Toms Čevers 27.07.2018

AKTIERIS RUNĀ: Natālija Živeca

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros,  vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

 

 

Toms Čevers: Kā nonācāt līdz teātrim un aktrises profesijai?

Natālija Živeca: Bērnībā 13 gadus, līdz pat skolas beigšanai, nodarbojos ar mākslas vingrošanu. Sporta arēna arī ir skatuve – tur ir skatītāji, aplausi, esi viens uz laukuma. Nekad nebiju domājusi, ka būšu aktrise. Biju plānojusi braukt studēt uz ārzemēm kaut ko ar reklāmu saistītu, bet apkārtējie draugi teica: tu būsi aktrise, jo esi tik emocionāla, jautra… Man patīk būt uzmanības centrā un arī piesaistīt uzmanību. Bērnībā man bija iespējas radoši izpausties – skolas laikā tika organizētas popielas, kur varēja būt uz skatuves, dziedāt un dejot. Man bija savas idejas, biju priekšnesumu režisore. (Smejas.) Tagad nevaru sevi iedomāties darām ko citu, izņemot darbu teātrī. Rīgas 10. vidusskolā manā laikā nebija teātra pulciņa, un ar teātri līdz studijām nebiju nodarbojusies, tas ir ļoti labi, jo sāku studēt bez jebkāda ampluā, ko vēlāk būtu grūti notīrīt. Man bija iespēja sākt no nulles, un esmu tāda, kādu mani izveidoja pasniedzēji.

Vispār mana pirmā doma bija par kino. Gribēju braukt mācīties uz Maskavu, bet mamma teica: ko tu tur darīsi, tik daudz meiteņu grib kļūt par aktrisēm… Es arī neesmu karjeriste, pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Turklāt esmu māmiņas meita, man būtu ļoti grūti pamest ģimeni, mājas. Iestājos RISEBā (Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola – T. Č.), audiovizuālo mediju mākslas programmā. Bet tad uzzināju, ka teātris organizē uzņemšanu aktieros, un nolēmu pamēģināt. Iestājeksāmeni bija jau pēc divām dienām, mammai ar brāli šķita nenormāli tik pēkšņi būt gatavai studēt teātri. Taču Kultūras akadēmijā iestājos viegli, lai gan tad, kad, paziņojot eksāmenus izturējušos, pēc vārda “Nataša” uzreiz nenosauca manu uzvārdu, likās, ka beigas klāt.

Vai ģimene jums ir saistīta ar mākslu, vai tā kādā veidā veicināja jūsu izvēli par labu teātrim? Varbūt izšķiroši bija pirmie teātra iespaidi?

Nē, mani ģimenes locekļi ir eksakti, strādā ar skaitļiem. Bet pirmo izrādi redzēju, kad vēl gāju trešajā klasē. Tā, starp citu, bija Rīgas Krievu teātra izrāde “Kailais karalis”. Mani aizrāva kostīmi, dekorācijas, lielais aktieru ansamblis. Taču tad nedomāju, ka reiz kļūšu par aktrisi.

Kā, pilntiesīgi nonākot šaipus skatuves rampai, mainījušies priekšstati par aktiera profesiju, ņemot vērā jebkurā profesijā neizbēgamās teorijas un prakses atšķirības?

Protams, visi domājām, kā tas būs – spēlēt uz skatuves. Mēs savā laikā bijām vienīgais kurss, apkārt mums neviena nebija, tādēļ bijām ļoti vienoti, starp mums nebija neveselīgas konkurences, kad zini, ka tev apkārt ir līdzīga ampluā meitenes, ar kurām būtu jāspēkojas.

Mums katram norādīja ceļu, pa kuru būtu jāiet, noteica uzdevumus. Uzreiz sapratu, ka nekad nebūšu trauslā Džuljeta. Lai gan, protams, no sporta nākušai, man vienmēr gribas būt pirmajai.

Vai tad studiju laikā jums jau iedalīja ampluā? Nelika sevi lauzt, spēlējot no savas būtības atšķirīgus varoņus?

Kamēr mācījāmies, mums drīzāk lika saprast, uz ko labāk orientēties, kādas īpašības sevī attīstīt. Man vienmēr bija licies, ka aktierim jāspēj pārmiesoties – jāspēj nospēlēt peli, karalieni, Īkstīti. Likās tik aizraujoši pārvērsties līdz nepazīšanai, iejusties, piemēram, bezpajumtnieka ādā. Bet tad man teica: “Nataša, tu sevi spogulī redzēji, kāds bezpajumtnieks?” Nav runa par to, ka nevajadzētu sevi lauzt. Bieži vien režisori mēģinājumos ir teikuši, ka ikvienā no mums ir kaut kas no tā vai cita lugas varoņa, nepieciešams to tikai sevī meklēt. Mēs sevi slikti pazīstam, bet darba procesā daudz sevī atklājam, ieraugām, ka esam spējīgi uz tādām lietām, par kurām pat neesam nojautuši. Man šķiet, man ir paveicies, jo mani atveidojamie tēli nav ļoti līdzīgi cits citam.

Jūsu kursam nebija daudz iespēju līdz profesionālo gaitu uzsākšanai salīdzināt teātri kā mācību vietu un teātri kā darba vietu, jo jūs tik agri neiesaistīja repertuāra izrādēs.

Mūs līdz pēdējam turēja kopā, sakot, ka vēl neesam gatavi. Bet pēc tam pamazītiņām pa vienam iekļāva repertuāra izrādēs. Un, manuprāt, labi, ka tā, jo tas piebremzē ambīcijas. Mana pirmā loma bija tikai trešajā kursā izrādē “Meža dziesma” (rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, 2012 – T. Č.), kur viss kurss spēlējām kopā uz lielās skatuves. Tas mums visiem bija svarīgs notikumus – pirmais izgājiens uz profesionālās skatuves.

Teātra mašinērijai nekad nevar būt gatavs. To var pieņemt vai arī, laikam ejot, saprast, ka tas nav tas, par ko domāji, un aiziet, jo negūsti no tā gandarījumu. Studiju laikā mēs redzējām tikai teātri un cits citu, tādēļ, protams, gribējās domāt arī par dzīvi ārpus teātra. Man gribētos apliecināt, ka ir iespējams būt gan veiksmīgai aktrisei, gan labai mātei.

Vai darba grūtības profesiju padara iekārojamāku vai tieši pretēji?

Aktierim karjeristam, kas dzenas pēc panākumiem, zināms mazohisms ir klātesošs. Bet, ja neiespringsti un ļaujies tam, kas notiks, tad… Tas ir kā sportā – tikai sevi izdzenot, vari panākt rezultātu.

Kā jūsu ienākšanu teātrī uztvēra vecākie kolēģi – kā apmācāmos, kā atvieglojumu, varbūt kā konkurentus?

Vispār – bija dažādi. Mūs uzņēma ļoti labi, man teātrī ir sava vietējā mamma un tētis, kuri nepaies garām, ja sapratīs, ka man nepieciešama palīdzība. Skaidrs, ka mēs pārējai trupai nevarējām būt tieši konkurenti, jo, ja aktierim ir pāri trīsdesmit, tad viņš nu jaunieti vairs nespēlēs. Es par sevi zinu – negribu novecot un sagaidīt brīdi, kad būs skaidrs, ka to lomu es nedabūšu. Mums ir paveicies, ka mūsu teātrī mēs katrs zinām savu vietu. Pati esmu ļoti draudzīga un, iekļaujoties kolektīvā, ne ar kādiem sarežģījumiem nesaskāros.

Visam kursam uzreiz ienākot teātrī, konkurence bija neizbēgama, jo katram taču gribējās sevi pierādīt. Kā jūs ar to tikāt galā?

Kad pirms mēģinājumiem atbrauc režisors, nereti ir neliela tikšanās ar viņu, kad viņš iepazīstas, aprunājas ar aktieriem un izvēlas lomām atbilstošākos. Citkārt atkal teātra vadība kādu iesaka. Vai arī, ja režisors ir redzējis kādu izrādi un aktieris ir labi sevi parādījis atbildīgā lomā, tad viņš izvēlas tos, kuri viņa uzdevumus var izpildīt. Tad dažreiz ir mazliet neērti, ka tev jau ir laba loma un iedod vēl vienu. Uzskatu, ka aktierim jādod iespēja, lai sevi pierādītu, un arī teātra jaunā direktore Dana Bjorka, kura bija arī mūsu pasniedzēja, ir par to, lai katram jaunajam aktieriem būtu darbs. Skaidrs, ja tevi paņem štatā, tātad esi labs. (Smejas.)

Bet vai tam vienmēr var ticēt? Varbūt teātrim vienkārši nav nepieciešams konkrētais tipāžs?

Bet vienmēr, arī spēlējot otrajā plānā, ir iespēja pierādīt, ka vieta teātrī tev ir svarīga. Esot ārštatā, tev ir brīvība, jo štata aktieris ir repertuāra vergs, kam jāpakļaujas teātra vadības noteiktajam repertuāram un uzdevumiem. Ārštata aktieris savukārt liek teātrim pielāgoties sev, nosakot, kurā laikā esi pieejams, ja esi vajadzīgs. Mūsu kursa gadījumā ārštatā vairāk darbojas tie, kuri brīvāk pārvalda latviešu valodu; viņiem izveidojās veiksmīgāka sadarbības ar Ģertrūdes ielas teātri, Dirty Deal Teatro. Pietrūkst laika, bet es noteikti gribētu vairāk spēlēt kādos projektos ārpus Rīgas Krievu teātra, lai  varētu iziet no komforta zonas.

Ko jūs saprotat ar iziešanu no komforta zonas?

Pārkāpt kādas barjeras, piemēram, tās pašas valodas barjeras. Gribētu, lai mani uzaicinātu spēlēt citā teātrī, līdzīgi kā Ievu Segliņu mūsu teātra izrādē “Mīlēt” (rež. Alla Sigalova, 2016 – T. Č.). Latviešu valodā esmu spēlējusi Rēzeknes teātra “Joriks” izrādē “Donkihots.lv” (rež. Iļja Bočarņikovs, 2015 – T. Č.).

Ieva Segliņa un Natālija Živeca izrādē "Mīlēt" (2016) // Foto – Aigars Altenbergs

Vai varat definēt, kas jums ir teātris – tikai profesija, dzīvesstils vai kāds metafizisks lielums?

Ja visas šīs trīs lietas saliktu kopā, tas būtu teātris. Šobrīd meistarklasēs mums ir uzdevums uz izteiktu apgalvojumu atbildēt ar “jā” vai “nē”. Viens no apgalvojumiem bija: “Teātris ir meli.” Visi aizskrēja kur kurais, bet es paliku uz vietas un mēģināju saprast. Tas, ko mēs darām uz skatuves, pēc būtības nav patiesība, jo tas ir izdomāts, bet vienlaikus tā arī ir patiesība, jo es to patiesi izjūtu. Teātris ir kā psihologa kabinets, uz kuru cilvēki atnāk, lai kaut ko saprastu par dzīvi. Domāju, ka ir stulbi aiziet uz teātri un negūt nekādas emocijas. Teātris ir kā paralēlā pasaule – skatos drāmu un prātoju, vai tā patiesi varētu notikt brīdī, kad man viss ir labi. Atbildot uz jautājumu, kuru atbildi izvēlējās pārējie, lielākā daļa pateica, ka teātris ir patiesība, un labi, ka tā, jo citādi – ko mēs te darām?!

Vai ir iespējams noteikt teātra uzdevumus – izklaidēt, audzināt, pārsteigt skatītāju?

Mēs gribam audzināt jauniešus, sniegt viņiem jaunu pieredzi. Kāpēc uz skatuves vajadzīgs tik daudz lamu, izvirtības un vardarbības, ja tas jau ir uz ielas? Cilvēki arī biežāk saka, ka grib iet uz komēdiju, jo drāmas pietiek dzīvē.

Kā nenonākt nepārvaramā konfliktā starp izdabāšanu skatītāju gaumei un šīs gaumes veidošanu, lai skatītāju izrādītā uzmanība būtu tā vērta?

Protams, vieglāk gremojas komēdijas, kuru uztveršanā nav jāiespringst. Taču izrādēm jābūt atšķirīgām, jo katrai ir savs skatītājs. Vienmēr būs tā, ka, piemēram, kāda izrāde skatītajiem patiks, viņi aplaudēs, bet man pašai konkrētais žanrs vai kas cits izrādē nepatiks. Galu galā mēs jau arī neesam nauda, lai visiem patiktu.

Stājusies teātra direktores amatā, Dana Bjorka intervijās pauda, ka teātris turpinās strādāt divos virzienos – sadarboties ar latviešu režisoriem, kuru darbi tiek atzīti kritiķu vidē, un iestudēt krievu klasiku, kopjot krievu aktiermākslas tradīcijas. Ko jūs saprotat ar nosauktajiem virzieniem?

Patiešām ir tā, ka “Spēlmaņu nakts” balvām tiek nominēti darbi, kurus iestudējuši latviešu režisori vai kuru mūziku komponējuši latviešu mūziķi. Negribu domāt, ka iemesls ir mākslinieka tautība, jo mēs visi nodarbojamies ar vienu un to pašu – ar mākslu. Mēs ļoti gribam iekļauties kopējā Latvijas teātrī, nevis būt kādi citplanētieši, it sevišķi tāpēc, ka mums ir tik daudz latviešu skatītāju.

Bet varbūt latviešu režisoru izrādes patiesi ir mākslinieciski kvalitatīvākas?

Es negribu tā domāt. Šo jautājumu savā starpā esam vairākkārt pārrunājuši. Mēs, jaunie, pēkšņi sapratām, ka mūs neievēro, jo, piemēram, mums ar Maksimu Buselu jau pašā sākumā bija daudz labu lomu, un mēs nesapratām, kādēļ neesam pat nominēti jauno mākslinieku balvai. Es nedomāju tikai par uzvaru kā sportā; galvenais ir piedalīties, tikt pamanītam, lai skatītājs tiktu saintriģēts atnākt paskatīties. Mēs pirmām kārtām strādājam skatītājam, kurš izvēlas par labu teātrim, atnāk un nopērk biļeti.

Kā jūs strādājat pie lomas? Vai vispirms noskaņojaties iekšēji, vai arī sākat ar kādu ārēju tēla elementu?

Mācoties mums vispirms lika tikt ar sevi skaidrībā iekšēji. Uzrauts plecs vai čerkstoša balss nenostrādās, kamēr tēls no iekšpuses nebūs piepildīts. Labam aktierim nekādi rekvizīti nav nepieciešami, viņš paņem lomu un to nospēlē. Pasniedzēja Jeļena Čornaja mums ieteica veidot varoņa dienasgrāmatu, lai saprastu, kā viņš elpo, dzīvo. Pati gan to nekad neesmu darījusi. Sākot darbu pie lomas, vispirms vairākkārt lasu tekstu, lai uztvertu starp rindām paslēpto. Daudz esmu strādājusi ar Allu Sigalovu, nieka trīs rindiņas mēs varam tik ilgi analizēt – kas ir domāts ar to, ko varone domā šobrīd, kas notika vakar, kas – pirms gada. Jātiek skaidrībā ar varoņa biogrāfiju, raksturu, likteni, un tikai pēc tam var domāt par viņa vizuālo tēlu.

Interesanti – neraugoties uz to, ka visi taču runājam vienā valodā, tas ir, esam mācījušies pēc vienas un tās pašas Staņislavska sistēmas, tomēr, skatoties latviešu aktieru darbus, šķiet, ka viņi uz skatuves strādā kaut kā citādi.

 

Krievu aktieri uz skatuves ir emocionālāki, gribas viņus mazliet atvēsināt, lai nomierinās, lai pārstāj centīgi spēlēt un es kā skatītājs varētu iekļūt viņu varoņu dzīvēs. Atbildot uz jautājumu par formas un satura attiecību, uzskatu, ka formas un līdz ar to arī skatuves patiesības nebūs, ja zem formas nebūs kā dziļāka, kas šo formu izveido.

Vai viegli pēc izrādes varat iziet no lomas?

Manuprāt, tas ir savādi – nospēlēt lomu un tad domāt, kā es tikšu no tās ārā, jo nu esmu tikko TĀ spēlējusi. Profesionālim jāspēj pieslēgties lomai un pēc tās atkal atslēgties. Lai gan es jau atkal runāju sev pretī, jo iepriekš teicu, ka uz skatuves esam patiesi, bet izmantojam taču iemācītas tehnikas, kā izsaukt sevī pārdzīvojumu.

Varbūt jums vēl nav bijusi tāda loma, kura personiski spēcīgi aizskartu…

Nē! (Smejas.) Bet tas nu gan – ja ir izdevies pareizi emocionāli nospēlēt, tad izeju no teātra spēka pilna. Bet, ja uz skatuves kaut kas nav bijis tā, kā vajadzētu, ja ar partneri neizdodas nodibināt kontaktu, tad gan man kļūst fiziski slikti.

Kur uzkrājat savu radošo kapitālu, ko likt lomās iekšā?

Esmu ļoti emocionāla, un man ir laba fantāzija, kas palīdz darbā. Saka – tu vari nospēlēt to, ko pats esi piedzīvojis. Bet neesmu tik ilgi nodzīvojusi šajā pasaulē un nezinu tik daudz, tāpēc neteikšu, ka man ir milzīgi bagāta iekšējā pasaulē. Nevienu jau arī neesmu nogalinājusi, lai zinātu, kā to parādīt uz skatuves. Taču teātrī nestrādā cilvēki no malas, profesionāli aktieri spēj sakustināt savu iekšējo stāvokli, ar varoni notiekošo izlaižot caur sevi. Tādēļ lomai pieeju gan racionāli, gan intuitīvi – eksperimentēju. Es ļoti ieklausos savā organismā, bet man ir nepieciešama arī iedvesma. Man patīk strādāt ar režisoriem, kuri pirms mēģinājumiem iedod filmu sarakstu, kas jānoskatās. Piemēram, pirms iestudējām izrādi “Mīlēt”, Alla Sigalova nosauca daudz filmu par septiņdesmitajiem gadiem. Skatoties filmas, tu it kā ieplūsti tā laika atmosfērā un rodas azarts izdomāt kaut ko ar konkrēto laiku saderīgu.

Jekaterina Frolova un Natālija Živeca izrādē "Veļas mazgātava – Trešās un Ozolu ielas krustojumā" (2015) // Foto – Olga Bikova

Kad loma ir nospēlēta, aktuāls kļūst jautājums par aktiera attiecībām ar kritiku. Ko jūs no tās sagaidāt?

Jebkurš grib, lai viņu pamanītu un droši vien lai paslavētu. Cenšos izlasīt recenzijas, teātrī tās izkar gaitenī pie sienas. Kaut arī dažkārt nevar saprast, vai tikko tevi sabāra vai paslavēja, kritikā es ieklausos, jo tas var būt iemesls izrādē kaut ko pamainīt. No otras puses, kādreiz gribas jautāt, kādēļ man būtu jāpieņem kritiķa viedoklis, kuram subjektīvi kaut kas nav paticis. Nevaram būt pārliecināti, cik patiess bijis kritiķis, kad rakstījis, un kādu mērķu vārdā rakstījis.

Vai jums ir kāds cilvēks, kuram pajautāt, kā ir izdevies? Kura viedokli ņemat vērā.

Nevienam nekad to neprasu. Ja kāds gribēs, tad pats pienāks un pateiks. Protams, es gribētu dzirdēt, lai kāds pateiktu – tas bija ģeniāli, taču to nekad neviens nepateiks. (Smejas.) Bet ir cilvēki, kuros ieklausos, jo cienu viņu darbu un talantu. Tas būtu Jakovs Rafalsons, Jekaterina Frolova, Igors Čerņavskis, kuri teātrī bijuši mani skatuves partneri no paša sākuma.

Atskatoties uz savu līdzšinējo karjeru, kuras lomas jūsu ieskatā vislabāk ir izdevušās un kuras no tām jums ir vistuvākās?

Aktieri droši vien reti saka, ka viņiem kaut kas ir izdevies. Neviena loma nekad nav līdz galam gatava, un pirmizrāde ir visliktākā izrāde. Tāpēc varu nosaukt tikai tās lomas, kuras esmu spēlējusi ar lielāko pārliecību. Tas izklausīsies smieklīgi, bet tās ir bijušas bērnu izrādes. Es ļoti mīlu bērnus, bērnu auditorija jūt, ja uz skatuves nav patiesības, bet viņi arī nav tik kritiski un vairāk izbauda izrādi. Bet, ja runājam par nopietnākām izrādēm, tad nosaukšu vienu no pirmajām lomām izrādē “Hanuma” (rež. Alla Sigalova, 2014 – T. Č.), kura bija gan vokāli, gan horeogrāfiski sarežģīta, un Didī lomu izrādē “Veļas mazgātava Trešās un Ozolu ielas krustojumā” (rež. Mihails Gruzdovs, 2015 – T. Č.), kad sapratu, ka eju pareizajā virzienā, lai atklātu šo varoni.

Kuri ir jūsu līdzšinējās karjeras nozīmīgākie režisori? Jums ir ar ko salīdzināt, jo ir bijusi iespēja strādāt ar ļoti atšķirīgām personībām.

Alla Sigalova. Es no viņas baidos un vienlaikus viņu neprātīgi mīlu. Man ir svarīgi, ka režisors strādā ar mani kā ar cilvēku, kā ar Natašu. Viņa var tevi psiholoģiski novest līdz emocionālam izvirdumam, ka paliek baisi, bet bez tā izrāde nevar izdoties. Pie viņas tu līdz pēdējam domā, ka esi netalantīga niecība un ko tu vispār šajā profesijā dari. Bet, kad viņa pasaka noslēguma vārdus, tu saproti, ka visā šajā mēģinājumu ceļā cilvēks tev ir bezgalīgi ticējis, ir tevi mīlējis un viņam nav bijis vienalga, kas ar tevi notiek. Viņa nav tikai atbraukusi saņemt naudu un doties projām. Ar katru darbu viņa ir spējusi mani atklāt arvien vairāk.

Pastāstiet par sadarbību ar Elmāru Seņkovu, iestudējot Bertolta Brehta lugu “Krietnais cilvēks no Sečuānas” pagājušajā sezonā!

Šajā izrādē nokļuvu gandrīz vai nejauši, jo strādāju pie cita darba un nebija garantijas, ka dabūšu lomu. Elmārs Seņkovs katram dod iespēju sevi parādīt, viņš uzreiz nepasaka, kāda kuram būs loma. Piemēram, runājot par Vecenītes lomu, viņš skatījās mūsu etīdes un pēkšņi saprata – jā, aizgāja, mēģini uz priekšu. Lieliski, ka viņš nenostājās pozīcijā – nu, tagad rādi, ko proti. Viņš drīzāk vārījās ar mums kopā, viņam patīk, ja aktieris piedāvā kādas idejas. Viņš ir jauns un bija ar mums uz viena viļņa. Mana Vecenīte radās pavisam nejauši. Brehts ir ļoti sarežģīts, jo ir grūti neko nespēlēt un tajā pašā laikā spēlēt. Arī pēc pirmizrādes mums likās, ka mēs darām ne to, ko no mums gaida. Vai Elmārs Seņkovs bija apmierināts ar izrādi? Man šķiet, ka režisori vienmēr ir apmierināti ar rezultātu.

Jekaterina Frolova un Natālija Živeca izrādē "Krietnais cilvēks no Sečuānas" (2017) // Foto – Aigars Altenbergs

Kādas ir jūsu sapņu lomas?

Atceros, ka pirms iestāšanās Kultūras akadēmijā lasīju Šekspīra “Spītnieces savaldīšanu”, lai sagatavotu monologu. Es gribētu nospēlēt šo (Katarinas – T. Č.) lomu. Ņemot vērā galvenās varones piedzīvotās pārvērtības, šai lugai līdzīga ir “Mana skaistā lēdija” (Alana Džeja Lernera un Frederika Loua mūzikls – T. Č.), kur galveno varoni Elīzu Dūlitlu Allas Sigalovas vadībā spēlēšu nākamās sezonas atklāšanas izrādē. Mani vairāk saista klasika. No krievu klasikas manam ampluā atbilstu Anna Kareņina. Es gribētu, lai man dod iespēju spēlēt visu ko, bet lielākoties es saņemu jaudīgu, drosmīgu sieviešu lomas. Diez vai es varētu spēlēt trauslas meitenes.

Kāda ir jūsu attieksme pret performanču mākslu, kas ienāk teātrī?

Es vairāk sliecos par labu klasiskam repertuāram, jo līdz šim nav bijis pietiekami daudz atšķirīgas pieredzes. Nevaru neko pateikt, iekams neesmu to pamēģinājusi. Lai gan man patīk improvizēt, piemēram, vadot pasākumus. Tad tev iepriekš ir tikai aptuveni zināma forma, bet jārīkojas, jau esot uz vietas. Skatītājam ir pēkšņi jāsajūt – oi, esmu iekšā tēmā, esmu izrādē. Cilvēki aizvien vairāk gatavi maksāt par to, lai paši piedalītos. Es, piemēram, dievinu izrādi “1900. Leģenda par pianistu” (rež. Sergejs Golomazovs, 2017 – T. Č.), kur skatītājs ir tik tuvu skatuvei, kļūstot par tās daļu, un var teju spēlēt klavieres kopā ar Uldi Marhilēviču. Uzreiz, protams, ir redzams, vai skatītājs jūtas komfortabli vai arī nekustīgi raugās vienā punktā. Es neatļaujos improvizēt repertuāra izrādēs, jo kā gan tad partneris ar mani sastrādāsies, ja es pēkšņi apklusīšu vai sākšu nevaldāmi smieties? Man patīk teātris, kas smaržo pēc putekļiem, pēc naftalīna.

Bet vai tādam teātrim ir nākotne, it īpaši, ja reiz skatītājs vēlas pats aizvien vairāk iesaistīties?

Domāju, ka paies kāds laika sprīdis un teātris atkal atgriezīsies pie iepriekšējās formas. Alla Sigalova, kad bija atbraukusi, teica, ka cilvēki pēc tāda teātra skumst, ka viņiem ir apnikušas projekcijas, ir apnicis viens krēsls uz skatuves. Performance ir kas viens, un teātris ir kas cits.

Kur jūs sevi redzat pēc divdesmit gadiem?

Gribas, lai tevi zinātu, lai novērtētu tavu darbu. Cik man būs gadu četrdesmit septiņi… Es negribu būt vientuļa aktrise uz skatuves, gribu nodibināt ģimeni, gribu bērnus.

Un balvas plauktā…

Protams! (Smejas.) Gribu, lai ap šo laiku es būtu kaut ko paveikusi, lai nenožēlotu to, ka kaut kas nav noticis. Šaubos, ka līdz tam es jau būšu visu izdarījusi un sapratusi. Man vēl ir daudz jāredz, daudz jāizlasa. Tā ir mūsu laikmeta problēma – laika trūkums, ka ir tik daudz neizzinātā.

Vai aktiera profesija ir uz mūžu, vai pieļaujat iespēju aiziet no teātra?

Domāju, ka tas ir iespējams. Tas atkarīgs no tā, kā dzīve pagriežas. Es pastāvīgi runāju sev pretim. Emu dvīnis pēc horoskopa. To es izjūtu, jo pasaku vienu, bet pēc tam jau jūtu, ka kaut kas manī pret to sāk protestēt. Tāpēc es labāk tik tālu nākotnē neskatīšos un būšu šeit un tagad. Vismaz pagaidām nākotnē neredzu sevi režijā vai pedagoģijā.

Cik ilgi jūs varēs saukt par jauno aktrisi?

To nenosaka teātrī pavadītās sezonas vai balvas. Iekšēji es vienmēr varētu būt deviņpadsmitgadīga, ja arī man sen jau vajadzētu spēlēt Džuljetas māti. Parādīsies mums jauns kurss, un tad arī paskatīsimies. (Smejas.)

 

 

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

Natālija Živeca. Jūtīga, viegli ievainojama – ļoti pārdzīvo, ja kas neizdodas. Bet tas tikai apliecina Natālijas nopietno attieksmi pret darbu, un viņa arī šobrīd spēlē ļoti daudzās izrādēs. Ļoti skaista, sievišķīga, brīnišķīgi kustas. Kā cilvēks – atklāta, godīga, pozitīva un vienmēr smaidīga. Ar viņu ir ļoti patīkami kopā strādāt.”

Šeit Natālijas Živecas profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā

Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt