Edīte Tišheizere

Teātra kritiķe un zinātniece

Skrejošā truša koordinātas

Dž. Dž. Džilindžers ir provokators. Nevis (vai – ne tikai) tāpēc, ka savās izrādēs aizskartu kādus morāles priekšstatus, bet tāpēc, ka pamet savus iestudējumus skatītājam kā cimdu – pieņem izaicinājumu un nāc! Jo, lai skatītos viņa svarīgākās izrādes, patiešām nepieciešams spēks un zināma drosme, tas nav ne viegli, ne patīkami. Un “Bannija Manro nāve”, man liekas, ir arī pašam Džilindžeram svarīgs un ļoti personisks iestudējums.

Varoņa metamorfozes

Dzejniekiem ir viņu “liriskais varonis” – mākslas transformēts alter ego, kāds varbūt nemaz nav iespējams, tāpēc principiāli atšķiras no sadzīvē rādītā tēla, tomēr izsaka autora personības dziļāko būtību. Džilindžeram varētu būt tāds savs “dramatiskais varonis”, kurš ik pa laikam parādās viņa izrādēs. Visatklātāk līdz šim tas, manuprāt, bijis redzams Liepājas teātra iestudējumos “Killera dienasgrāmata” un “Pīļu medības”. Egona Dombrovska aktiera personībā ir spēja spēlēt it kā pretī saprātam, radot tēlus, kuriem vajadzētu izsaukt vienīgi šausmas un pretīgumu, bet tie dīvainā kārtā liek nevis drebināties par pastrādātajām ļaundarībām, bet kopā ar viņu ielūkoties melnā bezdibenī, kurā tomēr vēl aizvien gail kāda dievišķa dzirksts, un sajust skumjas par greizi nodzīvotu dzīvi. Tāds Liepājā bija gan slepkava Jans ar savu mirušo māmuķīti un sarkano plīša lapsiņu, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties, gan līdz izdedžiem izplēnējušais Zilovs.

Bannijs Manro – ceļojošs skaistumkopšanas līdzekļu tirgotājs, kurš katrai sastaptajai klientei piedāvā pilna spektra apkopi un atsaucas uz izdarībām atbilstīgu truša vārdu, man šķiet Jana un Zilova līdzinieks. Pretišķības tam pārpilnām nodrošina savdabīga un nebūt ne svēta trīsvienība: Artūrs Skrastiņš šajā tēlā spēlē trusi Banniju, romāna autoru, rokmūziķi un rakstnieku Niku Keivu, kurš ar to identificējies, un arī pašu Džilindžeru. Artūrs Skrastiņš ir pavisam citādas talanta ievirzes aktieris, kuram vislabāk atbilstu krievu valodas jēdziens лицедей, masknesis, cilvēks ar tūkstoš sejām. Viņa radītie tēli it kā atrodas milimetra attālumā no paša aktiera, palaikam radot iespaidu, ka viņš arī pats tos vēro, un viņam līdzi – skatītājs. Pētnieks, varbūt tā varētu apzīmēt Skrastiņa aktiera būtību, kas ļauj viņam spēlēt varoņus gandrīz neierobežotā amplitūdā, nerēķinoties ar personības iezīmēm un fiziskajiem dotumiem. Līdz ar to cits ir arī režijas piegājiens – “Bannija Manro nāve” ir varoņa izziņas ceļojums, road movie, žanrs, saskaņā ar kura likumiem protagonists vai nu kaut ko nozīmīgu uzzina, vai mainās pats, vai mirst. Šajā gadījumā viņš pagūst visu.

Vārdiem nevar ticēt

Džilindžers lasa tekstus kaut kā savādāk, neticot vārdu tiešajai nozīmei. Vai pareizāk laikam būtu teikt – redzot tekstu darbībā, situācijā, dzīves kontekstā, un tad tas bieži vien iegūst pavisam citu nozīmi. “Killera dienasgrāmata” kļūst, teiksim, par grūti iegūstamu un nepaturamu jūtu apraudāšanu. Tomēr visradikālāk Džilindžers izlasīja Germana Grekova “Hananu”, černuhā ar dubļiem, garīgu atpalicību un incestu ieraugot stāstu par mīlestības neiznīcināmo dabu un apskaidrību, kas pienākas ikvienam Dieva bērnam, lai kāds viņš arī nebūtu gadījies.

Tikpat dīvaini viņš lasījis romānu par Banniju Manro – it kā dzirdot nevis grāmatas vārdus par varoņa nebeidzamo erekciju un vēlēšanos aplekt visu, kas kust, bet Nika Keiva dziesmas. Keiva mūzika man liekas izrādes īstais teksts. (Kaut arī tajā skan Mārča Judža dziesmas un grupa “Ryga” ir neatņemama iestudējuma darbības persona.) Ir tajā, protams, “emocionāla intensitāte un gotiska apsēstība ar nāvi, reliģiju, mīlestību un vardarbību”, kā teikts izrādes programmā. Taču vairāk – dziļa un skumja ironija par pasauli un sevi tajā, kas tik lielā mērā piemīt Keiva mūzikai.

Tieši pateicoties šai Keiva mūzikas intonācijai, ko saklausu iestudējumā, kādā brīdī kā čaula nolobās fizioloģiskie rotājumi, izklaides meiteņu psihodēliski spilgtās parūkas, pat Bannija seksuālā raustīšanās starp stikliem, atspulgiem un ekrāna vīzijām. Paliek kaut kas pilnīgi cits – viņa ceļš pretim nāvei, jā, drastisks, turklāt šā vārda latviskajā nozīmē, proti, gana jautrs un jestrs, taču pilns atklāsmes.

Quo vadis, trusīt?

Šis ir neveiksmīgā komivojažiera pēdējais brauciens, mēģinot kaut ko iesmērēt sarakstā vēl atlikušajām klientēm. Un reizē arī gandrīz vai bībelisks ceļš – pie dēla, pie tēva, pie sievietes.

Sākumā tā ir tikai bezmērķa laišanās pa straumei, neredzot no apkārtējā neko daudz virs jostasvietas līmeņa, tukšojot bāriņus hoteļu istabelēs un melojot sievai Lībijai, ko trauslu, viņa melu un nodevības nāvīgi ievainotu spēlē Ieva Segliņa. Lībijas pašnāvība maina visu. Turpmāk ceļā dodas arī Bannijs juniors. Izstīdzējis puikiņš ar zaķa mici galvā – maigi un precīzi šajā lomā darbojas Anete Krasovska. Viņa nespēlē ne bērnu, ne pusaudzi. Ko tad? Es minētu, mīlošu dvēseli, un tai jau dzimuma nav. Abu Banniju – seniora un juniora – ceļā vienam pie otra atklājas, cik romantisks ir Džilindžers. (Tas mani pārsteidz ik pa brīdim.) Ne sieviešu žurnālu un vakariņu sveču gaismā nozīmē, bet kādā nepārejošā ticībā, ka mīlestība nekur nevar pazust – tā tikai maina izpausmes veidu. Ir kaut kas fantastisks un aizkustinošs dēla un tēva kopējā braucienā – ar uzdāvināto Dārta Veidera, “Zvaigžņu kara” varoņa, figūriņu, kas puikam kļūst par lielāko dārgumu, ar melno briļļu aizdošanu katrā pieturas reizē, ar kopēju dziedāšanu, lēkājot par auto sēdekļiem, kad patiesībā ir tik slikti, cik vien var būt. Bannijs, juniors, jādomā taču, ir pirmā dzīvā radība, ko seniors sajūt mīlam bez iekāres.

Otru reizi viņš aptver, ka saskarsme iespējama arī taipus un ārpus seksa, kad sastop aklo veču Kendisu Bruksu, ko spoži un bezbailīgi spēlē Olga Dreģe. Kā viņa atmostas, no sažuvušas ķirzakas pārtop par sievieti, kas ar visiem jutekļiem bauda Bannija pieskārienus, iemasējot viņas rokā krēmu, un kā pārvēršas pats komivojažieris, izbrīnīts gan par sievieti, gan sevi pašu. Un, kad tā grib sniegt viņam vienīgo līdz tam iespējamo pateicību, viņš neatvaira sievieti riebumā, bet kaut kā citādi. Ar neērtību, ar pateicību par saprasto – kaut kā tā.

Trešais ceļš ved pie tēva, Bannija vissenākā. Āra Rozentāla vecais Bannijs Manro ir ķērcošs tukšums, tas, ka nāve ir tuvu, ir viņa vienīgā iegūtā mācība no dzīves.

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

Un tad pie Bannija juniora atnāk mirusī māte, lai brīdinātu, ka tēva ceļš, kam viņš vismaz pēdējā posma bijis par stūrmani, tuvojas galam, un viņam vajadzēs būt stipram un izturēt, lai kas arī nenotiktu. Sarāvies čokuriņā, Bannijs juniors pieredz, kā mirst viņa tēvs, lai beidzot rokrokā ar savu Lībiju iesēstos auto jaunam ceļojumam. Bannijs juniors pieceļas, noņem zaķa mici un saverkšķī seju par multeņu truša purniņu – tieši tā, kā darīja tēvs. Viņš tagad ir Bannijs Manro vienīgais. Vai viņš ies vectēva sākto un tētuka turpināto ceļu? Pirmais aptvēra tikai nāves tuvumu. Otrais – jau kaut ko vairāk. Varbūt trešajam laimēsies saprast vēl kaut ko.

Lēnām kustoties ārā no Dailes teātra zāles, ausīs ieskanas Nika Keiva  “Raudamdziesmiņa” (The Weeping Song):

I never thought I hurt you so much.” [1]

Kaut ko tādu varētu dziedāt Bannijs Manro, kura nāvi mēs tikko piedzīvojām.