Gāju meklēt Ziemeļmeitu
Pēc Ģertrūdes ielas teātra iestudējuma “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” noskatīšanās vēl nevar pateikt, kas iestudējuma veidotājiem bijis svarīgāk – jauniešu auditorijai izstāstīt Kārļa Skalbes pasaku vai piedāvāt mūsdienīgu literatūras klasikas interpretāciju Andreja Jarovoja režijā. Ja šāda klasikas darba nosaukums parādās teātra repertuārā, būtu sagaidāma vismaz viena no izvēlēm. Taču pirmizrādes vakarā redzētais vairāk liek domāt par studiju procesa darbu. Gan tāpēc, ka izrādē darbojas tikai studenti (Māras Ķimeles audzinātais Dramatiskā teātra aktieru un režisoru 3. kurss Latvijas Kultūras akadēmijā), gan tāpēc, ka jūtama diezgan smagnēja spēkošanās ar Skalbes valodas vieglumu, un vēlmē radīt izteiksmīgu formu daļēji tiek zaudēta teksta poētika.
Tas, ka teātris rūpējas, lai klasiķi netiktu piemirsti, ir lieliski. Tikpat svarīgi, lai “skolotājs” – šajā gadījumā teātra iestudējums – palīdzētu ieraudzīt paralēles ar mūsdienām. Atceros, ka, piemēram, mana latviešu valodas skolotāja šīs Kārļa Skalbes pasakas kontekstā lika rakstīt mums eseju par tēmu – ko meklē, bet neatrod (vai atrod) grupas “Jumprava” dziesmas “Ziemeļmeita” varonis. Tas Skalbes tēlus ļāva ieraudzīt tās dienas un savām acīm.
Kārlis Skalbe profesionālajā teātrī nokļūst visai reti. Pirms dažiem gadiem Dailes teātrī atraktivizēt Skalbes “Pasaku par vērdiņu” mēģināja Pauls Timrots (2011). Konceptuāli daļa no Skalbes pasakas par Ziemeļmeitu tika izmantota Mārtiņa Eihes iestudējumā “Daugava” Valmieras Drāmas teātrī (2013). Viesturs Meikšāns par neveiksmīgu atzītā iestudējuma kontekstā rakstīja, cik suģestējoši Aigars Apinis runājis Skalbes pasakas sākumdaļu [1]. Man nepalaimējās šo iestudējumu redzēt, bet iztēlojos, ka līdzīgi kā Skalbes vārds skanēja citā – manis redzētā uzvedumā. Tas bija vairāk nekā pirms desmit gadiem iestudējumā “JRT aktieri stāsta Kārļa Skalbes pasakas” (2002). Kārļa Skalbes pasaku pārlaicīgums izskanēja neuzpucēts, bez jebkādas anturāžas un ievērojamiem inscenējuma elementiem. Toreiz katrs aktieris bija sagatavojis un pie aizvērta skatuves priekškara izstāstīja vienu paša izvēlētu Skalbes pasaku. Šā uzveduma režisore bija Aina Matīsa, kas nozīmēja absolūtu iedziļināšanos visos smalkumos, kuri svarīgi teksta pārraidei, radot priekšnesumu, kurā tiek mīlēta valoda un maksimāli atklāta autora poētika.
Vērojot Jarovoja iestudēto studentu izrādi, rodas pārliecība, ka šiem jaunajiem cilvēkiem noteikti gribas spēlēt (radīt) teātri, taču diemžēl jūtams arī tas, ka viņiem nav daudz ko teikt par Skalbi un dedzīgo jaunekli, kas dodas meklēt Ziemeļmeitu. Izrādes anotācijā minēts, ka tā korespondē ar aktualitātēm Ukrainas kara un bēgļu kontekstā. Bēgļu faktors, protams, ienāk prātā ainā, kurā pasakas jauneklis Miera un Pieticības Malā pēc neveiksmīgas sacelšanās mēģinājuma tiek nomētāts ar akmeņiem (izrādē izžmiegtiem citroniem). Taču asociācija ir ļoti trausla – tik vien, ka jauneklis ir citādais, pašapmierinātu mieru ārdošais. Cilvēki, kas mūk no kara posta pārņemtajiem reģioniem, drīzāk meklē mieru un pieticību. Savukārt iestudējuma akcents likts uz jaunību, jauniešu vēlmi priecāties un dzīvot – kā vēsta izrādes anotācija, tā esot pretreakcija kūtrumam Miera un Pieticības Malā.
Ja nebūtu redzēta cita Andreja Jarovoja izrāde – “Heavy metal” Ģertrūdes ielas teātrī, rastos greizs iespaids, ka “Ziemeļmeitas” režisors ir gan apolitisks, gan savam vecumam neadekvāti naivs. Jo nav skaidrs, pret ko īsti jaunās izrādes varoņi nostājas vai par ko iestājas. Pieļauju, ka līdz galam gan saprast, gan uztvert galvenā varoņa iniciācijas ceļu apgrūtina tas, ka – visi ir viens, un viens ir visi. Jaunekļa-meklētāja tekstus pārmaiņus runā gan Oskars Vīksne, gan Mārtiņš Velps. Nevaru uzminēt, vai apzināti pirmā puiša vizuālais tēls (kostīmu māksliniece Ieva Veita) veidots vairāk kā Antiņš, kam piešķirts vecmodīgs uzvalciņš, bet virslūpu klāj 80. gadu donžuāna ūsiņās. Oskars Vīksne Skalbes tekstus tikai izteiksmīgi deklamē. Tikmēr jaunekļa “otra pusīte” ir izteikti mūsdienīgs jaunietis. Mārtiņa Velpa uzvedība un skatuviskā eksistence liecina par “karstu un jūtīgu sirdi”, jaunajam aktierim ir skanīga balss un patīkams tembrs, turklāt ģērbts viņš salīdzinoši stilīgāk – rozā auduma kreklā un atbilstoša izmēra biksēs. Teksta sadalījums starp abiem šķiet visai mehānisks. Arī Vabulītes runātais sadalīts starp divām aktrisēm. Iespējams, tādējādi bijusi vēlme piedāvāt skatītājam ieraudzīt to, ka katrā no mums ir kaut kas gan no šī jaunekļa-meklētāja, gan no Vabulītes bērnišķīgi kaprīzās omulības, gan no citām gana kolorītajām Miera un Pieticības Malas personām (starp kurām izrādes versijā viena no komiskākajām ir Toma Treiņa spēlētā pravieša Ruņģa darbošanās).
Iestudējumā jūtama ļoti vitāla laikmetīgās dejas elementu klātbūtne – jaunās horeogrāfes Agates Bankavas vadībā visi jaunieši kustas brīvi un organiski. Kādā brīdi pat iedomājos, vai priekšnesums nebūtu iespaidīgāks, ja atstātu tikai kustību un scenogrāfiju? Pastiprinot izrādes “kustīgumu” un ritmu, ik pa laikam galvenā varoņa stāstījuma fonā daži vai visi izrādes dalībnieki veido kustību zīmējumus. Tomēr viss izdomātais un kopā saliktais īsti nesalīmējas. Izrādes ārējāsdinamikas kontekstā galvenie varoņi izskatās kusli un apjukuši, kā nejauši iemaldījušies šajā stāstā.
Miera un Pieticības Malā aktieri, atveidojot omulīgos resnīšus, tēlus nedaudz kariķē. Attieksmē pret atveidojamajiem varoņiem nav manāms ne nosodījums, ne attaisnojums, tās drīzāk ir maskas, kas tiek uzliktas, uzsverot spēli un spēlēšanos. Sak, “mēs jau tikai ampelējamies, un ar šiem Pieticība Malas cilvēciņiem mums nav nekāda sakara”.
Fragmentā, kurā Aminatas Grietas Diarras un Annas Neles Āboliņas Vabulīte rāda jauneklim miglas un vēja taisīšanu ar ventilatora un dūmmašīnas palīdzību, ļauj aizdomāties – vai Miera un Pieticības Mala nav zināmā mērā ekvivalents teātrim, kas arī ir noslēgta vide ar saviem iekšējās kārtības noteikumiem, dūmu mašīnām un vēlmi “aizmirsties” no reālās pasaules problēmām? Turklāt vēlme aizmirsties taču iespējama gan vienā, gan otrā rampas pusē... Bet diez vai caur Skalbes darbu neatkarīgais teātris ir vēlējies runāt par lielo, pašpietiekamo valsts teātri, kas vismaz Latvijā patlaban mākslinieciskajā ziņā ir tieši tikpat pretrunīgs, cik ikkatrs no neatkarīgajiem.
Izrādē Skalbes teksts ir īsināts un nedaudz pamainīti vietām arī fragmenti, taču naratīvu tas nenojauc. Diskutējami drīzāk ir klāt pierakstītie krikumi, kuru uzdevums acīmredzot bijis kalpot labākai uztveramībai jauniešu auditorijā. Taču pēkšņie Vabulītes neapmierinātības izsaucieni “Kāpēc es vienmēr uzraujos uz idiotiem?” vai “Tu esi cūka!” izklausās pēc svešķermeņiem. Turklāt – vai tad “cūka” Miera un Pieticības Malā drīzāk nebūtu kompliments? Cūku bēru mielastā gan te visi enerģiski grauž citronus, kas citā ainā kalpo kā akmeņi jaunekļa nomētāšanai. (Citrona simbolisko jēgu Pieticības Malas peripetijās tā arī neizdodas uzminēt.)
Spēles telpu veidojuši Andrejs Jarovojs un Ieva Kauliņa. Izrādei, kurā svarīga vieta atvēlēta kustībai, spēles laukuma grīda klāta ar atbilstošu segumu. Vides un vietas tēlošanai izrādes gaitā nemitīgi dažādās kombinācijās tiek sastatītas vairākas cilvēka auguma izmēra kastes. Varētu šķist – katram dalībniekam pa “mūža mājai”. Viņi gan staipa tās uz muguras, gan tajās sēž vai slēpjas, izmanto kā katedru un galdus. Kaut arī ĢIT iestudējuma kastes ir gana smagas un ne pārāk mobilas, mani, kas redzējusi Alvja Hermaņa “Divpadsmit krēslus” JRT, déjàvu izjūta izrādes laikā tomēr nepamet.
Vienkārša zīme šķiet arī mīkstais peldmētelis, ko Miera un Pieticības Malas ainā uzģērbj aktieri, lai raksturotu pašpietiekamu norobežošanos no ārpasaules. Savukārt abām meitenēm, kas spēlē Vabulīti, Miera un Pieticības Malā uzēstos labumus pasvītro garas kažokādas vestes. Uz šī omulīgi siltā fona abstrakti auksta un mehāniski racionāla izskatās šmaugā, blondā, Lielvārdes jostu rakstu apdrukas legingos ģērbtā Ziemeļmeita, ko atveido Ilva Centere. Grims veidots, uzsverot jūras zilu svītru pār acīm, kas pa gabalu izskatās pēc ļoti šaurām peldbrillēm. Lai arī viņas plastikā, virpuļojot un sadejojot ar abām jaunekļa “pusītēm”, jaušams vieglums, Ziemeļmeitas klātbūtne šajā versijā ir vairāk shematiska. Arī tāpēc, ka lielāko izrādes laiku viņa pavada, kaut kur spēles laukuma sānos sēžot un no malas vērojot izrādes norisi. Savukārt kvēlojošo jātnieku jeb kāvu ainā Ziemeļmeita agresīvi stumda un grūsta lēnīgo meklētāju. Šī aina, pateicoties aktīvam horeogrāfiskajam zīmējumam, kurā darbojas visi aktieri, ir dinamiska, atmosfērā manāma pat trauksme. Pieļauju, ka tāda varētu būt Skalbes jaunekļa iekšējā vēlme līdzīgi kā kvēlojošajam jātniekam “liesmot un zobenu vēcināt”, taču izrādē Mārtiņa Velpa varonis savas nosvērtās uzvedības dēļ drīzāk atgādina pārliecinātu pacifistu.
Interesanta šķiet ideja izrādē piesaistīt laikmetīgās dejas horeogrāfu un no atsevišķiem teksta fragmentiem radīt dziesmas (mūzikas autori ir paši studenti Mārtiņš Zariņš un Mārtiņš Velps), ko jaunieši paši arī izpilda. Kā studiju darbs tas ir mērķtiecīgs priekšnesums skatuves pieredzes un dažādu izteiksmes līdzekļu apguves procesā (vēl būtu bijis noderīgi iesaistīt runas pedagogu). Kaut arī šis kurss oficiāli tiek saukts par “dramatiskā teātra aktieru un režisoru kursu”, šajā izrādē iespējams ieraudzīt arī muzikālā teātra mākslinieku potenciālu. Bet cerēju satikt arī Ziemeļmeitu. To īsto, Skalbes domāto. Izrādes finālā tiek izgaismoti skatītāji, tātad – jāmeklē tālāk.
[1] Meikšāns V. Kāpēc man patika Daugava. http://www.kroders.lv/runa/333
Rakstīt atsauksmi