Baiba Kalna 31.07.2018

AKTIERIS RUNĀ: Nataļja Smirnova

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Baiba Kalna: Kad jums radās interese par skatuvi, teātri? Vai jūsu ģimenē kāds ir saistīts ar mākslu?

Nataļja Smirnova: Ja tagad atceros savu bērnību un skolas gadus, gandrīz visas toreizējās nodarbes mani tādā vai citādā veidā virzīja uz skatuvi. Manā ģimenē iepriekš gan neviens nav bijis saistīts ar mākslu – tēvs pēc izglītības ir jurists, bet strādā par zemūdens peldēšanas instruktoru, mammai ir inženiera celtnieka izglītība, taču arī viņa nestrādā profesijā. Esmu dzimusi rīdziniece, pabeidzu Rīgas 34. vidusskolu. Kad man bija trīs gadi, vecāki mani aizveda uz baleta studiju. Man tur ļoti patika, diemžēl šo studiju slēdza. Tad sešu gadu vecumā sāku mācīties Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. Mammas sapnis bija iemācīties spēlēt klavieres, viņa gan to neīstenoja, bet gribēja, lai meita spēlētu. Mūzikas skolā mācījos vijoli un klavieres, pēc skolas beigšanas nolēmu, ka vijoli vairs rokās neņemšu, bet klavieres, tieši otrādi, man patika spēlēt. Kursos apguvu arī ģitāras spēli. Kad pabeidzu 9. klasi un mūzikas skolu, sapratu, ka esmu jau pieradusi pie tā, ka man gandrīz nav brīvā laika. Tad aizgāju pie drauga uz Imantas teātra studiju “Horizonts” noskatīties izrādi un iemīlējos teātrī. Man jau no bērnības teātris bija paticis, abas ar māsu izdomājām ar teātri saistītas spēles, taisījām parodijas, bet par aktiera profesiju nedomāju. Kad sāku darboties studijā, sapratu, ka man tas tiešām ļoti patīk un, iespējams, es gribētu savu dzīvi saitīt ar mākslu. Pēc tam gan nodarbojos arī ar basketbolu un vairākus gadus ar akrobātiku un rokenrolu. Tomēr skolā man ļoti labi padevās ķīmija, un tā sanāca, ka pēc skolas beigšanas abas ar draudzeni iesniedzām dokumentus studijām Sanktpēreburgā hidrometeoroloģijas institūtā, kur mūs arī uzņēma. Tad kādā dienā tēvs pēkšņi teica: “Izlasīju avīzē, ka Krievu drāmas teātrī uzņem aktieru kursu, tu negribi pamēģināt?” Domāju, ka trīs dienās nepaspēšu sagatavoties, tomēr pieteicos. Jaunākā māsa piespieda, gatavojos un viņas priekšā mēģināju. Viņa arī atnāca man līdzi uz iestājeksāmeniem Kultūras akadēmijā. Tobrīd pat īpaši nedomāju, vai izturēšu konkursu, vienkārši gribēju sevi pārbaudīt. Bet mani paņēma uz pirmo tūri, tad nākamo un tad – biju uzņemta fakultātē. Bija jāizdara manā dzīvē pirmā svarīgākā izvēle, kur studēt. Nolēmu, ka tā ir zīme – jāpaliek te. Par sevi atgādināja arī aizraušanās ar teātri “Horizontā”. Turklāt Rīga ir manas mājas, te dzīvo mani vecāki. Vispār dzīvē mēdzu ieklausīties zīmēs, tās man palīdz.

Kādi ir spilgtākie iespaidi no studiju laika Kultūras akadēmijā?

