Inese Ramute 09.03.2018

Improvizācija par sevi

Foto – Matīss Markovskis

Vienu brīdi modē bija veidot variācijas par filmas nosaukumu “Pazudis tulkojumā”. Es darīšu to pašu. Pazuduši lomās, nomaldījušies personāžos, kas gadu gaitā bijis jāatveido uz skatuves vai kur citur. Protams, ir godpilni maldīties starp Annu Kareņinu, Mariju Stjuarti, lēdiju Makbetu utt. Es starp viņām neesmu maldījusies – nezinu, vai man pēc izrādes būtu pastiprināta tieksme vērot vilcienu kustību vai izjust regulāras galvassāpes, kā zināmu iemeslu dēļ minētā karaliene. Ja tā notiktu, tad tas būtu neprofesionāli. Tie aktieri, kas atveido lielās lomas ar lielām kaislībām, mīlestībām utt., manuprāt, ir iemācījušies nošķirt skatuves dzīvi no reālās. Bet, iespējams, kaut kāda deformācija tomēr notiek. Par to labāk būtu jautāt Ievai Puķei, Dacei Eversai vai Elīnai Vānei.

Bet ir jārunā par sevi, jo kāds laiciņš ir dzīvots, lomas ir bijušas, un par to, ko loma ar tevi dara vai nedara, arī es esmu tiesiska runāt. Te ir runa arī par režisoriem, kas tevi iespaido vai neiespaido nemaz. Man ir bijuši periodi, kad jāatveido līdzīgas lomas – kāds konkrēts sociālais slānis. Bet ar to ir saskārušies daudzi aktieri. Varbūt tikai tie veiksminieki, par kuru izaugsmi teātris īpaši piedomā, ar to saskaras retāk. Ir bijuši iestudējumi, kas neko citu kā dzīves apnikumu nenes. Esmu daudz spēlējusi otrā plāna lomas vai dzīvojusies pa tālākiem plāniem. Ir režisori, kam arī epizodes lielos iestudējumos ir svarīgas. Un tad ir tā brīnišķā sajūta, ka bez tava pārgājiena pāri skatuvei izrāde nav iespējama. Tā tas bija, piemēram, Māras Ķimeles režisētajos “Tumšajos briežos”. Es spēlēju tādu Anniņu, kas klusējot šķērsoja telpu. Un man tas bija ļoti nozīmīgi un svarīgi. Bet ir bijuši iestudējumi, kur tu ar savu epizodi jūties “neobligāts”. Protams, ar gadiem tu iemācies pats sevi iekombinēt kā puzles fragmentu kopējā bildē. Tu jau pats esi svarīgs, un tad rodas azarts sevi pierādīt jebkuros apstākļos. Rodas tāds radošs spīts. Kaut gan savā teātra pieredzē esmu redzējusi, kā aktieri tiek vienkārši “norakstīti”, un, protams, šie piemēri liek katru lomu sajust kā izaicinājumu. Visu laiku tu sevi pierādi, pierādi, pierādi…

Ir kāda rakstura īpašība, kas aktierim ir visvajadzīgākā. Manuprāt, pacietība, spēja saglabāt sevi ilgtermiņā, būt gatavam, ja rodas izdevība.

Skats no izrādes "Pelikāns" (rež. Inese Pudža) // Foto – Matīss Markovskis

Man ļoti patīk izteiktas ansambļa izrādes. Protams, katrs iestudējums satur šo elementu, bet es domāju tāda tipa izrādes, kā, piemēram, Viestura Meikšāna veidotie “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”. Atceros, šī izrāde bija kā orķestris, kā džeza improvizācija, kā arheoloģisks pētījums. Jā, mēs bijām arheologi, kas pēta Latvijas senatni. Atceros, ka pēc pēdējās izrādes man bija sajūta, ka emigrēju no Latvijas.

Ir izrāde, ko es nekad neaizmirsīšu. Tas ir Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls” Māras Ķimeles režijā 2002. gadā, Valmieras aktieru kursa diplomdarba izrāde. Tas ir kurss, kurā mācījās Elīna Vāne, Māra Mennika, Kristīne Nevarauska, Mārtiņš Liepa, Ivo Martinsons, Kaspars Zvīgulis, Artuss Kaimiņš. Un mācījās arī Ojārs Ritovs un Brigita Pauzere. Viņiem visiem drīz bija jāsaņem bakalaura atestāti. Brīnišķīgie Pētera Krilova audzēkņi. Atceros, mēs nospēlējām izrādi, jaunieši sasēdās pa mašīnām un traucās uz Rīgu.

Atļaušos būt banāla, bet man vienmēr ir licies, ka jaunajiem aktieriem ir spārni. Viņi nepārvietojas pa zemi, nodūruši galvas, bet lido, jo nupat viss lielais viņu dzīvēs tikai sāksies – būs lielas lomas, būs mīlestība, būs visa garā dzīve.

Man arī, spēlējot “Pazudušo dēlu”, bija spārnu sajūta, jaunie arī manas paaudzes aktieriem, kas toreiz piedalījās viņu diplomdarba izrādē, lika atrauties no zemes. Domāju, ka gan Aigaram Vilimam, gan Janusam Johansonam, gan Leldei Kalējai un Agrim Māsēnam ir šādas atmiņas. Tajā visā bija kas traģiski skaists, nenovēršams un ātri gaistošs, kā Šekspīra traģēdijās. Ojārs un Brigita, braucot uz Rīgu, gāja bojā autokatastrofā. Abi skaisti un talantīgi kā dievi. Tā tas notika. Tāpēc šī izrāde un Roplaiņu saimnieces loma man nesaistās ar to, ka tā bija izcila Māras Ķimeles izrāde vai man nozīmīgs darbs, bet ar to lielo, traģisko, kas sekoja. Mūsu teātrī atkal ir iestudēts “Pazudušais dēls” Reiņa Suhanova režijā. Kā dzirdu atsauksmēs, ļoti veiksmīga izrāde, ļoti labi aktieru darbi. Es šo iestudējumu neesmu redzējusi. Domāju, ka izrādei būs ilgs mūžs, un es kaut kad to noskatīšos. Kaut gan saka – nekad neatgriezies vietās, kur esi bijis laimīgs. Tādas ir manas attiecības ar “Pazudušo dēlu”.

Gribu dažus vārdus uzrakstīt arī par Mārtiņa Eihes iestudēto “Daugavu”. Tas bija it kā neveiksmīgs iestudējums, mēs to parādījām vienu reizi. Tā gadās. Bet man ļoti patika tapšanas process. Tik daudz strīdu, tik daudz izlasītu materiālu, tik daudz skatītu filmu, dokumentu. Varētu šo vēstures periodu skolā mācīt. Etīdēs restaurējām Ziemassvētku kaujas, bēgļu gaitas, 1905. gada revolūcijas notikumus. Ir izrādes, kas ir visumā pieklājīgas, bet nekādu nospiedumu tevī neatstāj. Ar “Daugavu” ir jocīgi – mēs tā īsti līdz tai netikām, bet ceļš uz to bija jēgpilns, dzīvs, piedzīvojumiem bagāts. Ar Mārtiņu Eihi vispār ir interesanti. Viņam patīk strīdēties, viņš pat provocē, lai ar viņu strīdētos. Liekas, ka mēģinājumu periodā ir vispārēja demokrātija, pilnīgs liberālisms. Bet tad tu vienā brīdī saproti, ka nevienu mirkli viņš nav pakļāvies vairākuma diktātam. Man patīk viņa minimālisms. Mārtiņš “neizcako” savas izrādes. Viņa iestudējumiem nav grandiozas scenogrāfijas vai citi košumi. Mārtiņa iestudētā “Lūša stunda” man līdz šim ir bijusi grūtākā izrāde, varētu teikt, viena no grūtākajām, pat tīri fiziski. Izrādes forma man bija tik neierasta: dekorācijai īsti skarties klāt nedrīkstēja, ja es uz partneri paskatījos, tas bija tas pats, kas citā izrādē pieiet klāt. Askētiska scenogrāfija, aukstas gaismas, nekādas krasas ārējās izpausmes, nekādu palīglīdzekļu. Uz spēles laukuma tikai es un divi brīnišķīgi partneri – Inga Apine un Aigars Apinis.

Skats no izrādes "Meža meitas" (rež. Mārtiņš Eihe) // Foto – Matīss Markovskis

Nesen tikāmies vēl vienā kopīgā darbā – iestudējumā “Meža meitas”. Izrāde veidota no dokumentāliem stāstiem par sievietēm-nacionālām partizānēm. Stāsti par pēckara dzīvi mežā, kad laiks rit bunkurā, gaidot jauna kara sākšanos. Dīvaini, bet tajā laikā daudziem karš likās kā atbrīvošana. Lai saprastu kaut vai fizisko eksistenci, vajadzētu kaut nedēļu padzīvot mežā, vēlams ziemā vai vēlā rudenī. Strādājot pie šādiem materiāliem, sāk darboties gēnu atmiņa, it kā tevī būtu kāda informācija no aizlaikiem. Ķermenis šīs zināšanas glabā, un tu zini, ka esi to kādreiz piedzīvojis. Šī doma man ienāca prātā arī Vara Braslas izrādē “Atvari”. Arī tur bija pēckara laiks, bija čekisti un Atvaru saimniece, kura izšķīrās palīdzēt nacionālajiem partizāniem, kas gaidīja sabiedrotos un ticēja, ka Latvija būs brīva. Man ļoti patīk piedalīties izrādēs, kur tiek risinātas šīs lielās tēmas – patriotisms, Latvija un latvieši pasaulē.

Māra Ķimele man uzdāvināja “Emmijas laimi”. To varētu saukt arī par Ineses laimi. Lūk, manas iepriekšējās sezonas lielais pārsteigums, necerēti. Laikam tad, kad vairs neko negaidi, tas atnāk. Emmija ir it kā saprotama – sirdscilvēks, vienkārša, mīloša, nogurusi, pelēcīga, nemanāma. Pārsteidz sevi un apkārtējos, savus bērnus, darbabiedrenes, kaimiņienes. Viņa uzdrīkstas iemīlēt jaunu marokāni, nu ļoti drosmīgi. Iestudējuma laikā bija priecīga atkaltikšanās ar Māru Ķimeli. Iekšēji es ar Māru nekad neesmu šķīrusies. Un izrādes ansamblis bija vienkārši lielisks.

Pēc šī iestudējuma es iztaisnoju muguru, un skats aiz grimētavas loga kļuva krāsaināks. Bail domāt, ka pienāks kāds vakars un mēs spēlēsim pēdējo izrādi.

Skats no izrādes "Emmijas laime" (rež. Māra Ķimele) // Foto – Matīss Markovskis

Jā, un vēl pagājušajā sezonā mana vārda māsa Inese Pudža man Strindberga “Pelikānā” uzticēja mātes lomu. Šo neganto, nelaimīgo, egoistisko, traumēto sievieti. Domāju, ka Inese ir vienīgā režisore pasaulē, kas iedrošinājās man piešķirt šo lomu. Mēs šo izrādi vairs nespēlējam, ir finansiāli apsvērumi, ražošanas nepieciešamība un bla bla bla, no kā es neko nesaprotu. Nāk jaunas izrādes, bet tik un tā es šo lomu nekad neaizmirsīšu.

Vispār nav viegli rakstīt. Vieglāk ir sarunāties ar kādu cilvēku, viņš uzdod jautājumu, tu uz to atbildi. Jautājumi ir neparasti, negaidīti, risinās saruna. Tu vari sevi labot, papildināt, un daudz ko nosaka intonācija, garastāvoklis. Man, kā jau neprofesionālai rakstītājai, gribas visu nogludināt, lai būtu raiti un gludi. Bet trūkst negaidītības momenta, trūkst improvizācijas. Šīs divas pēdējās kvalitātes man pietrūkst gan dzīvē, gan teātrī.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt