Mārtiņš Upenieks 19.04.2018

Studenta pierakstu fragmenti

Portreta foto – Kristaps Hercs

Ilgi domāju, vai atsaukties aicinājumam rakstīt eseju portālam Kroders.lv. Cenšos pieturēties pie principa – jo mazāk par aktieri ko zina, jo labāk, cenšos arī neveidot lieku priekšstatu par sevi, kas principā ir grūti novēršams. Manuprāt, visa veida publikācijas, sociālie tīkli, intervijas, radījumi, kas nav saistīti ar kādu jaunu pirmizrādi, piesārņo skatītāja uztveri ar lieku personisko informāciju, ko, iespējams, aktieris ir izpaudis. Tas var kaitēt izveidotajam tēlam un izrādei kopumā. Tāpēc no iespējamajiem esejas temata variantiem paliku pie domas izvilkt no vecajām kurpju kastēm noglabātās studiju laika klades un izveidot nelielu ieskatu savās aktiermeistarības studijās. Procesā sapratu, ka pieturēšos tikai pie pirmā kursa pierakstiem, jo sarakstītā ir patiesi daudz un tieši pēdējo studiju gadu klades veidoju ar īpašu rūpību. Šo eseju veidoju no sajūtām, citātiem un atmiņu fragmentiem. Nebiju plānojis šos pierakstus kādreiz caurskatīt publicēšanai, tāpēc, lūdzu, piedodiet manu nelielo haosu.

2009. gada septembrī kopā ar citiem jaunajiem ideālistiem ierados Dzirnavu ielā 46, lai piedalītos savā pirmajā aktiermeistarības nodarbībā. “Zirgu pasts” toreiz izskatījās pēc romantiska bomžatņika no stāstiem par īstu mākslinieku bohēmu. Pēc uzņemšanas rezultātu paziņošanas Meistars (Mihails Gruzdovs) bija uzdevis visiem jauniesauktajiem iegādāties melnus treniņtērpus, izlasīt dažas ģeniālas lugas un vēl šo to, bet pats galvenais – iegādāties kladi aktiermeistarības nodarbībām. Kladi, kuru es, protams, sentimentālu iemeslu dēļ esmu saglabājis, tāpat kā visu spēlēto izrāžu lugu eksemplārus. Attiecīgi mans pirmais ieraksts šajā kladē ir:

Kāpēc man pietrūkst smadzeņu pirmajā aktiermeistarības nodarbībā?

Tikko uzņemtais aktieru un režisoru kurss nebija uzdevumu augstumos, lai sagatavotos pirmajai nodarbībai. Momentā tika pieteikta dzelžaina disciplīna, kas sekoja vismaz divus turpmākos gadus.

Drīz pēc tam notika kursa saliedēšanas pārgājiens ar uzdevumiem aktiermeistarībā. Visiem vajadzēja aizbraukt uz jūru, staigāt basām kājām, sajust zemi, čiekurus, akmeņus un iet jūrā peldēties, lai pēc tam visas fiziskās sajūtas atveidotu etīdēs.

Atceros, ka toreiz, iestājeksāmenu posmā, samulsu no termina “etīde”, jo biju pamatīgi aizrāvies ar ģitārspēli un “etīde” asociējās tikai ar tehniskiem vingrinājumiem pirkstu veiklībai.

Mākslā neeksistē pareizi vai nepareizi, eksistē pārliecinoši un nepārliecinoši.

Atradu ierakstu, kur minētas divas filmas, ko Meistars, iedvesmojoties no manas etīdes, bija ieteicis noskatīties – Federiko Fellīni “Kazanova” un Nagisas Ošimas “Jūtu impērija”. Šīs ir diezgan jaudīgas filmas. Ap oktobri pirmajā kursā biju sajutis provokatīvu noskaņojumu visai dzelžainajai krievu skolas sistēmai un biju nolēmis parādīt etīdi par savu pirmo seksuālo pieredzi. Ierakstīju diktofonā stāstu ar, manuprāt, spilgtiem salīdzinājumiem un epitetiem, un biju izdomājis, ka tikmēr uz laukuma notiks kaut kas pilnīgi pretējs audiāli uztveramajam tekstam. Rezultātā manas etīdes partnere ar mani nerunāja vismaz mēnesi, visas kursa meitenes bija diezgan izvairīgas un kursa vadītāji, šķiet, nebija sajūsmā par maniem mākslinieciskajiem paņēmieniem. Tagad šī ir viena no atmiņām, par ko smejamies, gandrīz katram toreiz gadījās kāds radošs fiasko. Piemēram, otrajā kursā students XY noticēja, ka ir žagata ar iedomātu knābi, un netīšām ietrieca sev pierē palielu modinātājpulksteni. Izsaucām ātros, kas, prožektoru apspīdēti, no studenta pieres vilka laukā pulksteņa detaļas.

Pierakstos jocīgs citāts no it kā Hemingveja: Tikumība ir tad, kad nākamajā dienā pēc dzeršanas ir kauns... Varbūt tas arī ir Hemingvejs.

Mani pārsteidza ieraksts kladē par to, ar kādiem cilvēkiem es gribētu tikties un parunāties. Personības, ko toreiz ierakstīju – Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa un Dž. Dž. Džilindžers. Nesen mūsu teātrī notika Džilindžera pirmizrāde “Būt Kejai Gondai”. Mana galvenā partnere šajā darbā ir Rēzija Kalniņa. Meistaram toreiz, studiju laikā, šīs sarunas neizdevās noorganizēt, bet veiksme, sakritība vai vienkārši liktenis man lēma strādāt kopā tieši ar viņiem.

Problēma šodienas teātrī, ka mēs izrādi nevis uztveram, bet vērtējam un salīdzinām.

Pirmajos studiju mēnešos daudz nodarbojāmies ar dzīvnieku, priekšmetu, arī t. s. “bezpriekšmetu” un novērojumu etīdēm. Dzīvniekus braucām skatīties uz zooloģisko dārzu, bet veikt novērojumus – uz autoostām, tirgus paviljoniem un stacijas uzgaidāmajām telpām, kur bija atrodami diezgan kolorīti tipāži. Ar priekšmetiem bija vienkāršāk – sega, grāmata, šķidrās ziepes, izlietne, krāsns kruķis, patvāris.

Tā kā mani priekšstati par teātri pirms akadēmijas bija diezgan krimināli, tad šos uzdevumus un lielāko daļu pirmā semestra es uztvēru ar diezgan lielu neizpratni. Kādēļ aktierim būtu jātēlo izlietne? Saprašana par šiem vingrinājumiem man parādījās krietni vēlāk.

Uzdevums – noliec priekšmetu, ar domām velc to sev klāt, kļūsti par to. Ievelc caur nāsīm priekšmeta formu, raksturu, ritmu, pagātni un nākotni, un ļauj tam riņķot pa savu asinsriti. Priekšmetam ir arī biogrāfija.

Mūsu kursam izdevās parādīt aptuveni pusstundu garu izrādi no priekšmetu etīdēm. Domāju, katram manam kursabiedram spilgtā atmiņā ir palikusi romantiskā etīde ar korķu viļķi un cirkuli, fonā skanot Falling Slowly. Priekšmeti, kas atdzīvojās un iemīlējās viens otrā. Varbūt šī spilgtā atmiņa ir arī no tā, ka visas etīdes tika mēģinātas līdz nemaņai.

Ap novembri pievērsāmies notikumiem no pašu dzīves. Vajadzēja mēģināt restaurēt kādu bērnības notikumu, kas atstājis emocionālu nospiedumu. Ar šiem uzdevumiem mēs patiesi cits citu iepazinām. Arī kursa vadītāji uzzināja par mūsu problēmām un sāpēm vairāk nekā mūsu vecāki. Šim uzdevumam nebija psihoterapeitisks nolūks, bet gan mērķis pamodināt emocionālo atmiņu, lai gan, jāatzīst, bija patīkami dažas atmiņas nogrūst no sirds. Šķiet, Vilems Defo nodēvēja teātri par aktīvu meditāciju. Jāpiekrīt.

Šķirstot pierakstus, secinu, ka daudz runāts par partnera nozīmi uz laukuma (skatuves), piemēram, nevajag sevi spēlēt, vajag spēlēt partneri. Partneris ir jājūt, jāmīl (profesionāli), jāredz un jādzird. Par to daudz runāja jau pirmajā kursā, kad neviens no mums neko nesaprata. Teātra ikdienā dažreiz to aizmirstam. Egoistiska profesija.

2011. gads. Prāga. Jūnijs. Gandrīz visi. No kreisās uz labo: Oļesja Rubene, Jānis Znotiņš, Mārtiņš Upenieks, Jurģis Spulenieks, Alise Polačenko, Viesturs Roziņš, Laura Atelsone, Kaspars Zāle, Uldis Siliņš, Ance Muižniece, Georgijs Surkovs, Kristaps Ķeselis, Liene Sebre // Foto autors – Dmitrijs Petrenko

Ja tu pēc izrādes vari pastāstīt, kā tavs partneris spēlēja, tad tu pats labi spēlēji. Ja vari pastāstīt tikai par sevi, tad tu slikti spēlē.

Pēc janvāra sesijas sākām strādāt pie Rūdolfa Blaumaņa un Antona Čehova stāstiem. Likās, ka nu tik varēs nodarboties ar īstu acting. Kā es kļūdījos! Bez nopietnas analīzes un izpratnes par materiālu varēja uz laukuma nerādīties. Aktierim teksts jālasa ļoti uzmanīgi. Protams, tā nebija galvenā un vienīgā problēma... Toties no šī brīža sākās mana lielā mīlestība pret krievu literatūru.

Iztēlei jāpamodina aktieris, lai viņš izraisītu vispirms iekšēju un pēc tam arī ārēju darbību. Mums vajadzīga aktīva, nevis pasīva iztēle. Bez iztēles nevar kļūt par skatuves mākslinieku.

Pēc visiem neveiksmīgi izvēlētajiem stāstiem paliku pie Blaumaņa noveles “Salna pavasarī” un visu enerģiju veltīju tikai tam. Izmēģināju daudz un dažādas etīdes (asociāciju, iekšējā monologa, biogrāfijas utt.), lai tiktu pie Andra domāšanas veida. Nekas ievērības cienīgs neizdevās, bet Meistars vienmēr uzstāja, ka svarīgs ir pats process, nevis rezultāts, īpaši mācoties.

Jādarbojas pamatoti, mērķtiecīgi un produktīvi. Nevar darboties vispārīgi. Neciest ciešanu dēļ. Iekšējie iemesli, ierosinātāji un apstākļi virza darbību, nevis ārējie.

Pirmajā kursā parādījās termins “sestā istaba”. Mums aktiermeistarībā bija daudz un dažādi treniņi iztēles, partnerības, koncentrēšanās, tēla meklēšanas un ķermeņa atbrīvošanās attīstībai. Sestā istaba bija treniņš mūsu maņām. Pirmā istabā paredzēta ožai, otrā – dzirdei, trešā – taustei, ceturtā – garšai, piektā – redzei, bet sestajā varēja darīt jebko, izejot no visa, ko ķermenis ar iztēli bija uzņēmis no visām iepriekšējām istabām. Piemēram, pirmajā istabā iztēlojies, ka atrodies slēgtā telpā, kas ir pilna ar trūdošiem līķiem, vai otrā istabā atrodies pie reaktīvās lidmašīnas dzinēja – tā soli pa solim students noved savu iztēli un ķermeni līdz... sestajai istabai.

Kursa vadītājiem patika aktiermeistarības eksāmenos izmantot sesto istabu. Tas vienmēr bija interesanti, piemēram, “Salnas pavasarī” pēdējai ainai neko nesarunāt, atdoties, ļauties. Vienmēr, protams, neizdevās, bet galvenais bija pamēģināt. Šobrīd teātrī pēc iespējas cenšos sev izrādēs atstāt šo sestās istabas sajūtu.

Aktiera profesijā viena no interesantākajām lietām ir neparedzamība. Teātris ir dzīva māksla, kas notiek šeit un tagad. Ja es kā aktieris darbojos rezultatīvi (spēlēju, zinot, kas būs tālāk) un nedzirdu partneri, tad skatītājs tikpat labi varētu doties mājās un lasīt grāmatu.

Izrādes ideja uz skatuves ir tās gars, izrādes atmosfēra ir tās dvēsele, bet viss redzamais un dzirdamais ir tās miesa.

Kad dažus gadus jau biju nostrādājis teātrī, man bija interesanta saruna ar kādu pieredzējušu režisoru pie konjaka glāzes. Runājām, protams, par mākslu, teātri, profesiju un dzīvi. Viņš man uzdeva jautājumu – ko Gruzdovs jums iemācīja? Jautājums šķita muļķīgs un provokatīvs, manuprāt, aktiermeistarību nevar iemācīt. Vismaz ne tiešā veidā. Pēc neilgas pauzes es atbildēju – ētiku. Ar to es domāju attieksmes kopumu un pieeju skatuves mākslai, kas man ir palīdzējusi strādāt šajā profesijā jau piekto gadu un turpināt darīt iesākto.

Dziļā pateicībā noliecu galvu savu kursa vadītāju priekšā, paldies, ka pirms nepilniem desmit gadiem uzņēmāt mani Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktieru kursā.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt