Dita Jonīte

Teātra kritiķe

Gaidīšanas svētki papelēs

Ir 1959. gads, un trīs Pirmā pasaules kara veterāni vada savas dienas kādā Francijas pansionātā. Tie ir daži Jaunajā Rīgas teātrī tapušā Ģirta Ēča jaunākā iestudējuma “Lidojošā klusuma darbnīca” atslēgas vārdi. Realitātē ir 2016. gada pavasaris, pasaulē karo visapkārt, bet paradoksālā kārtā izrādē par to jādomā maz.

Jaunā izrāde drīzāk ir intelektuāla komēdija par draudzības un vientulības tēmu. Vecos vīrus spēlē Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš un Gatis Gāga. Vecīši ir šarmanti, ko nodrošina aktieru humora izjūta un lugas autora Žeralda Sibleirasa (Gérald Sibleyras, dz. 1961) asprātīgie dialogi. Vērojot aktierus, kuri kārtējo reizi iejutušies vecu un slimu cilvēku ādā, aizdomājos, ka pēc 10 vai 20 gadiem, iespējams, tikpat bieži šajā teātrī skatīsimies iestudējumus, kuros vecākās paaudzes aktieri spēlēs bērnus. Teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis skatītājus jau ir “brīdinājis”, ka JRT novecos kopā ar saviem skatītājiem (kā redzam, aktieru trupa īpaši netiek papildināta ar jauniem spēkiem). Tātad tuvākajā nākotnē spēles ar vecumu varētu notikt otrā virzienā. Starp citu, tieši šī skatuve pirms 35 gadiem piedzīvoja Ādolfa Šapiro leģendāro iestudējumu “Gaidīšanas svētki”, kas tapa pēc Paula Putniņa lugas un kurā bērnus spēlēja vecākās paaudzes aktieri.

Ģirta Ēča iestudējuma temporitms apzināti veidots lēns, it kā pieskaņojoties iedomātai ikdienas rutīnai veco ļaužu mītnē. Šiem cilvēkiem vairs īsti nav ko gaidīt, tādēļ arī bēgšanas ideja, kas piedzimst Renē, Fernāna un Gistava prātos, līdzinās svētkiem. Parasti gatavošanās svētkiem dod spēcīgāku svētku sajūtu nekā paši svētki. Arī šiem vīriem gatavošanās pilnīgi noteikti sagādā prieku un azartu.

Bēgšanas sagatavošana ir arī kā spēle. Tāpat kā šo trīs varoņu ikdienas tikšanās uz terases, lai vienu stundiņu dienā pabūtu biedru kompānijā. Izrādes veidotāji spēlējas ar skatītāja uztveri: Ģirta Ēča un mākslinieka Kristiana Brektes scenogrāfija, kuru papildina Austras Hauks mainīgās videoprojekcijas skatuves fonā, liek domāt par fragmentu, kas izlūzis vai izkritis no īstās dzīves (vai arī no vēstures?). Spēles laukums, kur lielākoties norisinās izrādes darbība, atrodas uz paaugstinājuma. Šī platforma atgādina jūrā dreifējoša kuģa fragmentu, kura centrā ir divi būtiski objekti: masts, kas izskatās pēc nokaltušas egles stilizācijas, un akmens skulptūra – suns. Kreisajā tālākajā platformas stūrī iebūvētas arī mazas ērģelītes, pie kurām Ģirta Krūmiņa Fernāns ik pa brīdim piesēžas, lai spēlētu. Instruments noder arī kā sēdeklis, lai atpūstos un padomātu, kamēr pārējie divi draugi kārtējo reizi iedegušies strīdā.

Spēle jeb balansēšana starp realitāti un nereālo pasauli turpinās ainu pārejās. Piemēram, Kaspara Znotiņa Renē – šiverīgākais no trijotnes – ik pa laikam platformu pamet, iegāžoties kaut kur aiz podesta, skatītājam neredzamā bedrē. Kad arī Gata Gāgas Gistavs reiz saņēmies izmest līkumu ārpus pansionāta teritorijas, viņš līdzīgi ieveļas “nekurienē”. No otras puses – šī “nekuriene” ir ļoti, ļoti reāla. Un smeldzīgi skaista. Tajā visi trīs varoņi satiekas komponista Jēkaba Nīmaņa trauslajās melodijās, kas aranžētas trim instrumentiem – ērģelītēm (fināla gabals arī klavierēm), akordeonam un obojai. Lugā Renē un Fernāna instrumentu spēle bērnībā tiek tikai pieminēta. Režisors attīstījis šo niansi, izrādē iesaistot tos aktierus, kas prot spēlēt instrumentus, komponists attiecīgi uzrakstījis vairākus skaņdarbus.

Aktieri šajās instrumentālajās starpspēlēs it kā izkāpj no večuku stīvuma un slimībām, vienojoties saskanīgā orķestrītī. Kopīgā muzicēšana veido izrādes emocionālo rāmi, un ir būtiski, ka dzīvajā izpildījumā muzicē paši aktieri. Tas gan aktieriem sagādā papildu grūtības un dubultu koncentrēšanos, par ko liecināja 29. marta izrāde, kad iestudējumu skatījos otro reizi. Kaut kas lika buksēt izrādes ritmam arī kopumā, un šķībie obojas toņi un nesaskaņotais ritms jo īpaši jauca izrādes rimto plūdumu, kas 24. marta vakarā bija līdzsvarotāks, bet muzicēšana – pārliecinoši harmoniskāka.

Skaidru robežu starp realitāti un fantāzijas pasauli jauc arī aktieru psihofizika. No vienas puses, sekojot veco vīru pārvietošanās grūtībām, empātiski spēju iztēloties sevi viņu ādā jeb gaitā, taču, nokāpjot un izkāpjot no savas instrumenta “bedres”, Ģirta Krūmiņa Fernāns ir sprauns kā atlēts. Tāpat arī Gata Gāgas Gistavs, šķietami pilnīgi nespējīgs normāli staigāt stīvo kāju dēļ, citā brīdī mierīgi spēj veikt piepumpēšanos, uz tām stingri atbalstījies un ignorējot pamperos ievīstīto dibenu. Mans ķermenis sajūt melus, un es nesaprotu – vai tā ir nekonsekvence vai apzināta skatītāja uztveres maldināšana. Varbūt šo “nepilnību” jeb nekonsekvento vecuma spēlēšanu vajadzēja attīstīt vēl vairāk – jo, piemēram, Renē un Gistava tango improvizācija ir ļoti asprātīgs kustību moments, simboliski satuvinot abus biedrus it kā jaunā attiecību kvalitātē.

Kara veterānu kompānijā vadošo lomu spēlē Kaspars Znotiņš, kura atveidotais Renē pansionātā gan pavadījis jau 25 gadus, tomēr saglabājis apbrīnojamu dzīvelību. Kā īsts ceremonijmestrs viņš ar savu štociņu tiešā un pārnestā nozīmē biksta arī abus pārējos biedrus. Vērojot šo vīriņu ar milzīgo degunu un izspūrušo rudo matu ērkuli (grima un parūku māksliniece Sarmīte Balode), no vecuma galīgi nav bail. Znotiņa Renē ir naivi mīļš, īstajos momentos attapīgs un gana empātisks. Viņam patīk dzīvot, patīk šiverēt, patīk kontaktēties un būt kaklam, kas groza galvu (organizēt notikumus). Balss pacelšana pārlieka uzbudinājuma mirkļos tikai vēl košāk iekrāso Znotiņa atveidotā varoņa emocionālo personību. Tā kā Renē mīl dzīvi, tā arī aktieris, šķiet, mīl savu varoni.

Atturīgāks sava varoņa atveidojumā ir Ģirts Krūmiņš, kura Fernāns ir tāds kā rezonieris Renē un Gistava starpā. Krūmiņam labi izdodas saglabāt sava varoņa noslēpumu attiecībā uz biežajām ģībšanas lēkmēm: tā arī neizdodas uzminēt, vai katra nākamā “atslēgšanās” patiešām ir galvas traumas sekas, vai arī lieliska Fernāna aktiermeistarība, to simulējot ik reizi, kad viņam nepatīk saspīlējums attiecībās. Rene ir kā liels bērns, un līdz ar to šāda uzvedības taktika viņam pat ļoti piestāv.

Neizskaidrojama distance starp aktieri un skatuves tēlu redzama Gistava atveidojumā – Gatis Gāga tik brīnišķīgi uzrakstītos (lieliskā Santas Remeres tulkojumā!) Sibleirasa tekstus runā no sevis atsvešināti – tos vienkārši atskaņo, nevis iedzīvina. Līdz ar to vārdu un domu spēles, kā arī dialogu atsperīgums zaudē daļu no sava šarma. Autors Gistavu apveltījis ar Ēzelīša Ī-ā dzīvespriecīgo pesimismu, ar kuru tiek “uzspridzināta” teju katra doma vai replika, kuru izteikuši Renē un Fernāns. Taču izrādē asprātību dzirksteles nešvirkst tik efektīgi, kā to varētu sagaidīt.

Skatuves telpa negaidītā kārtā atgādina Katrīnas Neiburgas scenogrāfisko risinājumu Ineses Mičules izrādei “Pilna Māras istabiņa” – tāpat skatuves centrā novietots ieslīps paaugstinājums, tāpat tiek rādītas kosmosa fantāzijas videoprojekcijās. Austras Hauks video ļauj nolasīt arī stilizētus plaušu rentgena uzņēmumus un veca cilvēka ādas mikroskopiskus tuvplānus. Vizuāli izrāde risināta visu iespējamo toņu pelēkā krāsu paletē, kurā harmoniski ieguļ arī Annas Heinrihsones veidotie kostīmi. Pārsvarā valda puskrēsla, kurā varoņus skaidri saskatīt brīžiem pat neiespējami. Protams, tā jau ir tikai fantāzija, gabaliņš no dažu francūžu vēstures, kurā neviens vēl pat nevarēja iztēloties teroraktu sprādzienus Parīzē 2015. gada novembrī. Tur, tālajā 1959. gadā, vecīšiem ir mierīga dzīve pansionātā. Arī 2003. gadā, autoram rakstot lugu, viss vēl ir salīdzinoši mierīgi.

Izrādes vecīši jūtas kā dzīves malā (jūras šalkoņa ierakstā neviļus izveido asociāciju pāri: jūras mala – dzīves mala). Vai tie, kas kļūs par invalīdiem teroraktu sprādzienos, arī kādreiz tikpat mierīgi varēs savas vecumdienas pavadīt pansionātos? Par to varbūt arī nav jārunā komēdijās, turklāt šī nav gluži parasta komēdija, jo, redz, lika aizdomāties arī par šodienu.

Un tomēr izrāde ļauj noticēt, ka vecīši tiek līdz papelēm, kuru šalkoņu tik ļoti mīl Gistavs, bet nespēj saprast Renē, kamēr Fernānu papeļu kalnā visvairāk dzen iedomāta datumu fobija. Finālā visi trīs satiekas mūzikā, iebrienot miglā, pret skatītajiem atstājot akmens suni ar degošām acīm.

Tikai vairākkārt atkārtojot un piedomājot, spēju atcerēties šī iestudējuma nosaukumu. Arī izrādes laikā turpināju prātot – kāpēc bija jāmaina oriģināls “Papelēs šalko vējš”. Tomēr tas netraucē atzīt, ka šī pasaka par kara veterāniem Francijā ir pieklājīga JRT repertuāra vienība, kas iespēlējoties varētu iegūt vajadzīgo vieglumu, kas nepieciešams saturīgai un labai komēdijai.