Kaut arī iestājos fakultātē ar sajūsmā mirdzošām acīm, studiju sākumā, lai cik dīvaini tas nebūtu, pret mācībām izturējos diezgan vieglprātīgi. Gāju uz lekcijām, nodarbībām, bet nevaru teikt, ka būtu ļoti nodarbojusies ar profesiju. Tobrīd arī bija visādas iemīlēšanās, kas novērsa uzmanību no mācībām. Tas mainījās trešajā kursā, kad gatavojām izrādi “Tikšanās lai arī notika, bet...” (rež. Jeļena Čornaja, 2013. – B. K.). Šī izrāde man ir ļoti dārga, tā manī kaut ko iekustināja. Man uzticēja divus Čehova stāstus, bija jāgatavo etīdes, izveidoju divas lomas. Šīs varones radīju pati, man neviens nepalīdzēja, un no šī brīža man atkal kļuva interesanti mācīties, parādījās vēlme un dzirkstele. No mūsu pedagogiem guvu tiešām daudz, viņi mums iemācīja profesiju. Izturējos un joprojām izturos pret viņiem pat ar zināmu bijību, bet, domāju, tas ir labi, jo tā ir sava veida cieņa. Uzrunājām viņus uz “jūs”, nepārkāpām robežas, kaut katru dienu tikāmies. Tradīcijas, kuras mūsu kursā bija studiju laikā, piemēram, apsveikt citam citu dzimšanas dienās, saglabājam joprojām, tā ir vērtība. Kamēr mums ir šīs tradīcijas, manuprāt, mēs turamies kopā. Tās mūs apvieno.

Man liekas, mūsu kurss diezgan atšķiras no citiem jaunajiem aktierkursiem. Cilvēki, kuri skatās mūsu darbus, to pamana. Varbūt tik saliedēti esam arī tāpēc, ka visi kopā nokļuvām šajā teātrī.

Minējāt, ka “Tikšanās lai arī notika, bet...” bija zināms pagrieziena punkts ceļā uz profesiju.  Kuri no līdzšinējiem darbiem teātrī vēl bijuši īpaši nozīmīgi?

Viens no man nozīmīgiem iestudējumiem bija Gorkija “Vasarnieki” (2014), kur strādāju pie Elmāra Seņkova. Man tur bija neliela loma – Soņa, bet šis darbs man bija svarīgs, jo spēlēju uz vienas skatuves ar lieliskiem profesionāļiem, no kuriem daudz varēju mācīties, un viņi arī man palīdzēja, teica, kur un kas jāizlabo. Mēģināt ar Seņkovu ir ļoti interesanti. Viņš ir interesants cilvēks un labs režisors. Sākumā viņš mums stāstīja, kāda ir viņa iecere, kā tas izskatīsies uz skatuves. Seņkovs dod formu, kā strādāt, bet neieliek tevi kaut kādos rāmjos, aktiermākslas ziņā ir brīvība katra aktiera iztēlei, fantāzijai. Atceros, ka, sākoties mēģinājumiem, biju ļoti saspringusi – bija ļoti uztraucoši spēlēt uz skatuves kopā ar lielajiem aktieriem. Skatījos, cik viņiem viss ātri sanāk, un domāju, ko gan viņi teiks par mani. Tad pēc viena no mēģinājumiem Seņkovs visus palaida mājās, atstāja tikai mani un manu kursabiedru Artūru Trukšu un lika mums aiz skatuves skriet, klaigāt un skaļā balsī lamāties. Sapratu, ka viņš gribēja mūs atvērt, bet man tas nācās ļoti grūti.

Nataļja Smirnova un Artūrs Trukšs izrādē "Vasarnieki" (2014) // Foto – Aigars Altenbergs

Tomēr palīdzēja?

Palīdzēja, izrādījās, ka viss nav tik briesmīgi. Vēl viena man būtiska loma bija kņaze Meri tāda paša nosaukuma Ļermontova stāsta dramatizējumā (2014), ko iestudēja mūsu kursa pedagoģe režisore Jeļena Čornaja. Tā ir sanācis, ka līdz šim visvairāk esmu spēlējusi viņas izrādēs, kur bijušas skaistas, smalkas, aizkustinošas lomas. Strādājot pie šīs izrādes, daudz lasījām par stāstā atainoto laiku, skatījāmies fotogrāfijas ar Kaukāza dabu, kalniem. Kaut vai no attēliem ieelpojām to gaisu. Scenogrāfija bija ļoti vienkārša – daži krēsli ballei un videoprojekcijas. Mūsu uzdevums bija strādāt tā, it kā tas būtu kino tuvplāns. Režisore gribēja, lai visa uzmanība tiktu koncentrēta uz aktieriem, mūsu varoņu emocijām, domām, attiecībām. Tāpat bija ļoti patīkami spēlēt kopā ar manu kursabiedru Kirilu Zaicevu, atradām viens otram pieeju, mēģinājām atsevišķi no pārējā ansambļa, tā bija kā cita dzīve. Šī izrāde man ir dārga arī tāpēc, ka to veidojām mēs, Jeļenas Igorevnas skolnieki, un bijām ar to cieši saistīti.

Spēlēju arī Čornajas uzvestajā izrādē – Turgeņeva „Cilvēcisko kaislību laikā” (2016), kas sastāvēja no četriem atsevišķiem fragmentiem. Mūsu fragmentā darbojāmies kopā ar Maratu Efendijevu un Leonīdu Lencu, kurš man ir īpašs aktieris. Bija ārkārtīgi interesanti skatīties, kā viņš strādā, domā uz skatuves. Es spēlēju Sašeņku, ļoti slimu meiteni, kas nomirst. Jeļena Igorevna deva ļoti sīku un precīzu lomas analīzi. Tā bija sarežģīta, smalka loma, kādu iepriekš nebiju spēlējusi un kas prasīja daudz enerģijas un spēka. Mēģinājumi ne vienmēr bija veiksmīgi, pēc tam pārdzīvoju, naktīs negulēju, tomēr šis darbs iekšēji attīstīja mani kā aktrisi.

Vēl viena loma, par ko esmu pateicīga Danai Bjorkai, kas man to atdeva, – pianiste Ženija Reitere izrādē "Granātu aproce" (rež. Irina Keručenko – B. K.). Man šī loma ļoti patīk un ir kļuvusi tuva, arī tā mani kaut kādā veidā attīsta. Šeit varu likt lietā arī savu klavieru spēlēšanas prasmi, kaut darīt to publikas priekšā nav nemaz tik viegli. Runātajā tekstā var arī kādu vārdu samainīt, bet, ja nots nav pareiza, tas tūlīt ir dzirdams. Šī sieviete ir spilgta, un par šo spilgtumu, izsmalcinātību un sievišķību es viņu mīlu. Visas manas līdzšinējās lomas bijušas dažādas, un tas ir ļoti labi. Aktieriskās attīstības plānā man svarīgs ir arī jaunākais darbs izrādē “Maģijas atslēgas” (rež. Marina Brusņikina, 2018 – B. K.). Es spēlēju pārī ar Janu Herbstu, nebija sāncensības, abas mēģinājām vienu lomu un līdz pat pēdējam nezinājām, kura spēlēs pirmizrādi. Šajā izrādē katrs aktieris atveido vairākas lomas un visas lomas it kā ir galvenās.   

Izrāde “Maģijas atslēgas” ir veltīta Mihailam Čehovam, arī teātris nosaukts viņa vārdā. Ko par viņu sapratāt pēc šīs izrādes?

Man liekas, ka Rīgā tikai nedaudzi zina, kas tas par cilvēku, arī mēs par viņu maz zinājām pirms izrādes. Veidojot iestudējumu, iepazināmies ar viņa biogrāfiju, profesionālo, arī personisko dzīvi, tās abas bijušas sarežģītas un grūtas. Šaubas profesijā, ar kurām viņš cīnījās un kuras uzvarēja, šķiršanās no sievas un meitas, slimība... Tomēr viņš bija patiešām talantīgs cilvēks, tika tam pāri, daudz sasniedza profesijā, pat Amerikā joprojām mācās pēc viņa metodes. Varam lepoties, ka mūsu teātris nosaukts viņa vārdā. Diemžēl ikdienā nepiesķiram tam īpašu nozīmi, kamēr neiedziļināmies cilvēka personībā, uzzinot par to vairāk.

Ar kādiem režisoriem jums ir interesanti strādāt?

Visi režisori, pie kuriem līdz šim nācies strādāt, bijuši atškirīgi, un man tas ir interesanti. Es pieņemu dažādas režijas metodes. Vienīgi man nav pieņemami, ja režisoram nav cieņas pret aktieri, ja režisors ir rupjš. Tad es nobloķējos un nespēju sadzirdēt domu. Laimīgā kārtā man nav bijis ar tādiem jāsaskaras, bet zinu, ka tādi ir. Manuprāt, pret otru cilvēku ir jāizturas ar cieņu – neatkarīgi no tā, kādā amatā vai statusā cilvēks ir.

Kādam būtu jābūt šodienas teātrim? Par kādām tēmām tam vajadzētu runāt?

Sarežģīts jautājums. Viena lieta, kā uz to skatos es kā aktrise, otra lieta – mūsdienu skatītājs, publika, kurai ne vienmēr vajag to, ko grib aktieris vai režisors. Man patīk nopietnas, ne virspusējas izrādes, kas liek domāt un kurās ir jārok, jāiedziļinās. Man kā aktrisei ļoti mīļa ir klasika ar tās dziļajām, niansēm bagātajām lomām.

Manuprāt, galvenais ir, lai cilvēki nevis vienkārši noskatītos izrādi, labā noskaņojumā aizietu mājās un to drīz aizmirstu, bet lai teātris būtu vieta, kas cilvēku rosinātu uz pārdomām, sniegtu emocijas, lai pēc izrādes skatītāji aizietu ar jautājumiem.

Man šķiet, ka cilvēki galu galā ies bojā, ja tikai vienkārši izklaidēsies un nedos nekādu barību prātam, jo smadzenēm ir jāstrādā. Tas attiecas ne tikai uz teātri, bet uz sabiedrību kopumā, – daudzi tā vietā, lai domātu, analizētu, bezmērķīgi tērē dzīvi. Tā ir arī mūsdienu tehnoloģiju ēnas puse, bieži šī sēdēšana telefonos, internetā ir veltīga laika tērēšana, nekādas attīstības tajā nav. Tā tikai sākumā liekas, ka priekšā ir ļoti gara dzīve, bet tā rit ātri. Jau tagad skatos, cik ātri aug mana meita, grūti pat sekot līdzi. Arī bērnu izrādēs – bērnus ir ļoti grūti iedabūt teātrī, un, ja tas ir izdevies, gribas redzēt tādas izrādes, kas viņiem tiešām kaut ko dod. Ja pēc izrādes bērns sāk ar tevi runāt, pārdomāt kādas tēmas, tas ir lieliski, – tad tam ir jēga. Citādi var TV ieslēgt multeni, un viņš tāpat izklaidēsies. Tātad ir jādara tā, lai gājiens uz teātri būtu kā rituāls, lai smadzenes attīstītos, un šajās mazajās smadzenītēs pa graudiņam birdināt, lai viņš izaugtu par personību, krietnu cilvēku.

Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir dažādu teātra izteiksmes līdzekļu izmantojumam, atsķirīgām formām? 

Domāju, ka jebkurā gadījumā primārais ir saturs, doma, ko gribi aiznest līdz skatītājam. Šo domu var ietvert un noraidīt jebkurā formā, vai tas būtu eksperiments, klasiska vai ultramoderna izrāde, – jebkurā gadījumā galvenais ir, lai tā rosinātu domāt par dzīvi, salīdzināt, meklēt atbildes.

Tagad populāri ir dažādi TV realitātes šovi, seriāli u. tml. Vai tas ietekmē teātri un skatītājus?

Protams, tas ļoti ietekmē skatītāju, ja viņam diendienā ceļ priekšā šos apšaubāmās kvalitātes produktus un viņš tos ēd, pierod būt uz šī viļņa un negrib vairs patstāvīgi domāt, uzzināt ko jaunu, lasīt. Un teātrim ir grūti, jo ir jāiet vienā solī ar laiku, ar to, kas apkārt notiek. Ir acīmredzams, piemēram, cik maz tagad cilvēki lasa. Pat tad, kad satiekas draugi, viņi bieži nekomunicē viens ar otru, bet sēž savos telefonos. Tas man šķiet ļoti dīvaini. Mums ģimenē ir tradīcija – kad sēžamies pie galda vai esam ar bērnu, noliekam prom telefonus, jo ļoti svarīga ir dzīvā saskarsme. Mūsdienās tā sāk iznīkt. Kaut arī mans vīrs strādā TV firmā, mums mājās nav TV pieslēguma. Mēs televīziju neskatāmies vispār, neieslēdzam arī kā fonu, lai meita pie tā nepierastu. Ja gribam viņai ko parādīt, ieslēdzam uz lielā ekrāna kādu konkrētu programmu.

Nataļja Smirnova izrādē "Maģijas atslēgas" (2018) // Foto – Inese Kalniņa

Esat teātrī jau vairākus gadus. Vai ienācāt teātrī ar rozā brillēm, un kas ar tām noticis tagad?

Protams, nākot uz teātra fakultāti, bija kaut kādas gaidas, cerības. Neteiktu, ka tās ļoti mainījās, jo studiju laikā nebija tā, ka kāds no mums izceltos un kādam dotu vairāk lomu nekā citiem, vai kādu mīlētu vairāk, citu mazāk. Tagad tā ir – redzi, kam ir vairāk lomu, kam – mazāk. To ir ļoti grūti ietekmēt, jo režisori atnāk uz izrādi un redz tos, kas tajā spēlē. Ja esi ļoti labs aktieris, bet nespēlē, tad diemžēl tevi neredzēs. Un tas ir kā apburtais loks. Būtu labi, ja šo sistēmu varētu izjaukt, jo gribētos, lai redzētu arī citus aktierus un attīstītu viņu potenciālu, ne tikai visu ieguldītu vienā cilvēkā. Mūsu kursā ir daudz dažādu meiteņu un puišu, un gribētos, lai katrs atrastu savu lomu un nišu. Tā diemžēl teātrī notiek, arī kino, ka kāds gandrīz visu laiku ir uz skatuves, kamēr citi, ne mazāk talantīgi un interesanti, tiek nodarbināti krietni mazāk, un es pat nezinu, kā vaina tā ir. Nedomāju, ka aktieru, jo cilvēki pēc rakstura ir dažādi, un, ja daži ikdienā ir ne tik ekspresīvi un skaļi, bet mierīgāki un klusāki, tas nenozīmē, ka uz skatuves viņi nevar atvērties un parādīt lielisku spēli.  

Vai ir mainījies jūsu skatījums arī uz kādām tīri profesionālām lietām?

Jā, arī tas. Kad stājos fakultātē, nedomāju par to, kā, piemēram, dziedāt ar jēgu. Likās –  dziedi, un viss, ikvienam ir saprotams, par ko dziedi. Taču tev ir jāsaprot katra rindiņa, katrs vārds un no tā jāizveido stāsts tā, lai cilvēki dzirdētu ne tikai vārdu komplektu dziesmā, bet saprastu šo stāstu. Tāpat ir ar spēli uz skatuves – jānospēlē ne tikai vienkārši viena epizode, bet jāizveido  loma tā, lai skatītājs saprastu, kāds ir tavs tēls, kas ar viņu noticis iepriekš, utt. Studijas un pieredze iemācīja, ka vienmēr jādomā, par ko runā, ko dari  profesijas plānā, bet, domāju, tas ir svarīgi arī dzīvē kopumā.

Kas jūs iedvesmo darbam, un kā atpūšaties?

Mani ļoti iedvesmo ceļojumi, jo tie dod jaunus iespaidus, spēku, enerģijas pieplūdumu. Arī apstākļu maiņa ir atpūta – gan acīm, gan tā ir iespēja uzzināt daudz ko jaunu. Iedvesmo arī mūzika, es dodu priekšroku klasiskajai mūzikai un džezam, kas atslābina. Kad mācījos mūzikas skolā, mums lika klausīties klasisko mūziku un, to klausoties, ko iztēloties. Toreiz iztēloties nebija viegli. Bet pēc kāda laika, kad vairāk klausies un iedziļinies, sāc jau pats domāt, piemēram, ko komponists, sacerot šo skaņdarbu, iztēlojās, u. tml. Kopumā gan brīvā laika atpūtai nav daudz, jo man ir ģimene. Kad mācījos 4. kursā, iepazinos ar savu nākamo vīru, un vasarā pēc Universitātes beigšanas 23 gadu vecumā pirmā no mūsu kursa apprecējos. Mums ir meita, un septembrī būs otrs bērniņš.  

Kā apvienojat darbu teātrī ar rūpēm par ģimeni? Vai jūsu vīrs arī kādā veidā ir saistīts ar teātri?

Laimīgā kārtā ar teātri ne, viņš ir saistīts ar reklāmu un mārketingu, tā ka radošais elements viņā ir. Tas gan varbūt izpaužas citādāk nekā teātrī, par ko esmu priecīga. Ja es esmu emocionāla un impulsīva, tad viņš ir vairāk ieturēts, ļoti atbildīgs un mierīgs, tādējādi mums ģimenē ir labs līdzsvars. Kādā mūsu teātra direktores Danas Jurjevnas intervijā lasīju, ka viņa uzskata – ir jābūt balansam starp darbu un ģimenes dzīvi, lai abi šie kausi būtu aizpildīti. Es viņai pilnībā piekrītu, un labi, ka mans vīrs mani atbalsta un palīdz. Sākumā man pašai bija grūti, piemēram, pieņemt, ka manam bērnam būs auklīte. Domāju, kāpēc es pati nevaru ar to tikt galā. Bet tad sapratu, ka ir labāk pārnākt mājās pie bērna labā noskaņojumā, nevis katru dienu būt nomocītai un nogurušai, sēžot četrās sienās. Un arī meitiņa ir priecīga, redzot manu smaidu un saprotot, ka viss ir labi.

Bet mana profesija nekur nepazūd. Piemēram, lai tagad nebūtu tā, ka nenodarbojos ne ar ko, kas varētu noderēt manā darbā, aizgāju mācīties angļu valodu, lai pēc tam mēģinātu iziet Eiropas kino. Uzskatu, ka valodu prasme ir ļoti svarīga. Man ir bijuši piedāvājumi filmēties angļu filmās, bet nekas nesanāk, jo nezinu valodu. Tā atkal ir zīme, ka jāmācās.

Manuprāt, svarīgi ir būt gatavam, nevis sēdēt un gaidīt, kad pār tevi nobirs piedāvājumu lietus un tu vienu pieņemsi.

Man ir plāni, ko es darīšu pēc tam, kad piedzims bērniņš, tie pagaidām ir noslēpums, bet saistīti ar manu darbu, profesionālajām kvalitātēm, jo vajag turpināt sevi attīstīt. Viens no šiem plāniem, kad atgriezīšos uz skatuves, ir saistīts ar manu monoizrādi – gan ne mūsu teātrī, bet “Splendid Palace”.

Monoizrāde ir visai sarežģīts žanrs – viens pret vienu ar publiku, nav partneru un dekorāciju, aiz kā aizslēpties. Esat gatava?

Tas ir izaicinājums, ir jābūt ļoti atvērtam tuvplānā. Bet, man liekas, kādreiz ir jāpieņem tādi svarīgi lēmumi un jāizmēģina sevi jaunā kvalitātē, lai pierādītu pirmām kartām sev pašai, ko tu vari, un mācītos pārvarēt kompleksus un bailes. Manuprāt, katram cilvēkam ir kompleksi, cita lieta, kā viņš tos slēpj. Daži slēpj tā, ka liekas – viņi ir ideāli –, bet tā nav. Tas ir pluss pašam, ja šīs traucējošās lietas redzi un esi gatavs ar tām strādāt.   

Vai teātris un jūsu profesija tajā palīdz?    

Domāju, ka jā. Patiesībā esmu diezgan sarežģīts cilvēks, nav daudz cilvēku, ko pielaižu sev tuvu klāt. Dažkārt tāpēc rodas kādi pārpratumi, domstarpības. Bet uzskatu, ka personiskās lietas ir jāatstāj pie sevis, nevis jāstāsta par tām pa labi un pa kreisi. Varbūt tāpēc kāds uzskata, ka neesmu tik ļoti komunikabla kā citi aktieri. Kādreiz šķiet – esmu pārāk pareiza. Ir arī tā, ka kādam veicas teātrī, profesijā, bet neveicas privātajā dzīvē, un skaudība mūsu sabiedrībā diemžēl ir visai bieža parādība, tāpēc pret cilvēkiem, kas nav mana ģimene, esmu visai noslēgta. Labākās draudzenes man ir ārpus teātra, un, manuprāt, patiesi īstu draugu vispār nevar būt daudz. Ja cilvēks tiešām gribēs ar tevi kontaktēties un draudzēties, viņš pieņems un novērtēs tevi tādu, kāds esi, nav nekādas vajadzības viņam kaut kā pielaizīties.   

Nataļja Smirnova un Maksims Busels izrādē "Tikšanās lai arī notika, bet..." (2013) // Foto – Olga Bikova

Vai ir kādas rakstura iezīmes, kas, jūsuprāt, aktierim palīdz profesijā un ir īpaši noderīgas?

Aktierim ir vajadzīgas profesionālās prasmes un iemaņas, kas ir pastāvīgi jāatīsta un pie kurām jāstrādā. Manuprāt, vēlamās rakstura iezīmes ir vienlīdz attiecināmas uz ikvienu cilvēku, neakcentējot profesionālo piederību. Es mīlu un novērtēju cilvēkus, kas ir godīgi pret sevi, godīgi pret mani, tādi, kādi viņi ir – ar saviem plusiem un mīnusiem, problēmas izrunā atklāti un labvēlīgi, nevis tenko aiz muguras un nevairās ne no kādiem līdzekļiem savu interešu īstenošanai. Arī teātrī cenšos darīt savu darbu iespējami labi, jo man tas patiešām patīk. Un, man liekas, mūsu direktore Dana Jurjevna dara visu, lai mēs  teātrī tiešām nodarbotos tikai ar savu darbu, lai tam būtu visi vajadzīgie apstākļi.

Interesējaties arī par to, kas notiek citos teātros?

Jā, skatos citus teātru izrādes, arī vīru cenšos tam pietuvināt, jo mēs dzīvojam Latvijā un mums ir jāzina, kas notiek citos teātros, ejam arī uz viesizrādēm. Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Borisa Eifmana baleta viesizrādi “Čaikovskis”, tā tiešām sniedza estētisku baudu. Kad visi izpildītāji iznāk uz skatuves, liekas, tas ir kā viens vesels organisms. Pēc tam gan biju vīlusies, skatoties “Donu Žuanu” (hor. Hulio Arosarena, 2017 – B. K.) mūsu baleta trupas sniegumā. Nacionālajā teātrī skatījāmies “Kabarē” (rež. Indra Roga, 2014 – B. K.), man ļoti patīk Agnese Cīrule – viņa ir malacis, tik dzīva uz skatuves, skaties uz viņu un priecājies. Pati esmu filmējusies kopā ar Andri Keišu jaunā režisora Pjotra Karpuhina filmā (īsmetrāžas filma, kas ir tapšanas stadijā, šobrīd nosaukums nav zināms – B. K.), tā bija interesanta pieredze, par ko esmu ļoti priecīga. Keišs ir lielisks aktieris, turklāt viņš uzņemšanas laukumā nodarbojas ar lietu, ne sekundi nav tā, ka viņš atslabinātos un būtu aizņemts ar ko citu. Viņš man ļoti palīdzēja konkrētās profesionālās lietās. Filmā bija mūsdienīgs stāsts, spēlēju Keiša tēlotā varoņa sievu. Kursabiedrenes jau mani apskauda. Sākumā biju samulsusi, bet viņš palīdzēja tikt tam pāri. Tiešām profesionālis, ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, turklāt nav kļuvis iedomīgs, nejūtas kā zvaigzne, bet labvēlīgs un gatavs dalīties pieredzē. Man vispār liekas, ka cilvēki, kas patiešām ir talantīgi, dzīvē ir vienkārši, bez nekādas zvaigžņu slimības un kaprīzēm.

Kāda ir jūsu vīzija par to, kur būsit un ko darīsit pēc pārdesmit gadiem? Kādi ir jūsu sapņi profesionālajā jomā?

Es mīlu Latviju, esmu dzimusi Rīgā, un man patīk šī pilsēta. Daži mani radi dzīvo Sanktpēterburgā, reizēm viņus apciemoju, arī skaista pilsēta, bet pilnīgi citāda, turklāt ļoti daudz cilvēku, netīrs, putekļains. Pēc tam ar prieku atgriežos mājās. Turklāt šeit dzīvo mana ģimene. Negribu nekur braukt prom, un gribētos, lai te viss būtu mierīgi un varētu te dzīvot un strādāt. Tālā nākotnē savu dzīvi neplānoju,enšos dzīvot tagadnē. Tas, kas man tagad ir, ar to elpoju un to izbaudu. Man liekas, ka mums visiem, kas te mācās un strādā, ir sapņi. Varbūt ne tik daudz aktieriem, kas jau ilgstoši darbojas teātrī,bet mums, jaunajiem, ir sapņi, acis mirdz, gribas gan tur, gan tur, un liekas, ka visa dzīve priekšā un visu paspēsi. Kaut gan tagad jau pamazām sākas arī kritiens, jo laiks iet un ne viss rit kā iecerēts.

Teātrī daudz kas nav atkarīgs no tevis. Protams, ikviens sapņo, ka viņu pamanīs, ievēros, pievērsīs uzmanību. Bet tālāk – kā sanāk...

Kas attiecas uz mani, plāni, kas saistīti ar profesionālo darbību, man ir, un es centīšos darīt visu, kas no manis atkarīgs, lai tie īstenotos. Pārējais ir atkarīgs no fortūnas labvēlības.

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Nataļja Smirnova. Nataša ir brīnišķīga aktrise! Ļoti smalka, rāma, labsirdīga. Viņā savienojas ārējs smalkums un liela iekšēja enerģija un temperaments. Pret teātri attiecas ar atbildību un lielu vēlmi strādāt šajā profesijā.”

Šeit Nataļjas Smirnovas profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt