Komedianti, jūsu uznāciens!

Talantīgu cilvēku jaunās Nacionālā teātra izrādes “Trīne” radošajā komandā netrūkst, tāpēc to ir ne tikai interesanti vērot, bet arī pietiekami grūti izvērtēt, kurā brīdī un kurš no komandas locekļiem ir pienesis savu neprātīgu/prātīgu ideju, pēkšņu atklāsmju, krāsainu kaprīžu vai nerealizējamu/realizējamu vēlmju radošo “groziņu”. Pēc principa – jo trakāk, jo labāk, lai sanāk īsts piģermiģers ar jandalēšanos, maskošanos un klaunādi. Tā vien liekas, ka režisors Elmārs Seņkovs, pabeidzot sezonu, vēlējies relaksēties veselīgā humorā un smieklos un pamēģināt, vai “pats Blaumanis” ļaujas ar sevi padauzīties. Un izrādās – kā vēl ļaujas! Kopā ar scenogrāfu Reini Suhanovu un viņa atbalsta komandu – mākslinieka asistenti Eviju Pintāni, grima māksliniecēm Ivandu Šmiti un Līvu Drešeri, kā arī horeogrāfi Agati Bankavu un komponistu Jēkabu Nīmani – režisors radījis muzikālu pārpratumu komēdiju jeb bufonādi, kuru strikti rāmī/formā kopā tur gan telpas vizuālais risinājums, gan asprātīgā muzikālā partitūra, kas kļūst par izrādes dalībnieci vārda vistiešākajā nozīmē.

“Trīne” ir izrāde – prieks un krāsas, smiekli un mūzika. Iedrošināšos pat pielabot radošās komandas izrādei doto žanra apzīmējumu piģermiģers par muzikāls piģermiģers, kurā ir gan lieliska aktieru un orķestra muzikālā saspēle, gan asprātīga un apetelīga orķestrācija un oriģinālmūzika, ar parafrāzēm un citātiem, kas iepriecina mūzikas gardēžu garšas kārpiņas. Lai spētu piefiksēt kaut daļu no radoši izmantotajām muzikālajām tēmām, brīžam pat nākas justies kā spēlē “Uzmini melodiju!”, atzīstot, ka būtu gan jāieskatās partitūrā, lai atpazītu visu, par ko joko komponists. Tāpēc tikpat svarīgs kā jebkurš cits izrādes komponents šajā joku spēlē ir arī komponista Jēkaba Nīmaņa un viņa vadītā orķestra Jakob Noiman Festival Band (Gidons Grīnbergs (vijole), Andis Klučnieks (flauta), Jēkabs Nīmanis (klarnete), Ernests Mediņš (sitaminstrumenti), Kaspars Gulbis (akordeons) Artūrs Bērziņš (trombons) Roberts Brants (tuba)) pienesums.

Rūdolfa Blaumaņa lugas “Trīnes grēki” darbība notiek divās lauku sētās – Mazbērzos un Lielbērzos, taču izrādes radošā komanda to pārnesusi uz fantasmagorisku laiktelpu. Scenogrāfs Reinis Suhanovs izveidojis trīspakāpju taisnstūra skaldņu bareljefu, pa un pār kuru, starp un uz kura notiek galvenās izrādes norises un kas atgādina tādu kā spilgti krāsainu leļļu teātri. Izrādes mākslinieks arī neslēpj, ka iedvesmas avots bijis viens no latviešu modernisma mākslas klasiķiem Romāns Suta ar savām dzīvespriecīgajām krāsām un porcelāna šķīvju apgleznojumiem. Porcelāna apgleznošanas darbnīca “Baltars” (izveidota 1924. gadā), kas bija mākslinieka Romāna Sutas izlolota iecere, ne tikai iedibināja latviešu porcelāna apgleznošanas tradīcijas, bet arī kļuvusi par leģendu latviešu mākslā kopumā. Tieši Sutas apgleznotie šķīvji ar to kubisma formām un krāsu izšķērdību, kā arī etnogrāfisko zīmējumu estētika kļuvusi par iedvesmu “Trīnes” māksliniekiem, veidojot stilistisku pastičo ne tikai izrādes telpas noformējumā, bet arī personāžu tērpu galerijā.

Blaumaņa luga piedāvā ironisku fabulu par to, kā vienas sētas jaunais saimniekdēls Juris grib ņemt kaimiņmājas jauno saimnieci Emīliju par sievu, bet Jura māte iebilst, līdz izraisās joku un pārpratumu lavīna, kurā iesaistās visi abēju mājas ļaudis. Gan lugā, gan izrādē Mazbērzu Mātei dota matriarhāla vara – viņa nosaka un valda savu saimi, viņa izlemj, kas būs labi un kas nē – tai skaitā arī mīļotā dēla precības…

Izrādē režisors Elmārs Seņkovs ar savu radošo komandu radījis savdabīgi krāsainu, sensenā pagātnē eksistējošu brīnumpasauli, kuru apdzīvo aktieri-lelles. Tāpat kā Blaumaņa lugā, arī izrādē darbība notiek starp divām mājām, divām dzimtām. Mazbērzu ļaudīm – Maijas Doveikas Mātei, Jāņa Vimbas Tēvam un viņu dēliem Ģirta Liuzinika Jurim un Ulda Siliņa Vilim – par iedvesmas avotu kalpojis tāds kā alu cilvēku tēls – cilvēks-primāts jeb hominīns (Hominini). Viņi ir kustīgi, pārvietojas ātri, reaģē zibenīgi, viņu pamatstāja ir salīkusi, frizūras – kuplas un izspūrušas, visa ģimene ietērpta vienādās unisekss (seno gallu) kleitiņās. Savukārt kaimiņiem – Agneses Cīrules Lielbērzu saimniecei Emīlijai, viņas brālim Mārtiņa Brūvera Atim, kalpu pārim Lienes Sebres Annulei un Aināra Ančevska Jaņukam, tāpat arī citiem saimes ļaudīm – dots cits koptēls: tādas kā seno romiešu caurspīdīgas togas/lakati, blondi, cirtaini āriešu mati, darbībā valda gleznieciski skulpturālas baleta pozas un pat tāds kā pārmērīgs laiskums un meditatīva apskaidrība. Izrādes veidotāji šādu netipisku vēsturisku atsauci acīmredzot izvēlējušies tāpēc, ka izsenis barbari ķelti (galli) bijuši tuvākie kaimiņi romiešiem un šīs abas tautas viena otru labi pazinušas.

Savukārt ārpus abām saimēm ar karnevāla citādību iezīmēti gan Mazbērzu kalpi – Artura Krūzkopa Brencis, viņa iecerētā Ingas Misānes-Grasbergas kalpone Made un Ditas Lūriņas vai Marijas Bērziņas Trīne, gan ceļojošie žīdi – Mārtiņa Egliena Ābrams un viņa dēls Igora Šelegovska Joske, gan precēties naskā, “iestāvējusies” Toma Treiņa Rembēniete ar savu priekšpuisi Jurģa Spulenieka Dāvi.

Nenoliedzami par vienu no pirmā cēliena centrālajām asīm izveidojas Artura Krūzkopa Brenča tēla līnija. Aktieris atradis izcilu ārējo formu – viņa Brencis ir naivs, nopietns un nedaudz aprobežots kalps (kas attāli atgādina delartiskās komēdijas Arlekīnu), kurš nokļūst mīlas pārpratumu situācijā un gatavs labprātīgi doties nāvē. Arī Brenča otrai pusītei kalponei Madei, kura pret savu gribu tiek iepīta saimniekdēla precēšanās intrigā, Inga Misāne-Grasberga radījusi pārliecinošu tēlu – vienmēr nobažījusies un skrejoša, darbā sasvīdusi, Made gan pati nemitīgi apslaukās priekšautiņā, gan apslauka arī savu mīļoto Brenci. Un viņas saziņas forma ar pasauli ir ne tikai vārdiska, bet arī skaniska – elsas, nopūtas un pīkstieni, kuriem kā atbalss atsaucas instrumenti orķestrī. Pie tam gan Brencis, gan Made ietērpti tādā kā latviski pelēkā strīpainī.

Titullomu izrādē izspēlē divas aktrises – Dita Lūriņa un Marija Bērziņa, un katra atradusi sev vispiemērotāko, visorganiskāko Trīnes eksistences formu. Ditas Lūriņas Trīne ir maza amizanta lellīte (aktrise lomā pārvietojas uz ceļiem), tipina sīkiem solīšiem un kā bumbiņa apveļas un pieceļas (līdzīgi rotaļlietai vaņka-vstaņka). Arī tērpa blūzes piedurknes konstruētas tā, lai rastos priekšstats par ļoti īsām Trīnes-lelles rociņām. Lūriņas Trīnē joprojām dzīvo bērna/meitenes naivisms, bet viņas savērptās intrigas vairāk ir bērnišķīgs kliedziens pret debesīm vēlmē dabūt savu otro pusīti nekā tīša ļaunprātība.

Savukārt Marijas Bērziņas Trīne veidojas kā androgīns tipāžs, kas pie vajadzības var gan sievišķus darbus padarīt (“smalkus rokas darbus prot”) un sapņot par veiksmīgām precībām, gan savu reizi ar stipru roku un vīrišķīgu skarbumu sagrābt iecerēto puisi. Bērziņas Trīnē parādās līdzība ar delartiskās spēles Pulčinellu, kas pēc vēsturiskās izcelsmes var būt gan kungs, gan kalps. Taču pāri visam arī šajā Trīnē ir vēlme būt gribētai, mīlētai, apprecētai.

Mārtiņam Eglienam Ābrama un Tomam Treinim Rembēnietes tēlā šoreiz varbūt mazāk veicies formas un iekšējās krāsainības meklējumos, ja neskaita to, ka Ābrams ieguvis klejojoša arāba (gandrīz vai burvju mākslinieka) izskatu, bet Rembēniete attāli atgādina Garo sievu. Tāpat arī otrā cēliena temporitmu kopumā varētu vēlēties spraigāku salīdzinoši ar pirmā cēliena ārkārtīgi dinamisko un piesātināti blīvo notikumu ritumu.

Izrādē parādās arī dažādas lietas no brīnumpasakas estētikas – kā dzīvs tēls darbojas saimnieces brīnumkarote – varas scepteris, kas ne tikai simbolizē pārpilnību un Mazbērzu Mātes varu, bet arī spēj iekaustīt saimes ļaudis un pašas saimnieces ģimeni; brīnumskapis, kas pats pēc maģiskajām zilbēm “čik – čik” atveras/aizveras un padod nepieciešamās lietas (piemēram, Brencim “nāves pulverīšus”); Trīnes “diegu/kamolu bļodiņa”, no kuras kamoli gan izkrīt, gan paši iekrīt atpakaļ un neaizripo. Tāpat iestudējuma realitāte/nerealitāte izaug arī no dažādām ironiskām rituālām darbībām: specifiskie mīlas rituāli (Juris Emīlijai kutina kāju pēdas, bet Jaņuks un Annule kutina viens otru austiņās), bučošanās rituāls (Juris un Made bučojas no attāluma), pīpēšanas rituāls (Brencis, Mazbērzu Tēvs un Made pīpē, ieliekot pīpes kātu ausī; jaunieši Vilis un Joske savu kāsīti “ievelk” no orķestra mūziķa aizlienētā tenora/alta raga). Savukārt Jāņa Vimbas Mazbērzu tēvs savā Lielvārdes jostā, pēkšņā apskaidrībā ieraugot latviskās zīmes, sāk asprātīgu un ironisku buršanos-zīmju tulkošanas rituālu, izmantojot daļu no Raiņa un Mārtiņa Brauna dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” vārdiem.

Viens no izrādes balstiem ir muzikāli dramaturģiskā caurviju attīstība. Uvertīra un intermēdijas, aktieru dialogi ar orķestri, muzikālas tēlu ilustrācijas un vadmotīvi, kas pārtrauc, papildina un ilustrē darbību un nosaka izrādes emocionālo temperatūru. Nav brīnums, ka viena no izrādes muzikālajām vadtēmām asprātīgi uzskaņota kā parafrāze par Gorana Bregoviča “Kāzu un bēru orķestra” partitūrām (piemēram, Mazbērzu saimes pīpēšanas-tabakas šņaukšanas skatā, vēlāk arī Brenča spridzināšanā, un kaut kas no šī tematisma ieskanas arī Trīnes tēla muzikālajā ekspozīcijā). Cits vadmotīvs – latgaliešu vitālā tautasdziesma “Labs bij’ puika mūsu Jezups” – caurauž visu izrādes muzikālo partitūru, bet turpat līdzās arī atpazīstamas intonācijas no ebreju (kā Blaumanis teiktu – žīdu) tautas mūzikas krājumiem. Īpašs muzikāli ironisks saldā ēdiena kumoss piedāvāts skatā, kur Trīne sarunā ar Ābramu “apcilā” iespējamos precību variantus – pār Trīnes galvu tiek izšauts milzīgs sudrabots konfeti, bet fonā atskan smeldzīgi romantisks vijoles solo – Šeherezades tēma no Nikolaja Rimska-Korsakova tāda paša nosaukuma simfoniskās svītas. Tāpat jāpasmaida arī pie Mocarta motetes “Ave verum corpus” citāta Brenča iluzorās nāves epizodē. Un tas ne tuvu nav viss muzikālo citātu krājums, kuru var sadzirdēt izrādē – kāds uzmanīgāks klausītājs atpazīs arī padomju kino komēdiju klasikas parafrāzes un pat motīvu no latviešu strēlnieku dziesmas “Mirdzot šķēpiem…”.

Iestudējumā valda veselīgs teatrālisms vislabākajā un vispārdrošākajā tā izpausmes formā, un daudzveidīgajos aktierdarbos saplūst visi iespējamie komponenti: maska/grims – tērps – spēles stils – balss. Visiem izrādes varoņiem izmainīts balss tembrs (tas atkarībā no tēla ir saspiests, nazāls, gārdzošs, spiedzošs u.tml.), runas maniere, intonācijas, tādējādi vēl vairāk parādot un iezīmējot klaunādi un teatrālismu. Parasti šāda pārveide raksturīga tieši leļļu teātra estētikai, kur aktiera runa un tās intonācijas iegūst ievērojami plašāku amplitūdu, skaņas paleti un tonalitāti. Vēsturiski leļļu teātra aktieri bieži runā putnu, dzīvnieku vai nedzīvu priekšmetu balsīs, un šāds paņēmiens izmantots arī Nacionālā teātra izrādē: dzirdama aizskatuves vistu kladzināšana, Mazbērzos dzīvo suņi, Lielbērzu mājās pastaigājas dīvains gailis un atlido zivju gārnis. Un tieši no leļļu teātra estētikas aktieru runā ienāk arī dažādas skaņas, neartikulēti izsaucieni, pīkstieni, bērnu spēlīšu elementi u.tml. Šī skaniskā vide izrādē rada to emocionālo noskaņu, kuru ļoti grūti pārraidīt tikai ar teksta palīdzību, tai skaitā atklāj personāžu iekšējās izjūtas, kuras it kā neredz apkārtējie – piemēram, Ģirta Liuzinika Mazbērzu Juris, runādams par savām mīlestības jūtām, pēkšņi no saliekušamies neandertālieša pozas izslejas pilnā augumā (it kā garīgi izaug!).

Kad izrāde ir gudra un pārsteidz, ir interesanti gan vienkārši sekot līdzi un ļauties notikumiem, gan meklēt un pētīt iestudējumā iekodētos citātus, atsauces, zīmes un simbolus. Gribas novēlēt, lai “Trīne” turpina veiksmīgi ceļot no Mazbērziem uz Lielbērziem ar mūsdienīgu ceļojumu koferīti (pļāpu tašu/kuli vai somu), kas piepildīts ar neizsīkstošu, dzirkstošu un veselīgu humoru. Dejotāji un joku plēsēji, akrobāti un kūleņu metēji, āksti un virves dejotāji – komedianti, šis ir jūsu brīdis un jūsu spēle!