Kroders Runā

Okt
5
2017

Starp debesīm un elli ir dzīvs cilvēks

Sakarsētas attiecības starp tradīcijās balstītu sabiedrību un jaunās paaudzes vēlmi pašapliecināties ir būtisks teātra procesu dzinējspēks Lietuvā – tāds ir dominējošais iespaids pēc trīs intensīvām festivāla Sirenos („Sirēnas”) dienām Viļņā. No sešām redzētajām izrādēm izdarīt secinājumus par neapšaubāmām tendencēm Lietuvas teātrī būtu, mazākais, bezatbildīgi. Tomēr kontekstā ar 2016. gadā Lietuvā, Kauņā, notikušā Baltijas Drāmas foruma pieredzi un atsevišķu izrāžu apmeklējumu Lietuvas teātros kaut kāda nojausma rodas. Divas lietas ir acīmredzamas – īsts tehnoloģiju bums spēles telpā un sacelšanās pret katolicisma dogmām.

Spiediens un pretspiediens

Divas no festivāla izrādēm – Trans, Trans, Trance un Antikrists – ir ar pretenziju uz provokāciju, tomēr skatītāju reakcija lielākoties ir piezemēta – spēles laukumā aktieru fiziskās izteiksmes līdzekļu izmantojums ir tik blīvs un tik plašā amplitūdā, ka uztvere notrulinās, emocijas atkāpjas un pārņem vienaldzība, vietām pat garlaicība. Abas izrādes notiek mazās zālēs, kur publika un aktieri ir visai ciešā kontaktā.

Jaunās, bet jau starptautisku atzinību ieguvušās Kamilas Gudmonaites režijā iestudējums Trans, Trans, Trance ieskicē jēdziena „sievišķība” problemātiku un pauž  aptuveni 200 Lietuvas transpersonu sāpi – katolicisma tradīcija šajā valstī ir tik spēcīga, ka abas tēmas var šķist gana provokatīvas. Tomēr dramaturģija, kas balstās anonīmos interneta komentāros un jau nodeldētās klišejās, nesaista. Tā atgādina bērna protestu – neargumentētu, emocionālu un tīši neestētisku. Vienā epizodē tiek apcerēta modeles dzīve – stāstot par turpat vai visiem iespējamajiem modes namiem, ar kuriem meitene it kā strādājusi, viņa periodiski skaļi atraugājas, demonstrējot visiem zināmās modeļu gremošanas problēmas. Citā epizodē divas „bārbijas” pie rozā kafijas galdiņa apmainās rozā dāvanu maisiņiem, kuros iekšā ir identiskas rozā krūzītes, „cacojas”, līdz sākas cukura eskalācija – sākumā pa graudiņam tasītēs, tad arvien vairāk un vairāk, cukurs tiek kaisīts, stumts mutēs, līdz šī salduma pārpilnība loģiski noved līdz vemšanai rozā maisiņos. Metafora skaidrāka par skaidru, nu un? Vēl ir agresīvas un vulgāras meičas lamāšanās, pazemojot meiteni, kura jūtas piedzimusi nepareizajā ķermenī, „puišeļmeitenes” raudāšana par neatbildētām jūtām. Dzimumu un dzimtes jēdzieni jau ir tik plaši izcilāti un iztirzāti dažādos līmeņos, ka vispārīgs pantomīmisks priekšnesums un asaras uz skatuves par to, ka „mani nesaprot”, neko jaunu nepasaka. Toties interesanti ir vērot trīs jauno aktrišu – Doviles Kundrotaites, Jovitas Jankalaitītes un Adeles Šuminskaites – perfekto sava „instrumenta” jeb ķermeņa pārvaldīšanu.

Izrādes "Trans, Trans, Trance" publicitātes foto

Sarežģītāks un vairāk provokatīvs ir Artūra Areimas Antikrists, kur nojaušama amerikāņu The Living Theatre imperatīvu ietekme un modernā režijas diktatūras tendence, kad aktieris ir tikai marionete, kas bez ierunām izpilda jebko. Pamatdoma balstās informācijas sabiedrības uzmācīgajā ekshibicionismā, kad klikšķa attālumā ir teju ikviena cilvēka gadsimtiem par privātu uzskatītā telpa. Kamera, kas visu filmē, ekrāni, kas filmēto rāda, un vēl paši aktieri pa vidu. Brīžiem tiešām nojūk, kur ir realitāte un kur – imitācija. Teksti ir sakompilēti no Nīčes un Fuko darbiem, no zviedru rakstnieka Stefana Vildes romāna Zaratustra runā ar makaroniem, kā arī no politisko un sociālo ziņu tekstiem. „Trampisms”, „putinisms”, vardarbība, ideoloģiju un reliģiju uzbrukums – viss, ko varam atrast virtuālajā telpā, veido izrādes vēstījumu par „smadzeņu skalošanu”, un tomēr nekā vairāk par neirotisku reakciju un situācijas fiksāciju režisors nepiedāvā. Subjektīvā sajūta – iestudējumam piemīt arī Latvijā nereti sastopamā ķibele – vēlme atkārtoties. Ja izrādē aktieri nonāk līdz dzimumaktam, tas ir provokatīvi. Ja viņi šo dzimumaktu tūlīt pat atkārto, tas kļūst par pašmērķīgu izvēlētā žanra – postpolitiska pornosatīra – deklarāciju. Ja pret skatītājiem pagriež pliku dibenu, tas var šokēt. Ja šis dibens tiek izmantots kā „skaņu partitūras” radītājs, tas ir banāli. Smieklīga ir epizode, kur abi vīriešu kārtas aktieri „mērās ar krāniņiem” – kā divi kaujas gaiļi viņi kaili stāv viens otram pretī un izaicinoši purina ģenitālijas. Tomēr tas velkas tik ilgi, ka apnīk pētīt fizioloģiskās īpatnības. Spēles laukuma malās ir divi krusti – protestam pret reliģiskajām dogmām tiek izmantoti baznīcas simboli. Iespējams, tie ir arī ironiski ķermeņa pozas simboli. Jāuzsver, ka viss notiek pamatīgas agresijas mērcē – decibeli, pretīgu viepļu maskas, aktieru izaicinošā publikas apgrābstīšana. Secinājums – jo lielāks ir sistēmas (valsts, reliģijas, sabiedrības) spiediens, jo agresīvāk uz to reaģē ar radošumu apveltīts indivīds.

Izrādes "Lācis" publicitātes foto

Tehnoloģiju pārnese

Otra uzkrītošā tendence festivālā ir videoekrānu, kameru, skaņu sistēmu un citu tehnikas sasniegumu dominante spēles telpā. Tas liek aizdomāties par to, vai teātris ar šo mūsdienīgo aizraušanos nebrauc auzās, jo ekrānus mēs redzam visur, bet teātra galvenā pievilcība slēpjas dzīvajā enerģētikā, ko aktieri nodod skatītājiem. Tomēr poļu režisora Lukaša Tvarkovska iestudējumā Lācis (Lokis) multidisciplinārā pieeja attaisnojas, jo dramaturģija balstās trīs stāstos – Prospera Merimē šausmu novelē ar tādu pašu nosaukumu (iespējams, daudzi atceras Januša Majevska filmu Lokis, ko padomju laikā demonstrēja kinoteātros), lietuviešu fotogrāfa Vīta Lucka dzīvesstāstā (viņš 1987. gadā nogalināja VDK virsnieku un tad izdarīja pašnāvību) un notikumā, kas lika Viļņas vārdam izskanēt pasaulē, kad franču dziedātāju Bertrānu Kantā apcietināja par viņa draudzenes kinoaktrises Marī Trentiņjanas slepkavību. Sirreālā, nedaudz psihodēliskā uzvedumā savijas kino, episkā un dokumentālā teātra paņēmieni, turklāt to veic lieliski aktieri, tostarp nesenais Kauņas Hamlets Vaiņus Sodeika. Sarežģīts un analīzes vērts iestudējums, taču pēc diviem agresīviem jauno režisoru uzvedumiem tajā pašā dienā receptori ir mazspējīgi kaut ko uztvert, ne nu vēl iedziļināties. Žēl. Vajadzētu vēl reizi noskatīties.

Bez mūsdienīgas tehnikas (ieskaitot ugunsdzēsēju putas pusmetra biezumā) neiztiek arī Čehova Trīs māsu iestudējums Janas Rosas režijā. Precīzāk gan būtu rakstīt – pēc Čehova lugas motīviem, jo Janas Rosas un Mindauga Nesterāviča adaptācija skatuvei veidota, atsakoties no divām krievu klasiķa būtiskām iezīmēm – skaistā kā telpas kategorijas un visu lietu mēra, kā arī uzsvērtās garīgās dimensijas. Ja atmetam Čehovu, tad iestudējums, lai arī ar uzsvērtu nosacītības pakāpi, ir balstīts mūsdienīgās reālijās un piesātināts ar interesantiem aktierdarbiem. Tas vēsta par bijušā padomju armijas gaisa spēku virsnieka trim meitām. Ģimene 80. gados nosūtīta uz Lietuvu, un māsas tur vada dzīvi starp nu jau NATO armijniekiem. Tostarp, protams, ir arī Tuzenbahs, kurš izrādes sākumā spēlē klavieres – Čeburaškas „Dzimšanas dienu”. Darbība notiek lidmašīnu angārā, dzirdamas lidmašīnu motoru skaņas. Nav saprotams, kāpēc militārajā vidē ir pasažieru bagāžas konveijers. Varbūt kā metafora par dzīvi uz koferiem? Vai par tēmu „Uz Maskavu, uz Maskavu…”? Finālā skan Latīņamerikas ritmi, ironija (tā gan sader ar Čehovu) ieskāvusi visu personāžu. Savdabīga izrāde, kas attāli atgādina Gaļinas Poliščukas rokrakstu.

Izrādes "Trīs māsas" publicitātes foto

Korālis cilvēkam

Kā opozīciju didaktiskām dogmām var uztvert arī abus pārējos redzētos uzvedumus, taču tie oponē citādi – ar nevaldāmu dzīvesprieku. Temperamentīgi dzirkstošas ir Oskara Koršunova Kāzas – Bertolta Brehta lugas mūsdienīga adaptācija. Jāsmejas, atceroties aizrautīgo, asprātīgo un visnotaļ gaumīgo iestudējumu. Koršunova jaunie aktieri ir gandrīz nevainojami un ansambļa izjūtā atgādina Klaipēdas kursa ienākšanu Liepājas teātrī. Izrādes anotācija vēsta, ka tā ir „luga par dažādiem muļķu tipiem”, un iestudējums tiešām norauj maskas ikdienā sastopamajām ļaužu muļķības izpausmēm – greizas attiecības, bezjēdzīgi strīdi, neadekvāta reakcija. Lietuviešu lauku kāzās satiekas gan puisis, kurš strādā Zviedrijā un vietējos uzskata par nabaga muļķiem, gan līgavas paps, kurš Zviedrijas viesstrādnieku saukā par vergu. Mazā māsa, kura ar sajūsmu imitē līgavu, slepus iedzer alkoholu un pat pavelk zem kāzu galda nejauši ieklīdušo kaimiņu puisi. Skatītājiem sākumā tiek dalīti rīsi, ko kaisīt jaunajam pārim uz galvas, visiem angliski jāsauc apsveikuma saukļi. Gan viesstrādnieka tēma, gan organizētais interaktīvais kultūru juceklis kāzu kontekstā ir grotesks mūsdienu Lietuvas (tāpat kā Latvijas) sabiedrības mikromodelis. Izrādi raksturo precizitāte, tīrs stils, nevainojama improvizācija, gaumīga teatralitāte.

Izrādes "Kāzas" publicitātes foto

Festivāla pieredze noslēdzas ar īstu sirēnu dziedājumu – Rugiles Barzdžukaites (režija un telpa) operas-performances Saule un jūra uzvedumu Nacionālajā mākslas galerijā. Skatītājiem jāizvietojas uz lokveida kāpnēm trīs stāvu augstumā, bet uzveduma dalībnieki – dažādu paaudžu cilvēki – ir kāpņu apakšējā vestibilā. Tur radītā pludmale ar dzeltenām smiltīm, sauļošanās dvieļiem, plediem, somām, žurnāliem, krēmiem, pusdienu maizītēm utt. Visi operas dalībnieki sauļojas, ieziežas ar krēmu, spēlē bumbu vai šahu, vai vienkārši sērfo telefonos. Līnas Lapelītes mūzika ir pārpasaulīgi skaisti, nostalģiskas noskaņas korāļi, kas, atšķirībā no baznīcas, veltīti cilvēkam. Dzīvam, trauslam, apdraudētam, taču skaistam savā būtībā. Sajūsmina renesanses renesanse – antropocentriskais pasaules skatījums. Subtitrus projicē uz kāpņu balsta vienā pusē, tāpēc labu brīdi tos nepamanu. Vienkārši baudu mūziku un dzīvību lejā, smiltīs. Pievēršoties tekstiem, saprotu, ka nav nozīmes konkrētiem vārdiem, bet gan tam, ka te savijas ikdienišķas sarunas par tablešu instrukciju, krēma uzziešanu ar sapņiem, fantāziju un emocionālu atklāsmi, tiek aizskarta vides aizsardzības un dabas katastrofu tēma. Viss, kas svarīgs cilvēkam. Izcili solisti, tostarp dvīņu māsiņas Aukse un Saule Dovidenaites, nevainojams koris, organiska darbība. Visas skatītāju maņas tiek lutinātas, un tā ir māksla, kuras deficīts šobrīd ir visakūtākais. Tā sludina dzīvības burvīgumu un cilvēka kā „meistardarba” nozīmīgumu. Pretēji plaši tiražētajam humānisma iznīcības un nolemtības spriedumam.

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta