Ilze Kļaviņa 17.04.2018

Bez popkultūras šabloniem

Šīgada 15. – 18. martā otro reizi notika starptautiskais profesionālo teātru festivāls bērniem un jauniešiem “EJU MEKLĒT!”. Tā programmā bija deviņpadsmit izrāžu nosaukumi, kas, atšķirībā no pirmā festivāla piecpadsmit izrāžu piedāvājuma, bija skaitlisks paplašinājums. Lielāks uzsvars tika likts uz latviešu izrādēm, festivālā piedalījās reģionālie teātri no Rēzeknes, Valmieras un Liepājas, savukārt samērā nelielo ārvalstu viesu programmu ar igauņu, zviedru un dāņu uzstāšanos papildināja dāņu meistara Paolo Nani meistarklase par stila un dramaturģijas savstarpējā papildinājuma iespējām. Festivāla izrāžu atlasi noteica māksliniecisko žanru daudzveidība, tehniskās iespējas un pamatkritērijs – tēlains un emocionāls saturs bez popkultūras klišejām.

Plašajā un daudzveidīgajā latviešu mākslinieku programmā bija apkopoti visi šobrīd Latvijā spēlētie žanri amplitūdā no tradicionālas dramatiskas formas līdz eksperimentam ar mālu mīcīšanas tehniku. Lai gan ārpus festivāla rāmjiem tehnisku iemeslu dēļ palika vairākas izrādes ar oriģinālām idejām un mūsdienīgiem formas risinājumiem (piemēram, Valmieras teātra “Labie bērni” un “80 dienās apkārt zemeslodei”, Dirty Deal Teatro “Vai otrā grupa mani dzird?”), kopiespaids ir pietiekami izteiksmīgs. Festivāls ļāva veidot ieskatu procesā, kas šobrīd notiek vietējā profesionālajā teātrī bērnu un jauniešu auditorijai.

Tā kā gandrīz visas latviešu izrādes ir atsevišķi recenzētas, šoreiz ir iespēja apkopot dažas vispārējās tendences. Pirmkārt, dominējošo vietu latviešu mākslinieku piedāvājumā ieņem tekstā balstītas izrādes, kas padara iestudējumus nesaprotamus ārvalstu mazajiem skatītājiem un kas nav interesantas viesiem – festivāla menedžeriem. Tādēļ zīmīgi, ka paplašinās, un tā ir otra tendence, dejas un kustību žanru izrāžu piedāvājums. Tās ir ar dažādu dramatisko slodzi, kļūst aizvien daudzveidīgākas un aizvien vairāk saprastas un pieprasītas no skatītāju puses. Savu oriģinālo izteiksmi attīsta “Zīmējumu teātris”, kas, balstīts sinestētisma estētikā, iet radošu meklējumu ceļu un atrod jaunas formas sasaistē starp mūziku un zīmēšanu. Trešais tradicionāli raksturīgais princips, kas piemīt teju vai visām latviešu mākslinieku izrādēm, – ceturtās sienas jeb rampas noteikums, kas novelk robežu starp skatītājiem un izrādi. Lai gan notiek meklējumi publikas iesaistē (“Eksperiments ar apskāvienu” “I-Dejas mājā” un “Drebošā telts” Rēzeknes teātrī “Joriks”), mijiedarbība ar auditoriju ir vienveidīga. Aktieri darbojas slēgtā uzmanības lokā, ļaujot skatītājiem novērot un tikai caur iztēli dzīvot līdzi izrādes iekšējai darbībai un sižetiskiem notikumiem. Festivālā iekļautās ārzemju izrādes piedāvāja citus mijiedarbības modeļus, par ko nedaudz vēlāk.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Drebošā telts" (rež. Inga Tropa) // Publicitātes foto

Latviešu mākslinieku izrāžu programmā īstenojās viens no festivāla izaicinājumiem – uzrunāt skatītājus no viena līdz astoņpadsmit gadiem. Pirmsskolas vecuma auditorijai bija trīs iestudējumi, starp tiem – Antras Austriņas-Seņkānes laikmetīgās dejas uzvedums “Eksperiments ar apskāvienu”, Liepājas Leļļu teātra viesizrāde Leldes Kaupužas režijā “Teika par vilciņu” un režisora Māra Koristina klasiskā leļļu versija “Pelnrušķīte” Latvijas Leļļu teātrī.

Visplašākā programmas daļa ar eksperimentālas formas izrādēm un stabilām tradicionālām repertuāra vienībām uzrunāja sākumskolas bērnus.

Četri neverbāli iestudējumi – “Zīmējumu teātra” izrāde “Mīlība”, kur dzīvās mūzikas pavadījumā cits citu papildināja horeogrāfija un zīmējumi (režisors Varis Klausītājs), Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa studentu rotaļīgā dejas izrāde “Kaste notiek”, Lilijas Liporas režisētā kustību un objektu monoizrāde “Karavīrs”, kas stāstīja par piederību ģimenei, tautai, pasaulei, un Edgara Niklasona izrāde ar māliem “Gājiens vienalga pašam”. Vēl trīs spilgti programmā iekļauti iestudējumi stāstīja par dažādiem piedzīvojumiem dažādos kontekstos. Režisores Ingas Tropas uzvedums “Drebošā telts” ielūkojās noslēpumainajā indiāņu pasaulē, bet Latvijas Leļļu teātra un Ģirta Šoļa detektīvstāsts krievu valodā “Izmeklēšanu vada rauši” aicināja skatītājus sekot galveno varoņu piedzīvojumiem ar rosinājumu loģiskai un analītiskai domāšanai. Savukārt Valmieras Drāmas teātra izrādē “Staburaga bērni” (režisors Jānis Znotiņš) Jancis un Marčs izdzīvoja neaizmirstamus piedzīvojumus Staburaga apkārtnē.

Divpadsmitgadīgiem un vecākiem skolēniem bija veltīti tikai divi iestudējumi – režisora Klāva Knuta Sukura uzvedums “Icikēriks” (“Teātris TT”) par diviem tīņiem, kas vēlas sākt patstāvīgi dzīvi, un režisores Ditas Balčus iestudētā muzikāli aktīvā izrāde-modes šovs “Viņš ir pliks” – mūsdienīga versija Hansa Kristiana Andersena pasakai “Kailais karalis” motīviem.

Izvērtējot festivāla programmu bērniem, acīmredzams ir kvantitātes atzinums. Tas, kas vēl pirms dažiem gadiem bija nopietna problēma, patlaban izskatās pilnīgi citādi – profesionālas izrādes bērniem un jauniešiem ir ievērojami vairāk. Sūdzēties par piedāvājumu trūkumu bērniem var vienīgi pusaudžu vecāki, jo vecuma grupai virs divpadsmit gadiem maz gan oriģināldramaturģijas, gan precīzi adresētu iestudējumu.

Skats no izrādes "Patvēruma koki" (Zviedrija, horeogr. Ingrida Oltermana) // Publicitātes foto

Tieši pusaudžu problemātika bija viens no centrālajiem jautājumiem festivāla ietvaros Gētes institūta telpās notikušajā teorētiskajā diskusijā “Skatuves māksla bērniem– izklaidei, izglītībai, personībai. Teātris, kādu gaidām”. Domu apmaiņā izskanēja atziņa, ka pēdējā laikā, lielā mērā pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, ir radītas daudzas izrādes bērniem un skolas vecuma jauniešiem, kuras patiesi spēj jauno paaudzi “atraut” no digitālās vides. Diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka izrāžu piedāvājumos joprojām bieži nav precīzi apzināts, kādam vecumposmam domāts vēstījums. Kā problēmātiski tika minēti ne vien tādi aspekti kā izrādes ilgums un struktūra, kas nav izsvērti un veidoti atbilstoši bērnu psiholoģiskajai uztverei, bet arī saturs. Izskanēja ierosinājums veikt atklātos mēģinājumus skolās dažāda vecuma skolēniem. Līdzās pārdomām par to, cik oriģināls un pārliecinošs ir koptēls un vai ideja nolasāma, diskusiju raisīja jautājums, kā paši bērni vērtē izrādes. Vai profesionāļi savās izpausmēs neaizmirst par to, kā klausītāji, skatītāji reaģē? Svarīgs secinājums izskanēja tieši par laikmetīgumu, ko gaida jaunie skatītāji. Nav pietiekami zināt tradicionālo kanonu, svarīgāks ir mākslas mūsdienīgums un sasaiste ar šodienu. Teorētiskā diskusija šogad nepievērsās visu festivāla izrāžu analīzei, tomēr parādījās viedoklis, ka nepieciešama domu apmaiņa par katru konkrēto izrādi.

Festivāla programmas ārzemju izrādes bagātināja mūsu priekšstatus par skatuves mākslas iespējām un pārliecināja ar auditorijas uzrunāšanas prasmi.

Zviedru izrāde “Patvēruma koki”, kas dejas formā attēloja drošības un dabas vienotības ideju, ar nosaukto vecuma cenzu “4+” precīzi apzīmēja gaidāmo publikas gaidāmo uzvedību. Bērnudārza mazuļiem saprotamā un iedrošinošā veidolā horeogrāfes Ingridas Oltermanas (Ingrid Olterman) radīto dejas dramaturģiju izspēlēja aktieri Ingera Kolteruda (Inger Kolterud) un Oskars Frisks (Oskar Frisk). Stāsts par divām draudzīgām būtnēm, kuras būvē mājokli no sprunguļiem, bija vienkāršs un valdzinošs, un īsumā to varētu formulēt šādi: “Mēs ceļam būdu, zaru būdu. Mēs velkam zarus. Tas ir diezgan grūti. Tas ir gatavs! Es sēžu iekšā, un tu esi ārā. Vai Tu mani redzi?” Muzikāli skaniskā un krāsu atmosfēra iejūtīgi un stilistiski precīzi ļāva mazuļiem justies iesaistītiem uz skatuves notiekošajā. Scenogrāfijas mērogi, ritms, kustību amplitūda uzrunāja visus klātesošos atbilstoši skatītāju uztverei. Mazuļi pēc izrādes paši izstaigāja skatuvi, pieskārās un ar tulka palīdzību parunāja ar aktieriem.

Mijiedarbībā ar mazuļiem notika arī 20 minūšu ilgā performance bērniem līdz trīs gadu vecumam “Spēļlaukums”. Izvēlētais rotaļu laukumiņš kļuva par spēles vietu dejotāju Annikas Bergmarkas (Annik Bergmark) un Izabelles Bjurenas (Isabell Bjurén) improvizācijām. Aktrises iesaistīja bērnus neparastās rotaļās, ko sacerējusi horeogrāfe Annasara Idersteta (Annasara Yderstedt).

Mazie skatītāji, iespējams, pirmo sastapās ar citādiem spēles noteikumiem, kuros viņiem nācās attiecīgi reaģēt un izvēlēties, kādas darbības izdarīt un kāpēc. Vispārēju prieku un spēles enerģiju vairoja vecāki, kuri labprāt spēlējās kopā ar bērniem.

Skats no izrādes "Saldējuma klauns" (Paolo Nani Komēdijas teātris) // Publicitātes foto

Ar Dānijas vēstniecības atbalstu Paolo Nani Komēdijas teātra iestudējums “Saldējuma klauns” (oriģinālnosaukumā Jekyll on Ice), kas vairākus gadus apceļo dažādus kontinentus un valstis, tika izrādīts VEF Kultūras pilī un Siguldas Baltajā flīģelī. Dāņu izrādes dramatiskais virzītājs ir saspēle ar skatītājiem. Vizuāli košais klauna tēls, kas atgādina par cirka mākslinieku, raisa simpātijas no pirmā acumirkļa. Tomēr stāsts par saldējumu pārdevēju Džekiju nav tikai klaunāde, kur sprāgst baloni, parādās dūmi un par velti dod našķus. Tas ir stāsts par vientulību, par pārdošanu un pirkšanu, par nejaušiem izgudrojumiem, par iedomātiem mūzikas instrumentiem, kas jāspēlē pašiem skatītājiem, un par to, ka viss ir jānopelna pašam, arī saldējums.

Otrais festivāls “EJU MEKLĒT!” parādīja daudzveidīgu programmu, kas spēj uzrunāt jaunāko auditoriju. Festivāla kopiespaids ir raibs, bet ne tikai – mākslinieki parādīja augstas prasības pret sevi un pret skatītājiem, kuri tikai augumā izskatās nelieli. Plašais festivālā iesaistītais latviešu teātru loks dod pamatu nākotnes potenciā

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt