vecmodīgi tas izklausītos.