Atis Rozentāls 20.07.2018

AKTIERIS RUNĀ: Maksims Busels

Foto – Artūrs Kondrāts

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Atis Rozentāls: Kā jūs nolēmāt kļūt par aktieri? Cik zināms, jūs Krievu teātra kursā ienācāt vēlāk?

Maksims Busels: Tas bija garš ceļš. Rīgas 60. vidusskolā, kur mācījos, aktieris Jurijs Safronovs vadīja teātra studiju, un es sāku tajā iet no pirmās klases. Starp citu, toreiz spēlēju mazas lomas “Sniega karalienē”, un tagad teātrī es tajā pašā “Sniega karalienē” (rež. Renata Sotiriadi, 2014 – A.R.) spēlēju Kaja lomu. 3. vai 4. klasē Safronovs visiem bērniem jautāja – kurš no jums grib kļūt par aktieri? Visi sauca: es, es! Tajā mirklī iedomājos – bet vai es gribu? Paralēli man bija futbols, teikvondo, sapratu, ka vēl nezinu, ko gribu. Teātra studijā atgriezos 8. klasē, tad bija pirmā mazā balviņa, un sapratu, ka man patīk. Šajā profesijā varu apvienot visas savas vēlmes un intereses. Sāku arī mācīties mūzikas skolā par kordiriģentu un pianistu, man tas patika, bija izvēle starp mūziķa un aktiera karjeru. Bet tā sanāca, ka, pateicoties Natālijai Živecai, pēc 11. klases es uzreiz nokļuvu otrajā kursā aktieros. Mēs filmējāmies vienā seriālā, un es pastāstīju, ka pēc vidusskolas beigām domāju braukt mācīties uz Krieviju, jo likās, ka te nebūs iespēju, taču Natālija ieteica painteresēties par Koņajeva vadīto kursu, jo vairāki puiši bija aizgājuši. Negaidīju, ka es iekļūšu Koņajeva un Čornajas vadītajā otrajā kursā. Turklāt decembrī, kas ir ļoti vēlu! Noliku gan pirmā, gan otrā kursa eksāmenus un vēl vidusskolas eksāmenus. Paldies visiem, kas man palīdzēja! Vidusskolu pabeidzu Liepājā, jo tur bija tālmācība bez maksas. Visi domā, ka esmu no Liepājas, man tas patīk – pilsēta, kurā piedzimst vējš, romantika. Trešajā kursā jau biju pilnīgi oficiāli.

Jums bija ļoti saspringts studiju process. Kas ir galvenais, ko ieguvāt studiju laikā?

Es paliku nopietnāks. Ieguvu profesiju.

Vai programmas saturs bija pietiekams, lai nāktu uz skatuves un spēlētu? Vai bijāt pietiekami gatavs?

Ja godīgi, tādas sajūtas, ka esmu gatavs, man nebija, jo es sāku studēt vēlāk. Koņajevs ar Čornaju skatījās un teica, ka man ir dotības, bet nebija par mani pārliecināti. No vienas puses, bija stingra krievu skolas disciplīna, un tai bija savi plusi, bet, no otras puses, man bija grūti visu saprast, jo nebiju pietiekami apguvis tehniskas lietas. Visu laiku vajadzēja piedzīt pārējos, jo man bija ļoti daudz emociju, bet nebija tehnikas. Sākumā man lomas īpaši nedeva. Mēs mēģinājām izrādi “Pusaudzi” (rež. Jeļena Čornaja, 2014 – A. R.) paralēli ar Ivanu Kločko (Dolgorukija Arkādija Makaroviča lomu – A. R.). Kaut kas viņam bija labāks, kaut kas man. Man tik ļoti gribējās nospēlēt, ka negulēju dienām un naktīm, bet jēgas no tā bija maz. Es nevarēju ilgi atrast šo lomu, pedagogi centās palīdzēt, bet nebija stabilitātes. Mīlas aina ar Katerinu Nikolajevnu (spēlē Jana Herbsta – A. R.) vienu reizi izdevās ļoti labi, nākamajā reizē neizdevās, un sākās stress un panika. Vaņa (Ivans Kločko – A. R.) bija stabilāks.

Kad pabeidzām augstskolu, pedagogi mūs jau bija brīdinājuši, lai pārāk nesaceramies – pieiesi pie lomu sadalījuma un atradīsi sevi trešo no kreisās ceturtajā rindā. Es tam biju gatavs. Bija izrāde “Divi džentlmeņi no Veronas”, bet arī tur es pārstresojos. Tagad, redzot pirmizrādes fotogrāfijas, mani pārņem šausmas. Divas dienas pirms pirmizrādes stresa dēļ nokļuvu slimnīcā. Man stāstīja – kad mūsu temperamentīgais Koņajevs to uzzināja, viņš vienkārši apsēdās. Atnācu īsi pirms pirmizrādes, sapumpēts ar zālēm, – dziedāju, dejoju, visu izdarīju, bankets, eju mājās. Arī vēlāk nebiju gatavs lomām, bet pasniedzēji vairs nevarēja palīdzēt. Bija “Hanuma” (rež. Alla Sigalova, 2014 – A. R.), “Sniega karaliene”, kaut kas sāka izdoties “Bīstamajā pagriezienā” (Sergejs Golomazovs, 2015 – A. R.). Kad man bija loma “Hanumā”, es lūdzos: “Jeļena Igorevna, palīdziet man!” Bet viņa teica: “Maksim, tev ir režisore. Tu esi profesionāls aktieris, turies.” No aktiermeistarības viedokļa tā bija izgāšanās, jo man bija pārāk liela atbildības sajūta.

Tā īsti teātrī sāku iejusties pēc kādiem diviem trim gadiem, un tad bija liels kauns par to, kas bija pirms tam. Sapratu, ka no mūsu kursa neesmu talantīgākais, man vienkārši paveicās.

Esmu dziedošs un dejojošs, normāli izskatos, tāpēc mani, [Natāliju] Živecu un Jūliju [Berngardti] paņēma Sigalova, un sākās – atbrauc kāds režisors, ierauga izrādē un paņem arī pie sevis, bet ne tāpēc, ka es būtu talantīgāks. Ja katram no mūsējiem dotu tādu iespēju, viņi varētu sevi pierādīt. Ja sāc strādāt ar dažādiem režisoriem, tad daudz ko var saprast salīdzinājumā. Sigalova grib to, ko man nemācīja, bet es pamēģināšu, un sākas process, kas mūsu profesijā ir iespējams tikai praksē.

Kas ir tas, ko neiemāca augstskolā?

Tur neiemāca būt personībai. Gaumi. Ir dažādi piemēri, kad tu skaties – ja man būtu tavas dotības, ko tikai es neizdarītu, bet gaumes cilvēkam nav. Tā ir lieta, ko nav iespējams iemācīt.

Vai jūsu vecumā aktierim jau ir štampi?

Jā, starp citu. Tāpēc es lūdzu savai jaunākajai māsai, kas mācās par operatori, mani reizēm filmēt. Tad es redzu, ka štampi parādās. Es no tiem, protams, cenšos izvairīties, bet, kad ir daudzas izrādes pēc kārtas, tas neizbēgami notiek. Ne vienmēr var paspēt pārslēgties.

Cik lielā mērā atšķiras priekšstats par to, ko nozīmē strādāt teātrī, no tā, kāda ir realitāte?

Sapratu, ka neesmu labākais aktieris. Domāju, ka ir aktieri, kas gadiem ilgi krāj pieredzi, un tad gadās loma, ar kuru var izšaut. Man gandrīz tā sanāca, jo izrāde “1900. Leģenda par pianistu” (rež. Sergejs Golomazovs, 2017 – A. R.) ir tāda iespēja. Bet sākumā es neplānoju, ka man būs lomas, ka būšu varonis. Esmu priecīgs, ka man tās bija, bet vienmēr gribas atvainoties, ka rezultāts bija tāds. Bija jābūt labāk.

Skatos no izrādes "Krietnais cilvēks no Sečuānas" (2017) // Foto – Katrīna Neiburga

No tiem režisoriem, ar kuriem esat strādājis, pie kura bijusi ekstrēmākā pieredze, lielākās grūtības, ko nācies pārvarēt?

Mēs sākumā ļoti baidījāmies no Allas Sigalovas, bet viņa ar mums bija ļoti jauka. Pirmās grūtības, ko vajadzēja pārvarēt, bija ar Sergeju Golomazovu “Bīstamajā pagriezienā”. Viņam bija sava taktika, kas mani izveda. Mēs esam astoņi varoņi, un pirmajos mēģinājumos viņš man vispār nepievērsa uzmanību. Mēs runājām par Danas [Bjorkas] lomu, par [Veroniku] Plotņikovu, par [Natāliju] Živecu, par [Igoru] Čerņavski, nonācām pie manis – labi, sākam mēģināt! Vienu reizi, otru, trešo – kas notiek? Es esmu te, lūdzu, palīdziet man! Kā sapratu, viņš man speciāli nepalīdzēja. Pēc kādas pusotras nedēļas viņš sāka ar mani runāt un daudz ko pateica. Man nācās daudz ko pārvarēt, jo tur vajadzēja ļoti ekspresīvas izpausmes.

Varbūt liekas dīvaini, bet pavisam grūti bija sevi atrast lomā pie Elmāra Seņkova – “Krietnajā cilvēkā no Sečuānas” (2017), kur loma ir ļoti maza. Elmārs piedāvāja interesantu formu – katram bija it kā trīs maskas, kas mainījās vajadzīgajos apstākļos, bet tas bija ļoti grūti. Godīgi sakot, mums tas nesanāca, un tika atrasts cits risinājums. Tas bija brīdis, kad tu domā – tik maza loma, un tu nevari to izdarīt! Un tad liekas, ka galvenā loma ir daudz vieglāka. Tur ir sākums, vidus un beigas, tu vari skatītāja acu priekšā iziet lomas attīstības procesu.

Pagājušajā gadā man bija vairākas mazas lomiņas, un es iemācījos, kā trāpīt mērķī, ja ir maz laika. Viena no mīļākajām izrādēm man ir “Mēdeja” (rež. Vladislavs Nastavševs, 2016 – A. R.), bet tur bija grūti savienot tekstu ar karodziņu vicināšanu. Vlads  gribēja, lai es to daru vēl ātrāk. Paldies, ka Guna [Zariņa] mani aizstāvēja. Es varu runāt tekstu un veikt fizisku darbību, bet vajag arī iznest domu. To bija grūti savienot.

“Mēdejai” ir arī ārzemju pieredze – Kipra, Erevāna, Toruņa. Vai skatītājs ārvalstīs skatās šo izrādi citādi nekā Rīgā?

Erevānā skatītājiem ir normāli sarunāties izrādes laikā. Mēs baidījāmies, kā tas būs. Viņi skatījās skaļāk nekā mūsu skatītāji, bet salīdzinoši ar to, kā ir parasti, tas vēl bija klusi. Mums tas bija patīkams pārsteigums. Man ir prieks, ka ar šo iestudējumu izdodas atstāt iespaidu.

Maksims Busels un Guna Zariņa izrādē "Mēdeja" (2016)  // Foto – Aigars Altenbergs

Jūs ienācāt teātrī, kur priekšā bija pieredzējuši Krievu teātra aktieri, tad sadarbība ar Gunu Zariņu un Andri Keišu “Mēdejā”, Gundaru Āboliņu “Karalī Līrā”. Cik lielā mērā aktieris no aktiera mācās un ietekmējas, ja tās ir atšķirīgas skolas?

No bērnības atceros Igoru Čerņavski, un tagad mums ir viena grimētava. Es uzklausu viņu kā tēvu. Bet esmu sapratis, ka viņi visi ir cilvēki, – tas ir patīkams pārsteigums. Ja Guna kaut kur sēdēs un runās, neviens viņu neuztvers kā Latvijas teātra primadonnu. Esmu no šiem aktieriem iemācījies to, ka vienkārši ir jābūt cilvēkam. Otra lieta, ko iemācījos, ka nav nekādu problēmu – iziet uz skatuves un būt tēlā. Kad sāku strādāt, man likās, ka vajag kaut kā īpaši sagatavoties jau iepriekš.

Kad skatos uz Keišu un Āboliņu: aiz skatuves – tas ir viens cilvēks, un uz skatuves – uzreiz cits. Tā arī ir profesija – kad proti pārslēgties. Arī ikdienas dzīvē ir jāmācās pārslēgties, nevajag sevi mocīt, bet darīt, kā saka, ar aukstu degunu un karstu sirdi.

Vai jūs kā kursabiedri vēl esat vienoti, vai ir sajūta, ka kursabiedri joprojām ir arī domubiedri?

Jau studiju laikā sapratu, ar kuriem esmu uz viena viļņa, diemžēl ne ar visiem. Pirmkārt, katram sākas sava dzīve, otrkārt, tiem, kuri strādā ar citiem režisoriem, ir cita pieredze, viņi citādāk skatās uz profesiju. Tie, kuri ir strādājuši tikai ar mūsu meistariem, negrib pieņemt to, ka var būt arī citādi. Tas, kas mums kā kursam ir labi, un par to paldies Koņajevam, – mēs uzturam savas tradīcijas, apsveicam cits citu dzimšanas dienās, citos svētkos, kāzās, kad Kirilam [Zaicevam] bija liela filmas pirmizrāde – visi savācās, apsveica un svinēja. Jautājums, cik ilgi tas tā vēl būs.

Vai tas, ka esat štata aktieris, ir priekšrocība?

Pagaidām nejūtu to kā priekšrocību. Kad esi štata aktieris, pirmajā vietā ir teātris, un tas ir pareizi. Man kādu laiku bija pat 14 izrāžu nosaukumi, tās ir apmēram 26 dienas mēnesī, kad ir izrādes. Tagad ir mazāk – deviņas izrādes, rudenī būs desmitā. Man nav laika nekam citam, esmu vairākus projektus pazaudējis, jo tajās dienās ir izrādes un neko nevar pārcelt ne tie, kas filmē, ne teātris. Saprotu, ka teātris ir pirmajā vietā, un atsaku filmu projektiem. No otras puses, es nevaru sevi iedomāties ārpus teātra, tā ir dzīva enerģijas apmaiņa. Darbs kino tomēr nedaudz atšķiras Ir izrādes, kuras es varētu spēlēt arī ārštatā. Ir izrādes, kuras es negribētu zaudēt teātrī, ja arī tur vairs nestrādātu, pirmām kārtām jau “1900. Leģenda par pianistu”.

Maksims Busels un Uldis Marhilēvičs izrādē "1900. Leģenda par pianistu" (2017)  // Foto – Didzis Grodzs

Runājot par izrādi “1900. Leģenda par pianistu” – tās pirmais variants arī bija ārpus teātra kā “Latvijas Koncertu” projekts “Novecento” Dmitrija Petrenko režijā. Esmu dzirdējis, ka jūs pats gājāt pie toreizējā teātra direktora Eduarda Cehovala, lai šo izrādi uzņemtu Rīgas Krievu teātra repertuārā.

Tur bija divi sastāvi – ar Kristapu Ķeseli un mani. Uz krievu versiju bija grūtāk savākt skatītājus, un mēs nolēmām iet pie direktora, lai šo izrādi uzņem teātra repertuārā, bet viss sanāca ne gluži tā, kā domāts. Pavasarī mēs par to runājām. Tikai pēc tam uzzināju, ka pārcēlusies “Maģijas atslēgu” pirmizrāde, un Eduards Cehovals sāka meklēt ko vietā. Viņš noskatījās “Novecento” video, bet viņam daudz kas tur nepatika, un viņš sāka meklēt citu režisoru un pianistu. Vestarda Šimkus spēlētā mūzika piederēja “Latvijas Koncertiem”, un, cik zinu, viņš nebija ar mieru spēlēt kaut ko citu. Tā pienāca augusts, tas bija pirmais gads, kad likās – es varēšu atpūsties, bet man zvana, ka jāiet uz mēģinājumiem. Kam? “1900.” Skatos – režisors Golomazovs, komponists Uldis Marhilēvičs. Tas bija dīvaini – kad sākām mēģināt, mēs vēl braucām uz Daugavpili rādīt to iepriekšējo izrādi. Bet pēc tam mēs ar Dmitriju Petrenko satikāmies un izrunājāmies.

Kāda ir galvenā atšķirība?

Es nesalīdzinu Vestardu Šimku un Uldi Marhilēviču. Ja man būtu iespēja spēlēt paralēli, es to darītu, un tās būtu pilnīgi atšķirīgas izrādes. Šimkus ir jaunāks par Marhilēviču, vecuma ziņā man tuvāks, viņš ir impulsīvs. Man bija prieks skatīties tik tuvu, kā viņš to dara. Būdams students, es gāju uz viņa koncertiem. Mēs bijām kā vienas medaļas divas puses, mēs bijām kā viens cilvēks, tikai viņš izpaudās caur mūziku, bet es – caur vārdu. Kad sākām mēģināt ar Marhilēviču, bija sajūta, ka viņš man ir kā tēvs. Mēs neesam viens cilvēks, bet es stāstu par viņu.

Kādas jums bija sajūtas, par šo lomu saņemot “Spēlmaņu nakts” nomināciju?

Tas bija pilnīgi negaidīti! Es to uzzināju pirmajā filmēšanas dienā Kijevā, bija negulēta nakts, jāpaspēj uz lidmašīnu. Iesēdos mašīnā un sāku skatīties telefonā, ka man tik daudzi uzrakstījuši – Dana Bjorka, mamma, mana draudzene Elīna. Man ir žēl, ka nebija spēka priecāties par to. Tas ir labākais, kas profesionālajā jomā var notikt. Uzreiz skatījos, kas vēl ir nominēts. Protams, ka Vilis Daudziņš ir labākais aktieris, bet man uzvara ir jau tas, ka esmu nominēts. Ir liels prieks, ka mazajā formā ir nominēta pati izrāde “1900. Leģenda par pianistu”. Tās pirmizrāde notika “Spēlmaņu nakts” vakarā, es pēc tās skrēju uz Dailes teātri apsveikt Ņinu Ņeznamovu ar balvu par mūža ieguldījumu. Un tagad nominēts esmu es pats.

Jums bija arī neliels projekts Dirty Deal Teatro pie Georgija Surkova – Karaoke Box (2014). Tā arī bija pilnīgi atšķirīga pieredze.

Tā izrāde bija 33 minūtes gara. Bija prieks, ka Jeļena Čornaja atnāca uz pirmizrādi un pateica – malači. Koņajevs atnāca uz pēdējo izrādi, un arī viņš teica, ka mēs esam malači. Izrādei bija īss mūžs. Režisors Georgijs Surkovs deva ļoti daudz vielas pārdomām, bija mēģinājumi, kad nebija darbs ar tekstu, bet bija jādomā par lietām, kas palīdzēja izrādei. Ir ļoti svarīgi, ka vari emocionāli pieslēgties partnerim, un mēs ar Janu [Ļisovu] esam cilvēciski ļoti tuvi. Ja būtu iespēja pie šī materiāla atgriezties, tas būtu labi.

Vai kādreiz esat nožēlojis to, ka esat aktieris?

Nē. Ir, protams, brīži, kad domāju, kādu citu profesiju es varētu izvēlēties. Esmu pabeidzis mūzikas skolu, par klavierēm man bija deviņas balles, bet par kordiriģēšanu – desmit. Bija iespēja braukt mācīties uz Krieviju. Bet, kad man to paziņoja, es jau sapratu, ka nebūšu kordiriģents. Esmu desmit gadus nodziedājis pareizticīgo korī, bet sapratu, ka būt atbildīgam par kori man ir grūti. Kad jau mācījos par aktieri, pedagogi uzzināja, ka man ir šī izglītība un piesaistīja mani nodarbībām. Kursabiedri mani ieraudzīja no citas puses. Man vajag, lai viss būtu ideāli, un, kad sāku viņus diriģēt, viņi no manis sāka baidīties, jo biju ļoti prasīgs un nesapratu, kāpēc viņi nesaprot. Tā ka diriģenta profesija man varbūt nav piemērota.

Mūzika manā dzīvē paliek, jūnijā bija mana pirmā klipa pirmizrāde. Aktieris ir mana profesija, bet vēlos sevi izmēģināt arī režijā. Man pat ir konkrētas idejas, ko un kā es gribētu iestudēt.

Piemēram, Nikolaja Karamzina “Nabaga Lizu”, arī Šekspīra “Romeo un Džuljetu”, bet es to sauktu par “Džuljetu”, jo viņa ir tā, kas aktīvi darbojas, kamēr Romeo raud. Man gribētos līdzināties Vladislavam Nastavševam, kura izrāžu stils man ir ļoti tuvs. Bet tās ir idejas nākotnei, ne tuvākajam laikam.

Vai esat domājis par sapņu lomām?

Dorians Grejs, kamēr esmu jauns. Hamlets – nevaru neko sev padarīt. Romeo – gribas tā mīlēt. “Jaunā Vertera ciešanas”. Šis nav mīlestības gadsimts, tāpēc man gribas sajust, ko nozīmē bezgalīgi mīlēt. Mums, aktieriem, vajag dāvināt skatītājiem to, kā nepietiek. Jā, un Trepļevs (Antona Čehova “Kaijā” – A. R.). Gāju uz Nacionālo teātri skatīties, kā Igors Šelegovskis spēlē.

Jūs esat ļoti aktīvs sociālajos tīklos. Vai gribat par sevi atgādināt?

Pirmkārt, ir skaistas lietas, ar kurām gribas dalīties, – bijām Armēnijā, tur ir skaisti ziedi, baznīcas. Bet, otrkārt, profesionālā ziņā gribu par sevi atgādināt. Ja man pirmo reizi mūžā ir monoizrāde, es gribu ar to dalīties, jo varbūt kāds režisors skatās un pamanīs mani. Šodien producenti un režisori skatās sociālos tīklus. Privātās dzīves man tur nav, bet no fotosesijām es lieku to, kur esmu citos apstākļos, kad ir kaut kas jauns, lai potenciālie režisori saprot, ko es spēju un protu – vai arī uzreiz saprot, ka es viņiem nederu. Kad mani daudz kur paņēma uz projektiem, pateicoties sociālajiem tīkliem, sapratu, ka tas strādā.

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Maksims Busels. Talantīgs un daudzpusīgs aktieris. Muzikāls – brīnišķīgi dzied, spēlē klavieres, pats raksta dziesmas, nesen tika uzņemts arī videoklips viņa dziesmai. Labi izskatās, labi kustas. Viņam ir viss, lai labi strādātu, un viņš šīs iespējas arī izmanto. Ļoti aktīvs, pareizi izmanto visos iespējamos ceļus, lai radoši attīstītos.”

Šeit Maksima Busela profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt