Lauma Mellēna-Bartkeviča 22.05.2018

Ceļa stabiņš latviešu dziedātāju karjerās

Elīna Garanča noslēpumiem apvītās ebreju varoņa Samsona liktenīgās Dalilas tēlā // Publicitātes foto

“Operas stūrītis” ir rubrika par žanru, kas ir tilts starp divām paralēlām pasaulēm – mūziku un teātri, jo vienlīdz saistīts gan ar vienu, gan otru. Laiku pa laikam speciālisti lauž šķēpus, kurai no mākslām pieder virsroka visaptverošākajā no mākslas žanriem, kurā līdzās divām minētajām mūsdienās pievienojušās arī daudzas citas mākslinieciskas izpausmes. “Operas stūrītis” piedāvā ieskatīties operas pasaulē ar ieinteresēta klausītāja-skatītāja acīm.

 

2018. gada maijs ir kārtējais brīdis, kad uz vienas no prestižākajām Eiropas operteātru skatuvēm atkal atzīmējas latviešu operdziedātājas – 6. maijā soprāns Marina Rebeka Vīnē debitēja Amēlijas Grimaldi partijā Džuzepes Verdi operā “Simons Bokanegra”, bet jau 12. maijā Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” jauniestudējumā, kas Vīnes Valsts operā tapis pēc 25 gadu pārtraukuma, lomas debiju Dalilas tēlā piedzīvoja mecosoprāns Elīna Garanča. Abas dziedātājas šobrīd ir savas karjeras zenītā, sasniegušas māksliniecisku briedumu, ko augstu novērtē operas publika un kritiķi Eiropā un Amerikā, un vienlaikus atrodas uz jauna, dramatiskāka repertuāra sliekšņa, kas paredz nevis dusēt uz lauriem, bet mērķtiecīgi pieņemt mākslinieciskos un tehniskos izaicinājums, ko šis repertuārs piedāvā. Šobrīd ar mediju starpniecību iespējams sekot abu dziedātāju karjeras un balss attīstībai – 15. maijā kinoteātrī “Splendid Palace” bija skatāms operas “Simons Bokanegra” tiešraides ieraksts, savukārt operu “Samsons un Dalila” varēja klausīties tiešraidē radio “Klasika”. Interesenti līdz 25. maijam var noklausīties “Simonu Bokanegru” Austrijas Radio 1 mājaslapā šeit, savukārt “Samsona un Dalilas” ieraksts ir pieejams radio “Klasika” arhīvā  šeit.

Vīnes Valsts opera neoficiāli atrodas slavenāko pasaules operteātru trijniekā līdzās Milānas Teatro alla Scala un Ņujorkas Metropolitēnam. Šīs skatuves liek ietrīsēties ikviena operdziedātāja un arī ikviena operas fana sirdij, un tur nokļūt nozīmē piepildīt vienu no daudzajiem sapnīšiem. Operā atšķirībā no dramatiskā teātra iespēju sevi parādīt uz pasaules skatuvēm dziedātājiem ir vairāk nekā aktieriem, jo žanra īpatnības nenosaka valodas ierobežojumus, sasniedzot noteiktu kvalifikācijas līmeni izredzes konkurēt starptautiskā vidē ir lielākas. Savukārt profesionāļiem, kuri reiz nonākuši uz šīm skatuvēm, lielākais izaicinājums ir tur vairākkārt atgriezties, atkal un atkal pierādot pasaules prasīgākajiem operklausītājiem savu meistarību, ierakstot savu vārdu pasaules opermūzikas vēsturē. Jāpiebilst, Vīnes Valsts operas iestudējumos Elīnas Garančas skatuves partneris tāpat kā Metropolitēna “Karmenā” bija franču tenors Roberto Alanja, bet Simona Bokanegras loma bija uzticēta leģendārajam amerikāņu baritonam Tomasam Hempsonam, Vīnei ierasti zvaigžņoti sastāvi. “Samson un Dalilu” uzvedusi jaunā vācu režisore Aleksandra Līdke, savukārt “Simona Bokanegras” iestudējuma autors ir klasiķis Pēters Šteins. Abas mūsu dziedātājas uz Vīnes Valsts operas skatuves pabijušas nu jau daudzas reizes, cita starpā dziedot tur arī savas vizītkartes lomas – Elīnai Garančai šajā teātrī tāds bija Oktaviāns Riharda Štrausa “Rožu kavalierī”, savukārt Marinai Rebekai – Violeta Valerī Džuzepes Verdi “Traviatā”.

Patlaban Vīnes opera viņām ir kārtējais ceļa stabiņš ar debijām jaunās lomās, iezīmējot jaunu posmu katras radošajā biogrāfijā.

 

Atvadījusies no Oktaviāna un citām tā saucamajām mecosoprānu “bikšu lomām”, Elīna Garanča ķērusies pie liktenīgajām sievietēm – un tāda ir ne tikai viņas jau gandrīz pirms desmit gadiem apgūtā Karmena Žorža Bizē hrestomātiskajā operā, bet arī Eboli princese Verdi “Donā Karlosā”, kas šosezon spilgti nodziedāta Parīzes Bastīlijas operā, Dalila un dziedātājas ilgotā, bet šobrīd vēl neaizsniegtā Amnerisa Verdi “Aīdā”. Savukārt Marina Rebeka pa šiem gadiem kļuvusi par, iespējams, spožāko Normu uz mūsdienu operskatuvēm, tomēr arī skatās Verdi dramatiskāku partiju virzienā – Leonora “Trubadūrā”, Luīze Millere tāda paša nosaukuma operā un tagad Amēlija Grimaldi “Simonā Bokanegrā”.

Krāsu simbolika Pētera Šteina minimālistiskajā iestudējumā Amēlijas Grimaldi aka Simona Bokanegras pazudušās meitas Marijas lomā, pēdējā cēlienā pie saindētā kausa Marinas Rebekas baltais tērps kļuvis asinssarkans // Publicitātes foto

Dramatiskāks repertuārs prasa strādāt pie apakšējā un vidus reģistra, tembrālajām krāsām un pārejām (passagio). Tas ir fizisks darbs ar muskuļiem, elpu un tās pārvaldību, rezonansi, nereti repertuāra maiņa arī rūdītiem profesionāļiem nosaka zināmu pārejas periodu, kad balss neskan savā ideālākajā kvalitātē un ar to ir jātiek galā gan tehniski, gan psiholoģiski. Balss ir instruments cilvēka ķermenī, un tam jāpielāgojas fiziskajām un fizioloģiskajām pārmaiņām. Kāpēc ir svarīgi to zināt? Tādēļ, ka nereti klausītāju vidū dzirdama tāda kā neapmierinātība, ka kāda no mūsu operzvaigznēm jaunajā repertuārā varbūt neskan tik spoži kā savās agrākajās lomās, dziedātāju teju vai priekšlaicīgi norakstot. Kritiķi vērsuši uzmanību, ka, piemēram, Elīnas Garančas citādi izcilajā sniegumā patlaban trūkst tembrālu krāsu apakšējā reģistrā, kurā faktiski slēpjas dramatisko mecosoprānu lomu īpašais šarms. Kritiķis Marks Pullingers, vērtējot “Samsonu un Dalilu” Vīnes Valsts operā, raksta: “Tāpat kā Eboli princeses lomā Parīzē, Elīnas Garančas augstās notis ir uzvaroši krāšņas, taču viņai pietrūkst pasaulīgi zemo toņu kaislīgam Dalilas tēlam. Šī bija Dalilas ziemeļu māsīca – aprēķinātāja, ko raksturoja viņas maigi zilais tērps 2. cēlienā. Ārija Mon cœur s'ouvre à ta voix izcēlās ar elegantu frāzējumu un safīra vēsumu, tomēr tā joprojām liek izkust pat spēcīgākiem vīriem par Samsonu.” [1] Fragmentus no operas “Samsons un Dalila” Vīnes Valsts operā videoformātā var noskatīties šeit.

Arī Marinas Rebekas Amēlija žilbina ar fantastiskām “augšām” un piano, kamēr zemākajās notīs varētu vēlēties vairāk skanīguma. Šeit var noklausīties āriju Come in quest’ora bruna no operas 1. cēliena. Rebekas vokālā un aktieriskā meistarība panāk niansētu tēla portretējumu un emocionalitāti, tomēr pilnībā nenoslēpj dzirdamās pārejas starp reģistriem. Soprāniem gan atšķirībā no mecosoprāniem parasti pat vispiekasīgie klausītāji neskanīgas apakšējās notis “piedod”. Tomēr tiem, kas raduši pie Rebekas pērļaini virtuozajām pasāžām belkanto, ir neparasti dzirdēt viņas balsi Verdi operām raksturīgajā dramatismā, jo uztvere šo skanējumu klasificē kā svešādu kontekstā ar konkrēto dziedātāju. Līdzīgā veidā pirms kāda laika daļu savu ilggadējo klausītāju pārsteidza Anna Ņetrebko. Plašāka publika Ņetrebko gadījumā gan vairāk diemžēl apspriež viņas figūras, nevis balss izmaiņas.

Tā ir vēl viena blakne mūsdienu sabiedrībā, kur mākslai nereti izmanto popkultūras mērauklas. Laiks tomēr joprojām ir kategorija, kas saistās ar pārmaiņām. Šīs pārmaiņas  ar skatuves mākslām saistītajiem nereti nākas pieņemt publiski.

Un tas nav viegli, pat ja briedums tiek sasniegts uz Vīnes, Milānas, Ņujorkas, Parīzes, Minhenes, Londonas u. c. skatuvēm.

Stāvovācijas Vīnes Valsts operā pēc "Simona Bokanegras" ar Tomasu Hempsonu titullomā, Marinu Rebeku Amēlijas, bet Frančesko Meli Gabriela Adorno tēlā ilga vairāk nekā 10 minūtes // Publicitātes foto

Spožākā mūsdienu latviešu operdziedātāju paaudze, kurus pamatoti varam uzskatīt par Latvijas kultūras vēstniekiem operas pasaulē, pamazām sasniedz četrdesmit gadu vecumu un pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā likusi izveidoties savdabīgam fenomenam, kas tiek pastiprināts ar kultūras mārketinga instrumentiem, apveltījot atsevišķus koncertus vai to sērijas ar nosaukumu “Dzimuši Rīgā” (2014) vai “Dzimuši Latvijā (2018) – mūziķi, tostarp operdziedātāji, ir mūsu kultūras “olimpieši”, kuru panākumus identificējam ar nācijas sasniegumiem. Un, pat ja tā ir spekulācija, tomēr ir skaisti reizumis nokļūt kādā pasaulslavenā operteātrī, kur pēcizrādes ovāciju vētrās sirds ietrīsas apziņā, ka šī publika aplaudē “mūsējiem”. Vīne maijā aplaudēja divām “mūsējām” – izcili talantīgām mūsu laika opermāksliniecēm, kuras atrodas nemitīgā attīstībā un ir ceļā uz jaunām karjeras virsotnēm.

                   


[1] Pullinger, Mark. Softly awakes my cold, cold heart: a tepid Samson et Dalila in Vienna, recenzija par operas “Samsons un Dalila” iestudējumu Vīnes Valsts operā, 13.05.2018. https://bachtrack.com/review-samson-dalila-liedtke-alagna-garanca-armiliato-wiener-staatsoper-vienna-may-2018

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt