Lauma Mellēna-Bartkeviča 08.05.2018

Cita opera

Publicitātes foto no performances “Fluxus nanoopera “Mājas/Nemājās””

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm.

 

Grezna zāle, uzposusies publika, orķestris bedrē skaņo instrumentus, nodziest gaisma, un sāk skanēt uvertīra – tradicionāls operas sākums tradicionālā vidē, respektīvi, operteātrī. Vairākus gadsimtus šī mākslas forma, pārcēlusies no galma uz pilsonisko sabiedrību, kalpojusi par augstās mākslas iemiesojumu un statusa simbolu sabiedrībā. Opera nenoliedzami pieder pie Eiropas būtiskākajām mākslas tradīcijām, kas vairāku gadsimtu garumā transformējusies gan satura, gan formas ziņā, ieguvusi atsevišķas nacionālas iezīmes un mijiedarbojusies ar citiem mākslas žanriem, stagnējusi, attīstījusies caur diriģentu lasījumiem, solistu personībām un režisoru pienesumu. 2018. ir Eiropas Kultūras mantojuma gads, kas liek no jauna vētīt pūru un iezīmēt arī operas attīstības scenārijus mūsdienu kultūrtelpā. Aprīlī Spānijas galvaspilsētā Madridē norisinājās dažādas operas kompānijas, teātrus un festivālus apvienojošās organizācijas Opera Europa kārtējā konference, kuras mērķis bija palūkoties, kā šis žanrs savieno pagātni ar tagadni un kādas ir tā iespējas nākotnē ( šeit var noskatīties filmu World Opera Forum: Global Answers to Opera’s Future ). Jautājums ir arī par to, vai operu neapdraud tradīcijas smagums un nelabvēļu pārmestais “muzejiskums”. Viens no foruma secinājumiem ir tas, ka nepieciešams strādāt, piesaistot jaunu auditoriju, un orientēties uz vietējām kopienām, kas ir primārā teātru mērķauditorija. Iepriekšminētais izriet no tā, ka opera joprojām tiek uzskatīta par žanru, kam nepieciešams teātris kā ēka un institūcija un milzīga atbalsta komanda un mašinērija, lai tas varētu pastāvēt. Bez šaubām, tradicionālā opera ir visumā dārgs un komplicēts mākslas žanrs, tāpēc tā uzturētājiem nemitīgi nākas attaisnot lielās izmaksas naudas devējiem, valsts institūcijām, privātiem fondiem un sponsoriem, balansējot starp izdabāšanu maksātspējīgas, novecojošas un nereti samērā konservatīvas publikas vēlmēm un formas eksperimentiem, kas nodrošinātu žanra dzīvotspēju laikmetīgās mākslas kopainā.

Tāpat kā citas skatuves mākslas formas, arī operas žanrs nemitīgi transformējas un pielāgojas laikmetam, un tas nosaka to, ka rodas jaunas operas formas.

No šodienas komponistiem diez vai kāds sagaida 3-4 stundas garu partitūru, maz ticams arī, ka vēl kādreiz būtu iespējami iestudējumi, kuros piedalītos 300 zirgu kavalērija kā Napoelona laikā Parīzē. Nav pamata uzskatīt, ka opera kā žanrs neinteresētu mūsdienu komponistus – taču tas drīzāk ir kamerformāts, kas prasa mazāk resursu un ir elastīgāks attiecībā uz izrādīšanas vietu jeb telpu. Kameropera, mini opera, mono opera, nanoopera – tie ir visbiežāk sastopamie mūsdienu operu formāti. Definīcijas gan nav akmenī iecirstas, un to robežas ir plūstošas. Jebkurā gadījumā tas lielākoties ir muzikāls projekts ar vienu vai vairākām vokālajām partijām, akustisko un/vai elektronisko mūziku,  un saturs parasti ietver kādu secīgu notikumu virknējumu jeb stāstu. Citādi viss atkarīgs no autora fantāzijas un pēc tam vēl mazliet no producentiem, kuri gatavi operu iestudēt, piemēram, pamestā rūpnīcā, kā Platona Buravicka “Spazio Bar” pagājušā gada nogalē (izrādi producēja Visjaunākais Rīgas teātris, tā notika rūpnīcā “Boļševička”). Šovasar, piemēram, alternatīvā mūzikas festivāla “Sansusī” vadītājs, operdziedātājs Armands Siliņš īpašu uzmanību plāno veltīt laikmetīgajai operai, piedāvājot gan nanooperas bērniem, gan atjaunojot Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu” uzvedumu Viestura Meikšāna režijā, kas ir izcils 2014. gadā tapis latviešu laikmetīgās operas paraugs. Latvijā gan pagaidām “cita opera” nav populāra plašās masās, tā drīzāk interesē profesionāļus un tos, kas meklē kādu aizraujošu sānsoli ārpus akadēmiskās mūzikas vides. Savukārt pamatpublika ne vienmēr ir gatava alternatīva muzikāla piedzīvojuma vārdā atteikties no tradicionālās pilsoniskās izklaides formas, kas paredz operā parādīt sevi un paskatīties uz citiem, starpbrīdī iedzert šampanieti, neatkarīgi no izrādes satura un izpildījuma kvalitātes.

Skats no performances “Fluxus nanoopera “Mājas/Nemājās”” Nacionālajā Mākslas muzejā // Publicitātes foto

Apvienotajā Karalistē savukārt ir plašāka pieredze ar operas formu dažādību, ir daudz neatkarīgu operas kompāniju, kas īsteno visdažādākos opermākslas projektus, akcijas, izrādes, performances utt.

Greiems Viks, Birmingemas operas kompānijas vadītājs, savulaik teicis, ka operas nopietnākais uzdevums ir raisīt diskusijas par to, kā un kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādas ir mūsu attiecības, izvēles un sadarbība [1]. Tas nozīmē paplašināt operas producēšanas stratēģijas, meklēt jaunus kanālus un iet ārpus operteātra komforta zonas ne tikai vasarā, brīvdabas izrādēs un koncertos, bet konceptuāli meklēt jaunas formas, kā uzrunāt publiku. Operas kompānijas “Operasonic” producente Riana Hatčingsa par savu galveno uzdevumu uzskata veicināt daudzveidīgu operas formu attīstību, aptverot arvien plašākus sabiedrības segmentus, neatkarīgi no ienākumu līmeņa vai sociālā slāņa un stimulējot auditorijas līdzdalību. Pirms pāris gadiem starptautiskā konferencē raksturojot aktuālo situāciju operas žanrā Apvienotajā Karalistē, viņa  minēja vairākus ļoti atšķirīgus piemērus, kuriem kopīga ir “netradicionāla” forma vai darbības vide [2]. Tie ir Silent Opera [3] jeb “klusās operas” tipa iestudējumi, kur tiek nojaukta robeža starp skatuvi un publikas telpu, piemēram, Birmingemas operas kompānijas iestudēto Khovanskygate (pēc Modesta Musorgska operas “Hovanščina” motīviem), kur skatītāji kļūst par dalībniekiem, jo koris, orķestris, solisti un mīmi atrodas teltī, skatītāju vidū, līdz ar to operas darbība burtiskā nozīmē notiek ap skatītājiem (skat. šeit); tie ir site-specific jeb konkrētai vietai pielāgoti iestudējumi, kā 2013. gadā Aldeburgas pludmalē tapušais Bendžamina Britena simtgadei veltītais iestudējums “Pīters Graimss” ar mūziku daļēji ierakstā, toties īstu jūru un autora personīgo kontekstu fonā (kā zināms, jūrai operas libretā ir īpaša nozīme, tāpat kā Aldeburgas pludmalei Britena biogrāfijā [4]); tās ir operas zibakcijas jeb flešmobi (piemēram Opera Flashmob in Paddington station [5], 2004, skat. šeit), vai ielu operas (street opera) kas pulcina nejaušu garāmgājēju pūļus, pārsteidzot, ieinteresējot un iepazīstinot ar mākslas žanru, kuru ilgstoši apvijusi elitārisma aura ( videopiemērs – Džons Inness dzied populāro Kalafa āriju “Nessun dorma” no Džakomo Pučīni operas “Turandota” uz ielas Pērtā, Skotijā).

27. aprīlī Nacionālajā Mākslas muzejā atklātajā izstādē “Pārnēsājamās ainavas” Berlīnē un Rīgā strādājošā latviešu režisore Margo Zālīte apmeklētājiem piedāvāja performanci ar nosaukumu “Fluxus nanoopera “Mājas/Nemājās”” [6]. “Fluxus” šajā gadījumā ir atsauce uz pagājušā gadsimta 60. gadu avangarda mākslas grupu, kas apvienoja vizuālās mākslas pārstāvjus, komponistus, dizainerus un citus māksliniekus, kuri veica dažādas performatīvas aktivitātes ar mērķi reflektēt par mākslas vietu sabiedrībā, cīnoties ar tās komercializāciju. Šajā gadījumā nanoopera nozīmē viena kvadrātmetra telpā radīt plurimediālu mākslas darbu. Šis mākslas darbs sabalsojas ar izstādes ideju iepazīstināt apmeklētājus ar latviešu māksliniekiem migrācijas kontekstā 20. gadsimtā un mūsdienās. Mūzikas autors ir poļu komponists Dariušs Pšibiļskis, izmantota arī  “Fluxus” raksturīgā “trokšņu” mūzika – vālīšu, slotiņu, kociņu u.c. priekšmetu grabināšana (Juris Āzers) pa scenogrāfijas instalāciju – trim tramvaja durvīm. Margo Zālīte spēlē sintezatoru, bet kontrtenors Jans Jakubs Monovids dažādās intonācijās un valodās dzied vārdu “Durvis” kā starptelpas simbolu, kas šķir šejieni no turienes, mājas no nemājām, raksturojot režisores izjūtu būt “starp Rīgu un Berlīni” jau desmit gadu garumā.  Performances ilgums – aptuveni 15 minūtes. Arī tāda var būt opera. Cita opera. Mazliet citādāka nekā pirms simt gadiem un mazliet citādāka nekā operteātrī.

 


[1] DIRECT SHOCKS. Graham Vick and Sam Brown in conversation. Opera, December 2013, p. 1540.
[2] Hutchings, Rhian. Paneļreferāts “Dārzs pie upes vakarā” (A Garden By A River in the Evening) konferencē  Operatic Immersions (konferences nosaukumā angļu valodā kontekstuāli apspēlēts vārds “immersion”, kas burtiski nozīmē “iegremdēšanās”, “ieniršana”, arī “iedziļināšanās” un pat “līdzpārdzīvojums”), Hadersflīda un Līdsa, Apvienotā Karaliste, 22.04.2016.
[3] Silent Opera tipa iestudējumu performatīvā stratēģija atvasināta no silent disco principa – tas ir diskotēkas veids, kad klātesošie un dejojošie mūziku klausās austiņās, tādējādi izbaudot diskotēku, piemēram, uz ielas, bet neradot troksni apkārtējā vidē.
[4] Britu komponists Bendžamins Britens dzimis un audzis Safolkā, kur atrodas Aldeburgas pludmale, un 1948. gadā tur nodibinājis starptautisku mūzikas festivālu.
[5] Operas zibakcija Padingtonas stacijā Londonā, Apvienotajā Karalistē.
[6] Šobrīd izstādē mākslas darbs pieejams kā audio/video instalācija, kur skaņa (bez “trokšņu” mūzikas efektiem) klausāma austiņās, vērojot virs telpiski izvietotajām tramvaju durvīm novietotajā griestekrānā  Alises Sondores video.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt