Baiba Kalna 25.07.2018

AKTIERIS RUNĀ: Igors Nazarenko

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros,  vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Baiba Kalna: Kas šajā laikā, kad ir tik daudz izvēles iespēju, rosināja pievērsties teātrim?

Igors Nazarenko: Līdz kādiem septiņpadsmit gadiem par teātri neinteresējos vispār. Jā, uz skatuvi vilka. Kad bijām pusaudži, ar draugiem sacerējām repu, domājām, tas ir ļoti nopietni, uzstājāmies dažos manas dzimtās Liepājas svētkos. Mums bija sava grupa “Runas defekts”. Kā visi reperi, gribējām pastāstīt, cik viss ir slikti, un apkārtējie teica: puiši, tā ir klase, turpiniet. Un mēs turpinājām. Bijām ļoti sociāli ļaudis, visnotaļ drūmi, ar savu viedokli par lietām. Parādījās internets, iespēja runāt. Bija sajūta, ka varu kaut ko pateikt un kāds mani varbūt sadzirdēs. Tas bija ļoti iedvesmojoši, metāmies tajā ar lielu entuziasmu. Kaut ko darījām kopā ar citiem reperiem, rokeriem, dīdžejiem. Vēlāk, kad nonācu teātrī, tam, protams, vairs neatlika laika. Tomēr visa šī darbošanās deva kaut kādu virzienu, palīdzēja man nedaudz noformēties kā personībai.

No manas ģimenes aktiera talants piemita manai vecmāmiņai. Viņai gan savulaik nebija iespēju to attīstīt, pēc 7. klases nācās iet strādāt, bet, domāju, ja apstākļi būtu bijuši labvēlīgi, viņa darbotos šajā lauciņā. Vecmāmiņai allaž patika kaut ko attēlot, viņa visu dzīvi ļoti daudz lasīja, bija liela Puškina mīļotāja, zināja no galvas daudz dzejas, lasīja man to priekšā. Mācījos Liepājas 12. vidusskolā, un tur darbojās jauniešu amatierteātris “Balagāniņš”. Neatceros, kas mani uz turieni aizveda, – es vienkārši aizgāju, man iedeva lomu, un tā tas sākās. Sapratu: re, kas te notiek, tā tak ir vesela dzīve. “Balagāniņa” vadītājs Jurijs Zinovjevs bija dziļi profesionāls cilvēks. Viņš mums daudz ko iemācīja un prata tā aizraut, ka pēc tam nekas cits vairs neinteresēja. Kad tuvojās vidusskolas izlaidums, es jau sapratu, ka tieši ar to gribu tālāk nodarboties.  

Un kā nokļuvāt Kultūras akadēmijas aktierkursā?

Sākumā gribēju tikt Maskavā Šcukinā (Borisa Ščukina teātra skola – B. K.) vai kur citur. Gatavoju programmu iestājeksāmeniem – dzeju, dejas, dziesmas, kaut dziedāju briesmīgi, netrāpīju notīs. Tad uz skolu atnesa izgriezumus no avīzes, ka Latvijas Kultūras akadēmijā uzņems aktieru kursu Rīgas Krievu teātrim. Izlasīju un teicu: braukšu uz Rīgu.. Tā nonācu Rīgā, iestājeksāmenos klāju vaļā visu programmu, ko biju sagatavojis, un pirmajā grupā biju pirmais. Trešajā eksāmenu dienā “Zirgu pastā” iznāca Dana Bjorka, mūsu kursa kuratore, un paziņoja, kuri ir uzņemti. Es pat nepaspēju nopriecāties, iegāju telpā, kur pulcējās jaunuzņemtie, tur sēž Igors Koņajevs un saka: “Par agru jūs priecājaties, pati saldākā dzīve jums tikai sākas.” Tā arī bija. Vēlāk gan gandrīz izkritu no kursa. No Liepājas biju nonācis Rīgā, dzīvoju pašā pilsētas centrā, uz Elizabetes ielas, tur – klubs, tur – bārs... Ja tajā brīdī, kad sāku savu priecīgo dzīvi, Igors Grigorjevičs nebūtu mani apstādinājis, diez vai es turpinātu mācības. Viņš cīnījās par katru studentu, teica: “Man to nevajag, to vajag jums, nu taču, kustieties, strādājiet!” Tad bija rakstura lūzums, sāku nodarboties ar profesiju.

Igors Nazarenko izrādē "Tikšanās lai arī notika, bet..." (2013) // Foto – Olga Bikova

Kas bija galvenais, ko iemācīja jūsu pedagogi?

Mūsu meistari – Igors Koņajevs un Jeļena Čornaja – deva mums nozīmīgas profesionālās prasmes un, kas man šķiet būtiski, kopumā iepotēja zinātkāri, vēlmi saprast lietu būtību, lai izveidotu savu viedokli. Šodien ļoti reti var sastapt cilvēkus ar savu viedokli, varbūt mazāk attiecībā uz tīri profesionālām lietām, bet plašāk – attiecībā uz procesiem sabiedrībā u.tml. Daudzi nekritiski uzņem kādu vienu kaut kur izlasītu vai saklausītu informāciju un tai tic, neiedziļinās, nemeklē dažādus informācijas avotus, neanalizē faktus, pakļaujas stereotipiem un ļauj ar sevi manipulēt. Mēs kursā varējām strīdēties, jo katram bija savs viedoklis, bet cienījām otra viedokli un personību un nereti galu galā nonācām pie kopsaucēja. Pedagogi zināmā veidā mūsos attīstīja arī dažādu ampluā īpatnības, piemēram, teica: tu vairāk esi sociālais tipāžs, tu – raksturlomu tēlotājs utt. Interesanti arī, ka viņi puišos audzināja vīrišķību un meitenēs sievišķību.

Vēl aktieru fakultātē cīnījāmies ar blokiem, iekšējiem un ārējiem. Tai skaitā domāšanas un uzvedības stereotipiem, ko uzspiež mūsdienu sabiedrība, piemēram, būt pragmatiskam, aukstam, racionālam, vienīgi uz mūsdienu “veiksmes formulu” – nauda, karjera, sociālais statuss – orientētam. Pats esmu pietiekami emocionāls cilvēks un redzu, ka daudzi, šo stereotipu ietekmēti, mūsdienās nedzīvo emocionālo dzīvi, laika gaitā pārvēršoties par tādiem kā ķieģeļiem. Tādu cilvēku būtībā ir ļoti daudz, starp viņiem daudz jaunu cilvēku. Kaut gan cik daudz principā cilvēkam dzīvei vajag?

Būtībā viss, ko es dzīvē gribu, ir spēlēt. Jo patiešām mīlu savu profesiju un vēlos ar to nodarboties.

Pašidentifikācijas jautājums, protams, ir svarīgs. Man paveicās ar skolu, tur bija nevis pulciņi, bet dažādas organizācijas – žurnālistika, sports, teātris, IT, mūzika, un katrs cilvēks bija svarīgs. Reizēm izveidojas kaut kādi slāņi, kāds no tiem skaitās krutāks, kāds ne, un cilvēki tajos eksistē. Šajā brīdī pazūd pašidentifikācijas iespēja, tusāc sevi asociēt ar to vai citu sabiedrības apakšslāni. Savā skolā to neredzēju, visi kontaktējās ar visiem, neviens sevi nestādīja augstāk par citiem un neļāva otru apbižot. Kad atnācu uz šo fakultāti, sajutu, ka esmu nokļuvis tieši tajā vietā, kur man vajadzēja nonākt.

Teātrī jau esat nospēlējis visai daudz lomu gan klasikā, gan mūsdienu dramaturģijā. Vai ir kāds žanrs vai teātra forma, kas pašam tuvāka?

Man ir tuvs viss, kas izsaka domu, nes kādu būtisku vēstījumu. Tā var būt jebkura luga –  klasika, avangards, absurds –, bet svarīgi ir kopīgi ar režisoru nonākt pie tā, par ko stāstām; ko ar to gribam pateikt skatītājam; ar ko un kā vārdā izejam uz skatuves. Piemēram, skatījos filmu par Frediju Merkūriju (Freddie Mercury: Magic Remixed, 2006). Tā bija filma par bagātu homoseksuāli, bet vai tad tas ir galvenais? Pirmkārt, Merkūrijs taču bija izcils, harismātisks mākslinieks. Doma, darba ideja ir ļoti svarīga, citādi – priekš kam tas viss? Kāpēc aktierim kāpt uz skatuves un skatītājiem nākt to skatīties, ja viņi neko no tā nesapratīs?

Kas ir būtiskākie ceļa stabiņi jūsu līdzšinējā teātra dosjē?

Līdz šim ir nospēlētas 17 lomas. Pirmā būtiskā izrāde bija mūsu kursa kopdarbs “Tikšanās lai arī notika, bet...” (rež. Jeļena Čornaja, 2013 – B. K.). Tas ir īpašs darbs, ko spēlējam joprojām (iestudējumu sezonas beigās, pēc intervijas, noņēma no Rīgas Krievu teātra repertuāra – B. K..), un katru reizi tikšanās ar šo izrādi ir kā tikšanās ar vecu draugu. Vienmēr ir liels prieks tajā iziet uz skatuves, šajā izrādē ir kaut kāda maģija. Pirmizrāde notika 2013. gadā “Zirgu pastā”, un divas nedēļas pirms tam deju stundā sastiepu kāju. Izprasīju savai dakterei, lai dod man pretsāpju injekcijas, un pēc trīs dienām jau staigāju. Pēc tam gan pusgadu kliboju, toties uz pirmizrādi biju svaigs kā gurķītis. Teātrī vispār un īpaši šajā izrādē svarīgas siltas attiecības ar partneriem, jo šī ir mazā forma, mazā skatuve, un citādi to nav iespējams nospēlēt. Uz lielās skatuves kādreiz var kaut kur paslēpties, bet ne šeit. Arī, ja iziesi sliktā garastāvoklī, visi to redz, un viss – vairs nav jautri. Manuprāt, aktiera profesijas sastāvdaļa ir arī laba garastāvokļa organizācija. Ja aktieris uz izrādi atnāk sliktā garastāvoklī, sliktā kondīcijā, uz skatuves tas ir redzams un viņš kļūst skatītājiem garlaicīgs. Pat pašu smagāko traģēdiju ir jāspēlē lieliskā garastāvoklī, citādi neko nenospēlēsi. Turklāt svarīgs ir vārds “spēlēt”.

Kā tad ar dzīvošanu tēlā?

Neesmu ar to pilnībā vienisprātis, kaut gan atkarībā, ko ar to saprot. Es saku – spēlēt. Jo dzīve ārpus teātra tomēr ir kaut kas cits. Viss ir daudz rimtāks, tu visu laiku neeksitē tik ātrā, jaudīgā ritmā.

Uz skatuves ir cita intensitāte.

Jā, tieši tā. Tāpēc saku, ka uz skatuves spēlējam, jo tur trīsreiz ātrāk sitas sirds, četrreiz dziļāka ir ieelpa, tu kusties un eksistē citādāk, jo tev ir jāspēj noturēt publikas uzmanību. Citādi – kāpēc tu tur vispār esi? Svarīgi ir gribēt nokļūt uz skatuves. Ja gribi – tu tur uzlido, un skatītājs uzreiz ir tavs.

Un kā organizējat labu garastāvokli?

Pati atnākšana uz teātri jau ir svētki. Atnāku uz teātri, un manas problēmas pārstāj eksistēt. Protams, var būt dažādas situācijas, piemēram, ir 40 grādu temperatūra, bet jāspēlē. Un vienalga tu centies aizvilkt domu līdz skatītājam, lai tevi saprastu. Pat tad garastāvoklis uzlabojas. Manuprāt, ir ļoti svarīgi labā nozīmē uztraukties pirms iziešanas uz skatuves. Uztraukties, pirms saņem baudu no spēles. Ja kāds aktiera profesijā nesaņem baudu un prieku, bet nāk uz teātri kā uz parastu darbu, par ko maksā naudu, tas ir nelaimīgs cilvēks. Aktierim nav tiesību darbu teātrī pārvērst par rutīnu. Arī kino uzņemšanas laukumā – ja nenāc kā uz svētkiem, ko tur kamera uzfilmēs? Bēdīgu seju, apdzisušas acis... Tā nedrīkst. Protams, kino ir nedaudz cits spēles veids, uz kameru nevar šķaidīt emocijas. Kadrā svarīgi, lai tu būtu pietiekami relaksēts, brīva seja, ķermenis, rokas, kājas.

Igors Nazarenko izrādē "Īkstīte" (2017) // Foto – Inese Kalniņa

Kurus darbus vēl gribat minēt kā sev īpaši svarīgus?    

Kursā ar īpašu attieksmi strādājām pie mūsu pirmās izrādes uz lielās skatuves – Ļesjas Ukrainkas “Meža dziesmas” (rež. Jeļena Čornaja, Igors Koņajevs, 2012 – B. K.). Tā bija dramatiska pasaka pieaugušajiem, kur spēlēju raksturlomu, tēvoci Ļevu, šī stāsta sava veida atslēgas tēlu – antipodu citiem personāžiem, kurš pauda izrādes galveno vēstījumu: nenododiet mīlestību. Mēģinājumu procesā apguvu profesijai svarīgas lietas – analizēt, par ko ir stāsts, kāds būs izrādes vēstījums. Arī katrs atsevišķs tēls rīkojas, sekojot noteiktai loģikai, kas ir jāatklāj un jāsaprot. Kas, kāpēc, par ko – uz visiem jautājumiem ir jāatbild.

Vispār aktiera profesija paredz, ka tu sev pastāvīgi uzdod jautājumus. Un pastāvīgi meklē atbildes.

Laba pieredze man šajā ziņā bija arī izrāde pēc Dostojevska “Noziegums un sods” (rež. Viktorija Mihailova, 2018 – B. K.), ko taisījām divatā ar kursabiedru Ivanu Kločko un spēlējām kinoteātrī “Splendid Palace”. Paši veidojām inscenējumu, Ivans bija Raskoļņikovs, es – Porfīrijs Petrovičs. Viena no galvenajām lietām, ko mums iemācīja Igors Grigorjevičs, –  saprast, par ko ir runa, par ko taisām izrādi, lai tālāk būtu vieglāk lomu apaudzēt ar gaļu. Tā arī ir. Atceraties, kādi Dostojevskim ir monologi, – ja nesapratīsi, par ko ir runa, nekad tos neiemācīsies. Kāpēc mans varonis tagad runā šo, ko viņš grib panākt no sava skatuves oponenta? Kad atrodi atbildes uz jautājumiem, viss nostājas savās vietās. Bet, ja nedomājot truli staigā pa skatuvi, tas pārvēršas mocībās. Profesija kļūst garlaicīga tev pašam un pārvēršas par darbu fabrikā, kur skrūvē skrūvi, jo tā ir jāieskrūvē. Arī mēs savā ziņā iznākam un skrūvējam skrūves, lai kaut kas neizjuktu. Tad kāpēc mēs nākam uz skatuves un to darām? Ir jāmīl profesija, teātris. Tikai tā vari attīstīties tālāk, citādi ir strupceļš.

Īpašs iestudējums noteikti bija Šekspīra “Divi džentlmeņi no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – B. K.), mūsu diplomdarbs, pie kura strādājām visu 4. kursu. Veidojām etīdes, jau 3. kursa beigās mums deva uzdevumu izdomāt un iestudēt numurus ar kustību un vokālu. Tā tapa daudz no tā, kas pēc tam iegāja izrādē. Piemēram, mana personāža Pita pirmā dziesmiņa – mūzika tai bija uzrakstīta ātrāk, bet aranžējumu man pazīstams dīdžejs taisīja tieši šai izrādei. Tādā veidā daudz ko paši atradām un izveidojām. Tāpēc izrāde sanāca kā tāda kopīga soļanka, bet tas viss ir sirdij ļoti dārgs.

Kuri no vecākajiem kolēģiem jums ir lielākās autoritātes?

Es vispār vienmēr ļoti ieklausos vecākajos kolēģos. To atkal mums iepotēja mūsu meistars[Igors Koņajevs], piemēram, ja kādam teātrī ir svarīgs notikums, mums šis cilvēks ar to ir jāapsveic. Tā “Spēlmaņu naktī” ar mūža balvas saņemšanu sveicām Ņinu Ņeznamovu. Starp citu, dziedājām dziesmu no izrādes “Mīlas svētība” (rež. Igors Koņajevs, 2015 – B. K.), kurā spēlējām kopā ar viņu. Uztaisījām jubileju Ludmilai Golubevai, tur bija vesels ar viņas biogrāfiju saistīts koncerts. Manuprāt, ir svarīgi, lai jaunie cienītu un novērtētu vecāko paaudzi. Teātris ir ļoti rituāla lieta, un ir būtiski tajā saglabāt tradīcijas. Ja nebūs citu tradīciju kā vienīgi pirmizrādes banketa rīkošana, tad priekš kam tāds teātris? Mūsu teātris nosaukts Mihaila Čehova vārdā, viņa statuja teātra foajē sagaida skatītājus. Viņa dzimšanas dienā augustā mēs sanākam kopā pie šīs statujas, noliekam ziedus mūsu, tā teikt, sargeņģelim, un ar dziesmām vai citiem numuriem atzīmējam viņa dzimšanas dienu, jo viņš bija mākslinieks, un māksliniekam ir patīkami radoši apsveikumi. Šo sanākšanu sākām mēs – mūsu kurss kopā ar pedagogiem –, pakāpeniski sāka nākt klāt arī vecākie kolēģi.

Kāds teātris ir interesants jums?

Mani interesē jēgpilns sintētiskais teātris. Tajā ziņā, ka aktieris var visu, noraida domu līdz skatītājam, runā monologus, zina, par ko runā, kā arī dzied, dejo, var pat veikt akrobātiskus numurus, domā ātri. Svarīgi, lai aktierim būtu pēc iespējas vairāk prasmju. Ja viņš ir tikai pa skatuvi staigājoša runājoša galva, tad tas ir palicis 19. gadsimtā. Ir daudz spilgtu piemēru tam, ka aktieris var visu. Protams, pagaidām es visu nevaru, bet turpinu sevi pilnveidot un ceru, ka kādreiz... Tagad aizvien populārākas kļūst dažāda veida performances, piemēram, dzīvās gleznas, ko rāda muzejā, tirdzniecības centrā, pilsētas laukumā vai kur citur. Performances var būt ļoti dažādas, un tomēr tas nav teātris. Izrāde – tā ir konkrēta darbība, konkrēta dzīve, maza, trīsstundīga, tomēr vesela dzīve, kuru aktieri nodzīvo skatītāju acu priekšā. Tagad ir tendence, ka performances ienāk teātrī, tās rīko uz teātru skatuvēm. Ja performances pārņems teātri, tas mirs. Man nav tiesību runāt par konkrētiem šīs tendences pārstāvjiem, bet Rīgā tādu ir daudz. Un tas ir skumji. Reizēm pat cenšas taisīt performances no klasikas darbiem. Manuprāt, tā ir teātrim bīstama tendence. Saprotams, ka ikviens mākslinieks cenšas attīstīt savu sapratni par teātri, bet ir kādas tradīcijas, kuras nav tiesību pārkāpt. Un manā skatījumā viena ļoti būtiska tradīcija ir tas, ka teātris nes ļoti konkrētu domu, ideju. Ja tā nenotiek, tas vairs nav teātris.   

Vai šādu performanču ietekmi redzat arī savā teātrī?

Pagaidām ne, bet kādreiz tas var notikt. Jo kas ir skatītājs – cilvēks, kurš tikko noskatījies “Lai runā”, “Māja 2” vai kādu citu realitātes šovu un atnācis uz teātri. Un, ja teātris publiku neaudzinās, bet piemērosies tai, aizbildinoties, ka skatītāji to grib redzēt, tad tas pārvērtīsies par performanci. Tagad mūsu teātros var redzēt izrādes – performances pat pēc Raiņa darbiem, kas skatītājus cenšas nevis rosināt domāt vai piedzīvot attīrošu katarsi, bet izraisīt kādu emociju. Kādu emociju ir visvieglāk izsaukt patērētājauditorijai? Riebumu. Nezin kāpēc operē galvenokārt ar šo emociju. Rezultātā viss tiek galēji novienkāršots. Performance ir ļoti fizioloģiska, bet es kā mākslinieks nepieņemu fizioloģiju uz skatuves, man tas ir pretīgi. Manuprāt, teātris ir vieta, kur jācenšas skatītājos rosināt kādu ideju, uz ko vajadzētu tiekties. Iespējams, kāds teiks, ka tas ir diezgan konservatīvs uzskats. Bet, ja paskatāmies uz mūsdienu sabiedrību, tagad ļoti moderna ir bezgaumība, moderni ir stāstīt un rādīt, cik tev ir slikta gaume, tāpēc – ko vēl citu gaidīt.

Teicāt, ka jūs interesē sintētiskais teātris. Vai varat nosaukt kādu konkrētu piemēru?

Man ļoti patīk Londonas Koventgārdena teātris. Tas nav dramatiskais teātris, bet ir sintētiskais. Kā viņi tur spēlē! Es vispār skatos uz Londonu ar sajūsmu. Man patīk, ka viņi pieturas pie tradīcijām, saglabā teātri vārda labākajā nozīmē. Glouba teātris vien ir ko vērts. Ko tur aktieri dara uz skatuves, kādā intensitātē un cik profesionāli pārliecinoši darbojas! Ir arī cita tendence, kad izgriež pusi teksta, piemēram, Sanktpēterburgā Aleksandrinska teātrī esmu redzējis pusotru stundu garu “Hamletu” bez “Būt vai nebūt” monologa. Ar Šekspīru tam nav nekāda sakara, ar teātri – ir. Vai tā var būt – labs jautājums. Tāds “Hamleta” melnraksts...

Igors Nazarenko un Ivans Kločko izrādē "Noziegums un sods" (2018) // Foto – Māris Lazdans

Vai pa šo laiku, kamēr esat teātrī, kaut kas ir mainījies priekšstatā par profesiju un teātri?

Laikam esmu sācis asāk uz visu reaģēt, uz jebkurām izmaiņām teātrī un vispār dzīvē. Mainījies tas, ka esmu sapratis: dzīve diemžēl nevar būt mūžīgi svētki. Ir savi kāpumi un kritumi, un mēs dzīvojam pa šo trajektoriju. Strādājot teātrī, ir grūti atrast laiku kam citam. Gribas vairāk prasmju, vēl vairāk iemācīties. Un reizēm ir tā, ka visu ko sagrāb un pēc tam nezini, kā ar to tikt galā.

Mūsu teātris un repertuārs mainās, šajā sezonā vairākas izrādes tika noņemtas. Ja pagājušajā sezonā izgāju uz skatuves pa 12-15 reizēm mēnesī, tad tagad – 10 reizes. Kad spēlē, vairāk neko nepamani un sapņo kaut vai par vienu brīvdienu. Bet kad brīvdienas ir pusotru nedēļu, guli mājās, skaties griestos un domā, ko pasākt, reizēm ir morāli smagi, liekas, ka esi apstājies un nekur nevirzies. Tad sākas konflikts ar sevi. Bet, kā teica kāda kolēģe, ja tu atrodies konfliktā ar sevi, tas jau nozīmē, ka neesi apstājies. Un tiešām – tā ir, jo es domāju, meklēju jaunus ceļus, attīstības iespējas. Pastāvīgi cenšos sevi vērot un izdarīt secinājumus. Tagad esmu sapratis, ka viss ir laika jautājums: šajā sezonā ir tā, nākamajā varbūt būs pavisam citādi, pret to ir jāizturas mierīgāk. Vispār pret visu dzīvē jāizturas mierīgāk, ja visu ņem ar emocijām, nervu nepietiks.

Varbūt tas kaut kādā mērā ir apzināts egoisms, kas ir svarīgs šajā profesijā, – egoistiski strādāt, mācīties. Varbūt kādu, kam nav sakara ar šo profesiju, tas tracina.

Jā, bija draugi, mainījās. It kā viegli atlaižu cilvēkus, ja grib iet prom, lai iet, citādi tās ir mocības. Cita lieta – esmu gatavs kontaktēties ar visiem, kas to vēlas. Kad mācījos fakultātē un pēc tam sāku strādāt, teātris bija visa mana dzīve. Tagad redzu, ka dzīve sastāv arī no kā cita. Tagad, kad teātrī mazāk darba, vairāk pievēršu uzmanību tam, kas notiek apkārt. Un saprotu, ka pašlaik man ir periods, kurā svarīgi sakārtot attiecības ar pasauli. Liktenis dod man šādu iespēju.

Ticat liktenim?

Jā, pilnībā. Bet kaut kādā mērā to var ietekmēt – ar darbu, lēmumiem utt. Tomēr ir arī neizbēgamas lietas. Kaut vai viens sadzīvisks piemērs – nesen uz līdzenas vietas iekļuvu avārijā. Liktenis, apstākļu sakritība: slapjš asfalts, daudz mašīnu, auto sanesa, aizķēru vēl citu mašīnu. Labi, ka neviens cilvēks necieta... Mana attieksme pret teātri liktenim ir skaidra. Es nekad nenodošu šo profesiju, jo nespēju un negribu ne ar ko citu nodarboties. Kad mācījos Liepājā, man prasīja, vai iešu uz jūrskolu, pēc tam varot labi nopelnīt. Ne tas ir mans mērķis, bet – interesanti dzīvot un strādāt. Kādreiz kāds arī jautā, kad mani uz lielajiem ekrāniem? Atbildu, ka visam savs laiks, es tur parādīšos tad, kad būs vajadzīgs. Ja nebūs vajadzīgs – neparādīšos.

Vai kāda saskarsme ar kino līdz šim jau ir bijusi?  

Esmu provējies vairākās kino epizodēs gan Rīgā, gan Maskavā. Bet interesanti, ka tieši tagad, kad teātrī darba kļuvis mazāk, esmu saņēmis diezgan lielu lomu kino, Filmā “Jelgava 94” (pēc Jāņa Joņeva romāna “Jelgava 94” motīviem, rež. Jānis Ābele – B. K.), darbs vēl ir tikai sācies. Tas ir stāsts par 13-14 gadus vecu jaunieti, kurš savā ceļā satiek dažādus cilvēkus, kas tā vai citādi ietekmē gan viņa pasaules uzskatus, gan raksturu un rīcību. Un mans varonis ir viens no šiem ceļā satiktajiem cilvēkiem, kas cenšas viņam visādi palīdzēt. Tā nu ir parādījies kas jauns – loma kino, kas var man dot grūdienu iziešanai citā līmenī. 

Kā iztēlojaties savu nākotni pēc 15–20 gadiem?

Domāju, ka dzīvošu Rīgā, un, ja būs iespējams, strādāšu mūsu teātra ārštatā. Tad tas ir līgumdarbs, kuru nesāpīgi var pakārtot savam darba grafikam. Jo gribas vairāk – iziet ja ne pasaules, tad Eiropas apritē. Bet, lai tas varētu notikt, vēl ir jāiegulda ļoti daudz darba. Kaut vai– valodas. Ar angļu valodu ir vieglāk, to skolā mācījāmies no 3. klases, bet vēl ir vajadzīga vismaz franču un vācu valoda. Man ir svarīgi iegūt pēc iespējas vairāk prasmju profesijā un darboties. Ne stāstīt, cik esmu labs un profesionāls, bet darīt – spēlēt, dziedāt utt. Kam vajag, tie redzēs. Piemēram, kad būšu jau nofilmējies kādā lomā, būs materiāls, ko aizsūtīt un parādīt – lūk, te ir tāds cilvēks. Jo parasti lielāka uzticība ir nevis uzfilmētam teātra izrādes fragmentam, kur varbūt ne vienmēr var īsti saprast, ko aktieris spēlē, bet kinofilmai ar tuvplāniem, kur iespējams redzēt konkrētas lietas. Protams, cits jautājums – vai patikšu režisoram, producentam u. tml. Kā teicu, ir lietas, ko nevar ietekmēt. Bet jebkurā gadījumā ir svarīgi pastāvīgi mācīties, attīstīt sevi un būt procesā.        

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Igors Nazarenko. Vienmēr meklē ko jaunu – grib sevi attīstīt un pilnveidot. Ļoti aktīvs, apveltīts ar gribasspēku un enerģiju, kas ir ļoti svarīgi. Kā cilvēks – labsirdīgs, gaišs.”

Šeit Igora Nazarenko profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt