Toms Čevers

Teātra kritiķis

Lietu kārtība un pasaules glābšana

Sociāli, politiski, ekonomiski un vispār pilsoniski jūtīgais dramaturgs Jānis Balodis pacietīgi ausās, skatās, analizē un salīdzina vārdus ar darbiem – cēlos, bet citkārt savtīgos nodomus ar to praktisko realizāciju. Kaut arī viņam nav raksturīgi ne saudzēt apkārtesošos mazos cilvēkus, kas pārāk bikli kūņojas pa dzīvi, ne sevi pašu, aizvien meklējot īsto aktīvas līdzdalības veidu mūsu kopīgās dzīves plūdumā, līdz šim dramaturgs daudz runājis par amatpersonām. Viņu liekulīgo morāli, kuras maldīgajam pravietīgumam paši jau noticējuši, Jānis Balodis vienmēr pratis izvilkt dienasgaismā un abstrahēt no ikdienas notrulinošās žvadzēšanas.

Dailes teātra Kamerzālē iestudētā Jāņa Baloža luga “Mana māsa” ir tā paša rokraksta citāds pieraksts. Autors atkal skāris sabiedriski jūtīgu tēmu, liekot aizdomāties, kā ģimenei iespējams samierināties ar tuvinieka nedziedināmu slimību un kā atbildēt uz mūžīgo jautājumu, kāpēc nelaime piemeklējusi tieši viņus. Tāpat – vai jebkad valsts nodrošināto sociālo aprūpi varēs saukt par pietiekamu, lai vismaz kaut kā atvieglotu nelaimes skartā cilvēka neapzināti nepiepildīto eksistenci, pat ja viņš šo aprūpi tikpat nespētu patiesi novērtēt. Jo pacietība un izturība šķiet bezgalīga tikai līdz brīdim, kad ne sauktais, ne aicinātais pārbaudījums iecirtis zobus paša vārīgajā miesā. Jāņa Baloža izmantotajam materiālam, kā ierasts, piemīt īstuma kvalitātes, taču šoreiz runa nav par reālo dzīvi vēstošiem un paradoksālā kārtā šo dzīvi apliecināt nespējīgiem raksturlielumiem – valstiskiem pētījumiem, ziņu virsrakstiem un skaitļiem statistikas annālēs, profesionāli konotētiem komentāriem. Šoreiz autentiskumu nodrošina tikšanās reizēs ar cilvēkiem, kuriem diagnosticēti dažādi garīgās veselības traucējumi, un sarunās ar viņus atbalstošām personām gūtie iespaidi. Taču izrādē jebkāda atsvešinājuma vietā tiek piedāvāta pilnīga ikdienas reprezentācija pāris metru attālumā no skatītājiem, kas šoreiz izkārtoti vairākās rindās pa perimetru spoži baltam ringam, pierādot, cik efektīvi tomēr iespējams izmantot tumšo sienu iegrožoto spēles telpu ar zemajiem griestiem. Šaurība jo uzskatāmāku vērš skatītāju acu priekšā notiekošo jaunās, gudrās un veiksmīgās Ilzes (Ieva Segliņa) fatālo cīņu par pēdējām spēka rezervēm sevī un ticību neiespējamajam, ka aprūpējamās vecākās māsas Ievas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) nedziedināmā psihiskā kaite beidzot atkāpsies vai vismaz piedzīvos remisiju.

Mākslinieka Māra Ruskuļa veidotā scenogrāfija ir nosacīta – uz kopā saskrūvētiem, viegli kopjamiem plastikāta galdiem ar metāla kājām, kurus apgaismo vēsa laboratorijas tipa gaisma, spēles laukuma centrā nekārtīgi sastatīts daudz savstarpēji nesaistītu sadzīvisku lietu. Tās atbalso haosu, kas valda Ievas galvā un ko Ilze izmisīgi tiecas sakārtot, vienlaikus kopdama arī māsas savandīto telpu, līdz viņas pašas veselais saprāts neiztur un sabrūk. Tas ir apmaldījies neiespējamajā ceļojumā, kurā viņu ierāvusi līdzšinējās bezrūpīgās dzīves nosacītā bezkompromisu neticība šķēršļiem, kas aizsedz mērķus.

Ir acīmredzami, ka radošajai grupai svarīgākais bijis darīt atklātībai Jāņa Baloža rediģētos dabas vērojumus, režisoram Mārtiņam Eihem maksimāli precīzi un tieši uz skatuves pasniedzot dramaturga tekstu. Izrādei ir izteikts sociāla projekta raksturs, kam ir potenciāls šokēt, likt skatītājiem spēji sasprindzināt jutekļus un nemierā vibrēt. Taču nevaru neapzināties, ka izrāde notiek Dailes teātrī, kas līdz mūsdienām spītīgi (un dažādībai varbūt pat labi, ka tā) konsekventi glabā teātra kā mākslas tempļa statusu, kur aktīvas līdzdarbošanās vietā skatītājs radis mīkstos krēslos skatīties, kas notiek aiz ceturtās sienas. Varbūt izklausās vecmodīgi, bet nedomāju, ka šī ir īstā telpa sociāliem pētījumiem, un kur nu vēl apstākļos, ja līdz kāpnēm, kas ved uz kaut kur lielās ēkas nostūrī iekārtoto eksperimentālo skatuvi, jādrūzmējas kafejnīcā starp uzpucētām dāmām un elegantiem kungiem, kūku un kafijas aromātu… Var būt, ka izrādes veidotāji par to vispār nav domājuši, bet varbūt tā ir apzināta izvēle, lai jo spēcīgāk lauztu iesīkstējušus priekšstatus, korespondējot izrādes centieniem likt pārdomāt cilvēka spējas un iespējas rīkoties neracionāli, bet saskaņā ar savu sirdsbalsi, šoreiz īpaši gan neanalizējot motīvus, kas šo rīcību vada.

Par telpu aizdomājos, mēģinot tikt skaidrībā ar savu atturīgo attieksmi pret redzēto, bet būtiskāks ir kas cits. Ilze Ķuzule-Skrastiņa autisma skarto jauno sievieti atdarina laikam uz 10 ar plusu, ja būtu jāvērtē etīde iestājeksāmenā, – ar apbrīnojamu spēju vienlaikus pārvaldīt balsi, mīmiku un ķermeņa plastiku, brīvi atklājot būtni, kas funkcionē pati pēc savām likumībām. Taču teātrī, kā zināms, svarīgi ir ne tikai, kā spēlē, bet arī, ko spēlē. Ar naturālistisko atveidu (lielāku efektu varētu panākt, uz skatuves uzvedot tikai patiesi slimu cilvēku), skatītājs it kā nepastarpināti tiek konfrontēts ar realitāti gandrīz divas stundas no vietas. Vai tādējādi paredzēts apelēt pie skatītāja līdzcietības? Vai izrādes mērķis ir izsaukt vainas apziņu par nespēju pieņemt citādo, par nespēju ziedot aizvien vērtīgāko laiku, ko mūsdienu racionālais cilvēks varētu izlietot daudz lietderīgāk? Vai pārbauda skatītāja empātijas spējas? Gribu domāt, ka personīgi ar šiem jautājumiem tieku galā. Tā vietā, lai, iespējams, vienkārši aicinātu aizdomāties par savu daudzmaz sakārtoto dzīvi iepretī tiem, kam tādas nebūs nekad, no skatuves saklausu visai auditorijai, tātad sabiedrībai kopumā un katram no mums atsevišķi izvirzītus pārmetumus neiejūtībā, vienaldzībā, virspusējībā un apmātībā vienīgi ar sevi. Droši vien lieki piebilst, ka cilvēki, kuriem šī izrāde būtu jāredz, uz teātru kamerzālēm parasti nenāk. Bet, kā jau bija gaidāms, skatītāju pozas lielākoties ir stingas, pieres ir savilktas rūpēs, un lūpas ir sakniebtas.

Šokējot ar tiešumu, otrajā plānā atvirzīti vairāki dramaturga ieskicēti mūsdienu sabiedrību raksturojoši kontrasti, kurus, ja arī nebija iecerēts akcentēt, teksts tomēr nepārprotami piedāvā risināt. Piemēram, interesanti, ka slima un aprūpējama ir tieši vecākā māsa, kurai tradicionālos apstākļos klātos pieskatīt un pamācīt mazāko bērnu ģimenē. Arī pieredzes vairāk ir piecus gadus jaunākajai māsai, un tieši viņa it kā pretēji cilvēka dabai izvēlas upurēt savu daudzsološo dzīvi māsas labā. Bet Ilzes cildeno rīcību nevada svētulīga pienākuma apziņa – varbūt tas ir vēl viens patmīlīgs izaicinājums (tāpat kā prasme izvirzīties dzīves priekšgalā, nesaņemot ģimenes atbalstu un neko nelūdzot mātei, kura meitas reiz nodevusi), bet varbūt viņa vienkārši līdzīgi dramaturga paša izveidotajam publiskajam tēlam ir ideāliste, neraugoties uz ekonomistes izglītību, kas iegūta Rīgas Ekonomikas augstskolā…

Pēdējo sezonu iespaidīgais progress ne mazākajā mērā neliek brīnīties par Ilzes Ķuzules-Skrastiņas tehniskajām spējām. Vienīgi vai aktrisēm nebija jāspēlē pretējās lomas vai vismaz jādublējas? Ieva Segliņa, lai cik pašaizliedzīgi, tomēr atkal spēlē nākamo emocionāli saspringtā tēla variāciju, kas mēdz eksaltācijā aizmirsties, piemēram, kad izmisusi vairs nespēj apmaksāt māsas neskaitāmās terapijas un viņas prātā aizvien uzstājīgāk riņķo domas par to, vai tik tiešām pareizs bija lēmums māsu no aprūpes centra paņemt pie sevis. Tādējādi cita starpā tiktu uzsvērtas dramaturga sacerētās identitāšu rotaļas, jo diezin vai nejaušības dēļ Ilzi un Ievu spēlē aktrises, kurām vārdā Ieva un Ilze. Tas nenoliedzami liek no jauna pakavēties atmiņās pie redzētā un pārdomāt, cik daudz uz skatuves ir tēla un cik daudz nepastarpināti paša aktiera.

Lai vai kā, Jānis Balodis kopā ar radošo komandu pierāda, ka izrādē nav nejaušību, jo ir meklēti un atrasti paņēmieni, kā akcentēt izvirzītās problēmas. Izrādē Ieva ik pa brīdim ieslēdz radio – tehnisku objektu, ar kuru viņai izdevies nodibināt cilvēcisku saikni. Taču tā vietā, lai atskaņotu jebkādus gadījuma pēc izvēlētus sižetus, kuru saturs pašai Ievai tik tiešām ir vienaldzīgs, tie vēsta, piemēram, par Krimināllikuma grozījumiem, kas paredzēs maigākus sodus pedofiliem. Savukārt Ilzei, aprēķinot savus ienākumus un māsas terapiju izmaksas, dota replika iestarpināšanai – vai slimā cilvēka pabalsts pēc pilngadības sasniegšanas tiek samazināts četras reizes tādēļ, ka viņš ir kļuvis četras reizes veselāks? Saprotu Jāņa Baloža principialitāti, bet aktrises intonācijā izteiktais jautājums gan izklausās tikpat tendenciozi, cik ciniski nelokāma ir atbilde uz to – naudas ir tik, cik ir.

Pārliecinātais nevardarbīgās pretošanās kustības piekritējs Jānis Balodis, kurš problēmas līdz šim risinājis publiskas runāšanās kūrēs, savstarpēji apskaujoties un stoiciskā mierā vērojot mākoņus, šoreiz finālā pretrunu pārvarēšanai vai drīzāk izbēgšanai no tām izvēlējies radikālus un, teiksim, īsteni materiālistiskus paņēmienus. Vai būtu pārvarēts naivums un atmests ar roku centieniem izlabot pasauli, radošajai komandai bez personiska vērtējuma pieļaujot kliedzošo kontrastu starp augstas morāles vadīto Ilzi un viņas amorālo rīcību, kad viņa aukstasinīgi likvidē māsas slimības sekas, tā arī nespēdama tās pārvarēt, lai kā to vēlētos? Varbūt tomēr cilvēkam jābūt gatavam nodot daļu savas nelokāmās pārliecības un, pārvarot patmīlību, drosmīgi stāties pretī realitātei, un pieprasīt mazliet vairāk cieņas pret sevi? It sevišķi mūsu dienās, kas pierādījušas, ka ne ar vienu un pat ne ar divu cilvēku dzīvībām diemžēl nav iespējams iespītēt noteiktajai lietu kārtībai.