Kroders.lv 04.12.2017

Pieredze, piedzīvojums, pārsteigums. Alvja Hermaņa teātris

2017. gada 4. decembrī svinīgā ceremonijā Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā “Zirgu pasts” apgalvoti “Izcilības balvas kultūrā 2017” laureāti. Viens no tiem ir režisors Alvis Hermanis – par plašu rezonansi guvušajiem uzvedumiem vadošajos Eiropas operteātros un Zalcburgas festivālā, kā arī par Latvijā un pasaulē atzīto un pieprasīto Jaunā Rīgas teātra izrādi “Brodskis/Barišņikovs”.

Pēc Kroders.lv aicinājuma savas pārdomas par Alvja Hermaņa nozīmi Latvijas kultūrā pauda pieci dažādi Latvijas teātra kritiķi, formulējot, kas viņiem ir Alvja Hermaņa teātris.

 

Edīte Tišheizere

Priecājos par šo novērtējumu un apbalvojumu. Man veicies redzēt gandrīz visus Alvja Hermaņa operu iestudējumus, un vairāki no tiem ir palikuši pieredzē kā ļoti augstas, pat satricinošas iedarbības artefakti, kas pēc tam maina ja ne dzīvi, tad izpratni par to. Tādi noteikti bija Aloiza Berndta Cimmermana “Zaldāti” Zalcburgā un Leoša Janāčeka “Jenūfa” Poznaņas Lielajā teātrī. Ir bijuši iestudējumi, kas ilgi nelaiž vaļā, liek aizvien no jauna pārspēlēt atmiņā vai – vēl labāk – ierakstos, lai atklātu jaunus slāņus un nozīmes un ieraudzītu, cik koncentrēta un vērienīga ir skatuves pasaule, ko būvē Hermanis. Joprojām savā varā tur Hektora Berlioza “Fausta pazudināšana” Parīzē un Riharda Vāgnera “Parsifāls” Vīnē.

Opera, iegremdēšanās šajā sakāpinātajā mākslas veidā, kur vienmēr tiek risināti dzīvības un nāves jautājumi, tāpat kā saskaršanās ar šo cilvēcisku vājību un neiedomājamu talantu pārpilno vidi, man liekas, kaut ko būtisku atrāva vaļā arī paša Alvja Hermaņa personībā.

Katrā gadījumā bez operas pieredzes viņš nebūtu iestudējis tik dziļi personisku un abpusgriezīgu izrādi kā “Pakļaušanās”. Gadsimtu mijā tik daudzi lieliski dramatiskā teātra režisori ir pievērsušies operai. Varbūt tāpēc, ka tajā vienmēr, lai kādas katastrofas un sāpes nebūtu, saglabājas harmonija un skaistums. Domāju, ka Alvja Hermaņa režijā tam ir ļoti svarīga nozīme.

 

Maija Svarinska

Alvi Hermani pārslavēt, manuprāt, nav iespējams, jo tieši viņa daiļrade atvēra Latvijas teātrim durvis no postpadomju telpas uz Eiropas plašumiem. Vēl jo vairāk – mūsu teātra mākslu sāka ne tikai iepazīt, bet arī apbrīnot. Pateicoties Alvim Hermanim un viņa Jaunajam Rīgas teātrim, Latvijas teātris ierindojās līderu pozīcijās. Bet man personiski Alvis Hermanis savā veidā ir arī skolotājs. Viņa jaunrades sākumā es ne vienu reizi vien viņa izrādes kritizēju, jo nesapratu, ka viņš dāvā jaunu mākslu, kuras parametros es būtībā ļoti slikti orientējos. Taču īsta māksla agri vai vēlu allaž uzvar, jo tā prot uzrunāt dvēseli, un savaldzināta es galu galā sāku apjēgt arī režisora rokrakstu. Liels un neatkārtojams mākslinieks. Ne velti tagad ir tik ļoti pieprasīts Eiropas teātros, festivālos. Daudzas slavenības vēlas ar viņu sadarboties, dziedāt, spēlēt viņa iestudējumos. Šajā kontekstā zīmīgi pieminēt tādu pasaules kultūras dižgaru kā Mihails Barišņikovs, kurš piekrita Alvja Hermaņa aicinājumam veidot izrādi par slaveno krievu dzejnieku Josifu Brodski, un iznākumā tapis unikāls mākslas darbs – garīgā spēka simbols.

Skats no JRT izrādes "Brodskis/Barišņikovs" Alvja Hermaņa režijā (2015) // Foto – Jānis Deinats

Toms Čevers

Laikā, kad Alvis Hermanis iestudēja savas labākās izrādes, man teātra kvalitāti noteica patīk/ nepatīk proporcija. Tādēļ Hermaņa veikumu tagad vērtēju galvenokārt distancēti – izrāžu ierakstos vai hronikā un pieredzējušu kritiķu iespaidu fiksējumos, kuri atdzīvina un virza paša atmiņas, kas nav zināšanās nostiprinātas. Hermaņa darbu uztveri jaunākajiem skatītājiem neizbēgami pastarpina teorētiskie konstrukti, kuros ietilpināti viņa radošie atradumi, kā arī vietējo un starptautisko panākumu neizdzēšamais zīmogs. Jebkurā gadījumā nav noliedzams, ka Hermaņa vārds visupirms minams, kad piesaucama kāda Rietumu teātra tendence, kas pirmoreiz pārliecinoši aprobēta Latvijas kultūrtelpā. Vai tas būtu verbatim teātris, aktieru un skatītāju interakcija, provokācija, intertekstualitāte vai izrādes teksts iepretī lugas tekstam.

Viena no Hermaņa rokraksta īpatnībām, kas viegli saskatāma viņa darbos, ir liriski groteskie aktierdarbi, kā to precīzi noformulējusi Silvija Radzobe. Viņa vadībā aktieri šķietamas pretrunas – maigu sirsnību ar kontrastējoši komisku pārspīlējumu – savieno nedalāmā tēla vienībā, kas aizkustina emocionāli un intriģē intelektuāli. Hermanim komandā ar uzticamajiem domubiedriem aktieriem izdevās noplukušo namu Lāčplēša ielā 25 teju uz 20 gadiem pārvērst mākslas templī, uz kuru plūda teātra kritiķi, inteliģenti un citi interesenti, snobus ieskaitot. Lielā mērā to izskaidroja Hermaņa prasme savas izrādes pasniegt divos līmeņos, kas ir jebkura mākslas darba kvalitātes zīme. Publiku saistīja nevainojamā estētika un virtuozie aktierdarbi, bet profesionāļu pūliņi atārdīt izrādes oderi tika atalgoti ar negaidītām metaforām un mūsu sabiedrības nākotnes pravietojumiem; te minama kaut vai atkārtotā pievēršanās izzūdošā latvietības koda izzināšanai un refleksijai par Rietumu pasaules galu vēl pirms šie temati kļuva par ziņu virsrakstu ikdienišķu sastāvdaļu. Jau tālajā 1993. gadā Normunds Naumanis konstatēja, ka izrādē “Marķīze de Sada” Hermanis gribējis nofiksēt to skaisto miera mirkli pirms Pasaules bojāejas…

Tajā pašā laikā radošās idejas neražo mūžīgais dzinējs. Pie panākumiem pierod ne tikai autors, bet arī skatītājs, un Hermaņa pēdējo gadu izrādes rāda, ka dzinējam ir nepieciešama apkope. Bet nevar nepiekrist, ka izrādē “Brodskis/Barišņikovs” Hermaņa talants, uz brīdi piestājis dzimtenē, atkal uzplaiksnīja un šoreiz tieši mērķtiecīgajā dzejnieka/dejotāja/režisora salikumā, kā to trāpīgi savā recenzijā atzīmēja Līga Ulberte.

 

Zane Radzobe

Uz jautājumu, kas ir Alvja Hermaņa teātris, īsā formā neatbildēt. Hermanis ir ļoti dažāds. Hermanis – režisors dramatiskajā teātrī vai operās (kas ir atšķirīgas lietas). Hermanis Latvijā vai ārzemēs. Hermanis šodien, pirms desmit vai pirms divdesmit gadiem. Bet dažas iezīmes tomēr ir nozīmīgākas par citām un ļauj saprast, kāpēc Hermaņa teātris tik daudziem cilvēkiem nozīmē tik daudz.

Hermaņa teātris ir konkrēts – tas runā ar cilvēkiem šeit un tagad par problēmām, kas ir aktuālas šobrīd. Tas nenozīmē, ka izrāžu dramaturģiskais materiāls vai estētika allaž liktu domāt par 21. gadsimta reālijām, toties varoņu (un arī skatītāju) uztvere un domāšana gan ir laikmetīga. Labākās Hermaņa izrādes darbojas ar tādām smalkām matērijām kā identitāte un atmiņa, bez tam nekad ne “viņu”, vienmēr – “mūsu”. Pārsteidzošā kārtā tieši šī konkrētība, iezemējums lokālā kontekstā, manuprāt, padara Hermaņa teātri internacionālu – ļauj aiz eksotikas ieraudzīt kopīgo.

Hermaņa teātris iedarbojas uz visiem – gan tiem, kuri teātrī gaida intelektu, gan tiem, kuri meklē izklaidi, pārdzīvojumu vai juteklisku baudu.

Daudzas Hermaņa izrādes rada sajūtu, ka tām būtu iespējams pieskarties burtiski, ar ķermeni – vai nu tas būtu uz skatuves vārīta krūštura smārds, rokoko krāšņums, hiperreālistiska gaismu partitūra, kas uzbur vasaras rīta ainu, skaņa uz pašas klusuma robežas vai papīra trauslums. No savām sajūtām un pieredzēm neviens nespēj aizbēgt, estētika atbruņo, izrāde kļūst ļoti personiska. Hermaņa teātris ir daudzslāņains, sīkām detaļām pārbagāts un arī ļoti mainīgs. Citiem vārdiem sakot – pieredze, piedzīvojums, pārsteigums.

Hermaņa teātrim piemīt laikmetīgai pasaulei netipisks mērogs. Viņš izvēlas lielas tēmas (dzīvība, nāve, mīlestība, cilvēcība, laika ritums, pasaules zūdamība), bet galvenais – Hermaņa izcilie iestudējumi skatītājiem nesaka priekšā, ko domāt; drīzāk jau rada telpu, kurā satikties pašam ar sevi un ieklausīties: gan sevī, gan pasaulē. Un tā ir izcilas mākslas pazīme. Tādas mākslas, kas ne tikai izsaka savu laiku, bet spēj to arī pārdzīvot.

Skats no Džezupes Verdi operas "Divi Foskari" iestudējuma Alvja Hermaņa režijā Milānas operā "La Scala" (2016) // Publicitātes foto

Guna Zeltiņa

No alternatīva mākslinieka, kurš savulaik izaicināja tradicionālo teātra estētiku, piedāvājot skatītājiem baltu, tukšu telpu ar vienu vienīgu krēslu, dzīvu baložu pāri, kas pastaigājās pa izstieptām virvēm, un aktieru nesaudzīgi atkailināto esību tajā (Stīvena Soderberga Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās Jaunajā Rīgas teātrī, 1993), Alvis Hermanis ir izveidojies par starptautiski pieprasītu augsta līmeņa profesionāli.

Viņa autorteātrī dominē lielie, globālie jautājumi un  kategorijas – Skaistums, Dzīvība un Nāve, Mīlestība un Naids, Brīvība un Vara.

Režisors ir izkopis savu estētiku un polistilistiku, kas ņirb tēlainības miriādēs, dažādu kultūru zīmēs un citātos, kur elegantā stilizācijā saplūst pagātne un tagadne, Austrumi un Rietumi, vizuāls krāšņums sadzīvo ar askētisku izteiksmes vienkāršību, jutekliskums – ar intelektuālu izsmalcinātību un ironiju.

Alvis Hermanis savā meklējumu ceļā ir sasniedzis tādu meistarību, ka, šķiet, spēj visu: “bliezt ar maigumu”, kā viņš pats saka, likt skanēt klusuma skaņām, iedziļināties ģeniālu indivīdu un kolektīvās apziņas pētījumos, žilbināt ar vērienīgu formu, vizualitāti, groteskās izteiksmības iespējām vai poētiskas apceres melanholiju. Strādājot ar tādām pasaules mēroga izcilībām kā Mihails Barišņikovs, režisors ir radījis gluži maģisku salikumu Brodskis – Barišņikovs – Hermanis, pārvēršot garīgo enerģiju kustībā un kustību – garīgā pieredzē. Strādājot ar Annu Ņetrebko, Plasido Domingo un citām slavenībām, Alvis Hermanis ir iekarojis Zalcburgas festivāla, Vācijas, Šveices un Austrijas, Milānas La Scala operas un citu Eiropas teātru skatuves, jo katrs viņa iestudējums ir izturēts vienotā stilistikā un katrs ir jaunas tēmas, jaunas formas meklējums un izaicinājums arī pašam režisoram. Šī nepārtrauktā garīgā kustība un meklējumu enerģija arī ir Alvja Hermaņa panākumu garants.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt