Mārīte Gulbe 12.07.2018

AKTIERIS RUNĀ: Adriana Tatjana Začeste

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros,  vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Mārīte Gulbe: 2017./2018. gada teātra sezona ir noslēgusies. Kāda tā bija jums? Kāda – Rīgas Krievu teātrim jūsu skatījumā? Ko gaidāt no nākamās sezonas?

Adriana Tatjana Začeste: Sezona bija notikumiem bagāta, ļoti emocionāla, krasi dažāda. Neskatoties uz to, ka šosezon iestudējām salīdzinoši mazāk izrāžu nekā citus gadus, man palaimējās piedalīties divās no tām – Sergeja Golomazova izrādē “Gandrīzlaime” (ar šo režisoru strādāju pirmo reizi, ceru, ka ne pēdējo) un Renatas Sotiriadi bērniem domātajā iestudējumā “Īkstīte”.  Šogad bijušas daudzas viesizrādes un pat komandējums. Teātrī notikušas arī dažādas iekšējās pārmaiņas, būtiskākā no tām – mums ir jauns direktors – Dana Bjorka! 

Diemžēl sezonas noslēgums man bijis diezgan skumjš, jo dažādu apsvērumu dēļ nācās šķirties no divām sirdij tuvām izrādēm: “Divi džentlmeņi no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – M. G.) un “Tikšanās lai arī notika, bet...” (rež. Jeļena Čornaja, 2013. – M. G.). Protams, apzinos, ka tas savā ziņā ir neizbēgami, – lai nāktu jaunas izrādes, jāšķiras no vecām, bet tas nav viegli, īpaši tāpēc, ka šīs izrādes tapa studiju laikā un apvienoja mūsu kursu kā ģimeni... Mūsu direktore jaunajā sezonā sola daudz pirmizrāžu – daudz darba un iespēju sevi pilnveidot, kas nevar nepriecēt, gan meistarklasēs, gan uz skatuves, gan dodoties viesizrādēs uz citām pilsētām, valstīm. Būs iespēja strādāt ar jauniem režisoriem, ar kuriem nav vēl nācies sastapties.

Nupat tika nosauktas “Spēlmaņu nakts” nominācijas. Kā skatāties uz “Spēlmaņu nakts” balvām? Pagājušogad jūsu teātra direktors pieteica boikotu šim pasākumam. 

Cenšos vienmēr uz situāciju skatīties no abām pusēm. Saprotu, kādēļ Eduards Cehovals tā izteicies. Ja paraudzītos uz iepriekšējo gadu nominācijām, var izskatīties, ka mūsu teātrim ir pieteikts sava veida boikots... Nekas netika nominēts, kaut arī uzskatu, ka ir bijušas ļoti labas izrādes un interesanti aktierdarbi. 

Bet “visam savs laiks”, kā reiz izteicās mana kolēģe Jana Herbsta. Šogad man ir liels prieks par Maksimu Buselu, kurš nominēts kā Gada aktieris. Lepojos un turu īkšķus! Jocīgi, ka gada debijā neviens no mums ne reizi netika pieminēts. Pati “Spēlmaņu nakti” neboikotēju – ja nav vakara izrādes, vienmēr cenšos būt.

Kāds bijis jūsu ceļš līdz aktiera profesijai?

Ceļš vēl joprojām turpinās! Un turpināsies tik ilgi, kamēr dzīvošu. Pilnībai nav robežu. Ja runājam par tā sauktajiem skolas gadiem, tad varu teikt, ka tie bijuši labākie gadi manā mūžā. Un, ja man būtu iespēja, izdzīvotu to visu vēlreiz – gan negulētās naktis, gan gatavošanos kārtējai meistarības stundai, gan piedzīvotos smieklus un asaras. Ne brīdi neminstinātos un teiktu: “Aiziet!”

Kāpēc es biju tik laimīga? Tāpēc, ka atrados starp domubiedriem ar kopīgu vīziju par mākslu, teātri, ar kopīgiem mērķiem, ar iespēju augt – augt kopā. Tas bija dzīves periods, kad neatlika laika domāt par neko citu...

Pirms aizgāju mācīties aktiermeistarību, pabeidzu Arhitektūras programmu Rīgas Celtniecības koledžā. Kāpēc arhitekti? Jo pēc 9. klases aktieros vēl stāties nevarēju, vecāki nodarbojās ar celtniecību, es labi zīmēju – viss sakrita, un pieņēmu lēmumu iegūt diplomu. Un tad ar mierīgu prātu varēju sekot savai sirdij.

Kā ir mainījies priekšstats par teātri kopš studiju laika?

Diemžēl realitāte atšķiras no iedomātā. Studiju laikā, kā jau minēju, bez profesijas apgūšanas nepastāvēja nekas cits. Šobrīd paralēli jārisina “pieaugušo” dzīves problēmas un nākas skatīties uz darbu ne tikai no mākslinieciskās, bet arī no materiālās puses. 

Vai papildu darba iespējas atrast ir viegli?

Salīdzinoši grūti, jo kā štata aktieris esi diezgan cieši piesaistīts teātrim. Bet, par laimi, tā nav visiem, daudzi mani kolēģi vada pasākumus vai strādā skolās, pasniedzot bērniem aktiermeistarību. Piestrādāt var arī balss ierakstos reklāmās.

 Adriana Tatjana Začeste Geilas lomā izrādē "Gandrīzlaime" (2017) // Foto – Didzis Grodzs

Kad pirmizrāde pagājusi, kā turpinās darbs pie lomas?

Pēc pirmizrādes viss tikai sākas! Izrādes nodošanas nedēļa, kā parasti, ir ļoti intensīva un materiālā tu esi par visiem 100 %, jo paralēli netiek spēlētas citas izrādes, bet, kad šis posms ir galā, sagatavoties ir grūtāk. Protams, jāmāk uzturēt režisora uzstādītie spēles likumi. Galvenokārt tas atkarīgs individuāli no katra aktiera, vai viņš to spēs. Nekad nedrīkst paļauties uz to, ka viss tāpat būs labi, – iziešu, nospēlēšu. Pirms katras izrādes parasti tiekos ar saviem skatuves partneriem vai nu mēģinājumu telpās, vai uz skatuves, vai grimētavā, lai izveidotu kontaktu, atcerētos, ko mēs īsti šovakar darīsim, kāds ir mērķis un uzdevumi. Muzikālajām izrādēm vienmēr ir soundcheck, kad tiek uzstādīti mikrofoni un izdziedātas un izdejotas visas dziesmas un dejas.

Ideālais teātris – kāds, jūsuprāt, tas ir?

Ideālais teātris... Teātris kustībā! Teātris, kas nestāv uz vietas, ar saviem ideāliem, idejām, tāds, kas nebaidās pateikt savu ES. Kam ir ko teikt. Arvien biežāk teātris izdabā mūsdienu sabiedrības vēlmēm pēc izklaides. Cilvēki negrib pārdzīvot, iedziļināties un analizēt, biežāk grib atnākt uz teātri atpūsties. Teātrim ir jāaudzina skatītājs, nevis otrādi.

Kādas īpašības, rakstura iezīmes aktierim profesijā palīdz?

Svarīgākais aktierim, manuprāt, ir iztēle. Protams, jābūt fiziski sagatavotam ķermenim, runas aparātam, jāmāk sevi gan kontrolēt, gan atbrīvot – fiziski un garīgi. Aktierim jābūt drosmīgam, gatavam kļūdīties, mācīties un augt. Paļauties tikai uz talantu nevar, nedrīkst apstāties sevis pilnveidošanā, jāstrādā.

Kas ir tie cilvēki, kuru vērtējums jums ir svarīgs?

Pirmkārt, man svarīgs pašai savs viedoklis. Man ir svarīgi izvērtēt savas atziņas un sajūtas. Kad saskaros ar situācijām, kuras nespēju atrisināt, vai jautājumiem, uz kuriem nespēju atrast atbildi, zinu, ka vienmēr varu paļauties uz saviem pedagogiem: režisoriem Igoru Koņajevu un Jeļenu Čornaju. Es ļoti mīlu un cienu šos cilvēkus, tāpēc viņu viedoklis man vienmēr bijis un būs svarīgs. Viņi ir kā mamma un tētis profesijā, pazīst katru no mums labāk nekā dažkārt mēs paši.

Intereses ārpus teātra vai un kā tās palīdz profesijā?

Viss, kas ir mums apkārt, palīdz profesijā. Jo vairāk iespaidu mēs gūstam, jo bagātīgāka kļūst mūsu iztēle un izteiksmes līdzekļi. Viens no maniem hobijiem ir gleznošana, kas ļauj man izpausties mazliet atšķirīgi. Bieži otu rokās paņemu, atnākot mājās pēc izrādes, tas nomierina un sakārto domas, palīdz salikt visu pa plauktiņiem un izanalizēt, kā tad šovakar izrādē gājis.

Vai atliek laika sekot procesiem citos Latvijas teātros, ārpus Latvijas?

Sekot neizdodas tik bieži, kā gribētos un vajadzētu. Aizejot uz jebkuru izrādi, ir iespējams gūt pieredzi tieši profesionālajā sfērā. Diemžēl vairs neprotu vienkārši skatīties izrādes un filmas, ieslēdzas analīze: ahā – tur aktierim nedaudz pietrūka, interesants risinājums, es būtu darījusi citādāk, utt. Sanāk vairāk dzīvot līdzi pašiem aktieriem un lomām, nevis uzburtajiem tēliem un situācijām. Spilgtākais teātra piedzīvojums šogad saistīts ar ceļojumu uz Ņujorku. Biju devusies uz vairākām izrādēm Brodvejā – mūzikliem The Lion King, Phantom of the Opera, Chicago u.c. Un biju apburta! Protams, to ir grūti salīdzināt ar izrādēm pie mums Latvijā, jo tur tās tiek spēlētas gadu desmitiem, saglabājot sākotnējo formu. Jā, tās kaut ko arī zaudē, tomēr iespiežas atmiņā. Aktieri spēlē vienu lomu vairākus gadus, grūti iedomāties, kā tas ir. Mums savā ziņā ir paveicies, ir iespēja mēģināt katru reizi kaut ko jaunu, bet dažreiz sasniegt augstāko lomas punktu nepaspējam, jo izrādes tik ilgi repertuārā nenoturas.

Štata aktieris un brīvmākslinieks – kādas ir šo divu statusu priekšrocības un trūkumi?

Štata aktierim ir stabilāki ienākumi – neskatoties uz to, cik izrādēs piedalies, pavisam badā nenomirsi. Tu vairāk iesaisties teātra darbībā, tevi vairāk nodarbina izrādēs. Ārštatā ir vairāk mākslinieciskās brīvības, iespēja piedalīties citu teātru projektos, kino. Štatā esot, tos daudz grūtāk saskaņot ar teātra vadību. Kam dodu priekšroku es – noklusēšu.

Adriana Tatjana Začeste un Marats Efendijevs izrādē "Tikšanās lai arī notika, bet..." (2013) // Foto – Olga Bikova

Kuri ir svarīgākie pieturas punkti līdzšinējā karjerā?

Svarīgākais pieturas punkts, ja to tā varētu nosaukt, ir mācības Kultūras akadēmijā. Protams, arī pirmā loma. Izrādē “Meža dziesma” (rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, 2012 – M. G.) spēlēju meža nimfu, kura iemīlas cilvēkā. Stāsts par tik nesavtīgu un pašaizliedzīgu mīlestību, par upuriem, uz ko tā ir spējīga.

Katra nākamā loma ir kā solītis uz priekšu vai tramplīniņš, kas uzmet tevi nedaudz augstāk vai zemāk, – tas nav apstāšanās punkts, bet gan virzība uz priekšu.

Dostojevska “Pusaudzis” Jeļenas Čornajas režijā (2014, Versilovas Annas Andrejevnas loma – M. G.). Ar īpaši siltām jūtām atceros izrādi pēc Aspazijas un Raiņa biogrāfijas un darbu motīviem “Mīlas svētība” (rež. Igors Koņajevs, 2015 – M. G.). Tik skaista, smeldzīga Artura Maskata mūzika, kas savijās kopā ar dzejas vārdiem, ūdens uz skatuves – tas bija kaut kas fantastisks! Pateicos arī par iespēju strādāt ar Elmāru Seņkovu izrādē “Krietnais cilvēks no Sečuānas” (2017). Jauns pagrieziens notika, sastopoties ar režisoru Sergeju Golomazovu, strādājot pie fragmenta “Atdod atpakaļ” izrādē “Gandrīzlaime”. Tā bija pavisam cita pieredze, kas ļāva man atklāt jaunu savas personības šķautni, pamēģināt sevi atšķirīgā lomā ar citiem izteiksmes līdzekļiem.

Vai jums ir kāda īpaši tuva teātra forma, žanrs?

Es sevi vairāk uzskatu par psiholoģiskā teātra aktrisi. Mums bija lieliska skola un pedagogi. Bet ar prieku pārbaudītu sevi arī citos spēles veidos un žanros. Dodu priekšroku drāmai un traģēdijai, bet nekad neatteiktos no labas komēdijas. Mīlu angļu humoru un komēdijas.

Un kāds dramaturğiskais materiāls tuvāks pasaules, krievu klasika vai mūsdienu dramaturğija?

Drīzāk klasika – gan krievu, gan pasaules. Dažreiz liekas, ka man būtu jādzīvo citā laikmetā... Ar mūsdienu dramaturģiju nācies saskarties parāk maz, lai to varētu nosaukt par sev tuvu.

Vai teātra valoda, kuru apguvāt studiju laikā pie saviem pedagogiem, ir atšķirīga no tās, ar ko strādā Latvijas režisori un viesrežisori no ārzemēm?

Domāju, ka savā ziņā atšķiras, taču, ja pieslēdzies un proti visu apvienot, neatsakoties no kaut kā, veidojot māksliniecisko simbiozi, atšķirība nav tik liela. Pamati ir vieni un tie paši.

Vai ir kādi režisori, ar kuriem gribētos strādāt?

Latvijā ir daudz talantīgu režisoru, ar kuriem vēlētos strādāt. Grūti izvēlēties vienu, divus. Ja būtu iespējams un laiks tik strauji neskrietu uz priekšu, gribētu pastrādāt ar visiem.

Kāda ir jūsu vīzija par sevi teātrī (vai arī ārpus tā) pēc 20 gadiem?

Tik tālu uz priekšu neesmu aizdomājusies. Ir daudz mērķu un sapņu, kurus vēlos īstenot – galvenokārt tie saistīti tieši ar profesiju. Ļoti gribas realizēt savu potenciālu kino. Bet pats svarīgākais lai paliek pie manis – tāpēc jau tie ir sapņi!

Vairāki jūsu teātra aktieri laika gaitā ir aizbraukuši no Latvijas. Vai arī pati pieļaujat tādu iespēju?

Galvenais ir strādāt un pilnveidoties profesijā. Ja sapratīšu, ka stāvu uz vietas un nekas nenotiek, tad pieļauju, ka tāda iespēja varētu pastāvēt.

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Tatjana Začeste. Radoša. Taņai ir attīstīta fantāzija – kad sākas darbs pie jaunas izrādes, viņai vienmēr ir ļoti daudz ideju, skatuvisko risinājumu, ko piedāvāt. Režisoram tāda aktrise ir īsta dāvana!”

Šeit Adrianas Tatjanas Žačestes profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt